Māra Bērtaite 22.09.2021

Sākums, kas seko pēc beigām

Skats no Kjāras Bersani izrādes "Vienradžus meklējot" // Foto - Aivars Ivbulis

“Homo Novus” šogad īpaši akcentējis saskatīšanu, pamanīšanu, iejušanos un pieņemšanu. Uzmanība citam pret citu un atvērtība definētas kā vispārcilvēciskas vērtības. Par to šī festivāla izrādes reflektē ne tikai saturiski, bet arī praktiski. Proti, katrs festivāla notikums (izņemot pārgājienu un lauka pētījumu) pieejams un baudāms cilvēkiem ar noteiktiem funkcionāliem (redzes, dzirdes, kustību) traucējumiem. Ikviens ir svarīgs, ikviens ir aicināts pievienoties. Un ikviens ir lūgts vairot iecietību un izpratni pret citādību, pārstājot ignorēt atšķirīgas fiziskās spējas, seksuālās orientācijas un citādu uzskatu cilvēkus.

Vienlaikus festivāls ieved skatītāju nezināmajā, nepamanītajā pilsētvidē, arī uz to palūkojoties no neierastām perspektīvām, piedāvā būt par laikmeta lieciniekiem, apzinoties sevi šeit un tagad, bet kontekstā ar pagātni.

Fokusējoties uz ikdienišķu, pat nejaušu cilvēku personībām tuvplānā, skatītājs neizbēgami atspīdumos ierauga pats sevi. “Homo Novus” noteikti nav atbilžu, bet gan jautājumu festivāls. Provocēt, aizvedināt domās, rosināt sākt meklēt – tas ir mērķis, uz ko tiecas izrādes. Lielākoties spēcīgākie transformējošie procesi notiek nevis vērošanas laikā, bet jau pēc tam, kad izrādes ir izskanējušas. Akmentiņi samesti ūdenī. Ļauties viļņošanai, meklēt tālāk vai tomēr apstāties pie uzdotā jautājuma – tas jau ir katra paša ziņā.

Tuvums caur attālumu

Kaut vienā no tūkstoš veidiem jau esmu tikusies performancē ar svešinieku, izvēlos piedzīvot arī otru – to, kas saukts par pirmo. Izrādi “Tūkstoš veidu”, kas “Homo Novus” festivālā tiek piedāvāta divās daļās, veidojusi mākslinieku apvienība 600 Highwaymen no Ņujorkas, ASV. Tās pirmā daļa “Tālruņa zvans” ir telefonizrāde. Noteiktā laikā man jāpiezvana uz atsūtītu numuru. Tiek dotas arī instrukcijas vietas izvēlei, no kuras piedalīties sarunā, un rekomendētajiem apstākļiem, kādos sarunu veikt. Viss ir tik noslēpumaini, ka šķiet – iesaistos kādā teju aizliegtā pasākumā.

Noteiktajā laikā tieku savienota konferences zvanā vispirms ar balsi ierakstā un tad kādu cilvēku nezināmā pasaules malā. To, ka šī mala nav ne tuvu Rīgai, noskaidroju sarunas gaitā, bet to, kurā valstī atrodas mans sarunbiedrs, uzzināt nav lemts. Katrā ziņā, kad ieraksta balss aicina pastāstīt, ko darīsim tuvākajās stundās pēc sarunas beigām, atskāršu, ka starp mums ir vairākas laika zonas, jo, kamēr man plānā ir pabeigt darba dienu, sarunbiedrs iecerējis ieiet dušā un paēst brokastis.

Apjausma, cik viegli savā mājā uz stundu ir satikt kādu no kilometru tūkstošiem tālas vietas, cik tuvu varam būt, esot tālu, ir apreibinoša.

Jautājumi, kas iestrādāti sarunbiedra iepazīšanai, brīžam pārklājas ar izrādes jau redzēto otro daļu “Tikšanās”, tādēļ man jau ir zināmi. Pieķeru sevi, ka vairs nepieeju šiem jautājumiem tik sākotnīgi un patiesi, bet atbildu pārāk iestudēti. Tātad šī ir izrāde, kuru jēga ir piedzīvot tikai vienreiz. Tas saasina maņas, jo pēkšņi ir iegūts kas vienreizējs, unikāls un neatkārtojams.

Atšķirībā no izrādes “Tikšanās”, “Tālruņa zvans” neaprobežojas tikai ar dalībnieku vai atbildēm uz uzdotajiem jautājumiem, bet lūdz atklāt dažādas pieredzes, atmiņas. Tas ir grūtāk un izaicinošāk, bet ved uz vienu mērķi – ielūkoties sevī un caur to izjust emocionālu tuvošanos gan konkrētam svešiniekam kaut kur pasaulē, gan cilvēkiem kā tādiem. Kaut arī dodu priekšroku tikties klātienē, tālruņa zvans atklāj sarunas kā žanra ietilpīgumu. Tas, ka ir iespēja palikt neredzamam un jebkurā brīdī pārtraukt sarunu, brīžiem vedina uz bezbailīgu fantāziju un atklātību, kādu diez vai spētu piedāvāt nejauši sastaptam svešiniekam aci pret aci. Tūkstoš veidu, kā satikties.

Skats no izrādes "Liecinieku tribīnes" Elizabetes ielā 2 // Foto - Ingus Bajārs

Mīts par klusumu

Austrāliešu mākslinieku Madeleinas Flinnas un Tima Hamfrija izlolotās dzejiski muzikālās audioizrādes “Liecinieku tribīnes” festivāla ietvaros dažādos laikos pieejamas sešās dažādās Rīgas vietās, kurās nejauši iegriezties sanāktu vien retajam. Arī meklējot kārtējo tribīni Elizabetes ielā 2, pašu bijušo Centrālkomitejas ēku, protams, atrodu viegli, taču norises vieta noslēpusies tās azotē, no malas teju nepamanāmā iekšpagalmā. Ēka ar piebūvēm veido tādas kā skatuves trīs sienas, bet mēs, skatītāji un dalībnieki, esam ceturtā. Skatuve šo sienu ielokā paliek tukša, tā ir vieta skaņai. No-skaņai.

Izrāde sastāv no trīs līmeņu skaņas performances. Pirmās ir skaņas, kas ierakstītas šai pašā ēkā. Tā, apjozta ar primitīvu žogu, no ārpuses šķiet mirusi vai vismaz nāvei nolemta, taču skaņu mākslas kolektīvs “bernurits” un skaņu arhitekts Maksims Šenteļevs ir ietikuši tās iekšpusē un pratuši saklausīt un pierakstīt, kā māja elpo, pukst, šalc un dzīvo. Tās ir skaņas pietuvinājumā un palielinājumā. Izrādās, ka personības tuvplāns iespējams ne vien cilvēkiem, bet arī vietām.

Mākslinieki panākuši, lai skaņas – spokainas, fragmentāras, atkārtotas, izzūdošas – skanētu no pašas ēkas sienām liecinieku acu un ausu priekšā. Vēsture runā pati. Kļūst savādi, apzinoties, ka ēka – tātad ne vien šī, bet arī citas – nemitīgi skan. Līdzīgi ir gadījies dzirdēt, kā skan šķietami mēmie augi.

Viss skan, klusums ir mīts. Tikai visvarenā cilvēka auss ir par kuslu, lai ieklausītos un sadzirdētu.

Otrais līmenis ir arhitekta atmiņu stāsti gan par šo ēku – vietas izvēli celtniecībai, materiālu sagādi, rezonansi sava laika sabiedrībā­ –, gan arī citām laikmeta arhitektūras aktualitātēm Rīgā. Stāsti neskan paši – tos no teremīna jāizvilina klausītājiem pašiem. Teremīns ir elektronisks mūzikas instruments – neliela koka kastīte ar antenu vienā galā un metāla cilpu otrā, kuru spēlē, tam nepieskaroties, bet tuvinot un attālinot roku no metāla detaļām. Tādējādi katrs var ļaut runāt radītājam vai uzturēt mītu par klusumu.

Trešais līmenis ir turpat tribīnēs novietota muzikāli funkcionāla rakstāmmašīna. Ar to var drukāt tekstu (sarkanā krāsā!), bet, kad taustiņi tiek spiesti, iezvanās dzidras skaņas, saplūstot ar ēkas dunošajiem trokšņiem. Ikviens ir aicināts pienākt un uzrakstīt savu, nupat radītu dzejoļa rindu, ko dzejniece Inga Gaile nekavējoties ierunā magnetofona kasetē (respektējot ēkas vēsturi, mākslinieki ir atteikušies no mūsdienīgām skaņas ieraksta tehnoloģijām). Tekstu elektroniskā veidā pārtver komponists Jēkabs Nīmanis, jau pēc neilga brīža liekot frāzēm un fragmentiem joņot pa ēkas sienām kā vāverēm. Tie pazib un pazūd, sabalsojas ar citām skaņām un izplēn.

Veidojas meditatīva pieredze, kurā iztēle pin kopā vēstures faktus ar nejaušo dzejas vārdu radītajām asociācijām. Ēka, kas bijusi sava laika sasniegums arhitektūrā un kam īpaši atlasīti apdares materiāli gādāti pa puspasauli, šodien ir zaudējusi aktualitāti un vērtējama galvenokārt kā pretrunīga laikmeta zīme. Galvā skan klišeja par to, kā paiet pasaules godība. Laikmets un tā vērtības ir tikpat pārejošas kā mūsu izteiktie vārdi, kas mirkli pakavējas starp mūriem un prātos, un tad izgaist uz neatgriešanos. Mīts par klusumu ir dzīvs.

Skats no Kjāras Bersani (Pjačenca) izrādes "Vienradžus meklējot" // Foto - Aivars Ivbulis

Ceļojums pretī vientulībai

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kāpņu laukumā pulcējas festivālam neierasti liels skatītāju pulks. Kamēr visi klusējot ieņem vietas uz spilveniem un krēsliem, zāles vienā malā ir sakņupis kāds stāvs. Tas ir itāļu performanču mākslinieces Kiaras Bersani izrādes “Vienradžus meklējot” prologs, bet sakņupušais stāvs – viņa pati.

Visa izrāde ir savdabīgs ceļojums-deja, veidota no nelielas kustību amplitūdas un žestiem, kas balansē starp apzinātu kustību un nejaušu muskuļu saraušanos, starp iestudētu horeogrāfiju un ikdienišķu ķermenisko esību laikā un telpā. Kiara pārvietojas rāpus, atbalstoties uz saliektām plaukstām un ceļgaliem. Tuvojoties skatītāju rindām, viņa uzsāk vienradžu meklēšanas ceļu. Vai šāds meklējums jau a priori nav lemts neveiksmei? Vienradžu taču nav. Tos nav vērts meklēt, tie ir mīti un pasakas. Te esam tikai mēs.

Piepeši pārņem neomulīga izjūta, jo šķiet, ka mazais, apņēmīgais stāvs telpā jūtas viens un neredz nevienu citu, kaut lūkojas tieši virsū. Tas ir kā skatīties uz parādību, tikai apgrieztā veidā. Kaut gan brīžiem māksliniece it kā veido acu kontaktu ar kādu no klātesošajiem, tomēr Kiaras skatiens vienmēr šķiet izslīdam cauri un apmaldāmies tukšumā. Viņa ir vienradzis. Tie ir cilvēki, kuru nav. Vienradžu pasaulē cilvēki ir tāds pats mīts kā mums viņi.

Precīzi kontrolētai mikromīmikai darbojoties, vienradzis ceļo savu vientulības ceļu. Ietrīsas plakstiņš, noraustās lūpu līnija, atvirzās galva… Var minēt, kur beidzas māksla un sākas nejaušība. Mītiskā, jeb nu jau jāsaka – vienīgā reālā būtne nolemj apsēsties, taču tas ir tik tuvu skatītājam, gandrīz klēpī. Bet tas varētu būt pat klēpī, ja atceramies, ka nekādu cilvēku taču nav. Vienradzim tie neeksistē, viņš meklē sev līdzīgos.

Vai skatītājs saprot, ka viņš ir neredzams? Ka tieši viņš ir tas neiederīgais, citādais vienradžu pasaulē? Vai mēs katrs zinām, ko nozīmē būt pavisam vienīgajam vienradzim bez cerībām piederēt un iederēties?

Telpas centrā vienradzis pavērš seju uz augšu. Varbūt tā ir lūgšana, varbūt izmisuma sauciens, varbūt saruna ar kosmosu. Katrā ziņā vientulība tuksnesīgās grīdas vidū pielīdzināma bezgalībai. Tomēr vienradža seja ne brīdi nezaudē laipnu, it kā iekšup smaidošu izteiksmi.

Visbeidzot vienradzis atrod trompeti. Tā rotaļāties ar elpu, ar pirmajām nemākulīgajām, trokšņainajām skaņām var tikai kāds, kuru neviens neredz un nedzird. Kāds, kurš var būt pats, kurš nemaz nevar būt nekas cits, kā pats, jo izlikties iespējams tikai kāda cita priekšā. Sevi jau nepiemānīsi.

Skaņas, kas izlaužas no instrumenta, ir pirmatnīgas un līdzinās ziloņa saucienam. Pamazām no aizlauztiem kaucieniem tās top izteiksmīgākas, skanīgākas. Tas ir vienradža kliedziens nekurienē. Iegūta balss bez nozīmes, bezjēdzīga evolūcija. Bet pag’… sauc pretī! Vienradzis netic. Tas nav iespējams, tas nevar būt. Un tomēr viņš turpina pūst savu trompetīgo saucienu, un tam atsaucas cita tāda pati balss. Nē, balsis. Balsis! Tātad ir vēl arī citi vienradži! Vienradzis dodas tur, no kurienes plūst skaņas. Šim aicinājumam nevar neatsaukties, nav varas, kas to atturētu. Un mēs, cilvēki, esam zaudējuši vienīgo vienradzi, kas bijis mums redzams. Tas nu ir devies prom, pie savējiem. Iederēties.

Vai gan mēs katrs iekšpusē neesam mazliet vienradzis – mazliet neatkārtojams, mazliet nesaprasts, mazliet dīvains savā neparastībā? No vienas puses, lepns par savu unikalitāti, no otras – nelaimīgs, jo tik grūti realizēt piederības vajadzību, kas slavenajā piramīdā atrodas tikai mazliet augstāk par uzturu, drošību un vairošanos. Cilvēks ir kas vairāk par pliku dzīvību. Daži no tiem – vienradžu skarti.

 

Vai tad jau?

Festivāls noslēdzas rudenīgi vēsā un tumšā vakarā. Pirmo un pēdējo izrādi šķir kādi 10 grādi pēc Celsija skalas un 10 dienas pēc Gregora kalendāra. Izjūtu ziņā pagājusi jau vesela mūžība. Vidzemes tirgū – šīgada “Homo Novus” mājās – noskaņa svārstās starp ballīti un gaidāmā fināla neizbēgamo smeldzi. Zem lieliem prožektoriem rosās jauni latviešu dejotāji, kas festivāla laikā, piedaloties kanādiešu – amerikāņu dejas mākslinieka Kīta Henesija meistarklasēs, kopīgi radījuši šo noslēguma izrādi – ceremoniju ar daudznozīmīgo nosaukumu “Vēl ne”.

Kā solīts reklāmas materiālā, izrāde nekavējoties pēc sākšanās pārkāpj dalījumu izpildītājos un skatītājos: laipni uzrunāti un aicināti, vairāki skatītāji tiek aizvesti pagulēt uz matracīšiem laukuma centrā, kur tos, segās savīstītus, apdejo, apžužina, aptipina, apberzē, apguļ dejotāji. Kustības šķietami veido kādu rituālu. To pastiprina izrādē izmantotie zaru žuburi, kas vietām spilgti krāsoti, vietām aptīti ar dziju vai auklām, greznoti ar pušķiem. Pār gulošajiem tiek slidinātas atrisušas virves, virpinātas virs to galvām. Atceroties izrādes nosaukumu, rodas asociācija ar šamanisma rituālu, kas cenšas neļaut slimajiem mirt vai pat pūlas atgriezt mirušos dzīvē. Vēl nav jūsu laiks. Vēl ne.

Rituāls turpinās, taču tagad skatītāji pa vienam tiek aicināti apgulties dejotāju vidū. Vienotām ieelpām un garām, skaļām izelpām apdvests, gulošais tiek pacelts augšup izstieptās rokās, paturēts pret uzlecošo mēnesi un tad atkal nolaists zemē. Dziedināts? Svētīts? Iespaids par kādu ar bērēm saistītu sakrālu norisi mani nepamet, taču vienlaikus notiekošajā nav nekā fatāla vai skumja. Tie, kas to dara, šķietas zinām vairāk nekā citi. Viņi zina, kāpēc jā un kāpēc vēl ne. Šī daļa skatītājus īpaši aizrauj. Daudzi grib piedzīvot lidojumu, pacēlumu.

Tālāk dejotāji turpina performanci vieni paši. Daudzās darbības ligzdas ar vienu skatienu nav aptveramas, paralēli notiek dažādi ķermeniski pieredzējumi, līdz uzmanības centrā izvirzās vairāki stāvi ar baltu un ļoti garu virvi rokās. Prožektoru gaismā virve burtiski spīd.

Plīkšķinot to pret zemi kā pātagu, dejotāji cits citam raida viļņus un atviļņus, un es ieraugu pulsu. Precīzāk – dzīvu kardiogrammu, kas hipnotizējoši pulsē starp mums.

Kāds blakus kardiogrammai, paceltu augstu gaisā, ienes lielāko no koka žuburiem. Tam ir īss centrālais stumbrs, no kura gala uz katru pusi stiepjas kādi pieci-seši viegli izlocīti zari. Asinsvadu tīklojums. Un turpat blakus, no “Gučī fabrikas” iepirkuma somu atlikumiem un folija segu gabaliem ielāpu tehnikā sašūta, kūņojas festivāla sirds. Zem raibā pārklāja kāds kūleņo un veļas, un sirds šķiet tik dzīva un pukstoša. Esmu nonākusi organisma iekšpusē!

Skats no Kīta Henesija (Sanfrancisko) izrādes "Vēl ne" // Foto - Ingus Bajārs

Festivāla organisms pulsē un atbalsojas visos, līdz dejotāji no virves izveido milzīgu apli, ap kuru visiem ir jānostājas sadotās rokās. Skanot “Nāk rudens apgleznot Latviju”, Kīts Henesijs, šo milzu virteni aiz viena gala vedot, satin spirāli. Piekodinājis ieskatīties acīs ikvienam un pamanīt ikkatru, viņš tin atkal cilvēkčūsku vaļā, un mēs, garām cits citam iedami, skatāmies un pamanām ikvienu – veselu milzumu smaidošu cilvēku, tik skaistus savā klātesībā un atvērtībā.

Ir tāda kā mazo rudens dziesmusvētku sajūta, un skaidrs, ka festivāls vēl nav galā. Tas turpina notikt māksliniekos un skatītājos, tas nav beidzies un vēl tik drīz nebeigsies. Vēl ne.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt