Vēsma Lēvalde 21.09.2021

Teātris pasaules līdzsvara meklējumos II

Skats no Von Krahl teātra izrādes “Tu esi daudz brīnišķīgāka/s šodien nekā rīt” // Publicitātes foto

Vārdi, vārdi, vārdi….

Šekspīrs ir nemirstīgs tāpēc, ka jebkurā dzīves situācijā viņu var citēt. Un īpaši pateicīgs šajā ziņā ir “Hamlets”. Arī šoreiz, cenšoties raksturot Baltijas Drāmas foruma laikā redzētās igauņu teātra skates izrādes, pirmais prātā nāk Hamleta citāts: “Vārdi, vārdi, vārdi...” Tā vien liekas, ka vairums igauņu teātra radītāju pandēmijas laikā ir aizcietušies runāt, turklāt atradinājušies no telpas dažādības. Vai varbūt tā pieraduši pie tiešsaistes izteiksmes, ka arī “dzīvajā” teātrī tikai stāv/sēž un runā vai izvēlas koordinātās ierobežotas kustības (piemēram, badmintonu) un paralēli runā, mēģinot izstāstīt visu, kas bija, ir un būs, un atsaucot skatītāju atmiņā teātri, kura centrā bija runātais vārds. Bet varbūt tas ir paviršs iespaids, jo tulkotāja balss austiņās vai titru lasīšana augstu virs spēles laukuma, atraujoties no sekošanas fiziskajai darbībai, bez šaubām, saārda uztveri un nogurdina. Tomēr trīs no redzētajām izrādēm bija savdabīgākas, tāpēc uz jautājumu – vai vērts pandēmijas laikā ceļot simtiem kilometru profesionālas rutīnas dēļ, atbildu – skaidrs, ka ir vērts. Nerunājot par to, ka konference par Baltijas dramaturģijas mijiedarbību un foruma noslēguma diskusija (klātienē!) ir notikumi, kuri ne vien ļauj atkal sajusties kā brīvai, dzīvai būtnei, bet ir vērtīgi arī kā jaunu atziņu avots.

Pašrefeleksija ar vispārinājumu

Viena no izrādēm, reizē saistoša un mazliet kaitinoša, ir Kanuti Gildi SAAL iestudējums, ko skatāmies Tartu Jaunajā teātrī, –  “Gangsteru reps” (Gangstarap). Tā nav dramatiska izrāde un nav arī tā sauktā gangsteru repa koncerts. Drīzāk sociāli aktīva performance ar pašrefleksiju, un to izpilda divi puiši – Artjoms Astrovs un Ruslans Stepanovs. Ruslans bijis dejotājs un horeogrāfs Vanemuines baleta trupā, dzīvojis un strādājis arī Gērlicā un Berlīnē (Vācijā), šobrīd ir pašnodarbinātais Igaunijā. Artjoms kopš 2016. gada aktīvi iesaistās laikmetīgajā skatuves mākslā, galvenokārt kā mūziķis. Viņš ir atskaņojis savu mūziku vairākos festivālos Eiropā un ir ierakstu kompānijas Serious Serious dibinātājs. Iestudējuma nosaukums Gangstarap drīzāk ir simbols – izaicinājumam, protestam, vispārpieņemtas loģikas graušanai. Izrāde sākas nelielā priekštelpā, kas kalpo par skatītāju garderobi. Tur ir ne tikai pakaramie skatītāju virsdrēbēm, bet arī tehniskas caurules, dzelzs kāpnes un stieņi, uz kuriem vairāku metru augstumā karājas kādas nezināmas izrādes kostīmi. Telpā ir Artjoms Astrovs, un te sākas izrādes pirmā daļa. Tas ir tāds kā iepazīšanās akts ar stāstu un mūziku, ko izpilda performers (šajā gadījumā laikam derēs tieši šis vārds. Vai varbūt – izrādītājs? Tomēr nē, viņš taču ne tikai rāda, bet arī spēlē. Varbūt izpildītājs, jo viņš tiešām izpildās ļoti atraktīvi). Pūlis ir cieši saspiests, trūkst gaisa – laikam esmu atradinājusies no burzmas, tāpēc izeju vestibilā un nedzirdu stāstu. Kad saņemos un ieeju atpakaļ telpā, Artjoms rāpjas augšā pa sienu un tad paliek karājamies blakus teātra kostīmiem.

No saklausītajiem runas fragmentiem, ārkārtīgi izteiksmīgā muzikālā iestarpinājuma un šīs fiziskās akcijas saprotu, ka tā, iespējams, ir pandēmijas laika pašrefleksija, kad mākslinieki gluži kā teātra kostīmi tiek pakarināti noliktavā uz nenoteiktu laiku.

Izrādes otrajā daļā visi ieiet mazā formāta teātra telpā, un vienā sānā iepretī skatītāju vietām ir spēlēšanai sagatavoti instrumenti, bet sānu siena pārvērsta lielā ekrānā. Telpas centrā ir basketbola laukums. Puiši spēlē basketbolu, iztur pauzi tādā kā kaķa pozā četrrāpus, kādu brīdi (patiesībā ilgu brīdi) uz sienas tiek rādīts Slow TV sižets par mežu un dzīvniekiem tajā. Bet no ekrāna šīs puses uz dzīvniekiem tiek tēmēts, kādu brīdi izlaužas dūmi. Videospēles imitācija?

Tad kārta Ruslanam pastāstīt par sevi. Vārdu sakot – te tiek darīts viss, tikai ne tas, ar ko viņiem kā profesionāļiem būtu jānodarbojas – jāspēlē skatītājiem un jādejo skatītājiem. Arī tā ir pašrefleksija, ko papildina Artjoma kliedziens: “Piedrāžu tevi, vīruss!” Ir arī dziļāki vārdi, aptuveni: “Filosofisks jautājums vienam ir ikdienišķas brokastis, bet citam vilinoša, nezināma pasaule. Taču ko lai iesāk ar mūsu iekšējo pasauli?” Izrāde ir kā ieskatīšanās citas paaudzes, citas domāšanas iekšējā pasaulē.

Skats no Kanuti Gildi SAAL izrādes “Gangsteru reps” (Gangstarap) // Festivāla "Draama" publicitātes foto

Poētiski, ne triviāli

Diskusijas vērts ir arī Von Krahl teātra iestudējums “Tu esi daudz brīnišķīgāka/s šodien nekā rīt” (Sa oled täna ilusam kui homme) [1] Lauri Lagles (Lauri Lagle) režijā (viņš arī telpas autors). Lauri Lagle ir Igaunijā pazīstams un godalgots aktieris, režisors, dramaturgs. Radošajā komandā ir vēl vairāki zināmi vārdi, piemēram, Marika Vārika (Marika Vaarik), kas palikusi atmiņā no NO 99 trupas izrādēm, arī TV un kino aktieris Jērgens Līks (Jörgen Liik). Režisors un abi aktieri par darbu šajā iestudējumā šogad saņēmuši Igaunijas teātra balvu. Programmiņā pateicība izteikta starptautiski pazīstamam horeogrāfam Martam Kangro (Mart Kangro), igauņu mākslas vēsturniekam un dramaturgam Ēro Epneram (Eero Epner) un vēl vairākiem igauņu mākslas pasaulē pazīstamiem cilvēkiem. Tas uzjunda interesi.

Izrāde tiek spēlēta Tartu Ostas teātrī (Sadama Teater) un ir interesanta ar to, ka tā pamatā ir aptuveni 30 autoru dzeja, tostarp ne tikai igauņu un somu, bet arī Čārlza Bukovska, Vladimira Majakovska un (lepojies, latvieti!) Knuta Skujenieka. Arī te neiztiek bez sociālām refleksijām, lai gan teksts no darbības ir maksimāli atsvešināts.

Izrāde sākas kā ārstu piecminūte. Uz to vedina gandrīz baltie kostīmi un mizanscēna, kur visi sēž ap lielu, ovālu galdu. Izskatās, ka katram līdzi plānotājs, taču tās ir dzejas klades vai grāmatas. Arī tālāk iestudējuma gaitā dzeja mijas ar sociālām situācijām, attiecību dialogiem. Marika Vārika atveido Māti, taču tas drīzāk ir simboliskā, nevis sadzīviskā nozīmē. Izrāde veidota spilgtā vizualitātē, kur dominē tīras, gaišas krāsas – kā kostīmos, tā gaismu režijā, un tā sasaucas ar dzeju, veidojot savdabīgu virsslāņa vēstījumu, kam apakšā kā nenozīmīgas paliek sadzīviskās kaislības, teksti un darbības.

Lai arī tulkojumā grūti adekvāti uztvert dzeju, tās enerģētika darbojas, un man izrāde ir notikusi.

Pilnam iespaidam citēšu Ēro Epneru: “Improvizējot viņi nerada stāstījumu vai figūras, bet tikai abstraktus, amorfus un ambivalentus mirkļus, ko nesaista ierasta loģika, tie drīzāk ir balstīti negaidītās asociācijās.” [2]

Skats no Von Krahl teātra iestudējuma “Tu esi daudz brīnišķīgāka/s šodien nekā rīt” // Festivāla "Draama" publicitātes foto

Ebreju didaktiskās anekdotes

Izrāde, kuru jau pirms brauciena gaidīju ar īpašu interesi, ir Stefano Masīni (Stefano Massini) triloģijas skatuves versija par brāļu Lēmanu karjeru vairākās paaudzēs, stāstam apraujoties krietni pirms Lehman Brothers finanšu impērijas kraha. Iestudējumu Igaunijas Drāmas teātrī veidojis režisors Hendriks Tompere (Hendrik Toompere), dramaturģe – Ene Pāvera (Ene Paaver) [3]. Kopumā izrāde ilgst četras stundas, un tā sadalīta trīs cēlienos – atbilstoši romāna daļām. Mana interese saistīta galvenokārt ar to, ka laikā, kad ceturtā lielākā ASV investīciju banka sāka bankrota procedūru, es strādāju “Dienas Biznesā”, un tā bija karsta tēma, jo šis un tam sekojošie notikumi finanšu pasaulē uzkāra Volstrītu un pasaules fondu tirgu. Līdzīga krīze ar īsāku iedarbības rādiusu bija pēc 11. septembra terorakta 2001. gadā. Vai teātrim izdevās lietišķo pasauli pārvērst mākslā? Es teiktu – jā, turklāt ietverot ārkārtīgi spēcīgu vispārinājumu, kas sasaucas ar finanšu jomas speciālistu brīdinājumiem pēc 2008. gada krīzes, ka pasaulei jāmācās no Lehman Brothers stāsta, jāreformē finanšu sistēma, lai nekāptu atkal uz grābekļa. Taču pasaule nevēlējās neko mācīties.

Un, lūk, igauņi izrādē soli pa solim ļoti vieglā, atraktīvā formā atklāj mūsdienu finanšu struktūras un globālā kapitālisma veidošanos.

Stāsts sākas no brīža, kad ebreju izcelsmes brāļi Lēmani 1844. gadā no Vācijas ieradās ASV un atvēra bodīti, kuras galvenie klienti bija vietējie kokvilnas tirgotāji. Kā brāļi izmantoja ASV pilsoņu karu, lai audzētu kapitālu, kā iemācījās spekulēt ar kokvilnu, radīja pirmo investīciju banku, biržu. Kā par tirdzniecības objektu kļuva nevis prece, bet vārds, kas apzīmē preci. Un par to maksāja nevis naudā, bet ciparos, kas apzīmēja naudu. Visas lomas izrādē atveido trīs aktieri – ne tikai brāļus, bet arī viņu biznesa partnerus, līgavas un sievas, tā uzsverot – finanšu pasaule ir vīriešu lieta, kurā visu diktē aprēķins. Lēmani (Amerikā viņi maina ne tikai vārdus, bet arī uzvārdā kļūst par Līmaniem, tāpat kā Cukerbergi par Zakerbergiem) pat sievu izvēlas pēc punktu sistēmas, lai atrastu maksimāli “pareizu”.

Izrāde saista arī ar dziļu un ieinteresētu skatu ebreju nācijas mentalitātē, atklājot viņu ārkārtīgo mērķtiecību, kā arī īpatnējo intelektuālo amplitūdu – kā zināms, ebreji ir izcili ne tikai biznesā, bet arī mākslā, īpaši mūzikā. Tā es saprotu mūziķu iesaisti izrādē, viņiem darbojoties uz scenogrāfes Lauras Pēhlapū (Laura Pählapuu) iekārtotās skatuves. Tomēr mūziķi ir ārpus centrālā spēles laukuma, ko nosaka striktas robežas. Tas ir iezīmēts taisnstūris, kam griestu vietā ir rāmis, kurš līdz ar dzimtas ietekmīgumu ceļas arvien augstāk. Sākumā simbolisks rekvizīts ir kristāla vāze, bagātībai augot – kristāla  lustra.  Skatuves fonā ir ekrāns ar dokumentāliem kadriem, kas mijas ar zilgani rozā gaismu. Redzama pirmā Ņujorkas biržas ēka, investīciju banka, kadri no pirmās biržas krīzes 1929. gadā. Izrāde noslēdzas, kad Lēmanu impērija pāriet citās rokās. Iznīka dzimta, iznīka Lehman Brothers? Nē, iestudējums nepiedāvā tik vienkāršu versiju. Tas vēsta, ka pasaule, kurā valda vārdi, nevis to saturs, agri vai vēlu ir lemta iznīcībai. Saukļa “naudai jākalpo tikai naudai” zemtekstā vienmēr ir “naudai ir jākalpo tikai man”. Fascinē aktieru spēles stils – tas ir viegls un atgādina ebreju anekdošu stāstīšanu. Teksts, manuprāt, ir izcils – ironisks, dinamisks, ritmisks, tas precīzi saskan ar fizisko darbību. Vietām gan ritms atslābst, jo varbūt ne visu vajag pārstāstīt. Kolēģi saka – beigas izčākst, jo nenonāk līdz kraham. Domāju, ka drīzāk publika ir nogurusi, turklāt atradinājusies no cēloņsakarību meklēšanas.

Skats no Igaunijas Drāmas teātra izrādes "Lehman Brothers" // Festivāla "Draama" publicitātes foto

Priekšstatu revīzija

Tieši pirms brauciena uz Igauniju man bija jārecenzē Liepājas Universitātes žurnālam Scriptus Manet iesniegts raksts par tēmu – Alfrēda Žarī  lugas “Karalis Ibī ” versija Instagram vietnē [4] kā jauns populārā teātra veids. Skaidrs, ka Instagram ir vietne, kurā var īstenot populārā teātra principus, bet ne tas šoreiz ir būtiski. Stāsts ir par projektu, ko īstenoja Grieķijas Papalangki teātra kompānija. Iecere bija veidot attālināto mēģinājumu arhīvu Žarī lugas iestudējumam Covid-19 izolācijas laikā un ievietot to Instagram ar nosaukumu UBUmaterial. Tomēr drīz vien mēģinājumu process pārvērtās pašrefleksijā, un aktieri kļuva par ikdienas situāciju komentētājiem pašu mājās, komentāriem saplūstot ar “Karaļa Ibī” tekstu. Acīmredzot piespiedu izolācijā jebkura literatūra zaudē dzīves dramaturģijai.

Grieķu režisora un teātra pētnieka Tasa Angelopoula (Tasos Angelopoulos) aprakstītais projekts kaut kādā mērā sasaucas ar Pētera Krilova iestudējumu “Dublinieši Miera ielā” (JRT). 12. septembra vakarā, ejot uz izrādi, domāju par to, ka nekad neesmu saņēmusies Džoisa “Ulisu” izlasīt līdz galam, un tas nu man tagad nāks kā gauža atmaksa. Tomēr jau izrādes laikā mierinu sevi ar domu, ka te laikam gan ir savs, autonoms stāsts – par JRT aktieriem, kuri iestudē Džoisu.

Aktieri tēlo paši sevi, vai, manuprāt, tādu mītisko aktiera tēlu, ko savos priekšstatos redz sabiedrība.

Es neanalizēšu izrādi, jo droši vien jāatrod laiks un jāizlasa visi Džoisa darbi, kas izmantoti Krilova/Gricmaņa scenārijā. Es no drošiem avotiem zinu, ka “Uliss” ir Krilova jājamzirdziņš, tāpēc tikai padalīšos ar intervijas fragmentiem no Ances Muižnieces maģistra darba (ar autores atļauju), kurā Pēteris Krilovs sarunājas ar Mariju Bērziņu par Džoisu un savām asociācijām. Tiesa – intervija bija “Mollija saka jā” kontekstā, bet varētu teikt, ka “Dublinieši” ir kā nākamā sezona seriālā “Krilovs un Džoiss”. Tātad citēju [5]:  “..viņam jau vienkārši nav sižeta .. . Labi, tur domu plūsma, tas ir drīzāk tāds literatūrvēsturisks termins, tā par “Ulisu” pieņemts teikt. [..] tā Īrija viņiem ir ļoti... nu, tā nemitīgā cīņa par nacionālu pastāvēšanu, to, ko tas Džoiss ir arī visā ielicis, un arī citos romānos, to nemitīgo… Viņš tā jocīgi .. tā kā ņirgājas par visām tām nacionālajām simbolikām, visiem tiem varoņiem un simbolisko tautas atmiņu, kas faktiski latviešiem ir tieši tas pats, ka visi tur tie līgo, pērkoņi un Māras zīmes un Laimas, un tajā pašā reizē neviens jau tā kā īsti nezin. Ja tā svētsvinīgi visu dara, tas ir murgi un ārprāts, bet, ja tu par to ņirdz, tad arī tā kā Dievs sodīs, bet man liekas, ka Džoiss tieši uz to ir vairāk. .. par to “Ulisu”, .. tas bija burtiski šogad [6], mēs sākām dzīvot Elijas ielā, to nodaļu pārvācām, un tas [ir] jauns rajons, kaut gan tā pati Maskačka vien iznāk. Un es tur tagad bieži iedams, vai uz tramvaju, vai ko, .. vienu dienu ieraugu tādu onkuli. Droši vien manos gados, liela starpība nebija, nu, tāds večuks, tāds onkulis, kurš velkas pa ielu. Kaut kā pēc drēbēm, pēc visa kā var saprast, ka latvietis. Es tā ilgi uz viņu skatos un pēkšņi sāku gruzīt, nu, ko es par viņu varētu iedomāties. Un tad es tā iedomājos visas tās nacionālās paketes, kas viņa smadzenēs iekrāmētas. Ar visām līgo svinēšanām, ar leģionāru dievināšanām, ar to krievu nīšanu un visu to…  Un es sapratu, ka tas ir tāds murgs, ka es nekad negribētu viņa smadzenēs vispār iemiesoties un to izbaudīt uz savas ādas, ko viņš domā. Un tad man pēkšņi pielēca, ka Džoiss ar to “Ulisu” darījis to pašu [7]. [..] faktiski šis Džoisa pasākums nav mans prikols, tas ļoti attiecas uz latviešu mentalitāti.” [8] Tā mentalitāte, par kuru Krilovs runā, ir tiešā veidā ielikta Andra Keiša tēlā, un es nevaru noliegt, ka tādi onkuļi nav nekāds retums, bet – johaidī! Kas tad viņus tādus padarījis? Mentalitāte?! Varbūt tomēr miesas un gara čakarēšana 50 gadu garumā? Un varbūt īrus tāpat kādreiz čakarēja?! Mieru, tikai mieru… Jāatdod jau arī gods izrādes veidotājiem par cilvēka personiskās brīvības cildināšanu.

Skats no JRT izrādes "Dublinieši Miera ielā" // Foto – Jānis Deinats

Patiesībā mani vairāk saistīja aktierspēle imitētajos paštēlos, jo tik briljanti tur bija iekausētas visas klačiņas un priekšstati par aktieriem, arī kaut kas no spēlētajām lomām, un tēma par ieiešanu un iznākšanu no tēla, par “es dotajos apstākļos” un “es kā viņš dotajos apstākļos” ar vieglu smīnu. Personības aprises sāk iegūt arī jaunie aktieri. Daži ir tuvāk JRT izslīpētajam spēles stilam, cits atkal tā pārcenšas, ka uzvēdī amatierisms. Bet – jaunu cilvēku nedrīkst sist ar vārdiem, tāpēc – bez vārdiem.

 

Nobeigums sekos.

 


[1] Vienā informatīvajā materiālā ir “You Are More Beautiful Today Than Tomorrow, citā ir nianse: “More Beautiful Today Than Tomorrow”
[2] “During the improvisations they don’t create a narrative or figures, but single abstract, amorphous and ambivalent moments that don’t connect according to ordinary logic, it’s rather based on unexpected associations than anything else.”
[3] Iestudējums veidots uz triloģijas pamata, taču eksistē arī Metjū Solona (Matthew Solon) luga “The Day That Lehman Died” , kas vēstī tieši par sabrukuma posmu. Tā pieejama BBC veidotā audio formātā.
[5] Citātā saglabāts maģistra darba autores Ances Muižnieces intervijas pieraksts (red. piez.).
[6] Intervija notiek 2018. gadā.
[7] Literārāka šī radošā impulsa versija lasāma arī izrādes programmiņā.
[8] Muižniece A. "Kritika, teātris, laiks", maģistra darbs humanitārajās zinātnēs (Liepājas Universitātes rakstniecības studijās), 2018

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt