Viedokļi

15. janvāris 2021 / komentāri 0

Aktiermeistarības stīga turpina skanēt

“Kad sniegotajā 13. janvāra priekšpusdienā saņēmām ziņu par Astrīdas Kairišas aiziešanu, pavisam ātri atsteidzās doma – ir beidzies vesels laikmets, ko turpmāk varēsim saukt viņas vārdā,” atvadu vārdos izcilajai aktrisei Astrīdai Kairišai (1941-2021) KrodersLV raksta teātra kritiķe Gundega Saulīte. Būdama 50 gadus uz skatuves un ierakstījusi savu vārdu arī Latvijas kino zelta fondā, Astrīda Kairiša ir aktrise, kuras talants iedvesmojis un uzrunājis dažādu paaudžu teātra kritiķus. Tieši tādēļ, atminoties aktrises radošo mūžu, aicinājām kritiķus atbildēt uz jautājumu, kura no Astrīdas Kairišas lomām visvairāk palikusi atmiņā.

 

Baiba Kalna-Puķīte: Daudzo Astrīdas Kairišas lomu vidū izcelt vienu sķiet teju neiespējami. Viņa vienmēr bijusi īpaša, tāda vienīgā. Neatkarīgi no lomu rakstura, allaž valdzinājusi ar savu personības savpatību un harismu. Ja tomēr jāmin viena, teātrī tā varētu būt Spīdola “Ugunī un naktī” (1985). Vēriens apvienojumā ar emocionalitāti, sievišķība un liels garīgs spēks, skaistums un maģiska pievilcība. Spīdolas skaisto acu bezdibenīgumā kvēloja kāda nerimtīgi dedzinoša uguns, kādas neizdibināmas zināšanas, kāds pārlaicīgs noslēpums. Savukārt kino ekrānā līdzās ikoniskajām lomām – Laurai “Ezera sonātē” (1976), Zanei “Pūt, vējiņi!” (1973) – sajūsmināja Ieva “Tauriņdejā” (1971) ar pavasara priekšnojautu, francūzisko šarmu un jaunībai neparasti dziļo un vienlaikus nedaudz skumjo skatienu.

Skats no izrādes "Uguns un nakts" (1985, rež. A. Jaunušans). Spīdola – Astrīda Kairiša // Foto no vietnes: teatris.100.lv

Dita Jonīte: Pārskatot Astrīdas Kairišas kino lomas, saprotu, ka visvairāk atmiņā iegūlusi viņas Velta Dzidras Ritenbergas filmā “Valsis mūža garumā” (1990). Varbūt tāpēc, ka Veltas mierīgais, dzīvi pētošais acu skatiens ļāva ielūkoties gan savā, gan Latvijas pagātnē un nākotnē? Jā, laikam viņas tēlojumā allaž esmu baudījusi kaut kādu skaistu pārlaicīgumu, kas reizē gan dziedina, gan dod cerību. Un savā ziņā kontrastā šim ierastajam dzīvesgudrajam Astrīdas Kairišas acu skatam, brīnišķīgs pārsteigums bija viņas epizodes Elmāra Seņkova izrādē “Ezeriņš” (2014) – nedaudz intriģējoši, atturīgi dauzoties un stilistiski tīri iekļaujoties šajā aizkapa “šausmiņu” pasaulē, Astrīda Kairiša parādīja, cik jaudīga aktrise viņa joprojām ir. Lai silti un mierīgi taisaulē!

Skats no izrādes "Ezeriņš" (2014, rež. E. Seņkovs). Uldis Anže un Astrīda Kairiša // Publicitātes foto

Ērika Zirne: Neapšaubāmi – Gunāra Cilinska un Vara Braslas kinofilmā „Ezera sonāte” Astrīdas Kairišas atveidotais Lauras tēls. Sievišķības, pašaizliedzības un nepiepildītas mīlestības kvintesence.

Guna Zeltiņa: Aktrise man paliks atmiņā ar sava mūža caurviju lomu – Zani Raiņa “Pūt, vējiņi!” iestudējumā (1968) un pēc lugas veidotajā filmā (1973). Loma, ar kuru viņa savulaik ienāca Nacionālajā teātrī un  faktiski arī noslēdza savu darbošanos tajā jaunajā, E. Seņkova veidotajā versijā (2018). Kulminācija neapšaubāmi ir A. Kairišas tēlojums filmā, kur aktrises ceļš no sievišķā krāšņumā, mīlestībā un atvērtībā pret Uldi starojošas līgavas ar bajārisku stāju veda līdz izmisuma bezdibenim, kaislīgu jūtu pirmatnējībai un skurbām, mēdejiskām burvestībām, pietuvinot šo tēlu mīta kategorijai. Kurš teicis, ka latviešu temperaments ir rāms un remdens? Astrīda Kairiša, būdama izteikti introverta aktrise, šajā lomā atklāja tādas slāpētu kaislību dzīles, sāpes un dramatisku, pat traģiska vēriena temperamentu, ka vēl šodien, atceroties, kā viņa burdamās ripināja dzijas kamolus pa mežu uz klints pusi un kā lejā klusi burbuļoja Zanes greznās, ūdenī samestās rotas, skudriņas skrien pār muguru. Viss sievietes liktenis, viss mīlestības neprāts, likteņa nolemtība un vientulība tika iekodēta, izspēlēta šajā lomā.

Skats no kinofilmas "Pūt, vējiņi!" (1976, rež. G. Piesis). Uldis – Ģirts Jakovļevs, Zane – Astrīda Kairiša // Publicitātes foto

Ieva Rodiņa: Astrīda Kairiša man asociējas ar absolūtu sievišķību. Inteliģence, trauslums, skaistums, ārēja apvaldītība un iekšējs spēks – šīs īpašības aktrisē vienmēr esmu apbrīnojusi. Nebūšu oriģināla un teikšu, ka Astrīda Kairiša visvairāk atmiņā paliks ar Lauras lomu kinofilmā “Ezera sonāte” (1976), kur tandēmā ar Gunāru Cilinski un Ģirtu Jakovļevu aktrise rada grodu, emocionālu un gudru lomu. Šī Laura nav vienkārši parafrāze par Kristīni, kura noliek malā savas vieglās dienas. Tas ir spēcīgas un vientuļas sievietes portrets, kurā redzam aktrises jūtīguma un inteliģences amplitūdu.

Skats no kinofilmas "Ezera sonāte" (1976, rež. G. Cilinskis). Laura - Astrīda Kairiša // Publicitātes foto

Ilze Kļaviņa: Ja tikai viena loma, tad Zane neaizmirstamajā Gunāra Pieša spēlfilmā “Pūt, vējiņi!” (1976). Pirmkārt, tas ir latviski atpazīstams arhetipisks tēls ar sievišķīgi krāšņu, apvaldītu kvēli, ko ierāmē aktrises mērogam atbilstošs plašs un liktenīgs stāsts. Otrkārt, aktrise ieliek Zanes emociju reģistros tās bagātās krāsas un tembrus, kas gluži kā no ērģelēm skan ikvienā viņas lomā. Kairiša ir aktrise ar plašu jūtu gammu, dziļu dramatisku piesātinājumu, kas valdzina kino un skatuves darbos – visos, sākot no sirsnīgās kopmītņu komandantes Taņas tantes izrādē “Galka Matalka” (2005) līdz karaliskajai Raiņa Spīdolai (izrādē “Uguns un nakts”, 1985 – red.). Kairiša ir etalons tam, kā savienot intimitāti un pārpasaulīgas vibrācijas, kā vienlaikus būt atklātai un ievainojamai, saglabājot spēku, distanci un noslēpumu. Lai zvaigžņu puteklim gaišs ceļš mūžībā!

Skats no izrādes "Uguns un nakts" (1985, rež. A. Jaunušans). Spīdola – Astrīda Kairiša // Foto no vietnes: teatris.100.lv

Jānis Siliņš: Astrīdas Kairišas mākslas pamats un izcilība bija patiesība. Dzīvā procesa aktrise. Konsekventi ikvienā lomā. Bez meliem. Nacionālajā teātrī: no “Piecstāvu pilsētas” (1970) Millijas Riekstiņas līdz “Zaļās zemes” (1996) Osienei, kuru raksturojot un attaisnojot, 2006. gada intervijā Astrīda Kairiša atgādināja, ka “gods ir tā lielākā manta, ko cilvēks nedrīkst pazaudēt!”. No “Skroderdienas Silmačos” (1975) Antonijas līdz Magdai H. Zūdermaņa “Mans dzimtais nams” (1992), no Natālijas Petrovnas I. Turgeņeva “Mēnesis uz laukiem” (1976) līdz Džuliānai H. Džeimsa “Asperna vēstulēs” (2004). Apbrīnojama! Spoža! Neatkārtojama!

Skats no izrādes "Mans dzimtais nams" (1992, rež. A. Jaunušans). Magda — Astrīda Kairiša // E. Smiļģa Teātra muzeja foto

Kitija Balcare: Kluss, dziļš ūdens. Skatiens, kurā aktrise ietērpj sievietes trauslo spēku. Aktrise, kura savas lomas spēj izstāstīt bez vārdiem. Pāri laiku lokiem. Operatora acī lūkojoties un teātra skatuves smagajiem priekškariem aizlīgojoties. Tieši šī doma caurstrāvoja prātu gan šajās puteņdienās, gan pirms pāris gadiem Latvijas Nacionālā teātra zāles pustumsā, režisora Elmāra Seņķova izrādes “Pūt vējiņi!” (2018) izskaņā ieraugot uz skatuves iznākam Astrīdu Kairišu. Zani. Uznāciens kā tilts uz aktrises lomu 1973. gada Gunāra Pieša spēlfilmā “Pūt, vējiņi!”. Un vienlaikus kā tilts starp rainisko un eksistenciālo galu un sākumu, kas ved tālāk, dižaktrises laikam ritot jau citā saulē. Priekškars ir aizvēries. Aktiermeistarības stīga turpina skanēt. 

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Astrīda Kairiša ir viena no pirmajām aktrisēm, kuras vārdu iegaumēju jau bērnudārza vecumā, skatoties kinofilmas un teātra izrāžu ierakstus pa televizoru. Ļoti suģestējoša aktrise, kas daudz varēja pateikt ar skatienu, mīmiku, plastiku – gan Laura “Ezera sonātē” (1976), gan Ieva “ Tauriņdejā” (1971)  un pat kā māsa Veronika “Vella kalpos vella dzirnavās” (1972) – atceros, ka biju ļoti vīlusies, uzzinot, ka māsas Veronikas dziesmu tomēr nav iedziedājusi pati aktrise, bet Nora Bumbiere. Bija vēl tāda samērā melodramatiska filma “Trīs minūšu lidojums” (1979) ar Justīnes lomu. Ļoti patika viņas acis un mati. Taču ne mazāk episks bija viņas atveidotais Laika vecis Viestura Kairiša “Ugunī un naktī” (2015) pirms burtiski pāris gadiem.

Skats no kinofilmas "Tauriņdeja" (1971, rež. O. Dunkers). Harijs Maurs – Bruno Oja, Ieva – Astrīda Kairiša // Foto – I. Ozoliņš

Silvija Geikina: Mana atmiņa glabā daudzas Astrīdas Kairišas atveidotās lomas. Sākot ar Dailes teātra 3. aktieru studijas diplomdarbiem – viņas emocionāli tik spēcīgā Zane Raiņa “Pūt, vējiņi!” (1968), gudrā, laipnā un mīlīgā Horsta madāma R. Blaumaņa “Ugunī” (1962). Nav aizmirstama Astrīdas Madara R. Blaumaņa “Salna pavasarī” Liepājas teātrī (1963) – loma, kas satricināja un apbūra gan skatītājus, gan kritiķus. Bet, ja man jānosauc tā loma, kas visspēcīgāk palikusi atmiņā, tad tā ir Jūlija F. Molnāra “Liliomā” Nacionālajā teātrī (1971). Domājot par šo lomu un Astrīdas veikumu Nacionālajā teātrī, vēlos atgādināt izcilās latviešu teātra zinātnieces Lilijas Dzenes rakstīto par aktrisi žurnālā “Teātra Vēstnesis” (2005./2006. g. 4./1. Nr.): “Viņas sadarbībā ar A. Jaunušanu top, attīstās un dažādos aspektos izpaužas kāds noteikts  sievietes tips. Tā laika Drāmas teātra sievietes ideāltips. Un Jūlija (Liliomā) ir viens no pirmajiem spilgtākajiem paraugiem. Ārēji atturīgs, pat noslēgts, bet iekšēji dziļš, kaislīgs raksturs. Harmoniska, viengabalaina daba, ne “moderni” sašķelta, nervozi saraustīta. Tā ir sieviete, kas vīrieti iedvesmo un garīgi  augšupceļ. Sieviete – mūza, sieviete – madonna.”

Skats no izrādes "Lilioms" (1971, rež. A. Jaunušans). Marija – Irina Tomsone, Jūlija – Astrīda Kairiša // Foto no vietnes: 100.teatris.lv

Valda Čakare: Domājot par Astrīdu Kairišu, vispirms prātā nāk viņas atturība, kurai cauri tikko manāmi strāvo smalks jūtīgums. Ne velti “Ezera sonātes” Laura (1976) – viens no centrālajiem tēliem aktrises bagātajā filmogrāfijā – savulaik kļuva par Astrīdas Kairišas talanta “firmas zīmi”. Taču teātris rādīja, ka aiz atturības trauslās čaulas mājo arī spilgtas un temperamentīgas būtnes – valšķīgā koķete Millija Riekstiņa (“Piecstāvu pilsēta”, 1970), suģestējošā Spīdola (“Uguns un nakts”, 1985), dumpīgā spītniece Antonija (“Skroderdienas Silmačos”, 1975), valdonīgā Isabella (“Spānijas Isabella”, 1983). Sievišķībai Nacionālajā teātrī ilgus gadus bija Astrīdas Kairišas apgarotā seja un staltais stāvs. Lai viegli!

Skats no izrādes “Spānijas Isabella” (1983, rež. A. Jaunušans). Isabella - Astrīda Kairiša // Foto no vietnes teatris.100.lv

Vēsma Lēvalde: Vienmēr, kad dzirdu Astrīdas Kairišas vārdu, man acu priekšā ir fotogrāfija – skaista, stalta sieviete ar ārkārtīgi izteiksmīgām acīm un bērnu uz rokām. Astrīda Kairiša – Madara Blaumaņa “Salna pavasarī” (1963) Liepājas teātrī. Es nevaru atcerēties izrādi, jo man tad bija tikai gadiņš, bet mazais Matīsiņš aktrises rokās ir mana māsa. Melnbaltā fotomaģija, kurā ietverta teātra neatvairāmība. Tagad, ritinot atmiņas par A. Kairišas lomām, priekšplānā tomēr ir kino – Laura “Ezera sonātē” (1976),  skaistā Zane “Pūt, vējiņi!” (1973), negantā māsa Veronika “Vella kalpi vella dzirnavās” (1972). Kino patiesība ir aktrises būtībā, viņas acīs, atturīgajā ķermeņa valodā, personības suģestijā. Beidzamo gadu spilgtākās atmiņas teātrī – “Juveliera jubileja” (2017), kur Nacionālā teātra Aktieru zāles intīmajā atmosfērā A. Kairišas izslīpētā meistarība Helēnas lomā lika noticēt katrai kustībai, katram vārdam un skatienam. Pa vidu ir daudz tēlu, un neviens no tiem nešķiet paviršs vai lieks. Tāds aizejošās paaudzes pamatīgums ir viņas aktierdarbos.

Skats no LT izrādes "Salna pavasarī" (1963, rež. I. Mitrēvice). Madara - Astrīda Kairiša, Andrs – Leonīds Locenieks // Foto no E. Smiļģa Teātra muzeja krājuma

Viktors Hausmanis: Astrīdu Kairišu iepazinu turpat pirms sešdesmit gadiem, kad viņa beidza Dailes teātra Trešo studiju. Tad uz dažiem gadiem no mana redzesloka Astrīda attālinājās, strādādama Liepājas teātrī, bet 1968. gadā uzzibsnīja kā Zane “Pūt,vējiņi!” izrādē Drāmas teātra izcilo aktrišu pulkā. Sekoja loma pēc lomas, bet šajās dienās nejauši atradu žurnāla Zvaigzne 1978. gadā Astrīdai Kairišai veltītu savu rakstu ar virsrakstu "Starojums". Ritēja gadi un gadu desmiti, un no Astrīdas lomām vienmēr plūda šis cilvēciskais starojums, kaut lomu klāsts viņai bija visai dažāds: neaizmirstama viņa palikusi kā Jūlija F. Molnāra "Liliomā" (1971), Spīdola Raiņa "Ugunī un naktī" (1985), Isabella E. IIleša "Spānijas Isabellā" (1983), taču tikpat pārliecinoši uz skatuves dzīvoja Tomuļu māte (R. Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos”, 2002 – red.) un A. Upīša Osiene (“Zaļajā zemē”, 1996). Astrīdas lomu vaiņags bija daudzkrāsains, bet vienmēr no viņas plūda dvēselisks starojums. Astrīdas īstā pasaule bija teātris, bet daudzkārt viņa uzrunājusi no filmām. Viena no tām ir nesen vēl televīzijā skatīta – Laura filmā “Ezera sonāte”. Astrīda staroja, kaut pēdējā laikā ikdiena bija drūma.

Skats no izrādes "Zaļā zeme" (1996, rež. E. Freibergs). Osis – Ints Burāns, Osiene – Astrīda Kairiša // Foto no vietnes 100.teatris.lv

Zane Radzobe: Leģenda vēsta, ka es esmu Zane, tāpēc ka Astrīda Kairiša bija Zane (kinofilmā “Pūt, vējiņi!”, 1973 – red.). Katrā gadījumā 80. gadu pirmajā pusē piedzimušo Zaņu un Baibu skaits šķiet liecinām, ka Gunāra Pieša filma uz mūsu paaudzes jaunajiem vecākiem bija atstājusi satricinošu iespaidu. Kino Zane man arī ir loma, kas ar Astrīdu Kairišu asociējas visciešāk. Filmā viņa ir ļoti skaista, bet galvenais – ārkārtīgi intensīva: it kā zem trauslas, apvaldītas formas slēptos multuļojoši lavas lauki. Lomās teātrī es aktrisi esmu redzējusi citādāku – maigu, gaišu, harmonisku, pieklusinātu, bet filmas iespaidu nekad neesmu varējusi īsti nolikt malā, tāpēc Kairiša man šķiet arī no tām izcilajām aktrisēm, kurās raugoties var redzēt aktiera mūžu – tagadni, bet arī jau pagājušo. Vienlaikus.

Rakstīt atsauksmi