Vēsma Lēvalde 10.05.2021

Viens no “pēdējiem romantiķiem”

Aivaram Kalnarājam nav apliecības par Dailes teātra 3. studijas beigšanu, tomēr teātra kritiķe Silvija Geikina grāmatā “Pēdējie romantiķi” (2019) raksta, ka viņš uzskatāms par vienu no svarīgām “skrūvītēm” gan 3. studijā, gan vēlāk Liepājas teātrī, kur Aivars nostrādāja vairāk nekā 50 gadu un nospēlējis 140 lomas. Arī tagad, 85. jubileju sagaidot, dara “tik daudz, ka bail”.

Par teātri un citām “darīšanām” runājamies smalkā stilā – pie kafijas porcelāna servīzē un krāsnī ceptām siermaizītēm aktieru Aivara un Ināras Kalnarāju dzīvoklī, kas atrodas mājā, kurai nav numura, kā apgalvo jubilārs. Joprojām slaids un stalts, ārēji atturīgs, bet runājot viņa emocionālā amplitūda pulsē no smalkas ironijas līdz neviltotai, sapņaini romantiskai jūsmai.

 

Silvija Geikina savā grāmatā “Pēdējie romantiķi” raksta, ka tu Dailes teātra studiju nepabeidzi, bet atsaucies Krodera aicinājumam doties uz Liepājas teātri. Kāpēc tāds lēmums?

Es tikai nepiedalījos diplomdarba izrādēs, tāpēc man nav diploma. Kroders man teica – nāc uz Liepāju, mums ir brīva vieta, es tevi ņemu! Ja arī pabeigsi šo studiju, nav teikts, ka tev būs vieta Dailē vai kur citur! Nu, es paklausīju Kroderam, gudram cilvēkam.

Tas bija 1961. gadā, bet Oļģertu Kroderu pašu pēc pāris sezonām aizsūtīja uz režisoru kursiem, un atpakaļ Liepājā viņš neatgriezās. Varbūt tāpēc tavā lomu sarakstā, kas lasāms teātra mājaslapā, pirmā nospēlētā loma datēta tikai ar 1965. gadu – Džimijs “Trīsgrašu operā”, ko iestudēja Irmgarde Mitrēvice. Cik garš ir tavs kopējais darba stāžs teātrī?

Pēdējā loma man bija 2012. gadā. Apmēram 51 gads, bet pa vidu bija trīs mēneši “Sarkanajā metalurgā”, drāšu cehā.

Kāpēc? Kad?

Tas bija sešdesmito gadu vidū. Nu, bija tāds psiholoģisks kūlenis – es te neko nevaru izdarīt, nekas nesanāk, naudu maz maksā. Drausmīgi smags darbs, nakts maiņas… Tad Andrejs Migla (režisors – V. L.) teica: Ko tu te āksties? Nāc atpakaļ!

Kā veidojās tavas attiecības ar režisoriem? Mūrniekam un Mitrēvicei, cik zinu, bija katram “savi” aktieri.

Mūrniekam vajadzēja garus – Strahovs, Mīlgrāvis…Vēl Liepājā bija režisors Viktors Zvaigzne, un viņš man iedeva pirmo lomu – Lučencio “Spītnieces savaldīšanā” (1961), ielecināja Ivara Kauliņa vietā, jo viņu paņēma armijā. Un tur bija arī jādzied! Tas bija fenomenāli – man notika personības dubultošanās. Tā bija liela loma, es ielēcu praktiski bez mēģinājumiem, un sevišķi, kad tā dziesma…es eju pa tādām kāpnēm, dziedu, bet it kā es tur neesmu, it kā redzu sevi no malas. Ārprāts! Tā ir šizofrēnija!

Vai tad tā nav pareizākā aktiera tehnika – būt tēlā, bet vienlaikus kontrolēt visu “no malas”?

Bet bez mēģinājuma! Kad tu neko nezini! Ir tādi stabilie ielēcēji – kā Kugrēns (aktieris Gunārs Kugrēns – V. L.), kas var uzreiz jebko, brīvi… Bet man – ārprāts! Tā bija spiesta lieta.

Bet normālā mēģinājumu procesā? Vai darbs pie Liepājas režisoriem atšķīrās no tā, ko biji mācījies pie Smiļģa?

Akurāt pie Smiļģa jau nemaz… Mūsu grupas vadītāja bija Venta Vecumniece. Smiļģi es redzēju tikai kaut kur kādos eksāmenos. Tad viņš tā… (attēlo Smiļģi, cīnoties ar snaudu). “Mjā… Nu jā...” (Smejas.) Es jau stājos vispirms kondženē (Latvijas Valsts konservatorijā – V. L.) uz aktieriem. Vēl Ilze un Uldis Vazdiki. Rektors Ozoliņš teica – ēee, nekas tev te nesanāks, trijnieku esi dabūjis… Tad mēs ar Vazdikiem uz Dailīti prom – eksāmeni bija gandrīz paralēli. Tur gan simtiem bija to, kas pieteicās. Tur mēs tikām iekšā.

Kas bija izšķirošais, kāpēc tevi uzņēma?

Zini, kā Smiļģis teica (attēlo) – tu skaties uz apvārsni! Un tad es tā arī norunāju to, ko vajadzēja. Viņš ņēma tādus, kas ir svaigi, kas nav gatavi.

Bet tu biji taču dejotājs?

Biju gan. Vecajā Liepājas Kultūras namā tautas dejas pie Pūces, un tad vēl raksturdejās pie Kārļa Bubera. Mēs vēl piedalījāmies operā “Rigoleto”. Tāpēc vidusskolu pabeidzu neklātienē, jo tolaik jau piedalījos Liepājas teātra muzikālajās izrādēs – dejoju un dziedāju arī. Tā ir pirmā opera manā repertuārā, bet ne pēdējā. 1995. gadā Pučīni operā “Džanni Skiki” dziedāju Spineločo līdzās Mūzikas akadēmijas studentiem Imanta Rešņa vadībā. Pēc vidusskolas trīs gadus mācījos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā un turpināju teātrī apgrozīties, bet ar to nemēģināju Dailītē zīmēties. Tā nu studēju Rīgā, dzīvoju pie Vazdikiem, jo vecie Vazdiki taču no Liepājas un liepājnieki liepājnieku pievāc.

Aivars Kalnarājs – Aleksis, Antonija – Biruta Sproģe. “Skroderdienas Silmačos” (1967) // Publicitātes foto

Ar ko atšķīrās aktiermākslas studijas no reālā darba teātrī?

Studijā man sāka kaut kas sanākt, un kursabiedri teica – būs, tev būs nākotne teātrī! Renāte Šteinberga sevišķi man to borēja, viņa man bija kā māsa studiju laikā. Teātrī bija kas cits. Mūrnieks… Nu, sociālisms tas īsti nebija – heroiski, ar patosu. Atceros, kad atvērās skatuve, skaistās dekorācijas – Dūns, Dzenis… Galvenais – inscenējums. Mitrēvice atkal citādi – maigi, mēģināja ar aktieri tā un šitā. Viņa vairāk strādāja ar aktieri. Jā, tad nāca Džimijs “Trīsgrašu operā” (1965), ko iestudēja Mitrēvice. Un tur uz Džimija lomu tad viņa caur Andreju Miglu mani aicināja atpakaļ no “Metalurga”. Tas bija tāds iestudējums, ka Artūrs Dimiters ar kundzi brauca no Rīgas mūs skatīties!

Man visspilgtāk atmiņā palikusi tava loma izrādē “Stilīgais un viņa meita” (1980, rež. Nauris Klētnieks), un tā nav muzikāla izrāde! Toreiz brīnījos, kāpēc tev tik maz tādu lomu kā Bems.

Jā, tas bija Klētnieks! Ir jau viena otra bijusi. Bet visu laiku bijuši uzplūdi un atplūdi. Te viss ir, tu esi vajadzīgs, un tad atkal – nekā…

Vai tas atkarīgs no režisoriem? Liekas, ka Mūrnieka aktieris tu īsti nebiji, lai gan esi gara auguma. Bet tev nav tā heroisma, patosa. Savukārt ar Andreju Miglu laikam gluži labi sastrādājies.

Andrejs jau daudz man devis spēlēt. Ar Lūriņu (režisoru Valdi Lūriņu – V. L.) labi bija strādāt. Viena loma pie Krodera bijusi kolosāla – dzērājs Sietnieks izrādē “Kas nogalināja Reini Jūrmalnieku?” (1975). Ar to es izpelnījos aplausus zālē! Bet vienreiz tēloju tādas pohas, ka viss trīcēju, man tur bija tāda grēksūdze. Un pēkšņi viens no zāles sauc: “Ei, ko tu tur kraties? Ņem vienu iekšā, un būs labi!” Visi uz skatuves apstulba – ko darīt? kā reaģēt? Šausmas, kas man bija tobrīd jāpārdzīvo!

Lomugrāfijā tev dominē otrā plāna varoņi. Man pat liekas, ka tas tev ir ļoti organiski – jo tu esi tāds smalks tēla zīmētājs. Kaut vai Dūlitls mūziklā “Mana skaistā lēdija” (1977). Man atmiņā visspilgtāk palicis tieši tavs tēls un Anda Albuže kā Elīza.

Man drusku par agru bija tā loma, biju vēl par jaunu. Bet tur bija arī jādzied un jādejo. Man tie mūzikli – ohhh… “Oklahoma!”, kur laikam pārņēmu Jura Bartkeviča lomu. Bet tur bija tik skaistas melodijas!

Tomēr tev izdevās radīt raksturu.

Tas ir atkarīgs no režisora – cits tevi palaiž, tu mokies, mēģin, ar citu tu smalki izstrādā, un tad ir viegli. Sapasēja ar Klētnieku (režisoru Nauri Klētnieku – V. L.), ar Miglu arī, bet Andrejs bija drusku terorists – spieda, lai tu no sevis dod ārā maksimumu. Es jau tā uzķēru – lamā, lamā mani, es izdarīšu.

Aivars Kalnarājs – Dūlitls, Anda Albuže – Elīza, “Mana skaistā lēdija” (1977) // Foto no personīgā arhīva

Vai ir bijusi loma, kas absolūti konfliktē ar tavu būtību?

Gadās. Bija tāda izrāde – “Kraukļi”, Jurkāna (Jāņa Jurkāna lugas “Kraukļi pirmiestudējums Liepājas teātrī, 1987 – V. L.). Mocības. Bija jau vēl, bet nevaru atcerēties.

Tu kā traumu tādas lomas esi izmetis no atmiņas?

Jā. Bet atceros tās mocības – tu nevari pat tekstu atcerēties, ja tā loma tev neguļ.

Tev ir bijušas ļoti veiksmīgas lomas, tomēr gan recenzijās, gan publiskajā telpā tu vienmēr esi bijis kaut kur perifērijā. Arī teātrī pirmā plāna lomu maz. Varbūt bija pašam par sevi vairāk jākaro?

Varbūt tā vajadzēja. Bet kaut ko prasīt būtu zem mana goda. Es tikai reizi mūžā, kad Gruzdovs Liepājā iestudēja Hemingveja “Fiestu”, teicu, ka gribētu būt šajā ansamblī, jo ļoti cienu Hemingveju. Nu, man tur bija tāda trešā plāna loma… Bija gan aktieri, kas burtiski līda virsū Kroderam, lūdzoties lomas.

Iznāk, ka visvairāk lomu bijis muzikālajās izrādēs, un droši vien tur tu esi arī visbrīvāk juties?

Jā. “Mūzikas skaņas”, kur ar Borgu (aktieri Gunāru Borgu – V. L.) dublējos. Ēdelveisu jau varēju nodziedāt, bet tāda nesuma, tādas balss kā Gunāram man nav.

Arī mikrofonu toreiz vēl nebija. Liekas, ka tev ir tāda klusināta balss, ka vairāk esi kamerstila aktieris. Kāpēc režisori to nepamanīja? Mazajā zālē neizmantoja? 

Man bija loma Jurkāna “Smilšu kūkā” Mazajā zālē (1983). Es jutos komfortabli, lai arī skatītāji bija pavisam tuvu.

Parunāsim par ko citu – cik ilgi jūs ar Ināru jau esat precējušies? Vai esat kādreiz bijuši partneri arī uz skatuves?

No 1965. gada. Uz skatuves kopā esam bijuši tikai vienu reizi – tajos pašos nelaimīgajos “Kraukļos”…

Sarunai pievienojas Ināra Kalnarāja: Bet kritiķi toreiz par vienu no mūsu dialogiem rakstīja – itāļu neoreālisms, jo tajā skatā tiešām bija laba partnerība. Pati brīnījos – es viņu pilnībā ignorēju kā vīru, bet jutu kā partneri. Aivars ir ļoti labs partneris uz skatuves! Ir tādi partneri, kam ļoti bail no emocijām. Un ir atdevīgi – tādi bija Eduards Treimanis, Uldis Stelmakers, Haralds Ulmanis. Un bija solisti. Bet ņem vērā, ka mēs runājam par citu laiku – šodien aktieri ir citādi, režisori strādā citādi. Aivars visas savas partneres mīlēja, visās samīlējās!

Aivar, ko nozīmē mīlēt savu partneri teātrī? Skatītāji to nereti interpretē divdomīgi.

To lomu jāmīl! Jāzina, kas tas par cilvēku tajā lomā, kāds raksturs un kas tajā raksturā pievelk tavu raksturu.

Skats no kinofilmas "Džimlai rūdi rallallā" (2014) // Publicitātes foto

Esam plūstoši nonākuši līdz kino. Jūs abi esat diezgan daudz filmējušies, un jūsu ģimenes draugs ir Varis Brasla. Kur ir saknes šai draudzībai?

Pamatskolā. Mēs bijām četri musketieri – bērnu ķirurgs Māris Blūms, nu jau nelaiķis, Varis Brasla, Aivars Zuzāns, metalurgs un Ojāra Vācieša dzejas mīlētājs, un es. Žanis Brasla bija teātra galvenais režisors vienu brīdi, Valija, Vara mamma, bija aktrise leļļu teātrī. Kad Varis pabeidza pamatskolu, viņi pārcēlās uz Rīgu, bet saikne palika uz visu mūžu. Un kad sākās viņa darbs ķinītī, viņš mūs bieži paņēma.

Beidzamā kino loma jau tev liela – filmā “Džimlai rūdi rallallā” (2014), un režisors nebija Brasla, bet Māris Putniņš un Jānis Cimmermanis.

No sākuma tur biju kā viens no senioriem. Bet tad Cimmermanis un Putniņš man piedāvāja saplūdināt divu aktieru lomas – Uldim Dumpim bija slikti ar acīm un Pauls Butkēvičs arī bija slims – ar sirdi, pa slimnīcām. Bet bija tā interesanti – neviens no sākuma nezināja, kas es tāds esmu un kas te vispār notiek. Tad norunāju savu labāko monologu visā filmēšanas laikā. Karele (aktrise Aina Karele – V. L.) man pēc tam teica – kā, vai tad tas nebija scenārijā? Es visiem vienkārši izstāstīju, kas esmu par “tumšo zirdziņu” un kāda ir situācija (smejas). Bet vēlāk jau bija pārmetumi no kritiķiem – ka viens otrs filmā esot par jaunu un lunkanu nespējnieku namam. It sevišķi Olga Dreģe, kas stāv uz galvas! (Smejas.) Kino recenzijā man bija tā uzmanīgi pārbraukts pāri – ka manai lomai scenārijā neesot izaugsmes. Bet Varis Brasla jau man pateica uz aci – nav, nav tur kaut kas tev riktīgi tajā filmā! Man viņš jāklausa, jo draugs to saka! Kino man drusku traucē tas, ka tev saka: aizej tur, pagriez galvu tā, norunā savu tekstu. Man tas traucē, man vajag, lai varu kustēties brīvi, organiski, kā jūtu.

70. un 80. gados ļoti dzina organiku, tagad bieži ir tieši tāds stils, kad režisors saka, ko aktierim darīt, līdz pat žestam un pozai. Varbūt tas nāk no kino?

Atoss “Trīs musketieros” (1970) – tā bija mana loma!

Jā, man liekas, ka Atoss varētu būt tavs paštēls. Tu varētu arī tēlot, piemēram, Frenksu Sinatru – balss dēļ.

(Dzied.) “Strangers in the Night...” Jā, to vajadzēja nodziedāt “10 kungiem” Amerikā!

Pareizi – 80. gadu beigās taču Liepājas teātrī bija vīru ansamblis, kas ar programmu “Un atkal zilā vakarā” aizbrauca uz ASV viesizrādēs.

Jā, tas sākās ar Sieviešu dienas koncertu, tad aizbraucām ar to programmu uz lauku kultūras namiem. Gribējām arī uz Rīgu, bet programmas otrā daļa bija slidena – leģionāru dziesmas, strēlnieku dziesmas. Pirmajā daļā bija Raimonds Pauls, ar to viss bija kārtībā. Mums pat lika tur kaut kādas lielo vadoņu frāzes ielikt…Galu galā izdomājām kaut kādu kompromisu un tikām Mākslas darbinieku namā. Beigās akceptēja arī mūsu braucienu nach Amerika – Ņujorka, Losandželosa, bijām arī Kanādā, Toronto. Bija vīza arī uz Meksiku, bet aizbraucām uz Ņujorku par vēlu, jo atcēla divus reisus no Maskavas, un Mehiko viss bija nokavēts. Ņujorka mani nospieda – kad ej un tev apkārt debesskrāpji, man nepatīk! Bet cik skaistas lietas mēs tur redzējām! Atpakaļceļš bija interesants – lidmašīnā bija muzikāla krievu grupa ar ģitārām, kas staigāja, spēlēja dziedāja un dejoja. Valdis Zandbergs izdomāja pa kluso tualetē uzpīpēt, un ieslēdzās trauksmes sirēna! Mans blakussēdētājs paskatījās pa logu un noteica: там, наверное, очень глубоко! (krievu val. – tur droši vien ir ļoti dziļš, red.piez.).

10 kungi no Liepājas teātra kopā ar maestro Valdi Aivaru // Foto no Liepājas teātra arhīva

Tu teātrī spēlēji līdz pat 2012. gadam. Kā tu juties 21. gadsimta iestudējumos? Teātris tomēr bija stipri mainījies.

Atmosfēra bija cita. Visvairāk Atkočūna laikā – pat visu aktieru bilžu galeriju noņēma no sienas nost! Dailē ir, Nacionālajā ir, mums vairs ne. Bet lomas man bija, un tā aiziešana man nebija sāpīga – man bija tāda mīksta piezemēšanās, jo man bija, ko darīt. Vīru ansamblis Latviešu biedrības namā, vīru koris “Dziedonis”, ar ko piedalījos trīs Dziesmusvētkos, tagad “Atštaukām” (folkloras kopai – V. L.) esmu fotogrāfs un karognesējs, visu Eiropu esam izbraukājuši. Tik daudz ko darīt, ka bail!

Tu taču visu mūžu esi bijis arī teātra fotogrāfs! Daudz bilžu?

Man vajag kādus divus palīgus, kas palīdzētu ar to tikt galā! Man ir tāda kaudze filmiņu vien!

Un ko domā par tagadējo Liepājas teātri?

Brīnos par to, ko tagad aktieri var izdarīt! Mūsu Klaipēdas kurss taču tur uz saviem pleciem teātri Liepājā! Viņi var visu! Un ir lieliskas izrādes. Man ļoti patika “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” (2019, rež. Valters Sīlis – V. L.), “MALЫŠ” (2020, rež. Dmitrijs Petrenko – V. L.). Žēl, ka neredzēju Orvelu (“1984”, 2014, rež. Laura Groza Ķibere – V. L.). Bet varbūt rudenī…

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt