Inta Balode

Dejas kritiķe

Deja politiski būs deja

Šajā rakstā neslēpšu savu personības dalīšanos. Svaidīšos starp mākslu un politiku, mākslu kā mākslu un mākslu kā politiku, sausiem faktiem un to provocētajām emocijām.

Izrāde “Eksperiments ar apskāvienu” ir interaktīvs darbs, kas tapis horeogrāfu (Alise Putniņa, Modris Opelts un Katrīna Albuže) un režisores (Antra Austriņa-Seņkāne) sadarbībā. Tas iesaista lielos un mazos skatītājus. Izrāde savu skatītāju uzskata par gudru, tāpēc nemāžojas ar tuti-tuti mīlināšanos un runāšanu peļu balsīs. Tā atzīst arī cilvēka negantumu. Feministe manī drusku buntojas pret to, ka izrādē ir divas meitenes un puika, turklāt negantā, protams, ir meitene, un puisis situāciju cenšas samierināt. Tas gan, par laimi, nav uzbāzīgi. Izrādē runā, dejo, dzied, spēlē mūziku un spēlē teātri – īsumā tā ir īsta laikmetīgās dejas izrāde, ko novērtējusi arī Horeogrāfu asociācijas izveidotā laikmetīgās dejas žūrija, kas piedāvā pretendentus “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada sasniegums laikmetīgajā dejā”. Vai tad, ja šīs kategorijas nebūtu, izrāde tiktu nominēta kā “Gada izrāde bērniem un jauniešiem”? Vai arī tā nebūtu pietiekami lielā mērā “teātris”, pietiekami laba kā “teātris”? Vai teātra eksperti to skatītos, ja tā jau ir tik daudz, ko skatīties? Vai režisora klātbūtne komandā to padara par “teātri”? Vai fakts, ka izrādē darbojas trīs horeogrāfi, to padara par “deju”? Bet, ja viņi paši ir uz skatuves, tad jau viņi ir dejotāji? Cik izdomāja viņi, cik – režisore?

Man īpaši nepatīk diskusijas par to, kas ir deja, kas – teātris. Nedomāju, ka tas ko dod mākslas saprašanai un pieredzei. Tomēr, dalot naudu, varu un ietekmi, bez strīdiem parasti neiztiek. Man ir vienalga, kas tieši ir “Eksperiments ar apskāvienu”. Tāpat man ir vienalga, vai Kristas un Reiņa Dzudzilo izrāde “Patētiskā” ir deja, teātris vai vizuālās mākslas instalācija, tas nemaina to, ko es redzēju, dzirdēju, jutu un domāju.

Tomēr man nav vienalga, ja deja tiek iemesta vienā finansējuma maisā pie teātra vai mūzikas un mēģina izdzīvot, cenšoties pierādīt, ka deja ir tikpat laba māksla kā mūzika vai deja. Grūti pierādīt vienas mākslas entuziastiem, ka vajadzētu atraut kumosu viņu mākslai, lai pabarotu citu mākslu. Nereti pārsvara dēļ, lai pierādītu savas tiesības uz eksistenci, dejai nākas citiem iestāstīt, ka tā ir tāda pati kā mūzika vai tāda pati kā teātris. Tad ir cerība būt saprastai, novērtētai, tātad – finansētai. Ja finansējumu dejai dala Mūzikas un dejas mākslas nozarē, tad cīņā palīdzēs, ja darbam būs oriģinālmūzika, un vēlams tāda, ko sarakstījis īsts komponists (ar izglītību, tāds, kurš savu mūziku pieraksta ar notīm un, vēlams, ir Komponistu savienības biedrs). Ja finansējumu dala Teātra mākslas nozarē, tad vēlams strādāt ar tekstu un kopā ar režisoru, un būtu labi, ja projekta pieteikumu rakstītu īsts dramaturgs. Vēlams ar filologa izglītību.

Mūzikas un dejas mākslas nozarei no šogad nominētajiem dejas darbiem labi derētu Kristīnes Brīniņas izrāde “I’m a Really Shy Person” [1]. Tas ir solo darbs, kas tīši vai netīši ir politiski veikls gājiens. Izrāde ir daudz redzamāka, jo iedvesmojusies no Andra Nelsona personības un ceļa profesijā. Tā vēsta par noslīpēšanu, precizitāti, maģiskajiem aizmiršanās mirkļiem mākslā, par dažādiem virzieniem, kuros skatuves mākslā notiek dzīvās sarunas. Tā runā par skatītājiem kā mākslinieka orķestri, kas vai nu uzķer, vai neuzķer vēstījumu. Par orķestri, kas skanēs tikai tad, ja uzticēsies, tam, kurš to ved. Uzticēsies, nezinot, kurp ved.

Savukārt to, ko deja var dot teātrim, cenšas pierādīt Agates Bankavas izrāde “Nature Morte” Nacionālajā teātrī. Par izrādi kā mākslas darbu rakstīju “KDi”. Te gribu tikai piebilst to, ka par spīti tam, ka tā ir dejas izrāde, var redzēt apstākļu nosacītu izpatikšanu teātrim. Tādā ļoti cilvēciskā līmenī, ko jebkurš horeogrāfs, kas mīl un ciena savus izpildītājus, darītu. Domātu par to, lai viņa darbā cilvēki izskatās labi, profesionāli, nekrīt kaunā blakus dejotājiem un savu skatītāju priekšā, nesāk ienīst laikmetīgo deju. Tas ir izglītības un integrācijas projekts. Būšana Nacionālā teātra repertuārā nav vieta, kur būt aktīvā dialogā ar aktuālākajām tendencēm laikmetīgajā dejā. Te – smalka konteksta jušana, kas arī ir lieliska pieredze jaunam horeogrāfam. Paralēli procesi – radīt savu mākslu tā, lai radītu labvēlīgus apstākļus, kuros pēc tam potenciāli varētu brīvi radīt savu mākslu.

Dejas politika

Deja ir pieradusi šiverēties, izdzīvot, atrast vietu, laiku un naudu bez paļaušanās uz sistemātisku atbalstu. Horeogrāfs pagaidīs, kamēr aktieris stundu slīpēs vienu teksta rindiņu. Dejotāji piecpadsmit minūtēs ātri sagatavos, izmēģinās un noslīpēs visu izrādes kustību materiālu. Pārspīlējums, balstoties uz reāliem pieredzes stāstiem.

Domāju par dejas politiku jau labu laiku un cenšos arī kaut ko darīt. 2011. gadā nonācu “Spēlmaņu nakts” žūrijā. Sāku jautāt, kāpēc ir kategorija “Gada baleta mākslinieks”, bet laikmetīgajai dejai, kas arī ir vērā ņemama profesionālās deja laukā, nav nekā. Īpaši tāpēc, ka kustību domāšanu, kas ietekmē teātra mākslu, jau labu laiku nosaka tieši laikmetīgās dejas horeogrāfi. Nominācijā “Gada kustību mākslinieks” ap 80 % horeogrāfu ir tieši ar šādu dejas izglītību un interesēm. Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) vadība ieklausījās, un kopš 2012. gada bija divas dejai veltītas kategorijas – “Gada sasniegums baleta mākslā” un “Gada sasniegums laikmetīgajā dejā”. Nominantus formāli izvirzīja Latvijas Profesionālā baleta asociācija un Laikmetīgās dejas horeogrāfu asociācija Latvijā. Ja pirms tam kuluāros baleta kategoriju uzskatīja par visai nevajadzīgu piedēkli, tad kopš 2012. gada piedēkļi bija divi. Turklāt laikmetīgās dejas kopienas lēmums izcelt kolektīvos sasniegumus deju pacēla nomināciju sarakstā krietni uz augšu, ļaujot teorētiski pretendēt arī uz Grand Prix. Liels paldies lielajiem, kas palīdzēja mazajiem kļūt redzamākiem. Turklāt pāris ceremoniju humora līnijas dramaturģijā tieši laikmetīgā deja bija lielisks iedvesmas avots.

Ap to pašu laiku biju arī Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) Mūzikas un dejas nozares eksperte. Līdz tam par dejas projektu likteni lēma seši mūzikas un viens baleta eksperts. No 2012. līdz 2016. gadam par visiem dejas projektiem lēma divi dejas eksperti, kas strādāja Mūzikas un dejas mākslas nozarē un nosacīti pārstāvēja baletu un laikmetīgo deju. Bija diskusijas par projektiem. Bija sarunas par deju.

Sāku lasīt kultūrpolitikas dokumentus, kuros deja kā prioritāra nozare (kopā ar dizainu) izrādījās atzīmēta jau plānošanas periodā līdz 2014. gadam, bet viss palicis tikai tekstā. Ja nejautā, tad atbilžu nav. Kultūras ministrija (KM) sadzirdēja jautājumu. Tagad KM ir Dejas nozare, darbojas Dejas padome, ir Dejas nozares stratēģija, un kopš 2017. gada vasaras ir arī valsts funkciju deleģējuma līgums, kura ietvaros galvenais uzdevums ir Dejas balva. Jaunās balvas izveidi un norisi administrē biedrība “Latvijas Dejas informācijas centrs”, kuras valdē ir Inta Balode, Dita Jonīte, Kristīne Jirgensone, Elīna Gaitjukeviča, Dmitrijs Gaitjukevičs un Santa Grīnfelde. Biedrība izveidota, apvienojot domubiedrus ar dažādām kompetencēm un pieredzi dejas nozarē.

Deja aiziet no teātra

Dejas balvas izveidošana liek dejai aiziet no “Spēlmaņu nakts” kategoriju saraksta. “Gada kustību mākslinieks”, protams, paliks, bet divas dejas kategorijas turpmāk citādā veidā iekļausies Dejas balvas 14 nomināciju sarakstā. Laikmetīgajai dejai lēmums nebija viegls. Iniciatīva par balvas izveidi nāca no baleta puses, bet laikmetīgās dejas pārstāvji, kuru finansēšana VKKF ietvaros tikko pārcelta uz Teātra nozari, daudz diskutēja. “Spēlmaņu nakts” atpazīstamība un prestižs pret lēcienu nezināmajā kopā ar tādiem dejas žanriem, ar kuriem ceļi īpaši bieži nekrustojas. Tomēr beigās Dejas padome vienojās, un Dejas balva būs. To piešķirs reizi divos gados. Pirmā ceremonija gaidāma 2019. gada pavasarī ap Dejas dienas datumu 29. aprīlī. Balvas tiks pasniegtas par 2017. un 2018. gadu. Dejas balva saskaņā ar nolikumu ir “augtākais apbalvojums profesionālajā dejas mākslā, kuru piešķir klasiskajā dejā (baletā), laikmetīgajā dejā, mūsdienu dejā, skatuviskajā tautas dejā par sasniegumiem jauniestudējumu, uzvedumu un dejas notikumu radīšanā, kā arī pedagoģiskajā un pētnieciskajā darbā”.

Agneses Bordjukovas izrāde “Bērnības sapnis” ir par to, cik mūsu šodienu nosaka laiks, no kura nākam. Cik reāli ir bērnības dēmoni un labās fejas, un kur tās mīt? Ko var panākt ar varu un ko – ar maigumu. Kā tas dzīvo ķermenī. Kā var ļaut ķermenim izdzīvot laiku, citādu laiku. Ķermeņa caurspīdīgums un klātbūtne, kas izspēlē triku ar laiku – četrdesmit minūtes paiet kā desmit. Sapņos ir cits laiks. Sapnis piepildās – deja veic burvju trikus tieši ar pašas dejas valodu un līdzekļiem. Deja ir pati, un mans bērnības sapnis par to, ka negantā koncertmeistare vairs nenāks uz mēģinājumiem un mēs būsim kopā tikai ar jauko deju kolektīva vadītāja, ir piepildījies. Sapņos.

Deja pievienojas teātrim

Kopš 2016. gada VKKF projektu konkursos laikmetīgās dejas projekti ir “aizsūtīti” uz Teātra mākslas nozari, citas dejas atstājot pie Mūzikas un dejas mākslas nozares. Iemesls esot tas, ka laikmetīgā deja ir līdzīgāka teātrim. Varbūt laikmetīgais teātris ir līdzīgāks dejai? Tagad par “parasto” dejas projektu likteni atkal lemj tikai viens dejas (baleta) eksperts un 6 mūzikas speciālisti. Par to dejas projektu likteni, kuri tiek klasificēti kā laikmetīgā deja (Bieži satiekas vairāki dejas žanri. Vai tie tad ir starpnozares projekti? Gluži tāpat kā opera!), lemj viens dejas draugs un seši teātra speciālisti. Sarunu par deju īsti nav. Daži projekti ir labāk uzrakstīti, daži – sliktāk.

Esot plāns veidot vienotu Skatuves mākslas nozari – teātris, deja, cirks. Opera gan tur nebūšot, koncerti arī ne. Viss ir tik sarežģīti. Ar jauno Dejas balvu arī ir sarežģīti – nav zināms, kas sanāks, savedot kopā mazskaitlīgo un marginālo, bet māksliniecisko ideju ziņā ietekmīgo laikmetīgo deju, valsts dotēto, labi redzamo un prestižo baletu, milzu sistēmu un tautas kustību ap Deju svētkiem, un Mūsdienas dejas raibo pulsējošo vidi. Kurš te ir profesionālis, kurš amatieris, kurš ietekmīgāks un vajadzīgāks. Mums visiem priekšā ir interesants laiks, dejai mēģinot būt dejai, būt vienotai zem dejas vārda.

Amatieri vienmēr būs vairāk un darbosies ar traku mirdzumu acīs. Gluži kā piektā no pēdējām piecām “Spēlmaņu naktij” nominētajām izrādēm kategorijā “Gada sasniegums laikmetīgajā dejā”. Trio “Viņa dejo” ir tikai viena dejas profesionāle. Tikai viens cilvēks, kas ir īpaši apmācīts būt uz skatuves. Bet, pilnīgi ignorējot hierarhiju, redzamības zonā visu laiku maisās arī scenogrāfe Krista Briģe un dejas kritiķe Inta Balode. Un brīžiem viņas pat dejo! Cik nu to var saukt par dejošanu. Katrs jau, protams, var darīt, ko grib, bet ar šādu pašdarbību sniegt projektu VKKF, vēl saņemt finansējumu (vienu reizi gan tikai) un vēl tikt pie profesionālās teātra mākslas gada balvas nominācijas – tas nu gan ir par daudz!