Pastāvēt par savām vērtībām

Neskatoties uz pandēmijas laika ierobežojumiem, pēdējo pāris sezonu laikā Latvijas teātrī ieplūdušas jaunas asinis. 

Fiksējot šo mirkli, kad jaunie sper savus pirmos soļus profesionālā teātra lauciņā, Kroders.lv piedāvā ekspresinterviju ciklu ar jaunajiem režisoriem, kuri pagājušās sezonas laikā skatītāju un kritiķu vērtējumam nodevuši savas pirmās izrādes.

Līdzās jaunajiem režisoriem, kas dažādos teātros veido savas izrādes projekta “Jauno maiņa” ietvaros, Latvijas teātra ainavā sevi pieteikusi arī Endīne Bērziņa, kuras režijā tapuši divi iestudējumi Daugavpils teātrī – Aleksandra Vampilova "Provinces anekdotes" un izrāde bērniem "Samsona ceļojums", kas bija iekļauta 2021. gada Valmieras Vasaras teātra festivāla programmā. Paralēli darbībai režijā Endīne iejūtas arī aktrises ampluā Dirty Deal Teatro izrādēs. Par būšanu starp divām profesijām – arī šajā ekspresintervijā.

Kāda ir sajūta būt režisorei un vairs ne režijas studentei?

Tas nav viegli, jo viss atkarīgs no tevis paša, nav tā atbalsta, kas bija studijās, kur vairāk vai mazāk visus bīdīja uz priekšu. Jūtos pieaugušāka, bet līdz ar to arī atbildīgāka, daudzi naivie uzskati ir salūzuši. Ir jācīnās par savu vietu, par savu ideju, nevar apstāties. Pārejot no studenta statusa un jauno profesionāli, diemžēl vai par laimi, neviens tevi nesagaida atplestām rokām, jo tu visai šai videi esi svešinieks, ar kuru, iespējams, daudziem nemaz nav vēlmes iepazīties.

Kā izveidojās tava sadarbība ar Daugavpils teātri, un kas pamudināja tevi tur veidot izrādi bērniem?

Kad aizgāju uz Daugavpils teātra viesizrādi “Zirgu pastā”, jau no ienākšanas zālē man radās sajūta, ka par mani parūpējas, kaut gan biju tikai studente, kas par brīvu bija iespraukusies telpā. Sapratu, ka vēlos iestudēt kaut ko tieši šajā teātrī, lai gan Daugavpilī nekad nebiju bijusi. Sazinājos ar teātra direktoru (Oļegu Šapošņikovu – red.), un man tika dota iespēja tur iestudēt savu diplomdarbu (Aleksandra Vampilova “Provinces anekdotes”, 2021 – red.). Manā radošajā komandā bija aktrise Kristīne Veinšteina, kura pēc kopā nostrādāta mēneša man izstāstīja, ka viņai esot bērnu grāmata (Anetes Mīrsvas grāmata “Samsona ceļojums” – red.), kuru viņa ļoti gribētu pārvērst jauniešu izrādē. Tajā gadā piedalījos arī Valmieras Vasaras teātra festivāla rīkotajā bērnu un jauniešu teātra institūtā, kur padziļinātāk ieguvu zināšanas par šo virzienu, par bērnu psiholoģiju, attīstību un sapratu, ka ir ļoti svarīgi strādāt tieši ar šo auditoriju, jo tā ir mūsu nākotne. Man radās sajūta, ka man ir, ko viņiem teikt, par ko ar viņiem diskutēt, jo pati vēl esmu ļoti jauna, naiva un emocionāla. Tāpēc, kad Kristīne piedāvāja šo materiālu, man nebija šaubu, ka man tas būtu jāveido.

Kas ir bijis visizaicinošākais izrādes “Samsona ceļojums” tapšanā? Vai nav grūti savienot gan režisores, gan aktrises lomu?

Domāju, ka šīs lomas savienot ir gandrīz neiespējami. Šādos gadījumos katrs radošās grupas dalībnieks ir gan režisors, gan aktieris. Tikai vienam otram palīdzot, tas var izdoties. Ļoti svarīgs ir skatījums no malas, kad redzi kopainu, bet, spēlējot galveno lomu, tas nav iespējams, tāpēc nākas prasīt palīdzību citiem – to darīt nav pārāk patīkami, jo, ja reiz pieņem šādu lēmumu, būtu jātiek galā pašam. Šādās situācijās vienmēr ir labi jāapdomā, vai tas ir tā vērts, jo izrāde kopumā no tā mazliet cieš. Nezinu, kā ir pareizi rīkoties… tajā brīdī šķita, ka tā. Viegli nebija, bet nepārvaramā vēlme būt aktrisei deva enerģiju un spēku to paveikt. Izaicinājumu bija daudz, bet tie nebija grūti pārvarami, jo vadīja mērķis, ka izrāde ir nepieciešama, tēmas ir aktuālas un varbūt kādam tā palīdzēs vai vismaz radīs atbalstu.

Kādu tu redzi savu ceļu režijā? Tu režijai vai režija Tev?

Domāju – tiklīdz esi sācis to apgūt un praktizēt, jūs kļūstat par vienu veselu, un tā tas arī paliks, lai arī kur dzīves ceļi aizvedīs. Izejot uz ielas, sēžot mājās, visu sev apkārt skatos caur režijas prizmu, varbūt tas nav labi, jo sanāk ļoti daudz analizēt un mazāk dzīvot šeit un tagad, bet gan jau to ar laiku iemācās sabalansēt. Nezinu, kurp vedīs mans režijas ceļš. Zinu tikai to, ka vēlos, lai cilvēks ierauga cilvēku, lai mēs runātu vairāk, lai atbalstītu un nepamestu viens otru nelaimē, lai mēs spētu pastāvēt par savām vērtībām un pa īstam mīlēt šo pasauli un visu, kas tajā.

Materiālu sagatavoja Jete Anna Puriņa