Vēsma Lēvalde 17.09.2021

Teātris pasaules līdzsvara meklējumos

Skats no izrādes "Klāvas tantes skūpsts" (rež. U. Tīrons, JRT) // Foto – Jānis Deinats

Septembris tradicionāli ir jaunās teātra sezonas sākums. Beidzamo divu gadu nestabilitāte izsitusi no līdzsvara arī planētu, ko dēvējam par Teātri, un sezonām strikta sākuma nav, toties ir apziņa, ka beigas var iestāties jebkurā brīdī. Jau vasarā tverot iespēju iekļūt kādā izrādē, rodas sajūta, ka izrāžu zemtekstos ieskanas rekviēma noskaņas. Tā nav apokaliptiska trauksme, bet skumjas un ilgas pēc zūdošā un aicinājums paturēt skatu uz apvārsni. Kad pasaule labklājībā dzīroja uz nebēdu, teātra mākslā valdīja tehnoloģizēts nemiers un dumpinieciska pārgalvība. Kad cilvēku kopiena šķeļas, naidā un paštaisnumā zaudējot veselo saprātu, teātris samazina tempu un pievēršas pašrefeleksijām, aicinot ikvienu indivīdu satikt pašam sevi. Laikam jau tāda ir mākslas sūtība – meklēt pasaulei līdzsvaru.

Satikties atbalsta grupā

Uz cita nelaimi izstiepies, uz savu saraujies – Edgara Ozoliņa monoizrādē “1 000 000 labu lietu” 4. septembrī nokļūstu necerēti, jo “Spēlmaņu nakts” žūrija ieradusies Liepājā mazākā sastāvā, nekā plānots, tāpēc atbrīvojas vieta. “Lielā dzintara” Eksperimentālajā zālē izveidots apļveida spēles laukums, skatītājus trīs rindās izvietojot tam apkārt. Aktieris ar pamatīgu lapiņu kaudzi rokās staigā starp skatītājiem, uzmanīgi tos vēro, tad klusiņām aprunājas ar gandrīz katru ienācēju. Ļoti nopietni pajautā, vai drīkst lūgt atbalstu, piebilstot, ka nekas daudz nebūs jādara, tikai jānolasa frāze, kas uz lapiņas. Lapiņu viņš izvēlas pats. Skatītājiem tiek piedāvāta arī tēja, kafija vai ūdens glāze. Vārdu sakot – tiek apzināti radīta intīma, mierīga atmosfēra, kas ļoti atgādina filmās redzēto par dažādām atbalsta grupām. Un te jau arī ir stāsts par diagnozi – depresiju, kas starp ģimenes locekļiem var izplatīties negaidīti un nemanāmi. Zinu, cik robeža starp dzīvesprieku un tā zudumu ir trausla, cik spēcīgs ir apziņas tumšo dzīļu magnēts. Un kādas bezspēcīgas dusmas diagnozes skartais cilvēks var raisīt tuviniekos, jo objektīvu iemeslu depresijai it kā nav, bet vainas apziņa paliek.

Nepārstāstīšu lugas saturu, autoru rokrakstu, ne arī šā darba pārsteidzošo popularitāti pandēmijas laikā, jo tas aprakstīts visos tekstos, kas veltīti izrādei. Lai gan – kas tur pārsteidzošs tēmas popularitātē, ja depresija visās tās gradācijās kļuvusi gandrīz vai par sabiedrības status quo?! Taču man ļoti gribas atzīmēt Edgara Ozoliņa aktierspēli, kas saista ar pieklusinātu, vibrējošu emocionalitāti un brīžiem raisa asociācijas ar jauka, bet pamesta kaķēna lūdzošo maigumu. Publika izrādē ir raiba – kā jau atbalsta grupā – cits ir sadarbspējīgs (klamzīgi tie jaunvārdi – vai ne?), bet cits pirms izrādes ieņemtā šotiņa noskaņā jūtas kā mājās uz dīvāna un izsaka banālas piezīmes, sarežģījot aktiera uzdevumu būt tēla dvēseles arfistam. Taču no publikas izvēlētā meitene – “partnere” ir brīnišķīga, arī “skolotāja” saņem dialoga piespēli no aktiera viegli un atbildes raida mierīgi un precīzi. No miljona labo lietu man tiek teikums ar dziļu domu, bet sarežģītā stilistikā: “Izlasīt grāmatā kaut ko, kas precīzi izsaka tavas sajūtas, bet tev pašam ir trūcis vārdu.” Man tā paretam gadās ar izrāžu recenzijām. Varbūt kļūdos, bet šķiet, ka tieši filma “Maiņa” (2020) Edgaram Ozoliņam ļāvusi sajust paša potenciālu un devusi drosmi ļauties spēlei viegli un niansētā  paletē. Esmu gandarīta, ļoti gandarīta par šo vakaru.

Pēc 24 stundām tajā pašā “Lielā dzintara” mazajā zālē klausos par tām pašām labajām lietām, tikai protagonistu tagad atveido Gatis Maliks. Viss it kā ir tāpat un tomēr – pavisam citādi. Jau sākot ar to, ka lapiņu es varu izvilkt pati, un nejaušība man piespēlē kaut ko ļoti liepājniecisku – “pačurāt jūrā, kad neviens nemana”, citējot Edīti Tišheizeri – kāds asociāciju plašums! Šovakar no skatītāju vidus tiek izvēlēti citi cilvēki kā partneri, ir cita publika un citāds atveidotais raksturs spēles laukumā. Viņš ir ārēji ironiskāks, pat nedaudz cinisks, vairāk atsvešināts no stāsta, taču tas nemazina kāpjošās dramatiskās situācijas apjausmu. Publika šoreiz ir reti vienota un atdevīga. Izraudzītie pretspēlētāji no publikas ir absolūti adekvāti, un pie sevis nodomāju – varbūt netalantīgu cilvēku nemaz nav? Vismaz starp tiem, kas apmeklē intīmā formāta izrādes. Pārsteidzošā kārtā līdz izrādes beigām tiek panākta tāda atmosfēra, kas patiesi atbilst kādam veiksmīgam terapijas grupas seansam.

Kā vārdos formulēt iestudējuma vēstījumu? Es domāju, ka Makmilans to pasaka Gētes grāmatas “Jaunā Vertera ciešanas” kontekstā – dvēseles ciešanas tikai romantiskajā literatūrā ir skaistas, dzīvē tās ir riebīga inde, ar kuru viens tu cīnīties nespēj.

Vajag, lai ir kāds, kurš tev izskalo kuņģi, kāds, kurš uzliek sistēmu, un kāds, kurš samīļo un uzmundrina. Cilvēks nedrīkst būt vientuļa sala, un teātris arī var būt neaizstājama terapija. Ak jā – vēl man ir simpātiska tāda režija, kas neduras acīs ar uztieptu konceptu, bet ar impresionista vieglumu sapludina visus izrādes elementus nedalāmā stāstā. Šajā gadījumā – ne tikai aktieri, telpu, gaismas, skaņu, bet arī publiku, jo režisora Dmitrija Petrenko “1 000 000 labu lietu” ir mijiedarbes jeb imersīvā teātra stilā veidota izrāde, kur skatītāju līdzdalība ir pašsaprotama. Tāpat kā stāsta respektēšana.

Skats no Gata Malika monoizrādes "1 000 000" labu lietu (rež. Dmitrijs Petrenko, LT) // Foto – Justīne Grinberga

Alkohols un māksla

Plānojot braucienu uz Baltijas Drāmas forumu Igaunijā, upurēju klātienes lekciju dienu studentiem par labu JRT apmeklējumam. Sanāk skaisti – vakarā pirms brauciena uz Tartu Venedikta Jerofejeva poēmas “Maskava – Gailīši” iestudējums Ulža Tīrona versijā ar nosaukumu “Klāvas tantes skūpsts”, bet vakarā pēc atgriešanās varu paspēt uz Pētera Krilova versiju par Džoisa literārajiem varoņiem “Dublinieši Miera ielā” (par to – nākamajā dienasgrāmatas ierakstā).

8. septembra vakarā soļoju pa Miera ielu un prātoju par Tīrona izrādes nosaukumu. Zinot, ka tēma ir talantīgu cilvēku alkoholisms [1], man acu priekšā zīmējas padomjlaiku ainiņas Liepājas teātrī, jo aktieri tur dzēra daudz un bieži, teju proporcionāli talantam, un viņu eņģelis bija bufetniece Klāva, ko meičas bija iesaukušas par Apķēzīto mākoni kolorītās fasādes dēļ – perlamutra zilie plakstiņi, liekās skropstas un balināto matu krāvums kontrastēja ar raženajām miesām. Asociācija gan attaisnojama tikai dimensijā talants – alkoholisms, jo JRT izrādes “skūpsts” ir dažādu grādīgo dzērienu kokteilis, un tas ļoti precīzi izsaka iestudējuma būtību. Ja man vaicā, par ko ir izrāde, tad es varu atbildēt ar Krodera pārfrāzējumu. Viņš teicis, ka bohēma ir sarunas par mākslu alkohola klātbūtnē. Es teiktu, ka “Klāvas tantes skūpsts” ir sarunas par alkoholu mākslas klātbūtnē. Jo māksla te ir visos līmeņos – aktieri, Ilonas Bageles dziedājums, vizuālā izteiksme, autora valoda un tās skaniskā izpausme, radoša atļaušanās izturētas ironijas mērcītē bez banalitātes piegaršas (vai arī ar mērķtiecīgu banalitāti – kā Kristīnes Jurjānes tērpi). Varētu formāli analizēt telpas izmantojumu (skatuve skatuvē), ārkārtīgi bagāto valodu [2], sazaroto intertekstualitāti, kur ar labu gribu saskatāmi vai visi postmodernisma teorijas postulāti (nez vai poēmas autors pats zināja, ka radījis postmodernisma šedevru, vai arī tikai atspoguļoja savu apziņas stāvokli, kur alkohola radītajā nosacītībā brīvi vijās kopā Jerofejeva neticami plašās intelektuālās bibliotēkas fragmenti?), bet…

Pirmā atziņa, ko guvu skatītāju zālē – šis nu nav iestudējums, kuram jāraksta analītiska recenzija. Tā ir sajūtu izrāde, pārbaudes akmens skatītāja humora izjūtai, debesu plašumam un elles dziļumam.

Būtībā jau pirmajā Kaspara Znotiņa runātajā tekstā tiek vieglu roku sadrupināta snobiska “profesionalitāte”. Priekšplānā karājas kaija, un, protams, to uztveram kā simbolu, jo poēmas tekstā taču ir atsauces… Bet Znotiņš – Veņečkas alter ego – it kā atbild uz intelektuālā skatītāja iekšējo monologu: “Protams, simbols, es tikai tagad neatceros, kāds…” Labai anekdotei vienmēr ir domātrosinoši zemslāņi, un šī izrāde ir laba anekdote. Ja jūs saprotat, ko es ar to domāju. Ja nē, tas rakstīts titros uz skatuves – “visam jānotiek lēni un nepareizi”.

Turpinājums sekos.

 


[1] Lai neatkārtotos, citēju Zani Radzobi žurnālā “Ir”: “Maskava—Gailīši ir sarakstīta un publicēta (ārzemēs) jau 20. gadsimta 70. gados, bet mūsu kultūrtelpā iesprāga perestroikas laikā, jo autors bija padomju sistēmā neatzīts. Šķiet, nepareizas biogrāfijas un dzīvesveida dēļ, bet, kā liecina “autobiogrāfiskā poēma”, arī izaicinošo tēmu un formu dēļ.”

[2] Jerofejeva valodu lieliski izanalizējis Vents Sīlis: https://satori.lv/article/mates-valoda-jerofejeva-poema-maskava-gailisi

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt