Kitija Balcare

Teātra kritiķe

Piedalīšanās pētījumā

Dzīvojam laikmetā, kad vērtību skalas nav ne akmenī, ne priekšrakstos cirstas. Vērtību atšķirību ietekmē kļūst aizvien grūtāk atrast kopīgu valodu citam ar citu, grūtāk ir apgūt kompromisa mākslu (pie tam tāda kompromisa, kurā abas puses ir ieguvēji, nevis viens otru pakļauj) gan plašākā sabiedrības kontekstā, gan tādā mikrosabiedrībā kā skolas izlaiduma klase.

Iespējams, neprasme ikdienā veidot rezultatīvu komunikāciju ir viens no cēloņiem sociālantropoloģijas kā zinātnes un tās pārstāvju kā pieprasītu ekspertu popularitātei šodien. Sabiedrībai ir nepieciešami eksperti, kas izstāsta, kādi procesi norisinās un kāpēc. Šoreiz sociālantropologa lomu uzņēmies nevalstiskajā teātrī „Dirty Deal Teatro” skatāmās disko drāmas „Izlaistie” režisors Andrejs Polozkovs.

Žonglējot ar sevi

Izmantojot etnogrāfisko pētījumu kā kvalitatīvu metodi, režisors ļauj skatītājam piedalīties izlaiduma klases ikdienas dzīves izpētē, ļauj veikt novērojumu, pētot indivīdus, šajā gadījumā, trīs jauniešus, kas gatavojas žetonu vakaram, to ierastajā ikdienā. Nedrīkstam aizmirst, ka pats pētnieks nedrīkst ietekmēt vidi un tajā esošos indivīdus, lai nezaudētu spēju spriest pietiekami objektīvi. Tā nu skatītāji, sēžot pustumsā, vēro notiekošo, it kā atrodoties izlaiduma klases žetonu vakara priekšvakarā mēģinājumu zālē.

Viennozīmīgi izrādes „velkošais vagons” ir aktieris Kristians Kareļins kā izlaiduma klases puisis ar iesaku Baļķis. Viņš ir pārliecinošs un dabisks, izbaudot savu lomu. Aktiera prasme atbrīvoties un nodoties visnotaļ dadaiskajām jauniešu ģenerētajām priekšnesuma idejām izrādi „Izlaistie” ļauj vērot ar tikpat lielu aizrautību kā K. Kareļins to spēlē. Lai arī Baļķim tiek pārmests viņa rīcības bezjēdzīgums (par lietu pārnešanu no vienas vietas citā, imitējot darbību), tomēr tieši viņam piemīt nestandarta skatījums uz lietām un situācijām, kā arī prasme radoši to izklāstīt citiem aizraujošā veidā. Sirreālisma ainas, ko aktieris uzbur, skatītāja prāta vizualizējas. Tai pat laikā, ikreiz izskanot teicamnieces Ilzītes piebildei, ka žetonu vakara priekšnesumā jāmeklē/jāparāda jēga, liek saprast, ka jaunieši, ko redzam, dzīvo pagaidām šeit un tagad. No mirkļa uz mirkli. Fantāzijas par došanos „šancēt” uz Maroku un psiholoģiskas provokācijas par drosmes trūkumu to īstenot, norāda uz izlaiduma klases jauniešu nesagatavotību dzīvei pēc skolas un personības vieglo ietekmējamību.

Savukārt abas daiļā dzimuma pārstāves Zane Aļļēna Ilzītes lomā un Anta Aizupe Fantas lomā šoreiz atpaliek no sava amatabrāļa. Ja Zane Aļļēna klasiski veido klases teicamnieces tēlu, skatītāju nepārsteidzot, bet pieņemot tradicionālo priekšstatu kopumu, kādai klases pirmajai un pareizajai meitenei jābūt, tad Anta Aizupe Fantas lomu nav nostrādājusi līdz galam, jo tēlojums liek šaubīties par to, kas tad ir lomas duālais raksturtēls (klases barvede, citādā, meitene, kas tusē ar klases džekiem, vai kāds cits veidols), jo šoreiz ar rupju izteiksmes veidu un puicisku gaitu nepietika lomas pabeigtībai.

Arī Fantas izmantotā leksika, kas programmiņā pieteikta kā necenzēta, brīžiem kontrastē vizuālo tēlu ar aktrises ķermeņa valodu un neļauj noticēt tās patiesumam. Turklāt, jāņem vērā nianse, ka bieži vien jauniešu grupās valoda un izteicieni ir visnotaļ līdzīgi. Te, lai arī atsevišķi saukļi jauniešus vieno, tomēr Fantas leksikas skarbums kontrastē ar pārējo divu biedru valodu.  Jauniešu komunikācija ir saraustīta, pilna žargonvārdiem gan krievu, gan angļu valodā. Visu trīs aktieru darbu uz skatuves var uzskatīt par viņu atveidoto jauniešu identitātes meklējumiem laikā, kad savijas kopā informācijas un tehnoloģiju laikmeta iezīmes, kas ietekmē gan jauniešu spriedumus, gan leksiku, gan komunikāciju savā starpā, gan attieksmi vienam pret otru.

Improvizācija ir talants

Prasme improvizēt ir talants. Gan prasmi, gan talantu apliecināja aktieris Kristians Kareļins mirklī, kad 24. marta izrādes otrā cēliena sākumā īssavienojuma dēļ „diskotēkai” nācās negaidot pārtrūkt. Aktieris neapjuka un, uzņemoties tālāko situācijas risināšanu, skatītājiem veltīja „jaudīgu” dziesmu par somu un tās bezgalīgo nešanu nesteidzīgi un pietiekami ilgi, līdz gaisma atgriezās uz skatuves.

Aktrisei Antai Aizupei, kuras sejā pirmajā mirklī varēja pamanīt vieglu nervozitāti par to, ko darīt tālāk, , nācās ļauties Kristiana Kareļina improvizācijas mākslai un, piespēlējot melodiju uz klavierēm, piedalīties, visticamāk, neplānotajā priekšnesumā, spīdot telefongaismai. Turklāt pat to Kareļinam izdevās izmantot par labu starpspēlei, izgaismojot abu aktieru milzīgas ēnas uz sienas, piešķirot dziesmai par iešanu pa mežu papildu veiksmīgu scenogrāfiju (improvizētāja un dziesminieka talantu jaunais aktieris droši vien izkopis arī virtuves kabarē apvienībā „Gapoljeri”).

Par pārdomātas, bet tomēr improvizācijas vērtām gribētos dēvēt arī šīs izrādes scenogrāfiskās transformācijas. Pieļauju, ka viegli un precīzi veidot scenogrāfiju iemāca gan nevalstiskā teātra spēles telpa, gan apziņa, ka galvenie akcenti meklējumi atsevišķās detaļās, nevis monolītā spēles laukumā. Izvairoties no pārblīvētas telpas izrāde „Izlaistie” tiek radīta turpat uz vietas, izmantojot detaļas (mēbeles, gaismas, klavieres) tā, kā nepieciešams. Tas gan piešķir spēles telpai dinamiku, gan arī vienlaikus norāda uz pusaudžu rakstura nepastāvību, garastāvokļa straujajai mainībai atspoguļojoties telpas iekārtojuma izmaiņās, kā arī simboliski norāda uz mācīšanos veidot savu dzīvi pašiem. Jo viņi taču ir bez piecām minūtēm pieauguši. Izauguši no „sēņu” stadijas, kā paši uzsver savā žetona vakara absurdajā muzikāli teatrālajā priekšnesumā.

Novērotāja pozīcijā

Iepriekšējais A. Polozkova režijas darbs (sadarbībā ar jauno režisoru un aktieri Kārli Krūmiņu) monoizrāde „Jēkabs” (2010) savā mērķtiecīgumā, leksikas detalizētā izvēlē, stāstījumā raisa skatītāja prātā daudz dziļāku līdzpārdzīvojumu nekā disko drāma „Izlaistie”, kuras dramaturģiskais materiāls ir pašu aktieru un režisora radošās komandas veidots. Monoizrāde „Jēkabs” ļauj noticēt tam, ko režisors stāsta uz skatuves, dzirdot paša Jēkaba dzīves stāstu, ticamības procents palielinās vienlaikus ar cieņu pret konkrēto indivīdu un tā dzīves pieredzi. Izrāde „Izlaistie” skatītāju nepārliecina par redzētā dokumentālismu, taču, attaisnojumu meklējot, var izrādīties, ka redzētais ir vien pavisam „zaļu” jauniešu centieni meklēt savu „es” un vietu sabiedrībā, kas, savukārt, nozīmē rakstura veidošanos, līdz ar to arī izrādes fragmentāro raksturu.

Lai arī izrādes „Izlaistie” pašā sākumā klavierēs atrastā soma ar slepeno saturu liek domāt, ka turpmākais stāsts attīstīsies saistībā ar šo atradumu, taču arī līdz beigām netop skaidrs, kāpēc tad tas bija tik svarīgi un kas tad tur bija iekšā (vai tas pats grādīgais dzēriens, kuru Ilzīte beigās Baļķim un Fantai tā arī neatnes uz diskotēku, vai arī kaut kas cits). Otrā cēliena laikā nepamatota šķiet arī Ilzītes ierašanās un pazušana no pasākuma vietas. Neatbildēts jautājums ir arī tas, vai izrādes laikā piesauktās ripas, par kurām Ilzīte draud izstāstīt Žagatai (skolotājai/klases audzinātājai), ir par pamatu sirreālajām idejām, vai tas ir tikai kāds fakts, ko blondā teicamniece zina par saviem skolasbiedriem un izmanto mazai šantāžai par labu sev.

Brīžiem izrāde „Izlaistie” šķita kā klātienes krāsainā versija pretrunīgi vērtētajai režijas meistara Jura Poškus melnbaltajā estētikā veidotajai mākslas filmai „Kolka Cool” (tikai par gados jaunākiem jauniešiem). Arī režisors Andrejs Polozkovs izvēlas rādīt skatītājam nosacīti antropoloģiskas ainas par jauniešiem, šoreiz - mirkli pirms ieiešanas lielajā dzīvē. Pieņemu, ka katrai paaudzei dažādos vēstures punktos ir vēlme paskatīties uz to, cik viegli ir būt jaunam. Ja ne pasniegt šo atbildi gatavu, tad vismaz uzdot šo jautājumu sabiedrībai, ļaujot skatīties mākslas darbus.

Nobeigumā jāpiebilst, ka etnogrāfisko pētījumu kvalitāti nosaka tas, vai pētniekam ir izdevies konkrētās pētāmās grupas uzvedību aprakstīt iespējami līdzīgi tam, kā konkrētā grupa redz pati sevi. To tad būtu jājautā tiem vidusskolēniem, kas jau ir redzējuši izrādi vai gatavojas to noskatīties (lai arī viņiem pašiem skatīties uz laikabiedriem varētu būt visnotaļ garlaicīgi). Ja viņi atpazīs šajos trīs jauniešos sevi šodien, tad ar pētījumu var iepazīstināt arī citus, tai skaitā, jau „pieaugušos”. Pagaidām šķiet, ka, Fantas vārdiem sakot, „jaudīgas” (lasīt: aizraujošas) ir atsevišķas epizodes un K. Kareļina pievilcīgais aktieriskais darbs, bet izrāde kopumā neattaisno divu cēlienu sadalījumu un neļauj uztvert izrādi kā vienotu stāstu.