Valmiera – vasara – teātris. I
3. augusts. Festivāla pirmā diena. Ejot uz pirmo no deviņām izrādēm, nudien ir sajūta, ka ir pats vasaras vidus, un tādēļ teātra trūkumu organismā vēl nejūt. Taču Valmieras vasaras festivāls, kas šogad notiek jau trešo reizi, paguvis kļūt par vienu no Latvijas teātra gada būtiskākajiem notikumiem, lielā mērā pateicoties rīkotāju mērķtiecīgi atlasītai programmai, veikli atrisinātai organizatoriskajai un tehniskajai pusei, kā arī pilsētvides piedāvāto iespēju gudram izmantojumam. Šogad festivāla auditorijā vēl vairāk nekā pagājušogad manāmi ne tikai vietējie skatītāji, bet arī iebraucēji, kas apliecina, ka Valmieras teātra festivāls ir pietiekami pievilcīgs uz vasaras intensīvā kultūras pasākumu fona.
Studentu šķūnis
Man festivāls sākas ar Elmāra Seņkova, Latvijas Kultūras akadēmijas pirmo kursu studentu un jauno aktieru kopīgo projektu “Dokumentāli stāsti”. Atšķirībā no iepriekšējām prognozēm, kas solīja trīs lietainas, vēsas dienas, laiks lutina. Skatītāji satupuši pakalniņā ar skatu pret Valmieras muzeja vēsturisko šķūni, kura durvis plaši vaļā, bet aktieri brīvi pārvietojas gan pirms izrādes, gan tās laikā, radot spontānu atmosfēru. Par to, ka skatītājus sagaida kas alternatīvs, proti, satura un formas ziņā neiegrožots, signalizē jau programmā lasāmais iestudējuma apakšvirsraksts – “studentu šķūnis”. Izrāde šķiet modelēta kā draudzīga saruna, jaunajiem aktieriem cenšoties iepatikties publikai. Spriežot pēc auditorijas reakcijas, tas arī izdodas, taču iestudējums, kas tapis kā studiju procesa turpinājums, tomēr īsti neizkāpj no skolnieciskuma rāmjiem.
Uz mazas skatuves – no koka paletēm uzbūvētas platformas – cits pēc cita kāpj aktieri, kuri studiju uzdevumā intervējuši un pētījuši sev nepazīstamu cilvēku, bet šeit un tagad, skatītāju acu priekšā, iejūtas attēlotā objekta ādā, pieņemot tā mīmiku, ķermeņa valodu, runas manieri, atklājot šī cilvēka dzīves uzskatus, intereses, vērtības, sapņus, problēmas. Daži no aktieriem rada spilgtākas vai mazāk izteiksmīgas karikatūras, dažiem (Niklāvam Kurpniekam, Matīsam Budovskim) izdodas pārvarēt tēla fizisko īpašību kopēšanu un aizsniegties jau līdz attēlotā cilvēka garīgajai būtībai.
Nepamet sajūta, ka lāča pakalpojumu izdarījusi izvēle līdzās studentiem piesaistīt arī teātrī jau apbružāties paspējušos aktierus Igoru Šelegovski, Tomu Veličko un Niklāvu Kurpnieku, kuru izspēlētajās etīdēs jūtama krietni daudzslāņaināka iekšējā darbība, kamēr LKA režijas un aktiermākslas studentu izpildītie monologi uz šī fona izskatās nedroši. Tomēr, vērojot, kā uz skatuves cita pēc citas kāpj tik dažādas personības, rodas vilšanās, ka netiek piedāvāta arī atbilstoša sižetiskā dažādība. Stāstiem pietrūkst rediģējošas acs, kas dzīvē runāto tekstu pārvērstu kaut arī dokumentālā, tomēr teātra tekstā, novēršot šobrīd jūtamos atkārtojumus, iekritienus, liekvārdību.
Mušas un kaķis
Jau iepriekš, lasot festivāla programmu, visvairāk uzrunāja tieši nakts izrādes – Mārtiņa Eihes pagājušajā sezonā iestudēto “Meža meitu” pārlikumu no teātra eksperimentālās zemskatuves telpas uz meža vidi redzēšu rīt, taču šovakar jāsagaida plkst. 21:30, kad sāksies Kārļa Krūmiņa Valmiermuižas laidarā iestudētās Žana Pola Sartra “Mušas”.
Sāk krēslot, un skatītājiem, lai nokļūtu līdz laidara iekšpagalmam, vispirms jāiziet cauri senam šķūnim, kur izrādes atmosfērā ieved ne tikai pustumsa, bet arī vēl labi jūtamā kūts smaka. Un tad jau skatam paveras laidara pagalms – spēles laukumā uzslietas augstas kārtis, ap vienu no tām aplī sastājušās tumšos apmetņos ģērbtas cilvēku figūras, kas veic rituālas kustības ap kārts galā uzslietu ķēmīgu mušu dieva masku. Arī pēcāk aktieru izspēlētie dialogi mijas ar masu ainām, kas veidotas, stilizējot tādu kā izklaides šovu, tādu kā pseidoreliģisku rituālu, tomēr pārsteidz, ka izrādes radošajā komandā nav bijis profesionāls horeogrāfs, jo kustībai un ķermeņa plastikai te ir liela nozīme. Toties fascinējoši skaista un iespaidīga ir Oskara Pauliņa radītā gaismu partitūra, izrādes atmosfērai mainoties sekunžu laikā. Gaismu un skaņu radītajā ambiencē brīžiem tik tiešām ir sajūta, ka gaiss pilns mušu (un tāds tas vasaras pilnbriedā tik tiešām ir).
Valmiermuižas laidarā jau pirms diviem gadiem bija iespēja vērot Mārtiņa Eihes veidoto “Spēlēju, dancoju” uzvedumu rituālas dejas formā. Arī “Mušu” radošo komandu tāpat iedvesmojuši reliģiskie un mītiskie rituāli, taču iestudējumā ir arī daudz sadzīviskas konkrētības – lielā mērā pateicoties rūpīgajai Sartra lugas teksta apdarei, padarot to tik dzīvu un asprātīgu, it kā tas būtu rakstīts tieši šim notikumam. Piedevām pārsteidz arī vieglums, ar kādu spēlē aktieri – gan organiski apdzīvojot plašo laidara pagalmu un izmantojot katru skatītāja redzeslokā esošo telpas stūrīti, gan nebūt ne vieglajos spēles apstākļos līdz skatītājam aiznesot tekstā ietverto domu.
Ārpus teātra ēkas, ārpus sezonas un citiem rāmjiem, ir gandarījums redzēt aizrautību, kas jūtama aktieru skatienos, ķermeņa valodā, runā. Kaspars Dumburs mušu dieva Jupitera lomā spēlē tā, ka tik tiešām rodas sajūta – vairs nevērojam dzīvu cilvēku, bet tepat no mūra nolēkušu mītisku būtni. Līdzvērtīgi krāšņu tēlu radījusi arī Jekaterina Frolova karalienes lomā, bargumu un nežēlību paslēpjot aiz viegli komiskas maskas. Savukārt Kārļa Arnolda Avota Orests pat drusku atgādina tādu kā Sprīdīti, kas iziet iniciācijas procesu, arī iestudējumam kopumā tādējādi iegūstot mūsdienīgas pasakas formātu. Tēmu par labā un ļaunā ietekmi uz cilvēku un refleksijas par brīvības jēdzienu izrādes komanda risinājusi ar radošumu un vieglumu, kaut arī beigu daļā ne līdz galam izdodas izvairīties no Sartram raksturīgās eksistenciālās didaktikas.
Liela nozīme ir ne tikai vietai, kurā izrāde tiek spēlēta, bet arī negaidītiem dzīves mirkļiem, kas ielaužas teātra norisē, atgādinot, ka, lai cik rūpīgi iestudēts, tas tomēr ir dzīvs, neparedzams process. “Mušu” pirmizrādē šādu elpu aizraujošu mirkli sagādāja sniegbalts kaķis, kas gar laidara pagalma gala sienu aizskrēja tieši brīdī, kad Avota Orests, ceļos nometies, tikko bija izsaucies, lai Dievs viņam sūta kādu zīmi. Un tāda arī tika saņemta.
Beidzoties izrādei, virs Valmiermuižas laidara debesīm vēl spīd Oskara Pauliņa veidotās gaismu šautras. Jā, vasara un teātris nudien ir savienojami jēdzieni.
Turpinājums sekos.
Rakstīt atsauksmi