AKTIERIS RUNĀ: Krišjānis Strods
Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms astoņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017. un 2019. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītās 2021. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. Valmieras Drāmas teātra aktierkursam, no kura vairums aktieru patlaban strādā Valmierā, bet daži – arī Daugavpilī un Dailes teātrī.
Ar Krišjāni tiekamies dienā, kad viņš ir Rīgā – vienā no trim pilsētām, kas ir viņa telpiskie pieturpunkti. Laiks ir spirgts un saulains. Pieturas sals. Silti saģērbušies, riņķojam pa Ziedoņdārzu, un Krišjānis ar savu zemo, skanīgo balsi dara bažīgas jaunās māmiņas, kas vizina aizmigušus mazuļus. Viņš pārsteidz ar vienkāršību, nopietnību un jaunam cilvēkam neraksturīgu pamatīguma izjūtu. Pēc astoņiem kopīgi nosoļotiem parka perimetriem kļūst redzamāki arī Krišjāņa iekšējie pieturpunkti.
Tavas patstāvīgās karjeras sākums iegadījies netipisks. Pandēmijas ierobežojumi, arī Valmieras teātra remonts… Ko tu darīji lokdauna laikā un kā juties?
Dzīvoju un mēģināju pietuvoties pats sev, jo iepriekš biju no tā izvairījies.
Vai tie bija vairāk fiziski vai garīgi sevis meklējumi?
Nevaru nodalīt garīgo no fiziskā. Nemaz nevaru sākt garīgi pilnveidoties, pirms nemainu kādu fizisku apstākli vai nesāku kādu disciplīnu – konkrētā laikā celties, izdarīt kaut ko pirms brokastīm… Toreiz man tas bija uzturs – vajadzēja sakārtot ēdienreizes. Tādā veidā reizē notiek gan fiziskais, gan garīgais.
Man katrs lokdauns bija citāds. Pirmais šķita kā tāds labs un nevainīgs atvaļinājums. Brīdis, lai atvilktu elpu no lielā skrējiena. Uzreiz sakravāju somas un braucu uz Siguldu pie vecākiem. Nebija ne jausmas, ka tas viss tā varētu ievilkties. Pagāja pirmās divas nedēļas, tad vēl divas, un sākās mazā iekšējā trauksmīte... Ko tālāk? Skola īsti nenotika tādā izpratnē kā pirms tam. Bija jāsāk domāt, ko bez iešanas uz akadēmiju vēl māku. Pēdējie trīs gadi tomēr bija pavadīti intensīvās studijās, un te pēkšņi – stop! Parādījās tik daudz brīva laika, ka nevarēju saprast, ko ar to iesākt.
Otro mājsēdi pavadīju Rīgā, savā miteklī. Ļoti apzināti centos būt viens pats. Visa bija par daudz: cilvēku man apkārt, domu un visa pārējā, kas no tā izriet. Ielīdu alā, kurā šķetināju domas, skatījos filmas un mācījos dzīvot harmonijā ar sevi. Jāsaka liels paldies pāris cilvēkiem, kuri man tajā laikā daudz palīdzēja ar sarunām un klātbūtni. Jā, otrais lokdauns man bija dziednieciska pašterapija, spēku uzkrāšana tam, kas sekos tālāk.
Un kā ar trešo vilni?
Pēdējais pandēmijas lokdauns bija ļoti veiksmīgs tādā ziņā, ka mēs (aktieri Valmieras Drāmas teātrī – M. B.) vienkārši turpinājām darbu pie “Vulfa kundzes” (Ineses Mičules iestudētā izrāde “Kam no bail no Virdžīnijas Vulfas”, kas vēl nav piedzīvojusi pirmizrādi – M. B.), Man bija mēģinājumi. Kad tie beidzās, tad veikals, pēc tam kojas, kur biju pirms astoņiem, pēc tam vairs iet ārā nevarēja… Tad – ko vien iztēle spēj izdomāt: kaut ko lasīju, skatījos vai strādāju ar materiālu. Kaut kā sevi bija jānodarbina.
Svarīgākais, ko no lokdauniem esmu paņēmis – ka jāmēģina dzīvot tā, lai pašam ar sevi ir interesanti. Tas ir veselīgi, ja pats sevi spēj pārsteigt, spēj izvest pastaigā, lai pabūtu ar sevi. Biju tam lecis pāri, glābies citu cilvēku kompānijā un to palaidis garām.
Vai tu sevi satiki?
Es vēl eju. Kaut kādā mērā jau esmu to izdarījis, bet cilvēks nav tik vienšķautņains, lai spētu sevi tā uzreiz satikt. Es sevi satikšu vēl nākamgad, aiznākamgad… visu dzīvi turpināšu tiekties uz sevi, uz to, kas es esmu. Tas nav process, kuram galā ir punkts – vienmēr paliek daudzpunkte.
Pastāsti par savu nokļūšanu aktieros!
Man ir palaimējies ar to, ka salīdzinoši agri zināju, ko gribu darīt, un uz to mērķtiecīgi gāju. Iestājos Siguldā Teātra studijā, kad gāju 5. vai 6. klasē. Toreiz gan tas nebija ar domu, ka būšu aktieris. Vienkārši biju pamēģinājis Siguldā gandrīz katru pulciņu – mētājos no vienas vietas uz citu, izņemot tautas dejas, kur noturējos ilgi un stabili, par ko paldies mammai.
Tajā laikā man likās, ka tā ir ākstīšanās, kas vienlaikus skaitījās nodarbība. Ākstīšanās bija tas, kas jādara! Viss notika ļoti brīvi, bet tomēr savā brīvajā rāmī. Studijā varēja ļoti labi izpausties, un tā es tur gāju līdz pat 12. klasei.
Tālāk viss bija ļoti likumsakarīgi. Tajā gadā, kad pabeidzu vidusskolu, aktieru kursu akadēmijā neuzņēma, vajadzēja gadu izlaist. Sākumā likās nepieņemami neko nestudēt – ko es tagad gadu darīšu? Atvēru Google, gāju cauri visām programmām, ko piedāvā vadošās Latvijas augstskolas. Sēdēju, šķirstīju un sapratu –kāpēc man iet gadu mācīties kaut ko, ja zinu, ka tāpat negribu to darīt?! Kā mācīšos, ar kādu interesi iešu uz lekcijām?
To gadu neko nestudēju, gaidīju iestājeksāmenu un strādāju kuģu kraušanas terminālī Vecmīlgrāvī. Tas bija fizisks, smags darbs ar ļoti interesantiem kolēģiem. Tas bija labākais, ko varēju izdarīt, – nevis iet uz augstskolu, bet reālā, skarbā dzīvē, skarbos darba apstākļos… Vecmīlgrāvī strādā ļoti daudz krievu, ukraiņu. Skarbi vīrieši, jūrnieki. Tas uzlaboja manu krievu valodu. Daudz klausījos interesantus stāstus par dzīvi, kā viņiem gājis… tas bija ļoti svētīgi. Un tad iestājos akadēmijā.
Vai jau toreiz apzinājies, cik vērtīgi ir veikt novērojumus, pētīt cilvēkus sev apkārt?
Tajā brīdī tas nebija apzināti – lūk, tagad vēroju, ka notiek šis vai tas. Taču visu piefiksēju zemapziņā, reizēm pat vairāk, nekā vajadzētu, niansētāk… Varbūt citiem ir citādi, nezinu – es citā galvā neesmu dzīvojis.
Vienmēr esmu bijis novērotājs, piemēram, lai attēlotu multeņu varoņus. Tā ir neapzināta novērojumu veidošana. Mani vairāk interesē cilvēki ne ārēji, bet tieši iekšēji. Kad iekšu savieno ar to, kā cilvēks izskatās, tad ir wow. Tāds septiņdesmitgadīgs vīrietis, kas strādā terminālī no 25 gadu vecuma... Ko viņš tur ir pieredzējis! Gan kā krievu laikos pa kluso veda iekšā mandarīnus, gan, kad sabruka Padomju Savienība, kā krievi veda zeltu no Latvijas ārā… Tās ir tādas lietas! Tu esi no vidusskolas izlīdis čalītis, ziemā strādā ārā ar viņiem… liekas ļoti iespaidīgi. Bet novērošanas fails strādā visu laiku.
Kādas bija tavas domas par to, ka pēc studijām tev varētu būt darbs Valmieras teātrī? Tu tomēr Valmierā nedzīvoji.
Gribēju būt aktieris. Man nebija svarīgi, kuram teātrim tiek gatavots kurss, man bija svarīgi iestāties un mācīties. Tika uzņemts Valmieras teātra kurss, un man tas likās absolūti pašsaprotami – iet un mācīties.
Vai iepriekš biji skatījies Valmieras teātra izrādes, vai tev bija priekšstats par šo teātri?
Uz Valmieras teātra izrādēm biju bijis skolas laikā. Mana literatūras skolotāja cienīja teātri, kā tas parasti ir visās skolās. Tā nu vairākas reizes sanāca izbraukt ar kursabiedru un tagad arī teātra kolēģi Meinardu Liepiņu – viņš arī ir no Siguldas, mēs mācījāmies vienā klasē un tagad dalām vienu grimētavu. Taču agrāk nebiju tāds aktīvs teātra gājējs, kas skatās, interesējas, meklē, – vispār nē! Vēlāk gan trīs reizes aizgāju uz izrādi “Izraidītie” Dailes teātrī, un tas man nonesa jumtu. Trīsreiz nonesa! Tagad jau esmu visu ko redzējis, bet agrāk nebiju bijis Liepājas teātrī, to izdarīju tikai salīdzinoši nesen – pirms pāris mēnešiem. Daugavpils teātrī neesmu bijis vēl arvien.
Kāds bija tavs priekšstats par aktiera profesiju, par sevi teātrī, pirms iestājies akadēmijā, un kā tas mainījās vai nemainījās pa četriem studiju gadiem?
Iestājos, nojaušot, ka tas ir liels darbs, jo man bija pieredze teātra studijā. Zināju, kas ir mēģinājumi, ka tie var būt gari, notikt arī sestdienās un svētdienās. Tas viss man bija zināms. Vairāk jāskatās, kas ir mainījies manī, jo, ja mainos es, neizbēgami mainās mani uzskati un priekšstati. Šobrīd vairāk akcentētu lielo atbildību, kas jāuzņemas pašam aktierim pret darbu, ko viņš dara. Kā Gruzdovs (Krišjāņa kursa vadītājs, aktiermeistarības pasniedzējs Mihails Gruzdovs – M. B.) mums teica: cilvēks maksā par biļeti, lai skatītos, – ko tu kā aktieris viņam piedāvā? Uzņemties šo darbu ir liela ētiskā atbildība, jo teātrī neviens nepasaka, vai vajag tā vai šitā. Akadēmijā tomēr ir aizmugure – kursa vadītāji, kuri tevi pastumj, pastāsta... Ir liela atšķirība, vai režisors tev ir pedagogs, vai režisors ir – režisors.
Tas ir nebeidzams attīstības process. Tā nav profesija, kurā redzu griestus, ko var sasniegt, – un te es nerunāju par apbalvojumiem. Tas ir kaut kas, kur neizbēgami virzīties un attīstīties. Katra jauna loma nes kaut ko savu, rauj vaļā pilnīgi jaunas lietas – ideālā gadījumā.
Vai aktieris tevis pieminēto atbildību nedala ar režisoru?
Uz skatuves tomēr ir jākāpj aktierim, nevis režisoram. Varu ar režisoru konsultēties, runāt, domāt, darīt, un tas noteikti nav jāizdara aktierim vienam. Nedomāju, ka es viens iznesu izrādes nastu. Tomēr režisors nevar izdarīt darbu manā vietā, atvērt eksemplāru, lasīt, domāt… Uz mēģinājumu ir jāierodas varbūt ne gatavam, bet tomēr ar izdarītu mājasdarbu, un to neviens manā vietā nedarīs. Tā ir aktiera darba ētika.
Nosauc trīs vērtīgākās lietas, ko tev ir iedevusi akadēmija!
Tās nav lietas, tie ir cilvēki: Indra Roga, Mihails Gruzdovs un mans kurss. No tā izriet viss pārējais, ko es varētu saukt, bet tas iet caur viņiem.
Vai tu jūti atšķirību, spēlējot uz skatuves kopā ar kursabiedriem un spēlējot ar pieredzējušākiem kolēģiem teātrī?
Ar kursu mēs a priori esam komanda. Četrus gadus esam malušies kopā, cits citu pazīstam. Manas pēdējā laika pārdomas gan ir tādas, ka tas ne vienmēr nozīmē kaut ko labu. Ar citiem kolēģiem ir drusciņ vairāk jāiziet uz kompromisu, jābūt vairāk vaļā visām maņām. Kursabiedru starpā ir jau visādi iekšējie joki, pieradums – kāds ienāk telpā, un jau uzreiz var redzēt, ka šodien viņam kaut kas nav, vai, tieši otrādi, kaut kas ir. Ar citiem kolēģiem ir vairāk jāmācās. Tas ir veselīgi un forši, ka tevi izņem ārā no kursa ietvara un ieliek kaut kur citur. Tas pilnveido kā cilvēku. Var mācīties no pieredzējušiem kolēģiem. Bet vai tas ir vieglāk vai grūtāk? Nē, nav tāda vieglāk vai grūtāk, ir citādāk.
Vai esi apsvēris brīvmākslinieka statusu?
Esmu to iztēlojies, bet uzskatu, ka to nevaru darīt. Man vajag darbu, kas man nes ienākumus, un tikai tad, pēc darba, varu būt brīvmākslinieks. Man patīk domāt par to, kāda varētu būt teātru reforma Latvijā, kas pašlaik vēl ir ļoti zaļa: vai paliksim pie tā, ka ir Daile, Nacionālais, Valmiera un nenotiek mainīšanās ar aktieriem, vai groži tiks palaisti vaļīgāk…Tik mazā valstī gribētos redzēt lielāku sadarbību starp teātriem, mainīšanos ne tikai ar režisoriem, bet arī ar aktieriem.
Ja runājam par aktieri kā brīvmākslinieku, tur neviens neko nepienes klāt. Nevar pieiet pie ziņojumu dēļa un paskatīties, kurā iestudējumā esi. Sava sezona ir jābūvē pašam, un tur līdzi nāk finansiālā puse, bez kuras nevar iztikt. Nauda ir vajadzīga. Ir muļķīgi domāt, ka bez tās varētu eksistēt. Ja es atrisinātu finansiālo pusi, piemēram, ar kaut kādu biznesu, kur nav jābūt katru dienu uz vietas, un teātri varētu pārcelt profesionāla hobija līmenī… esmu par to domājis, un esmu nonācis pie tā, ka ir vajadzīgi līdzekļi, lai uzturētu brīvmākslinieka statusu.
Vai tu kaut ko dari ārpus teātra, citos projektos?
Nē, pilnīgi neko. Man ir diezgan pilna sezona, iestudējumi viens pēc otra. Tā būtu bišķiņ pašnāvība – uzreiz pēc akadēmijas pabeigšanas meklēt pilnai teātra sezonai papildus vēl kādu blakus projektu. Ir jāsaprot, kur tu esi. Jāsaprot darāmo darbu apjoms. Vienmēr gribas izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas. Citām lietām šobrīd nav vietas.
Biju gribējusi tev jautāt, vai darbs teātrī nedraud ar rutīnu, bet par to laikam ir pāragri runāt, jo šķiet, ka šobrīd rutīna tevi uztrauc vismazāk – tev vairāk gribas iekārtoties, ieligzdoties…
Man liekas, ka es kā cilvēks bez rutīnas nemaz nevaru eksistēt. Rutīnai ir jābūt. Varbūt es to saistu ar disciplīnu. Protams, teātrī var ieslīgt rutīnā. Pilnīgi visur var ieslīgt rutīnā. Tas atkal ir tas, kā tu pats sevi pozicionē, vai apzinies, kur atrodies un kas ar tevi notiek. Visu laiku pašam sevi vajag bišķiņ pacelt, bišķiņ pakritizēt, lai visu laiku notiek pašanalīzes process.Kā cilvēks, kurš šobrīd izteiktu rutīnu neizjūt, nemāku īsti pateikt, kā tajā neieslīgt. Jāmāk sevi pārsteigt. Man tas ir jāmācās, tas nenotiek no zila gaisa. Vajag pabūt ar sevi. Bet to saku es bez ģimenes – sievas un bērniem. Kad tas viss vēl nāks – un es ceru, ka nāks! –, tad uz šo jautājumu man varētu būt pilnīgi cita atbilde.
Vai tev ir veids, kā tuvojies jaunai lomai? Vai arī tas katrreiz ir kaut kas pilnīgi cits?
Jā un nē. Pēc mūsu skolas, pēc veida, kā esam mācīti, ir lietas, bez kurām nevar. Tie ir tādi pamati, ar kuriem sāc ķerties pie lomas.
Vai tu sāc ar tēla ārējo vai iekšējo veidolu?
Man tas tā nenodalās. Cilvēki uztver informāciju pārsvarā vizuāli, mums ir iespēja vispirms redzēt bildi un tad to apstrādāt. Tāpēc bieži vien pirmais, pēc kā spriež par cilvēku, ir vizuālais iespaids.Strādājot pie lomas, sāku ar dzirdi. Sāku dzirdēt, kā un ko tēls runā, lugas ietvaros mēģinu saprast, kāpēc viņš tā runā, pēc tam pārnesu to uz vizuālajām izpausmēm, ķermeņa valodu, žestiem. Arī tas reizēm palīdz. Pirmais stūrakmens, ar ko sākt, man ir tēla biogrāfija, kas ir vai nav uzrakstīta vai kuru varbūt pašam jāsacer. Jo arī tad, kad tā nav dota, to tāpat vajag.
Kas tev šobrīd ir teātris?
Tas šobrīd ir mans darbs, bet ārpus darba tā man ir lieta, par ko domāt. Teiksim, dvēseles barība. Man patīk ārpus saviem mēģinājumiem iet uz teātri. Rīgā cenšos vienmēr tikt uz kādu izrādi, kaut ko paskatīties. Man kā aktierim ir ļoti svarīgi pabarot acis, pabarot dvēseli, iesēt galvā jaunas domas – ko esmu redzējis, kas man ir paticis, kas nepaticis. Protams, skatoties izrādes, nevaru izslēgt savu kritisko aci, kaut gan reizēm izdodas vienkārši aiziet uz teātri un baudīt.
Vai tu spēj iedomāties sevi arī kaut kur citur, ārpus teātra?
Ir pierasts, ka aktieris – tas ir teātris, filmas, seriāli, bet profesijas diapazons, kam aktieris ir sagatavots un kurā var darboties, ir diezgan liels. Tomēr man šobrīd ir grūti atbildēt, kur kādreiz būšu, vai redzu sevi ārpus teātra. Dabīgi, man ir arī citas intereses, bet kā tās īstenosies… ir aizmetņi, ko gribētos darīt. Es tos šobrīd vēl nesaukšu vārdā. Bet teātris – man patīk šis darbs. Es redzu sevi tajā vidē.
Kas ir bijis tavs lielākais profesionālais izaicinājums?
Man grūti izcelt vienu lielāko. Šobrīd manā profesionālajā karjerā katrs jauns iestudējums jau ir izaicinājums.
Varbūt vari izcelt kādu savu sasniegumu, kur uzskati – jā, šo lietu esmu forši izdarījis?
Ne par vienu no lietām, kam esmu ķēries klāt, man nav kauns. Bet, tāpat kā man nav viena grūtākā, tāpat nav arī viena labākā darba, ko izcelt. Priecājos par darbu kā par procesu. Man nav bijis tā, ka būtu ļoti vīlies kādā galarezultātā. Ir apstākļi, kam jāpielāgojas, un jāstrādā, kā var. Jūtos līdzsvarā ar savu darbu.
Kādas jaunas lietas tu gribētu izmēģināt teātrī?
Sapnis, par ko pēdējā laikā domāju, – gribētos kaut ko uzrakstīt teātrim vai kādu scenāriju. Tagad nāk jaunā izrāde “Liesmojošā tumsa” (Toma Treiņa iestudējums, kura pirmizrāde paredzēta februārī - M. B.) – tas būs kārtīgs izaicinājums.
Uzdošu nedaudz provokatīvu jautājumu: ar ko tu atšķiries no citiem jauniem aktieriem? Kāda ir tava pievienotā vērtība?
Esmu novērojis, ka uz manis var ļoti daudz kraut un es varu ļoti daudz panest. Es esmu spēcīgs. Un manī ir arī tāds spēks, ko vēl neapzinos, bet to jūtu – tas notiek un tas vēl notiks. Man ir stabila nervu sistēma.
Vai tas nozīmē, ka tu neesi viegli iespaidojams, neesi emocionāls?
Varbūt mirklīgi iespaidojams esmu, bet man patīk, kā strādā mans prāts, patīk mana analītiskā pieeja lietām, patīk domāt. Tas ir kaut kāds vīrišķais spēks, kas mani pavada un ar kuru mācos dzīvot. Protams, esmu emocionāls.
Ar ko nodarbojies brīvajā laikā?
Sports, sevis uzturēšana labāk fiziskā formā. Vasaras sezonā tā ir kalnu riteņbraukšana, man ļoti patīk velosipēda konkrētība: tikai sēdi, brauc, virzies. Var ne par ko citu nedomāt kā tikai par to, ka tu brauc. Laba atslēgšanās. Šis sporta veids pie manis ir nonācis kaut kā netīši, neesmu nekad apzināti trenējies, bet tagad vasarā būs trešā sezona, kad Siguldā to aktīvi daru kopā ar draugu, un man tas ļoti patīk.
Šobrīd sportoju, kā mājās apstākļi ļauj – pie stieņa, pumpēšanās, prese… Novērtēju, ja aktieris ir fiziski spējīgs, jo tomēr šis viss (rāda uz savu ķermeni) ir darbs, tas ir tas, ar ko jāstrādā. Ķermenis ir instruments. Pirms akadēmijas ar sportu nenodarbojos. Tagad man ir liels prieks pašam novērot sevī – bet netīksminoties, vienkārši novērojot –, ka man patīk sportot. Man neviens neliek, bet es tāpat to daru. Tā ir vēl viena kvalitāte, kas man ir nākusi klāt. Man negribas, lai būtu pieminēta tikai riteņbraukšana – man arī ļoti patīk gatavot! Patīk virtuve, naži, virtuves kombaini, visādi gadžeti, receptes, tehnikas…
Kura ir tava mīļākā virtuve?
Mana virtuve! (Smejas.) Es jau no agra vecuma esmu daudz visu ko skatījies (domāts – kulinārijas raidījumus – M. B.). Man patīk savā vienkāršībā izcilā itāļu virtuve, kur it kā nav nekā sarežģīta, bet ir kvalitatīvas, pareizā tehnikā pagatavotas sastāvdaļas. Man patīk Āzijas virtuve ar savu komplicētību, ar sešām dažādām mērcēm un visādiem pulveriem – tā dažādība man patīk. Gribētos savu raidījumu – kā es ceļoju pa pasauli, ēdu un komentēju!
Un domāju, ka tu gribētu raidījumu, kurā tu pats gatavo!
Tas arī man ļoti patiktu, bet tam vēl ir laiks. Vēl man patīk labi seriāli, iešana uz teātri, kino. Arī mūzika ir neatņemama daļa manas dzīves.
Vai tev patīk kāda konkrēta stila mūzika?
Mana gaume mainās sezonāli, pēc iekšējās sajūtas. Šobrīd ir tāds iekšējais strupceļš, nav nākusi klāt jauna mūzika. Tas drusciņ satrauc, ka mani nekas nav aizrāvis, bet nekas, gan jau tas tāpat atnāks. Man patīk arī zinātne, tehnoloģijas, par to daudz interesējos un zinu. Datora uzbūve, telefoni – daudz kas. Nu, un kosmoss, protams. Visums.
Tev nu gan nav robežu!
Nu jā… (Smaida.) Bet tas nav tā, ka man katru dienu būtu iedalīts – te man ir laiks zinātnei, te tehnoloģijām, te mūzikai… Tas ir mans kubiks – rubiks, kas mani veido. Man ļoti patīk kosmoss, tas, kas ir tur augšā, par ko mēs maz zinām. Zvaigznes, planētas… tas ir wow! Un tajā pašā laikā mēs esam te un staigājam pa Ziedoņdārzu – kaut kur Visumā.
Nobeigumā – ko tu būtu teicis savam pagātnes “es”, kas gāja iestāties akadēmijā, un ko vēlētu savam nākotnes “es”?
Savam pagātnes “es” pateiktu, ka tu esi labs. Tu esi pietiekami labs – jau tad. Ar tevi viss ir kārtībā. Turpini močīt, un tev viss sanāks. Savam nākotnes “es” minētu kaut ko par trauksmes sajūtu, par to, kas notiek ar cilvēkiem. Mani satrauc šī mūžīgā tieksme uz priekšu. Mēs, cilvēki, konstanti ejam uz priekšu, un nu jau tas notiek tik ātri, ka mani tas satrauc. Tas ietekmē pilnīgi visas nozares: ekonomiku, kultūru… Mēs ļoti strauji dzīvojam, un līdz ar to man gribas no sevis vairāk, nekā man šobrīd ir. Kāpēc nav tas un tas, kad būs tas… Dzīvot – tas ir darbs, tas nav vienkārši. Tāpēc es sev laikam ieteiktu neprasīt no sevis vairāk, kā šobrīd varu sev dot, un nesalīdzināt sevi ar citiem. Un tad viss būs labi. Tad nebūs pašam sevī jāviļas.
Raksta autore – LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa 2. kursa studente
Rakstīt atsauksmi