Viedokļi

7. decembris 2021 / komentāri 0

Meklēt savu subjektīvo teātra ceļu

Neskatoties uz pandēmijas laika ierobežojumiem, pēdējo pāris sezonu laikā Latvijas teātrī ieplūdušas jaunas asinis

Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas teātris, Rēzeknes teātra “Joriks” un Valmieras Drāmas teātra sadarbībā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “KultūrElpa” finansējumu tiek īstenots kopprojekts “Jauno maiņa”, kura mērķis sekmēt teātra attīstību un atbalstīt jaunas skatuves mākslinieku paaudzes ienākšanu Latvijas teātrī. Fiksējot šo mirkli, kad jaunie sper savus pirmos soļus profesionālā teātra lauciņā, Kroders.lv piedāvā ekspresinterviju ciklu ar jaunajiem režisoriem, kuri pagājušās sezonas laikā skatītāju un kritiķu vērtējumam nodevuši savas pirmās izrādes.

Projekta “Jauno maiņa” ietvaros izrādes veidos: Henrijs Arājs (Valmieras Drāmas teātris), Emīlija Berga (Ģertrūdes ielas teātris), Ilze Bloka (Dirty Deal Teatro), Ģirts Dubults (Ģertrūdes ielas teātris), Mārtiņš Gūtmanis (Dirty Deal Teatro), Anna Klišāne un Jurģis Lūsis (Dirty Deal Teatro), Klāvs Kristaps Košins (Rēzeknes teātris “Joriks”), Gundega Rēdere (Ģertrūdes ielas teātris).

Vārds Mārtiņam Gūtmanim, kurš sevi pieteicis ar diplomdarba izrādi "Persona" pēc Ingmara Bermana tāda paša nosaukuma kinofilmas Latvijas Nacionālajā teātrī, kā arī atklājis jauno režisoru izrāžu ciklu "Jauno maiņa" ar muzikālu dzejas izrādi "Saule riet austrumos" neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro.

 

Kas jūs visvairāk uzrunā teātrī?

Atmosfēra, process, vienkāršība un īsta klātesamība. Cilvēki sanāk kopā, un veidojas jauna, unikāla pieredze. Svarīgākais nav ļoti dramatisks stāsts, bet tieši pieredze. Kā mainās mana perspektīva uz realitāti izrādes/performances laikā. Man šķiet, mēs dzīvojam tādā laikā, kur skatītājs alkst pēc īsta kontakta, pēc īstas pieredzes. Neesmu lielākais teātra efektu fans, bet vēl ļoti svarīgi man ir, lai izrāde sevī nestu estētisko baudījumu – vizuālu, muzikālu vai vienalga kādu. Man teātris ir veids, kā izzināt to, kāpēc es atrodos uz šīs lidojošās lodes milzīgajā kosmosa telpā. Teātris ir tāda telpa, kurā varu komunicēt ar cilvēkiem labāk, nekā to varu ikdienas dzīvē.

“Māksla manā dzīvē ir pirmā plāna lomā – bet bez tādas eksaltētas, smiļģiskas nokrāsas.”

(Aktieris ar putām uz lūpām nodeklamē vārdu “TEĀTRRSS”.) Jā, teātris ir tikai viena no galvenajām lomām manā dzīvē, blakus mūzikai un attiecībām ar tuvākajiem.

Skats no DDT izrādes "Saule riet austrumos" // Foto – Aivars Ivbulis

Septembrī neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro pirmizrādi piedzīvoja muzikāla izrāde ar Austras Skujiņas dzeju “Saule riet austrumos”, bet Nacionālajā teātrī izrāde “Persona”, kuras iedvesmas avots ir Ingmara Bergmana kino. Kāda ir katra iestudējuma tēma, un kādai auditorijai abi skatuves darbi paredzēti?

Manā skatījumā uz jautājumu “par ko ir izrāde” ir jāatbild skatītājam. Kā teicis Rolāns Barts, autors ir miris. Bet izrādes problemātiku radu iekš tāda kā “es tagad” un “es vidusskolā” savienojuma. “Saule riet austrumos” ir jauna, trausla cilvēka cīņa ar lielajām dzīves vējdzirnavām, kas ietērpta muzikālā formā.

Tagad, kad kopš pirmizrādes kāds laiks ir pagājis, varu teikt, ka lasot man visu laiku prātā bija šis īstās dzīves fakts – ka Austra beigās pieliek sev punktu, ielec Daugavā, ka šī ir ne tikai dzeja, bet arī pirmspašnāvības dokuments. Tostarp tēmas, ko risina Austra, šķita 1:1 aktuālas ar to, kam esmu gājis cauri. Ļoti godīga, atklāta dzeja. Ironiska. Tumša, bet tieši caur to tumsu ir mēģinājums meklēt gaismu... Bet, kad uzdūros savai domai par Skujiņu un sāku lasīt viņas dzejas, uzreiz zināju, ka veidošu darbu par viņu.

Runājot par izrādi “Persona”, tādas vienas tēmas noteikti nav. Bet problemātika balstās ap to, ka mēs katrs dzīvojam tādā kā melu pasaulē, katru dienu spēlējam teātri, mēģinot iestāstīt sev, ka dzīvojam patiesi. Sevis iepazīšana, pasaules sarežģītība, eksistenciāls reibums – kaut kas tāds nāk prātā. Mācīties komunicēt, nemelot, būt sev (lai, ko arī tas nozīmē). Mērķauditorija ir cilvēki, kuriem bijušas/ir attiecības.

Kāda ir radošās komandas nozīme režisora darbā, kāda bija pieredze, veidojot izrādi “Persona” Nacionālajā teātrī?

Komandai ir milzīga nozīme, jo teātris savā būtībā ir kolektīva māksla. Nav jēgas taisīt izrādes ar citiem cilvēkiem, ja tev ir svarīgs tikai savs viedoklis. Tad vajag taisīt vienam pašam. Kā izvēlējos? Prasīju teātrim tādu “sapņu scenārija” aktieru ansambli, to arī dabūju. Piesaistīju savējos – scenogrāfu un kostīmu mākslinieku Andri Kaļiņinu un horeogrāfu Ģirtu Dubultu, ar kuriem jau biju iepriekš strādājis akadēmijā. Tad piesaistīju komponistu Platonu Buravicki, jo man likās fantastiski tas, ka viņš jauc sienu starp klasisko un elektronisko mūziku. Visu gaismā ietērpa Oskars Pauliņš. Laba komanda bija.

Skats no LNT izrādes "Persona" // Publicitātes foto

Kādi ir nākotnes plāni teātrī? Kādu jūs to redzat kā jaunais režisors?

Ar teātri mēģinu uzturēt neformālas, bet ne darba attiecības. Vēlos veidot izrādes, kas pieprasa laiku un izpēti, lai darba forma un saturs augtu kopā, nevis viss tiktu pakārtots pabeigtam tekstam, stāstam vai domai. Man šķiet, teātrī pašlaik ir daudz izrāžu, kas ir vienkārši izrādes. Varbūt vajadzētu taisīt mazāk izrāžu, bet ieguldīt tajās vairāk laika un enerģijas. Pašlaik ir tāda kā konveijera sajūta, tāpēc man svarīgi ir meklēt savu subjektīvo teātra ceļu, nevis atrast pabeigtu lugu, izdomāt scenogrāfiju, apsēsties ar aktieriem pie galda, uzlikt galdu uz skatuves, uztaisīt mizanscēnas, pielikt emocionālu mūziku (tā, lai skatītāji raud zālē), paklanīties un sākt taisīt nākamo darbu.

 

Materiālu sagatavoja Paula Kļaviņa

Rakstīt atsauksmi