Māra Bērtaite 20.09.2021

Skaļi pieskārieni iekšējam sev

Skats no izrādes "Klausīšanās" (Live Art Society, Helsinki) // Foto - Ingus Bajars

Viens no lielākajiem “Homo Novus” izaicinājumiem ir izvēlēties, ko apmeklēt. Festivāla programma ir tik plaša, ka, lai pieredzētu katru no notikumiem (un gribas taču!), būtu vajadzīgs īpašs festivāla atvaļinājums. Vēlams, ar telti festivāla centrā, kādā no mākslinieces Lienes Pavlovskas funkcionāli scenogrāfiskajiem aizkaru ielokiem, pārtiekot no turpat centrā laipni piedāvātās bezmaksas kafijas (kas vienmēr ir beigusies, kad tur ierodos) un miniatūrajiem kēksiņiem.

Plānojot apmeklējuma grafiku, no dažiem piedzīvojumiem nākas atteikties lokāciju dēļ, savukārt pēc iepazīšanās ar aprakstu somu mākslinieka izrādi “Barošana” apzināti nolemju ignorēt. Tā paredzēta individuāli vienam skatītājam un, spriežot pēc foto un apraksta, ietver šī skatītāja ķermenisku iesaisti. Ja ticam virsrakstam – arī mākslinieka vadītu pārtikas uzņemšanu. Apzinoties, ka spēju atvērt vai vismaz kontrolēt prātu, taču ķermeniskā atvērtība dažādām pieredzēm, pieklājīgi sakot, nav mana stiprā puse, atļauju sev to prieku palaist šo un vēl kādu pārīti notikumu garām, zināmu arī kā FOMO [1] jaunāko brālīti JOMO [2]. Jo svarīgi ir ne tikai būt visur citur, bet arī būt saskaņā ar sevi. Festivāls diezgan tieši ņem iedomātu skatītāja roku un liek tam pieskarties pašam sev. No iekšpuses. No uzskatu, aizspriedumu, baiļu, pieņēmumu, klišeju puses. Sajust, apzināties, novērtēt. Un varbūt kaut ko izmainīt vai vismaz aizsākt kaut niecīgu ietrīsēšanos.

Stāsts par kādu troksni

Kad ierodos Pērnavas ielas “Liecinieku tribīnēs”, vietā, kur padomju laikos bijis uzstādīts radiosignāla traucētājtornis, sirsnīgi līst. Cerības uz drīzu mitēšanos ir veltas, tāpēc lietusizturīgākie un liecinātgatavākie apmeklētāji (un mēs tādi esam ap 30!) tiek aicināti ieņemt vietas tribīnēs. Visapkārt pelēks slapjums, kas pamazām spiežas tuvāk miesai.

Tuvāk nāk arī skaņu mākslinieka izlolotais troksnis – gan baltais, gan pelēkais. It kā kāds meklētu un meklētu, un neatrastu radiostaciju. It kā tramvajā pirms 10-20 gadiem kādam tūlīt grasītos zvanīt mobilais telefons. Šņācieni, pīkstieni, klaudzieni. Kamēr tie pieņemas spēkā, ir interesanti. Vienlaikus bažījos, ka ar šo mūzikas ciltstēvu troksni būs par maz, lai mani motivētu šeit uzkavēties. Varbūt tomēr vajadzēja palikt kājās un klusām aizlavīties? Bet nē. Šī ir īsta vēsturiski mākslinieciska liecināšana.

Saņemu atbildes uz jautājumiem, kas man nav pat ienākuši prātā. Piedzīvoju pagātni. Klausos valodas melodisko plūdumu, ko pārtrauc trokšņa brutalitāte. Visi šajā tribīnē tagad esam pārtraukti. Mēs to varam liecināt.

Troksnis apņem un ieaijā, iespiežas apziņā. Paralēli vēsturiskajiem notikumiem jādomā par šodienas troksni. Par to, kas aizņem katra mūsu prāta ēteru šobrīd. Vai tas ir brīvs? Vai mēs dzirdam, ko domājam? Vai mēs dzirdam cits citu? Slāpējošajā troksnī dzirdu laikmeta ikdienas kakofonisko daudzbalsību, tostarp patēriņa kultu, kas neļauj saklausīt cilvēcisko, būtisko.

Lietus uz manas plēvītes sasniedz kritisko masu un izmērcē bikšdibenu. Slapjās delnas nosalušas – cimdu nav, bet kabatas nesilda. Nevilšus paveros apkārt – kas mēs esam, tie entuziasti, kas te atnākuši sēdēt peļķē, lai liecinātu? Katrs sēž, savā kapucē ievilcies, zem sava lietussarga parāvies, bet sevī klātesīgs. Un tad, īsi pēc tam, kad radiobalss ziņo par to, ka visā Padomju Savienībā trokšņu slāpētāji izslēgti un ēters kļuvis brīvs, vienā debesmalā pamanu savādu gaišumu. Lietus mitējies. Mākoņi šķiras. Līdz ar īso, bet emocionāli tik koncentrēto  un vairs neviena nepārtraukto stāstu par dreifējošo kuģi līdz tribīnēm atplūst sārtena gaisma, nomainot pelēko svinu. Sakritība? Nedomāju.

Skats no izrādes "Liecinieku tribīne" (Madeleina Flinna, Tims Hamfrijs, Melburna) // Foto - Ingus Bajars

Sadzirdēt ar acīm

Gaismai dziestot pirms Silvas Belgiti soloizrādes “Klausīšanās”, pirmais, ko novērtēju pēc slapjās pieredzes tribīnēs, ir fakts – cik brīnišķīgi ir baudīt teātri, kad spēj nejust savu ķermeni, savu fizisko klātbūtni telpā. Kad miesa nesalst un nekarst, ir pietiekami ērti, pietiek gaisa... Maņas var koncentrēties un uzasināties.

Lēni dziest gaisma. Tik lēni, ka tas pat šķiet neiespējami – tā rietēt var vienīgi saule –, līdz paliek tumši dzeltenas, līdzīgi uzlecošam pilnmēnesim kvēlošas spuldzes un to mestās gaismas atspīdums melnā stikla kvadrātā skatuves centrā.

Ieskanas dunošas, haotiskas, zemas skaņas, tās šķietami nāk no tuneļa, kam cauri traucas automašīnas. Skaņa pieaug jaudā, un stikla virsma (kas, izrādās, ir sekls ūdens baseins) piepeši noņirb un sagumzās. Skaņa kļuvusi redzama. Skaņa kļuvusi par matēriju. Fizikāls un tomēr mistikas caurvīts mirklis – acis ir ieraudzījušas to, par ko atbildīgas ir ausis. Pēc brīža skaņas frekvence piedzīvo otru materializēšanos: pieņemoties spēkā, tā ievibrē saules pinumā.

Nākdama no ārpuses, skaņa iekļūst manī, top sajūtama un izstaro ārup kā sirdspuksti. Kļūst neiespējami nošķirt, kur beidzas izrāde un sākas mans ķermenis.

Skaņa ceļo pa telpu, un es sekoju tai ar ausīm un ar acīm, vērojot, no kura stūra ņirboņa ūdenī sāksies un kā izplatīsies. Katru reizi, kad skaņa pieklust, ūdens acumirklīgi izlīdzinās kā izstiepts audums. Tā virsma nav salauzta. Mijiedarbība, ne vardarbība.

Skaņas vizualizācija turpinās somu mākslinieces Silvas Belgiti (teātra kopiena Live Art Society) ķermenī. Tas šķietami redz, satausta skaņu telpā, plūst tai pāri, apliecas apkārt. Māksliniece runā zīmju valodā. Arī tā ir skaņas savveida vizualizācija, iespēja redzēt vārdus. Taču dobjajai skaņai un klusināti tumšajai telpai piemīt hipnotizējoša iedarbība. Pieķeru sevi, ka izrādi gribas izbaudīt tikai vizuāli: ūdens kroku spēles, ņirboši zeltainu skaņas viļņu sauleszaķīši uz sienām, pilieni, kas krīt no matiem. Teksts kļūst sekundārs. Atceros tikai vaļa sirdspukstus, kas, laižoties dziļumā, palēninoties līdz diviem sitieniem minūtē. Ja mana sirds varētu, tā laikam pielāgotos.

Dejotāja ir iekāpusi ūdenī kā spogulī. Cilvēks, kustība – viss tagad ir divi. Atspulgu radītā divpasaulība dod impulsu asociatīvam pārdzīvojumam un vizuālam baudījumam. Līdz šim skaidrās matērijas un realitātes ir sajaukušās: es dzirdu ar acīm, ūdens ir stikls, cilvēks ir pats savs attēls. Jo kāpēc gan ne.

Skats no izrādes "Klausīšanās" (Live Art Society, Helsinki) // Foto - Ingus Bajars

Skatiena attālumā

Kad aizeju uz Vidzemes tirgu, lai piedzīvotu izrādi “Mīlestības vārdā”, man īsti nav ne jausmas, kas tas būs. Kā jau tas lielākoties gadās šajā festivālā. Izrādās, man pēc kartes jāapmeklē trīs noteikti punkti ar daždesmit metru distanci, pirms katra no tiem noskenējot kvadrātkodu austiņās klausāma audiofaila iedarbināšanai. Noskaņota harmoniskai vientulībai, ieslēdzu pirmo skaņas failu. Izrādes apraksts sola, ka savu daļu atBILDības šajā notikumā uzņemšos caur BILDēm.

Balss ierakstā man rāda audiobildi ar kādu ikdienišķa paskata vīrieti – viņa apģērbu, stāvu, darbībām… un tad es sastingstu, jo iedomu attēlā ieraudzītais vīrietis uznirst manā priekšā. Tieši tādā pašā džemperī ar horizontālām svītrām, pelēkās biksēs, apaļīgu vidukli, kā man tiek suflēts austiņās. Tā, it kā kāds verbalizētu manu redzi. Vai otrādi – it kā mana iztēle materializētos. Vīrietis skatās uz mani, jo zina, ka tie ar austiņām klausās par viņu. Un ir tik grūti pacelt acis un paskatīties pretī. Pablenzt.

Skatīšanās grūtības mani sagaida arī pārējos izrādes norises punktos. Vidzemes tirgus tukšajā, balti estētiskajā dārzeņu paviljonā ir kāds jauns vīrietis kailām pēdām, kurš savās austiņās vien dzirdamas mūzikas pavadībā dejo, kā man šķiet – aizvērtām acīm.

Deja ir atraisīta, ekspresīva, aizrautīga, bet telpa ir tukša, un es tajā esmu lūriķis. Kāpēc es neļauju šim vīrietim vienkārši dejot, būt ar sevi, kāpēc es skatos? Vai es to drīkstu, pat, ja man ir atļauts?

Trešajā vietā ir visgrūtāk. Man jāieiet kādā dzīvoklī, un tas ir pavisam īsts, apdzīvots mājoklis. Tajā uz mani skatās divas sievietes. Laipni, bet caururbjoši, pētoši skatās. Varbūt pat viņas šeit dzīvo. Teksts austiņās detalizēti apraksta kādu citu personu, bet uz to ir grūti koncentrēties – esmu ielauzusies svešā mājā, atnākusi paskatīties, kā uz mani skatās. Nav būtiski, vai tie ir vīrieši, sievietes, viens vai vairāki – es jūtos pārkāpusi privāto telpu, visvairāk jau emocionālo – caur manu atnākšanu un skatīšanos cilvēki ir kļuvuši par artefaktiem kā izstāžu zālē.

Visi ieraudzītie cilvēki pieder kvīru kopienai. Arī tie, kas ir audiobildēs, kurus man jāiztēlojas. Tomēr autoru iecerētā savstarpējā tuvošanās starp mums nenotiek, jo nemanot esmu kļuvusi par izrādes daļu – mani vēro tie, uz kuriem esmu atnākusi skatīties pati. Jūtos eksponēta, piekrišanu neprasot. Gribas aizbēgt. Un nē, ne jau tāpēc, ka man būtu aizspriedumi pret LGBTQAI+, bet gan tāpēc, ka konfrontācija ar svešiniekiem ir pārāk tieša, turklāt atsvešināta, jo teksts austiņās neļauj būt klāt, kur nu vēl sarunāties, kontaktēties. Es ienāku citu cilvēku dzīvēs pablenzt uz viņu mīlestību, kurlā es ar savām aizbāztajām ausīm, un viņi skatās uz mani. Mums nav, kur paslēpties, mēs esam kopā. Vienā telpā, vienā pilsētā. Mēs redzam viens otru, mēs esam pavisam redzami. Nu jā, tāds arī ir mērķis. Ha.

Skats no izrādes "Mīlestības vārdā" (Katrīna Dūka, Rīga, Barbara Lehtna, Pērnava) // Foto – Andrejs Strokins

Parunāsim par mīlestību

Viens no šī festivāla motīviem noteikti ir dokumentalitāte. Tā atkārtojas no izrādes uz izrādi, aicinot skatītāju novērtēt īstas lietas, īstus notikumus sev apkārt, pacelt tos virs ikdienišķības un piešķirt tiem jēgu. Beļģu režisores Annas Rispoli izrādes “Tavi vārdi manā mutē” nosaukums saka priekšā, kas sagaida skatītājus – svešu vārdu iemiesošana. Svešu, bet neizdomātu, reiz notikušu sarunu lasīšana.

Kultūrbārā “Sapņi un kokteiļi” mīksti dīvāniņi un samtaini krēsli salikti divrindu aplī, virs galvas lēni griežas spoguļbumba. Paklāji, aizkari. Slāpētas skaņas, tumsā grimstoši telpas stūri, bet centru kā skatuvi izgaismo prožektori. Katram jāizdara izvēle – ieņemt aktīvu vai pasīvu pozīciju, runāt vai klausīties, taču vietas ir tikai uz skatuves, nav iespējas dalīties grupās mēs – viņi. Nav nekāda “klausītāji pa labi, runātāji pa kreisi”. Arī nerunājošie piedalās ar savu klātbūtni. Varbūt vienīgi izņemot to meiteni, kas man blakus dīvāniņā iemieg.

Runātāju vietas aizpildās ātri. Cilvēki nāk ar aktīvu attieksmi, gatavi iesaistīties dzīves norisēs. No apmēram 25 izrādes skatītājiem deviņi kļūst par aktieriem, pusotrā stundā izlasot dažādus viedokļus par mīlestību un attiecībām, kas sakņoti raibā etniskā, kultūras un uzskatu dažādībā. Tas, ka ar varoņiem netiek saskaņoti ne dzimumi, ne vecumi, palīdz distancēties un uztvert sevi tikai kā mediju – es, piemēram, kļūstu par 27 gadus vecu tunisiešu izcelsmes transpersonu – bijušo sievieti.

Izrādes dalībnieki aizdod pirms gadiem notikušu sarunu vārdiem savas balsis. Šīs balsis reprezentē sabiedrības dažādību tās konvencionālajās un arī marginālajās izpausmēs, piedāvā daudz patiesību, starp kurām vienas pareizās nav, jo tādas ir visas.

Kaut arī nav viegli atšķetināt, kāda ir katra paustā viedokļa jēga, to vērtība ir autentiskumā. Īsti cilvēki runā par īstiem cilvēkiem, un veidojas kolāžas tehnikā pabeigts vienums – katrs ir citāds, bet ikvienam pasaulē pietiek vietas: poliamorijai, kvīriem, tradicionālās ģimenes piekritējiem, seksam starp invalīdiem.

Skats no izrādes "Tavi vārdi manā mutē" (Anna Rispoli, Brisele) // Foto – Aivars Ivbulis

Ne toreiz, 2018. gadā, kad saruna notika starp tās īstajiem runātājiem Briselē, ne tagad nejauši sapulcētu svešinieku izpildījumā Rīgā dažādās balsis nevienojas, kā tad tur īsti ar to mīlestību ir, kā drīkst un kā vajag būt. Taču svarīgi, ka mīlestība ir iekšā visos – gan tajos, kas to ir atraduši, gan tajos, kas meklē, un pat tajos, kas to noliedz. Lietas un parādības neizzūd, ja par tām nerunā un izliekas nemanām, turpretī saruna veicina satikšanos, ieraudzīšanu tuvplānā un varbūt beidzot izkāpšanu no savas vienīgās patiesības arogantā pārākuma.

 


[1] FOMO – fear of missing out (angļu val.) – sociāla trauksme palaist garām to, ko piedzīvo/ pieredz citi, bailes no nožēlas par neizdarīto.

[2] JOMO – joy of missing out (angļu val.) – atbildes reakcija FOMO; priecāšanās par savu pašreizējo nodarbi, neraizējoties, ko šobrīd dara citi.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt