Viedokļi

Portreta foto no LLT arhīva
4. marts 2021 / komentāri 0

AKTIERIS RUNĀ: Matīss Millers

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms septiņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015. un 2017. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2019. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. leļļu teātra specializācijas kursam, ko vadījis Ģirts Šolis.

 

Matīss Millers ir viens no tiem Latvijas Kultūras akadēmijas 2019. gada aktierkursa absolventiem, kas pievienojies Latvijas Leļļu teātra aktiertrupai. Aktiera profilā teātra mājaslapā jau uzskaitītas septiņas lomas dažādos iestudējumos, piesakot Matīsu Milleru kā vienu no jaunās paaudzes leļļu teātra aktieriem.

Ļoti daudziem kļūšana par aktieri bijis bērnības sapnis, kā ar tevi – vai sapņoji par to, ka kādu dienu varētu atrasties uz skatuves?

Vienmēr esmu gribējis darboties kādā no mākslas nozarēm. Sākotnēji man bija doma par gleznošanu, bet pēc tam nolēmu šādu ceļu neiet. Atminos, ka kopā ar mammu devāmies uz Liepājas teātri. Sakumā nebiju lielākais fans, līdz redzēju izrādi “Killera dienasgrāmata” ar Egonu Dombrovski galvenajā lomā (Dž. Dž. Džilindžera iestudētais Denija Kinga krimināltrilleris, 2007 – P. K.). Kopš tā brīža man patiesi iepatikās teātris.

Kā ar laiku pirms studijām – vai aktiera profesija bija tā, uz kuru gāji ar noteiktu mērķi?

Kad stājos Latvijas Kultūras akadēmijā, tas noteikti bija ar mērķi. Kaut gan jāatzīst, ka bija laiks, kad nevarēju izlemt, kur studēt tālāk, tad nolēmu nesteigties un nedaudz nogaidīt, pirms pieņemu izšķirošo lēmumu. Mani pamudināja mammuks un māšele. Biju tādu domu apsvēris, bet laikam viens grūdiens trūka, lai patiešām mēģinātu.

Kā pagāja iestājeksāmeni?

Ak vai! Ienācu iekšā, un man praktiski uzreiz teica: Nodziedi kaut ko… Tad trīcošām kājām dziedāju par vieglu prātu – ar cerību tikt pie viegla prāta. Atminos, ka, atverot durvis, ieraudzīju kādus desmit cilvēkus sēžam rindā, tas bija ļoti baisi. Protams, tajā laikā nezināju pat pusi no visiem, kas bija žūrijā. Atlika tikai ar mazu iekšēju histēriju doties uz priekšu.

Bija jāskaita dzejolis, bet kājas viegli turpināja trīcēt, tāpēc teicu: Piedodiet, kaut kas nav kārtībā ar manām kājām, un mēģināju tās izkratīt. Tad man sāka dot nomierinošus vingrinājums – elpot, pietupties, kas beigās sanāca diezgan amizanti un komiski. Dzejoli  līdz beigām tā arī nenoskaitīju. Toties biju izstaipīts un izvingrojies.

Kādi bija pirmie iespaidi par aktiermākslas studijām?

Pirmā nodarbība aktiermeistarībā pie Mihaila Gruzdova. Kas tagad būs? Kas notiks? Gruzdova vārdi: Te jūs nevienam nebūsiet vajadzīgi, tā ka negaidiet, būs jādara daudz pašiem! Šos vārdus esmu sev paturējis uz dzīvi.

Daudz lietu vajadzēja sevī pārvarēt un saprast. Patiesībā esmu ļoti pateicīgs laikam akadēmijā, jo tieši šajā laikā sanāca… tā teikt – pieaugt.

Kādas vērtīgākās atziņas esi ieguvis studiju laikā?

Tik uz priekšu! Jādara, jādara un vēlreiz jādara. Ja kaut ko gribas, tad nevar tikai gaidīt un cerēt, bet pašam ir daudz jādara. Katram savs ceļš ejams, bet  galvenais ir vienmēr darboties un izaicināt sevi.

Kā notika pāreja no studijām uz teātri? Vai tev tas bija viegls process?

Par grūtu šo pāreju nenosaukšu, bet, protams, bija apjukums, jo tikai tad sanāca laika vairāk pārdomāt un saprast, kas šajos četros gados īsti ir noticis.

Skats no diplomdarba izrādes "Stiprināt saites jeb 0100 1100 0101 0101 0100 0100 0100 1111" (LLT, rež. Agris Krapivņickis, 2018) // Foto - Artūrs Jenots

Tu esi spēlējis izrādēs “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta”, “Mazā raganiņa”, “Vecīša cimdiņš”, “Puscilvēki”, “Nāve ēnā”, “Arturs un Apaļā galda bruņinieki”. Kura no lomām tev bijusi vislielākais izaicinājums?

Lielākais izaicinājums bija “Nāve ēnā” (rež. Rūdolfs Apse, 2020). Turēt nepārtraukti bezcerības sajūtu un reizē censties rast cerību un būt pēc iespējas neitrālākam. Bet man bieži patīk smaidīt vai lietot sejas mīmiku, kas šajā gadījumā nebija daļa no mana spēlējamā cilvēka. Visu izrādi attapos ar cietu akmens seju – tas man prasīja laiku. Kā arī sarežģīta tēma – tēva un dēla attiecības un izvēle starp iespējamu dzīvību vai nāvi. Ielikt sevi tādos apstākļos un tēva Daldas kurpēs nebija viegli.

Domāju, ka daudziem Leļļu teātris asociējas ar balsu pārmaiņām un daudz lielāku pietuvināšanos skatītājiem, nekā tas ir citos teātros. Kā tev izdodas darboties ar savu balsi?

Tur jāsaka paldies vokālajai un runas pasniedzējām, kuras mums bija veselas trīs. Paldies Ainai Matīsai, Zanei Daudziņai un Rutai Vītiņai, kā arī vokālajai pasniedzējai Aritai Orravai. Katrā ziņā ar balss reģistriem protu strādāt, tad jau var teikt, ka labi.

Kāda ir tava definīcija vārdam ‘teātris’?

Man teātris ir sirds, kurā visa komanda dalās ar skatītājiem un skatītājs ar komandu. Manuprāt, nav ideāla teātra, katrs teātris ir citādāks, un katram no tiem ir vajadzīga sava publika. Līdz ar to atliek cerēt, ka katrs no mums atradīs savu ideālo teātri.

Un ko tev nozīmē būt aktierim?

Jebkurā mākslā ir būtiski dalīties. Man tā ir dalīšanās – ar stāstiem, pieredzēm, tēmām. Svarīgi, lai pēc izrādes cilvēkam paliek pieredze, lai viņš ir kaut ko ieguvis – vai tas ir labi pavadīts laiks vai kāda atziņa, vai kas cits. Man kā aktierim ir būtiski dot šo pieredzi. Tad sanāk, ka man būt aktierim ir – dot skatītājam.

Kā tev vislabāk patīk spēlēt leļļu teātrī – ar objektiem vai bez tiem?

Tas nav tik būtiski, man svarīgākais ir materiāls, kādu pieredzi mēs cenšamies skatītājiem iedot, forma nāk pēc tam.

Kā ar bērnu smiekliem vai izteikumiem izrāžu laikā – tev tie traucē vai tieši otrādi – palīdz?

Kā kuru reizi, lielāko daļu palīdz, bet ir tie īpašie, gardie smiekli, kuri paši par sevi var visus sasmīdināt, tad ļoti jāsakoncentrējas, lai nesāktu smieties līdzi.

Tavām spēlētajām izrādēm ir atšķirīgs auditorijas vecums – vai ir kāda vecumu grupa, kurai īpaši patīk spēlēt?

Nevaru tā teikt, tas ir atkarīgs no izrādes, kvalitātes un pieredzes, ko mēs kā komanda spējam dot skatītājam, jo gandarījums jau rodas no labi padarīta darba.

Vai pirms Covid-19 drošības pasākumu sākšanās tev sanāca sekot savu kursabiedru izrādēm citos teātros?

Cenšos sekot līdzi saviem kursabiedriem, četru gadu laikā katrs no viņiem ir kļuvis par īpašu cilvēku manā dzīvē. Visi četri īkšķi par jums – lai izdodas! Man tagad jau ir vesels saraksts ar izrādēm, kuras jāapmeklē, kad būs tāda iespēja, bet pēdējās izrādes bija “Rudens sonāte” (Rēzeknes teātrī “Joriks”, rež. Mārtiņš Eihe, 2019 – P. K.), kurā piedalījās Sandija Dovgāne. Noskatījos “Irānas konferenci” (Elmāra Seņkova iestudētā virtuālā izrāde, 2020 – P. K.), kurā piedalījās Matīss Budovskis, Una Eglīte un Agris Kaprivņickis, un “Misija: Zeme” (DDT tiešsaistes izrāde, rež. Inga Tropa-Fišere – P. K.), kurā spēlē Elizabete Skrastiņa. Bet ceru drīz, pēc ārkārtas situācijas beigām, visus redzēt atpakaļ uz skatuves.

Skats no LLT izrādes "Nāve ēnā" (2020, rež. Rūdolfs Apse) // Publicitātes foto

Domāju, ka lielākoties visiem apkārt ir kādi īpašie cilvēki, kas ir palīdzējuši augt. Kā ar tevi – kas ir tavi dzīves lielākie skolotāji līdz šim? Kam esi visvairāk pateicīgs?

Man vistuvākie cilvēki ir mana ģimene. Mammuks un māšele – abas divas iedeva man kārtīgu dzīves skolu, īpaši mamma, viņai arī ir jāsaka lielākais paldies par spēku un dzelzs raksturu, kas laikus spieda mani aprast ar grūtībām. Kas teica, ka dzīvē būs viegli, beidz īdēt! Aiziet, dari! – jebkuras dzīves situācijas moto. Paldies māsai, kura vienmēr ir bijusi milzīgs atbalsts man. Un liels paldies visiem draugiem, kas ar mani kopā turas par spīti visam!

Kā, tavuprāt, Covid-19 situācija valstī un pasaulē ir ietekmējusi kultūru?

Viss ir ciet, tas nozīmē, ka daudz kas vairāk nav pieejams, veidojas jauni formas mēģinājumi. Bet domāju, ka visi esam noilgojušies pēc dzīvā kontakta, nevis ekrāna. Pirms gāju gulēt, pēkšņi atminējos – ak pareizi, varēja tak arī dejot! Dikti pietrūkst.

Un kā ar tevi – arī izjūti to, ka Covid-19 situācija ietekmē tevi kā personību?

Man kovidlaiks ir bijis dikti raibs. Neesmu liels fans tam, ka jādzīvo vienam četrās sienās, bet arī no tā var mācīties. Kaut vai saprotu to, cik ļoti svarīgi ir būt kopā ar cilvēkiem. Nevar jau visu laiku tikai dzīvot savā galvā.

Kā ar brīvo laiku – kādi ir tavi hobiji bez teātra?

Cenšos regulāri sportot – tas uztur formā un atbrīvo no stresa. Lēnām apgūstu ģitāru un regulāri dziedu, kaut kā veiksmīgi tas mani atbrīvo no visa, kas sakrājies. Tas nav īsti hobijs, bet tad, kad ir brīvs brīdis, cenšos beidzot satikt “savējos”, jo darbs pie izrādēm mēdz aizņemt principā visu laiku.

Runājot par nākotnes plāniem – kur un kādu sevi redzi pēc pieciem gadiem?

Veselu un laimīgu!

Nobeidzot mūsu sarunu – kāds būtu tavs vēlējums aktieriem, teātriem un visiem mākslas baudītājiem?

Nu, tak! Drīz tiekamies!

 

Šeit Matīsa Millera profils Latvijas Leļļu teātra mājaslapā.

Intervijas autore - LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas BSP 2. kursa studente

Rakstīt atsauksmi