Viedokļi

Foto – Aija Melbārde
13. janvāris 2022 / komentāri 0

AKTIERIS RUNĀ: Ieva Estere Barkāne

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms astoņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017. un 2019. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītās 2021. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. Valmieras Drāmas teātra aktierkursam, no kura vairums aktieru patlaban strādā Valmierā, bet daži – arī Daugavpilī un Dailes teātrī.

 

Ieva Estere Barkāne ir Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītā LKA Dramatiskā teātra aktiermākslas kursa absolvente. Ar Ievu mājīgā atmosfērā tiekamies Miera ielas "Grauzdētavā", kurā aktrise atklāj sev raksturīgo patiesumu un plašo skatījumu uz dzīves un teātra procesiem.

Kā tu šobrīd izjūti Valmieras Drāmas teātra rekonstrukciju un pārmaiņu laiku? 

Jāskatās jau ar skatu nākotnē – ka būs labi. Šobrīd ir diezgan sarežģīti. Neviena lielās zāles izrāde netiek spēlēta pie mums teātrī, tikai izbraukumos. Mēģinājumu laikā reizēm dzirdam dažādas fona skaņas, jo būtībā viena teātra daļa ir būvlaukums. Tāpēc tagad (intervija notiek, pirms atsākušās izrādes Apaļajā zālē – U. M.), lai aizietu uz Apaļo zāli mēģināt vai spēlēt, vienmēr ir jābūt ķiverei, vestei un zābakiem. Vienalga, kas būtu mugurā, kaut vai izrādes kostīms (smejas).

Kāds bija tavs sākotnējais priekšstats vai asociācijas par to, kas ir teātris?

Kad tiek pieminēts vārds “teātris”, man rodas asociācija ar atšķirību starp teātri kā substanci, ko mēs mācāmies un radām, un ēku, institūciju, likumiem un budžetu, kas atspoguļo reālo situāciju. Un to, kā abām šīm parādībām izdzīvot vienai otrā. Lai gan tas varbūt izklausās brutāli, mūsu pasniedzējs Mihails Gruzdovs vienmēr teicis, ka teātris ir mauka, jo daudz kas no tā, ko gribētos vai kā esi mācīts, reālajā dzīvē teātrī nav iespējams un nenotiek. Tas varbūt izklausās tā, it kā es nebūtu apmierināta ar teātri, bet tā nav. Es vienkārši domāju, ka šīm abām pasaulēm ir jācenšas un jātiecas uz pēc iespējas veselīgāku kopābūšanu. 

Tad, kad izdomāji studēt aktiermeistarību, tu jau rēķinājies ar “spēles noteikumiem” teātrī?

Īsti nē, jo man sākotnēji bija daudz primitīvāks skatījums uz to, ko sagaidu no teātra mākslas. Mani apmierināja tas, kas mani tagad vairs neapmierina. Protams, apzinājos, ka teātris ikdienā nav nekāda medus maize.

Tev nonākšana aktiermākslā bija mērķtiecīgs process?

Laikam diezgan mērķtiecīgs. Esmu gājusi dažādās teātra studijās, piemēram, kino skolā pie Indras Vaļenieces – mēs tur bijām dažāda vecuma un profesiju cilvēki, kam vienkārši gribējās labi pavadīt laiku un padarīt kaut ko saistībā ar teātri. Bērnībā gāju teātra pulciņā Lielajā ģildē. Bet tas viss bija tā nenopietni, bez kāda noteikta mērķa. Pēc tam vidusskolā daudz mocījos, mēģinādama izdomāt, kur gan citur varētu iestāties, bet nekādas dižas alternatīvas neatradu. Ja nebūtu tikusi aktieros, tā nebūtu dzīves lielākā traģēdija, bet pat nezinu, ko būtu darījusi tālāk.

Daudzi mākslinieki stāsta, ka ir nejauši gadījušies iestājpārbaudījumos un tikuši uzņemti. Tu tici šiem stāstiem?

Visi tie romantiskie stāsti... Es ticu, jā. Mani kursabiedri – Krišjānis [Strods] un Meinards [Liepiņš], kuri pirms tam bija arī klasesbiedri, tam ir piemērs. Meinards studēja ekonomiku Dānijā, bet vasaras brīvlaikā vienkārši aizgāja pamēģināt iestāties aktieros, taču Krišjānis uz to gāja ļoti mērķtiecīgi, bet rezultātā viņus abus uzņēma. Tā tik daudziem notiek. Tāpat es stājos aktieros kopā ar savu labāko draudzeni Martu Lovisu [Jančevsku], kura netika mūsu kursā, bet pēc tam tika uzņemta Jaunajā Rīgas teātrī. Mēs gan abas uz to visai mērķtiecīgi gajām (smejas).

Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas no studiju laika akadēmijā?

Laikam manas atmiņas visvairāk saistās ar to dzīves skolu, ko mums iedevuši kursa vadītāji. Zināms, ka Indra Roga un Mihails Gruzdovs ir diezgan stingri, un daudz kas no tā, kā mēs šobrīd domājam un uztveram teātri un dzīvi, ir no viņiem. Protams, ir visādi rēcīgie stāsti, balles, paģiras, gulēšanas pa nakti “Zirgu pastā” un citas lietas, bet kā kopums man visvairāk prātā nāk tieši tas. Atceros gadījumu – pirmajā kursā mēs mācījāmies baletu pie Guntas Bāliņas, bet tajā brīdī nesapratām, kas tas vispār ir. Viņa bija pasūdzējusies, ka mēs nedejojam labi un neesam gatavi, un tad Indra Roga aktiermeistarības nodarbībā mūs visus piecēla kājās, mēs stāvējām gaisā un rādījām kombinācijas (smejas). Vēl noteikti atmiņā ir palikusi kursa dzīve, jo mēs kursā bijām visi kopā. Tas, man šķiet, arī ir Rogas un Gruzdova dēļ. Pedagoģija vispār ir tāda interesanta lieta, jo tā ir netverama. Protams, ir kaut kāda metodoloģija, bet ir arī vienkārši sajūta, ko cilvēki rada. Tieši mūsu un kursa vadītāju attiecību modeļa dēļ man ir radies priekšstats, ka vislabākās attiecības teātrī kā darbā var veidoties no sākotnējas cieņas. Eksistē disciplīna un pietāte pret cilvēku. Un tu nevari viņam uzsist pa plecu un pateikt “čau”. Man tas šķiet veselīgi. Man ir ļoti grūti un ne dzīvē, ne teātrī nepatīk, ja mani grib pataisīt par draugu. Man uzreiz rodas pretreakcija. Kāpēc mums ir jābūt draugiem? Mums ir jābūt labai komandai, kolēģiem. Man šķiet, ka vislabākais kontakts ar aktieriem un režisoriem man ir radies vairāku gadu gaitā un bez liekas čomošanās. Tā draudzība, kas radusies šādā ceļā, ir ļoti vērtīga. Un darbs arī ir citādāks, jo jūti lielu atbildību pret otru cilvēku un nevari viņu pievilt. Protams, nevari pievilt arī savus čomus (smejas), bet tā sajūta ir cita. Tā ir ļoti veselīga vide, kurā tevi nestrostē un pastāv labs balanss starp draudzību, cieņu un uzmanību.

Skats no diplomdarba izrādes "Stepes vilks" (2021, rež. I. Roga) // Publicitātes foto

Tu uzreiz atradi kopīgu valodu ar kursabiedriem un kursa vadītājiem?

Ar kursa vadītājiem, protams, ir gājis visādi. Bijušas pretošanās, apvainošanās, dusmas, bet tas tikmēr, kamēr nesaproti, uz kurieni viņi tevi ved. Tas tāds burvīgs tandēms. Viņi mēdz pa  dienām izvēlēties, kurš būs labais un kurš sliktais. Protams, pa jokam, bet, ja Gruzdovam vienā dienā nekas nepatīk, tad Roga tā mierīgāk. Vai otrādāk. Bet ar kursabiedriem – aktieru kursi jau tīri fiziski ir visi kopā. Protams, sākumā tā čupošanās patīk un ir vēlme būt visu laiku ar viņiem, man šķiet, tāda tendence ir visiem aktieru kursiem. Bet citreiz arī pilnīgi vemt gribas, jo viņi visi ir apnikuši, kaut arī viņus ļoti mīli. Mums nav tādu bariņu kursa ietvaros, protams, ir tuvāki cilvēki kursā, bet kopumā – pazīstam cits citu kā raibu suni – kad kāds blefo vai kad kaut kas ir noticis. Nevaram apmānīt.

Tava pasniedzēja un kursa vadītāja Indra Roga tevi raksturo kā asi intelektuālu un mīļi ironisku personu. Vai tu vari tam piekrist un tas ir veids, kā tu redzi sevi?

Nu, laikam. Viņa arī rakstīja – ja man kaut kas šķiet garām, man ir grūti to noklusēt. Sākotnēji varbūt baidos teikt, bet tad saņemos un beigās priecājos, ka pateicu. Mani interesē daudz kas, es gan pēdējā laikā maz lasu. Kādreiz lasīju vairāk. Tā intelektualitāte gan jau ir kaut kāds zināšanu kopums – itāļu valoda, franču valoda vai mūzikas skola. Tas vienkārši sakrājas kopā un sniedz plašāku skatījumu uz dzīvi. Bet ironija drīzāk ir tāda aizsargreakcija pret ikdienu, kas ne vienmēr ir labi. Man pasniedzēja bieži ir teikusi, ka man trūkst traģikas.

“Es uz pasauli skatos diezgan emocionāli un tomēr racionāli. Tāpēc ironija un racionalitāte man bieži traucē līdz galam ļauties gan uz skatuves, gan dzīvē.”

Reizē tas man ļauj saglabāt vēsu prātu un neaiziet šīzē, bet arī nāk par sliktu, jo es par daudz domāju un analizēju, mēģinot atrast loģiku tur, kur to nemaz nevajag rast.

Mums bija tāds burvīgs uzdevums – skati, ar ko mēs visus četrus gadus katru dienu sākām aktiermeistarības nodarbību. Neiedziļinoties mūsu virtuvē, to varētu skaidrot kā sava individuālā skatījuma trenēšanu, mācoties uztraukties par apkārt un ar sevi notiekošo. Protams, paiet viss pirmais gads, kamēr saproti, kā to darīt (smejas). Un katru dienu mēs mainījāmies. Tad tu lēnām sāc redzēt un saprast, kas katram cilvēkam patīk, kas šķiet svarīgs, par ko viņš domā un kāda ir viņa gaume. Nav tā, ka tie skati atkārtojas, bet ir kaut kas, ko jūti – tas ir no viņa. Tas ir ļoti interesanti. Un par to ironiju – es atceros, ka man Sandis [Runge] vienreiz teica, ka manos skatos to vienmēr varot just – tas it kā ir jauki, bet reizē tas ir jāizskauž, jo tā tomēr ir slēpšanās, kas ļauj nesajust par daudz. Bet man šķiet, ka es lēnām tam tuvojos.

Pastāv uzskats – ja aktieris daudz zina un viņam ir savs personīgais skatījums, tad ir grūti ļauties režisoram. Vai tev tas netraucē?

Personīgs skatījums taču ir galvenais. Neviens režisors negrib, lai aktieris neko nesaprot un kaut ko dara. Protams, reizēm skatījums atšķiras, bet tas var būt ļoti maldīgi. To es arī esmu par sevi sapratusi – man mēdz pārāk ātri rasties spriedums, nostāja. Man mēdz likties, ka es zinu labāk un man nepatīk tas, ko man liek darīt, bet beigās attopos, ka tas ir aplami un es neko nezinu. Bet nedomāju, ka tas traucē. Jo gudrāki visi ir, jo labāk vien ir (smejas).

Skats no VDT izrādes "Meklētāji" (2021, rež. I. Roga) // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Lasīju, ka esi bijusi apmaiņas programmā Itālijā. Vari pastāstīt par savu pieredzi?

Mācījos Rīgas Franču licejā, un daudzi vidusskolēni brauca apmaiņās programmā uz Franciju vai Beļģiju, lai uzlabotu savu franču valodu. Tajā gadā daudzi mani klasesbiedri to darīja, bet es uzzināju, ka ir iespējams iegūt stipendiju braucienam uz Itāliju. Tas bija tā diezgan īpatnēji – ieguvu stipendiju, bet man visi jautāja, vai tad es tiešām nenākšu pie prāta un nebraukšu uz Franciju? Tas bija tāds pilnīgs likteņa pirksts, jo nekādu racionālu iemeslu braukt uz turieni man nebija (smejas). Nodzīvoju gadu Toskānā, Kolle di Valdelsā – mazā pilsētiņā pie Sjēnas. No turienes arī itāļu valoda. Man bija tāda perfektā apmaiņas programmas pieredze ar fantastisku ģimeni un draugiem. Pēc gada atbraucu mājās un vairs nevarēju parunāt krieviski, nezinu, kāpēc, tur laikam radās kaut kāda fonētiskā putra (smejas). Vēl joprojām uzturu kontaktus, braucu ciemos, tad viņi reizēm pie mums. Noteikti iesaku tādu pieredzi, ja vien ir iespēja.

Tu izjuti arī kādas kultūratšķirības?

Jā, protams. Tikko mani kursabiedri – Aksels [Aizkalns], Meinards [Liepiņš] un Artis [Jančevskis] – bija aizbraukuši uz divām nedēļām atpūsties Neapolē, mūkot no mājsēdes. Viss, kas viņus kaitināja, sākumā kaitināja arī mani, bet tagad es to aizstāvu, jo saprotu (smejas). Liela atvērtība un jautrība. Bet man tas nebija apgrūtinājums, jo man patīk mīļoties un sarunāties. Ir ļoti stingri iekšējie likumi, mistiskas ikdienišķas dogmas, ko viņi nepārkāpj. Primitīvi piemēri, bet tie paši ēdienreižu pulksteņlaiki, kas nemainās, lai tur vai kas. Kaut kādi kūku krēmu pildījumi, ar kuriem vienkārši nevar eksperimentēt, jo tā nedara. Smērē vienu un to pašu kopš 1900. gada, jo tā vienkārši dara. Sadzīvē ir maz improvizācijas. Man tas likās absurdi un ietiepīgi, bet ar laiku sāku pie tā pierast, iemīlēt un saprast, cik skaistu dzīves ritumu tas rada. Visi šie sīkumiņi veido ilgtdzīvojošu kultūru, drošības un miera sajūtu.

Tas atstāja arī ietekmi uz tavu aktiermeistarības skatījumu?

Vidusskolas sākumā mani ļoti interesēja “tumši dzejas vakari un pēc iespējas laikmetīgāka māksla”, būtībā tāda überalternatīvo meiteņu sajūta dzīve. Bet tad, kad atbraucu atpakaļ, tas viss mani nenormāli kaitināja, jo biju pieradusi dzīvot tīru dzīvi. Nezinu, kā to izskaidrot. Likās, ka viss ir un visam jābūt daudz vienkāršāk. Domāju, ka manu temperamentu Itālija nemainīja, jo kāda biju, tāda paliku. Vienīgi žesti un izteicieni man ir radušies no tiem laikiem, un netieku no tiem vaļā. Bet tā jau nav aktiermeistarība (smejas). Valodu un kultūras zināšanas man vairāk noder ikdienā, jo veiksmīgāk varu orientēties dzīvē.

Vai studiju laikā tevī bija apziņa, ka tev noteikti jānonāk Valmieras Drāmas teātrī? 

Mācību laikā diezgan maz par to domāju. Mēs visi kaut kā kopīgi plūdām uz priekšu. Bet sākotnējais galamērķis, protams, visiem bija teātris, jo bijām Valmieras Drāmas teātra kurss. Skaidrs, ka kādu pārtvers ātrāk vai kāds atteiksies. Bet, protams, nepatīkams un reizē saprotams brīdis bija, kad Indra Roga aizgāja no Valmieras Drāmas teātra mākslinieciskās vadītājas vietas, jo mēs tur gājām kopā ar viņu. Tagad sanāk, ka esam te bez viņas, un par to ir žēl. Katrs kurss tomēr runā savā valodā. Tas ir tik īpatnēji un sarežģīti vienlaikus. Jūs izmantojat vienus un tos pašus vārdus un domājat ko citu. Piemēram, vārds “etīde’’ mūsu kursa ietvaros nozīmē pilnīgi ko citu nekā Alvim Hermanim vai Inesei Mičulei. Tāpēc runāt ar saviem domubiedriem vienā valodā ir ļoti ērti un tā var vairāk izdarīt. Man bieži ir sajūta, ka savā dzīvē pati nepieņemu lēmumus, bet viss vienkārši notiek. Tagad arī tā ir – es tur esmu un priecājos, ka man ir darbs un esmu kopā ar gandrīz visiem saviem kursabiedriem. Dzīve jau rādīs, kas notiks.

“Šobrīd gan ir tāds kā ziemas miega posms – teātris ir rekonstrukcijā, ir pandēmija un šķiet, ka ir jāpagaida un tad būs. Un tad redzēs.”

Šobrīd vienkārši esmu, strādāju un cenšos pēc iespējas vairāk saprast un mācīties. Ir kursabiedri un aktieri, kuri zina, kas ir viņu teātris un kā viņiem gribas, bet man tā nav. Gruzdovs mums visu laiku uzdeva jautājumu – kas ir jūsu teātris? Tas vēl man jāatbild, to vēl nezinu. Agrāk vidusskolas laikā man latiņa bija Jaunais Rīgas teātris. Man vēl joprojām ļoti patīk šis teātris, bet savā ziņā arī tas posms ir pagājis un vairs nezinu, kas ir nākamais. Interesanti, ka jūti, kā pamazām nomainās gaume un sajūta par svarīgo. Bet pašlaik vienkārši gribu izdarīt pēc iespējas labāk visu, ko daru, un turpināt plūst.

Skats no topošās VDT izrādes "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" (2022, rež. I. Mičule) // Publicitātes foto

Ja tev piedāvātu strādāt citā teātrī, tu apsvērtu šādu iespēju?

Kompromitējošais jautājums (smejas). Protams, apsvērtu. Bet būtu grūti. Mēs savā ziņā tagad esam ļoti veiksmīgā situācijā, jo varam kā viens liels spēks ieplūst kolektīvā. Tas mani visvairāk biedētu – ienākt tur, kur esmu viena. Protams, ja mani tur aicina, tad jau esmu gaidīta, bet paietu kāds laiks, kamēr atrastu kopīgu valodu. Mēs ar kursabiedriem par to esam daudz runājuši. Bet jūtu ļoti lielu atbildību pret viņiem. Ja kas tāds notiktu, man būtu jāaiziet uz baznīcu nolikt svecīti, pirms varētu viņus atstāt. Tas būtu ļoti grūti. Tur ir parakstīts nerakstīts līgums. 

Kuri iestudējumi ar kursabiedriem tev visvairāk ir palikuši atmiņā?

Tāds liels lūzuma un izaugsmes punkts bija “731. solis” (rež. Indra Roga, Mihails Gruzdovs, 2019 – U. M.). Pat ne tikai man, bet visiem kursabiedriem. Tās lomas bija ļoti masīvas un, protams, darbs pats par sevi. Arī tas laiks – mēs sākām strādāt pie iestudējuma jau 1. kursa beigās, un tika ieguldīts liels darbs, kas mūs diezgan mainīja. Tāpēc ļoti žēl, ka pandēmijas laikā tas tā apmira. Vēl man ļoti mīļš darbs ir “Lepnās kāzas” (rež. Indra Roga, Mihails Gruzdovs, 2021 – U. M.), kas tiek rādīts mūzikas namā “Daile”. Tur ir sakombinēts viss, kas vispār var būt, – visi stili un dziedāšana. Tā izrāde ir ļoti forša – man ir prieks to spēlēt, kaut arī šis posms bija sarežģīts.

Būtībā jums ar kursabiedriem sanācis spēlēt pasaules literatūras klasikas iestudējumos – Fjodors Dostojevskis, Knuts Hamsuns, Hermanis Hese, Bertolts Brehts un vēl citi autori... Kādu atbildību tas, tavuprāt, uzliek?

Man šķiet, atbildību jau automātiski uzņemas režisors (smejas). Varbūt tagad uzņemos vairāk nekā pirms diviem gadiem. Tolaik vairāk valdīja tā skolas sajūta, ka vienkārši dari. Protams, apzinies, kas noticis iepriekš, bet tagad vairāk izjūtu tādu vēsturisko neizbēgamību, īpaši pie Ineses Mičules “Vulfa kundzē” (topošā izrāde “Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?” – U. M.), jo šīs lomas ir gluži vai arhetipiskas. Bet “Viktorijā” (izrāde pēc Knuta Hamsuna stāsta motīviem, 2019 – U. M.) tāda literatūras smaguma vispār nebija, jo tur mūsu stāsti savienojās ar romānu.

Kā diplomdarbu veidošanas procesu ietekmēja pandēmijas laiks?

Tas bija diezgan riebīgi. Diplomdarbi – “Stepes vilks”, “Gaidot Godo”, “Blanša. Baltais mežs” un “Mans nabaga Marats”, kas nemaz netika uztaisīts, – bija mazās formas darbi mazās grupiņās, un tos mēs taisījām tajā pilnīgi trakajā laikā. Vienu dienu spēlējām, un nākamajā jau teica, ka visu taisīs ciet. Tas man personīgi bija tāds diezgan krīzīgs posms, jo man izrāde nāca grūti un tur ir tas slavenais traģisms, kas man nepiemīt (smejas). Tad sanāca mēģināt rast sevī traģismu tajā traģiskajā dzīves brīdī, bet beigās tam nebija nekādas jēgas, jo neviens to traģiku (izrādi – U. M.) neredzēja. Pilnīga bezjēgas sajūta. Taču, kad citā pandēmijas posmā taisījām “Meklētājus” (Artūra Dīča luga, rež. Indra Roga, 2021 – U. M.), tur atkal bija savas Republikas sajūta, jo visi sēdēja mājās un skatījās Netflix, bet mēs gājām uz mēģinājumiem un divus mēnešus dzīvojām savā pasaulē. Vienīgi bija bēdīgi, ka to atkal neviens īsti neredzēja, izņemot savējos. Tas bija tāds šāviens tukšumā.

“Sāpīgi, protams, ka tiek uztaisīti beigu darbi, bet neviens nevar atnākt un izteikt kādu atzinību. Parasti jau tieši diplomdarbi iezīmē procesa pabeigšanas sajūtu.”

Tagad atrašanās teātra vidē ir citādāka, nekā biji iztēlojusies?

Mēs jau studiju gados tā palēnām sākām iefiltrēties teātra kolektīvā – braucām uz pirmizrādēm, sveicām kolektīvu svētkos, daži paspēja ielēkt kādā izrādē. Vidi jau mēs iepazinām. Nekādas lielas atšķirības ar iztēloto laikam nav. Iepazīstot visus tuvāk, mainījies iespaids par vairākiem kolēģiem. Tas no tā mana priekšlaicīgā vērtējuma.

Tev jau ir izveidojusies piederības sajūta teātrim?

Vispār jā. Nu, daļēji varbūt. Aktieri mūs uzņem ļoti draudzīgi un atbalstoši. Mana teātra krustmāte ir Inese Ramute, ar kuru esam arī vienā grimētavā, un tas ir ļoti forši. Viņa man ir kļuvusi par tuvu cilvēku teātrī. Bet, protams, brīžiem ir tāda koleģiāla pavilkšana uz zobanu, davai, jaunie, ko tad jūs? (Smejas.) Un faktors, ka gandrīz neviens no mums nedzīvo Valmierā, ietekmē to, ka piederības sajūta nav simtprocentīga, jo nav piesaistes pašai pilsētai. Bet nedomāju, ka piederību var tā mākslīgi iegūt. Pagaidām man tā nav radusies un es pilsētu nejūtu. Tāpēc mēs esam tādā savā burbulī. Bet man šķiet, ka Valmiera ir lieliska vieta, kur apgūt profesiju. To ir teikuši arī daudzi aktieri. Šeit ir daudz lielāka iespēja spēlēt vairāk un lielākas lomas, varam konstanti sevi uzturēt formā, pēc skolas beigšanas tas ir ļoti svarīgi.

Kurš no izrādes veidošanas procesiem tev pašai ir tuvākais? Citiem, piemēram, tas ir galda periods.

Par galda periodu man ir dalītas jūtas, man tur mēdz iet grūti, jo studiju procesā mums tāda praktiski nebija – mēs uzreiz izlasījām un sākām nest etīdes, skatus, iespaidus un paralēli runāt. Tāpēc mani runāšanās mēdz mulsināt. Tagad jau esmu mazliet pieradusi, bet tur iezīmējas tās teātra un skolas atšķirības. Katrā ziņā racionāla izspriešana un izlasīšana man īsti neko nedod, tāpēc galda periods noteikti nav mans mīļākais (smejas). Man mīļākais laikam ir tas vidiņš, kad jūti, ka kaut kas ir atrasts. Sākums ir šausmīgi grūts un krimināls, jo tad šķiet, ka neviens neko nemāk un viss ir slikti. Man arī patīk ģenerāļi (ģenerālmēģinājumi – U. M.), kad rodas tas draivs un izrāde sāk iegūt kvalitāti. Tu zini savus galvenos uzdevumus, struktūru un vari pats savā nodabā vēl kaut ko meklēt. 

Skats no VDT izrādes "Lepnās kāzas" (2021, rež. I. Roga, M. Gruzdovs) // Foto – Matīss Markovskis

Kādas ir tavas domas par laikmetīgo teātri?

Diemžēl neesmu pārāk kompetenta šajā tēmā, par ko man ir kauns. Kopš “Lepnajām kāzām”, kuru laikā daudz runājām par stilu sajaukumiem un mijiedarbību, mani arvien vairāk mulsina un kaitina spītīga spēles stilu sadalīšana klasiskajā, laikmetīgajā, reālpsiholoģiskajā teātrī. Varbūt tas man ir iesakņojies no Indras Rogas, bet, kopš viņa vienreiz pateica, ka tādas reālpsiholoģijas nav, jo reālpsiholoģiska izrāde ir blefs un dzīvē tā nenotiek, tā doma manī bieži sēž. Un šajā dzīves periodā man ir tāda ticība, ka psiholoģiska patiesība ir tuvāka formai nekā tai reālpsiholoģijai, kā to cilvēki lielākoties izprot. Mēs spēlējam Brehtu, un it kā ir zināms, kas tas ir, bet neviens no mums tur nav bijis un nav to redzējis. Un tad rodas jautājums, kā pie velna spēlēt Brehtu 21. gadsimtā? Ir kaut kādi parametri, bet vai tie parametri, kas derēja pirms septiņdesmit gadiem, tagad der? Izrādes vidū mums tieši ir disputs, kurā mēs cits ar citu strīdamies, kā mums jāspēlē. Reizēm rodas arī tāda sajūta, ka režisoriem šķiet – mēs pēc skolas sola gribam mest ritentiņus un močīt formā, jo mēs tikai tā darām.

“Uzskatu, ka katrai izrāde jārodas no jauna ar savu unikālo stilu. Tur ir kaut kas no laikmetīgā, no tūkstošreiz piesauktās reālpsiholoģijas un vēl visa pārējā. Cīnīšanos par terminiem vispār nesaprotu.”

Un kādas ir tavas attiecības ar kinomākslu? Tikko filmējies jaunajā Gen Z paaudzes seriālā “Viss Norm”.

Noteikti labprāt filmētos. Man liekas, ka to grib gandrīz visi jaunie aktieri. Bet tas seriāls bija tāds mirkļa notikums, kas man daudz iemācīja par to, kas man nepatīk (smejas). Es tur nokļuvu diezgan spontāni, vēlāk attopoties, kur esmu nonākusi. Man nebija nekādas industrijas pieredzes. Bija daudz iekšējo pārdzīvojumu, kā man tur būt. Protams, jebkura pieredze ir noderīga, un centos izdarīt pēc iespējas labāk visu, ko daru, bet tas noteikti nav mans lauciņš. To ietekmē arī valoda, jo, nerunājot ar cilvēkiem vienā valodā, tu konstanti jūties kā svešais, un tur neko nevar izdarīt. Tajā pašā laikā dramatiskā teātra aktieriem, kuriem nav nekādas pieredzes, to nekā citādi nav iespējams apgūt, kā vienīgi praksē. Man pirms šī projekta nebija dižas filmēšanas laukuma pieredzes. Bet šķiet, ka kino projektu kļūst arvien vairāk. Mani kursabiedri pēdējā laikā ir daudz kur filmējušies. Tas ir vilinoši, bet klāt vienmēr ir tāds augsts riska potenciāls, jo nezini, kas tas būs un kā iznāks. 

Sabiedrībā pēdējā laikā tieši ir diskutēts par to, ka būtu nepieciešams Latvijā speciāli apmācīt kino aktierus. Ko tu par to domā?

Tas noteikti būtu noderīgi, jo šobrīd Latvijas kino uzvar tie aktieri, kuriem tas gluži vienkārši dabiski sanāk labāk. Katrs pašrocīgi meklē atslēgu, kā to darīt. Tā tomēr ir cita pasaule. Visas filmēšanas laukuma gudrības aktieri apgūst tikai praksē. Un es ļoti priecātos, ja būtu iespēja to apgūt skolā. 

Arī par teātri saka, ka īstā prakse sākas tikai pēc studijām un akadēmija ir tāds sākuma posms.

Jā, protams. Bet tajā pašā laikā daudz domāju, kā neļaut teātrim ar savu tempu un būtību neviļus izskaust manus personīgos mākslinieciskos ieradumus un aktiera higiēnu, kas izveidojusies studiju gadu laikā. Pašdisciplīna ir nenormāli svarīga, un man ar to neiet viegli. Tomēr apzinos, ka teātris pats iemācīs, kā eksistēt. Gribētos gan pēc iespējas ilgāk saglabāt tās savas fiškas.

Kā tava iegūtā pieredze ir mainījusi to, kā tu skaties izrādes? Ir augstākas prasības?

Vēl nesen teiktu, ka teātra baudīšana man ir pazudusi, jo nepārtraukti pētu aktierus, bet pēdējā laikā mēdzu diezgan sapņaini skatīties izrādi un daudz nespriest. Protams, skatos, ko dara aktieri, kā tieši viņi izdara kaut ko, kas man licies kruts, vai mēģinu saprast, kas ir tas, kas man nepatīk, bet šobrīd to tveru kaut kā vieglāk. Īpašas ir ārzemju viesizrādes, piemēram, festivāla “Zelta maska” izrāde “Serjoža” (A. Čehova Maskavas Dailes Teātris, rež. Dmitrijs Krimovs, 2019 – U. M.), kas tika veidota uz Annas Kareņinas bāzes un par kuru domāju kā veselu kopumu, nevis atsevišķām detaļām. Droši vien jo mazāk patīk izrāde, jo vairāk sāc pētīt, kas ir kas. 

Kāda, tavuprāt, ir teātra skatītāja loma mūsdienās?

Skatītājam ir vienkārši jābūt (smejas). Tas ir pirmais un svarīgākais punkts, kas nemaz vairs nav tik pašsaprotams. Skatītājam ir kritiķa un atzinības devēja vai nedevēja loma. Skatītājs ir enerģijas devējs, draugs. Galu galā skatītājs piešķir jēgu mūsu darbam. Skatītājam ir jābūt zālē, un tas jau ir daudz.

Varbūt tev ir kāds novēlējums teātra skatītājiem?

Novēlu Valmieras pilsētai ielikt sarakstā kādu autobusu, kas ved no Valmieras uz Rīgu arī pēc teātra izrādes. Man šķiet, tas nav tik sarežģīti. Arī skatītājiem to novēlu. Atbraukt uz Valmieras Drāmas teātri un tikt mājās!

 

Intervijas autore – LKA Kultūras socioloģijas un menedžmenta 3.kursa studente

Rakstīt atsauksmi