Valmiera – vasara – teātris. II
4. augusts. Festivāla otrā diena. Dienas pirmo pusi pavadu pie dabas, slēpjoties no karstuma un teātra. Dienas otrā daļa paiet, skatoties trīs žanriski un saturiski dažādus iestudējumus.
Teātris tukšā baseinā
Plkst. 16:00 kopā ar citiem skatītājiem dodos meklēt Viktoru Sapropeli. Daru to jau otro reizi. 2017. gada festivālā bērnu izrāde “Kur pazudis Viktors Sapropelis?” tika spēlēta lietotu mēbeļu veikalā, tagad – Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas baseinā. Skatītāji cits pēc cita lēni un prātīgi pa stāvām kāpnēm norāpjas iztukšotā baseina gultnē, kur zem kājām uz flīzēm joprojām jūtamas ūdens paliekas. Arī izrāde tiek spēlēta tepat, baseina gultnē un ap to, aktieriem apdzīvojot visu telpu – no baseina dziļākās vietas līdz pat tramplīnam. Vizuāli iestudējums ir pievilcīgs, telpas eksotiskumam nostrādājot kā pašvērtībai – proti, pacilājoša ir sajūta, ka sēžam tur, kur citkārt nemaz nevarētu atrasties, tas ir, ūdens teritorijā. Arī aktieru Alekseja Geiko (Dzintars) un Ulda Sniķera (Kaspars) izspēlētajā jautājumu uzdošanā un atbilžu meklēšanā māksliniece Marija Rozīte-Vītola ļāvusi vaļu fantāzijai, izmantojot visdažādākos baseina vidē pieejamos priekšmetus – grīdas uzslaukāmā lupata pārvēršas par matiem, galvā uzlikts peldriņķis – par baisa, no baseina dzīlēm izlīduša zvēra galvu, u. tml.
Stāsts par mītiskā radījuma Viktora Sapropeļa meklējumiem Justīnes Kļavas tekstā šķiet pārāk izplūdis, pārāk bieži aizslīdot uz vienu vai citu pusi un tādējādi pazaudējot sižetisko pavedienu. Kaut gan jāatzīst, ka to pazaudēt palīdzēja arī pārsteidzošā kārtā neatrisinātais akustikas jautājums, kas teju katru otro aktieru vārdu padarīja nesadzirdamu.
Neatrisināma problēma
Starptautiskās mākslinieku komandas veidotais laikmetīgās operas “Nezināmais nezināmais” iestudējums Purva ielas angārā skatītājus sagaida ar bezgaisu. Karstums telpā šķiet vēl sabiezējam, kad, sākoties izrādei, tiek noslēgtas durvis un vēlāk, attēlojot tvaika mašīnas izgudrošanu, gaisā izpūsti dūmi. Kaut arī – uz brīdi prātā pat iešaujas doma, vai šie apstākļi nav bijusi konceptuāla izvēle. Iestudējuma kontekstā skatītāju pārkaršana principā ierakstās gluži labi – kā nekā, opera skaidri un nepārprotami postulē, ka cilvēks, nostādamies Dieva vietā, planētu Zeme ir novedis līdz skaidri un nenovēršami sagaidāmai bojāejai, kuras jūtamākā pazīme ir globālās vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās. Par to, kāda vērtība ir Latvijas daba, atgādina ik pa laikam atsegtā angāra gala siena, gan aktieriem (līdzās operas solistiem mazās lomās darbojas arī Anta Aizupe un Ilva Centere), gan mūziķiem spēles telpā uznākot no tuvējās pļavas, tātad noprotams – no dabas, nevis urbanizētās pasaules, lai mums, skatītājiem, ko būtisku pavēstītu.
“Nezināmais nezināmais” šķiet izteikts autordarbs. Būdams režijas, telpas un libreta autors, Viesturs Meikšāns radījis iestudējumu, kura kompozīcija ir gana irdena, lai atkarībā no vēlmēm būtu iespēja sekot līdzi kādam atsevišķam izrādes līmenim – tekstam, mūzikai, video projekcijām, aktieru izspēlētajai darbībai –, tomēr vienlaikus skatītājiem tiek raidīts nepārprotams vēstījums. Libreta sižetu veido vairākas cēloņsakarīgas epizodes, kas šķietami uz vienu un to pašu problēmu – planētai draudošo ekoloģisko katastrofu – piedāvā lūkoties dažādi. Tiek meklēta palīdzība pie gaišreģes Vangas, ironizēts par industrializācijas laikmetu, patērētājkultūru, videospēļu estētiku, dzīvnieku pasaules pārošanās un barošanās instinktiem un vēl, un vēl.
Neapšaubāma vērtība gan ir britu komponista Olivera Kristofa Lī (Oliver Christophe Leith) mūzika vokāli un aktieriski lieliskā solistu Jolantas Strikaites, Armanda Siliņa un Edgara Auniņa izpildījumā.
Teātris mežā
Desmitos vakarā kārta Mārtiņa Eihes “Meža meitu” pārnesumam autentiskā vidē – Valmieras Stāvajos krastos, piekalnītē, tādā kā zemes iedobumā iezīmēta plaša spēles telpa, tai apkārt – skatītāju sēdvietas.
Kad ziemā skatījos “Meža meitas” Valmieras Drāmas teātra eksperimentālajā telpā – zem lielās zāles skatuves iekārtotā spēles laukumā –, likās, ka šaurās telpas izvēle tomēr nevis palīdz, bet apgrūtina atmosfēras radīšanu, pārāk pietuvinot skatītājus aktrisēm. Valmieras vasaras teātra festivālam veidotā versija, tieši pretēji, rada plašuma sajūtu. Te ir mežs ar tā dabiskajām skaņām, kurās tomēr, esot tik tuvu pilsētas centram, laiku pa laikam ielaužas traucējoši trokšņi. Palīdz arī gaismas un mākslīgie dūmi, radot pieblīvēta gaisa atmosfēru. Tomēr īstu emocionālas kopības sajūtu noķert izdodas vien atsevišķo dziedājumu laikā. Skatītāji izkaisīti pa dažādām vietām ap spēles laukumu, īsti neveidojot noslēgtu loku, tādēļ enerģija gribot negribot ir izkliedēta, bet aktrišu runātais teksts izskan caur mikrofoniem, un tas izrādei piešķir priekšnesuma, nevis personiska stāsta raksturu.
Tūdaļ jau sākas festivāla trešā, noslēdzošā diena. Priekšā četras izrādes, četri piedzīvojumi Valmieras pilsētvidē.
Turpinājums sekos.
Rakstīt atsauksmi