Viedokļi

Portreta foto  – Didzis Grodzs
7. februāris 2022 / komentāri 0

Radīt nobīdes un spēlēties

Izrādes veidošanas metode ir izrādes saturs. Tā ir secinājis režisors Andrejs Jarovojs, uz kura izrādēm dodoties, skatītājs jau nevilšus sagaida eksperimentu ar formu.

Daudzveidība ir pirmais atslēgas vārds, kas nāk prātā, ielūkojoties režisora radošajā biogrāfijā. Lai arī spēle ar formu ir tas, kas sagādā māksliniecisku prieku pašam teātra veidotājam, režisors uzsver, ka izrāde var notikt tikai mijiedarbībā ar skatītāju. Pērn “Spēlmaņu nakts” žūrija Andrejam Jarovojam pasniedza “Skatuves naglu” par pārliecinošu konceptuālu eksperimentēšanu, kas rezultējas inovatīvās laikmetīgā teātra formās un atvērtos vēstījumos, sniedzot gan skatītājam, gan izpildītājam neviltotu jaunatklājuma prieku no izrādes uz izrādi.

Sarunā režisors, izsverot paša teikto, stāsta, cik svarīgi ir iemācīties klausīties un sadzirdēt jaunā veidā. Tas ir iespējams, ja uz lietām un procesiem palūkojamies no cita skatupunkta. Šī saruna ieskicē paša režisora skatupunktu 2022. gada sākuma rāmī, iezīmējot starpstāvokli starp pandēmijas pēdām un miglas apņemtu rītdienu.

 

Teātrī ticu dzīvajam kontaktam

Neskatoties uz to, ka pēdējie pāris gadi pavadīti pandēmijas zīmē, šķiet, ka tev izrāžu ziņā tie ir bijuši ražīgi. Tas arī pērn rezultējies “Spēlmaņu nakts” atzinībā. Kā un kas ir ietekmējis tematiskās izvēles, par ko esi runājis izrādēs šai laikā?

Tas, kas bija mainījies, bija teātra ikdienas intensitāte, jo ārpus savas mākslinieciskās darbības esmu iesaistīts arī Ģertrūdes ielas teātra ikdienas dzīves organizēšanā. No vienas puses, pandēmija palīdzēja vairāk domāt par māksliniecisko – ko es gribu darīt un kādā veidā? Tā deva daudz vairāk brīva laika, lai meklētu atbildes uz šiem jautājumiem.

No otras puses, kovida izraisītās situācijas ietekmē tika izsludinātas papildu programmas mākslas darbu radīšanai, kas mums kā nevalstiskajam sektoram deva iespēju darīt to, ko mēs līdz šim nedarījām. Izrādēm varēja piesaistīt lielākus finanšu līdzekļus nekā līdz šim. Līdz ar to varēja realizēt ambiciozākus projektus.

Vai skatītājs ir kļuvis izvēlīgāks vai tieši pretēji – ir sācis uztvert jebkuru izrādi kā brīnumu, ja vien to var pieredzēt klātienē?

Skatītājs ir kļuvis piesardzīgāks. Apmeklējums ir stipri mazāks nekā pirms tam. Tam ir objektīvi iemesli. Neatceros, kad pēdējo reizi varēja būt pilnas zāles. Varbūt šinī divu gadu periodā tie varēja būt vien pāris mēneši. Beigu beigās šī būs ilgtermiņa problēma – kā skatītāju dabūt atpakaļ zālē. Paies ilgs laiks, kamēr atgriezīsimies pie tā, ko var saukt par normālu ikdienu. Ja tāda vispār atgriezīsies.

Tavai izrādei “Krēsls” (2021) pieder trāpīgais jaunvārds “tālizrāde”, kas šim laikam īpaši labi piedien. Vai šādas formas, kas var sasniegt tos skatītājus, kuri fiziski nemaz nevarētu atnākt uz teātri, ir uz palikšanu, neskatoties pat uz to, ka apstākļi varētu atkal mainīties uz labo pusi? Kā tu kā režisors skaties uz to?

Tālizrāde “Krēsls” sākotnēji bija iecerēta kā klātienes izrāde. Jau klātienes izpildījumā mums šī izrāde bija tehniski izaicinoša – kā apskaņot to tā, lai skaņa būtu augstvērtīga. Tā kā klātiene nebija iespējama, radās doma par iespēju mēģināt to darīt neklātienē.

Ar digitālajām izrādēm, no vienas puses, var tikt sasniegti cilvēki, kuri fiziska attāluma dēļ nevar apmeklēt teātri klātienē, bet, no otras puses, piemēram, risinājums izrādei “Krēsls” tiešraides translācijai ir ļoti dārgs. Pieprasījums pēc šāda veida izrādēm nav tik liels, bet darbs ir tehniski sarežģīts un darbietilpīgs, kaut vai darbs ar gaismu. Videokameras prasības pēc gaismas ir citas nekā tās, kas tiek lietotas teātrī. Ja kino gaismas uzliek vienam kadram, nofilmē, tad pārliek nākamajam, tālizrādes gadījumā gaismas kvalitātei neatkarīgi no rakursa, kādā ir aktieri un kur atrodas kameras, jābūt nemainīgi labai no ainas uz ainu, bez iespējas pēcapstrādē kaut ko labot. To paveikt bija ķēpīgs darbs. Pamēģinājām, sapratām, dabūjām rūdījumu. Ir ieceres tālizrāžu formātam, bet vai tās īstenosies...

Ņemot vērā apstākļus un situāciju pasaulē un domājot par to, kāpēc mēs nodarbojamies ar teātri, kam mēs to rādām un vai ir jēgpilni turpināt izmantot vienus un to pašus formātus un materiālus, mēs teātrī esam iezīmējuši “robežlīnijas”. Tajās viens no punktiem ir izrāžu ilgdzīvošana. Tas sevī ietver arī to, lai izrāde tiktu rādīta vairākas reizes un lai atrastu ceļu pie jauna skatītāja. Tehnoloģijas ir interesantas, un izskatās, ka tās ar katru gadu kļūst arvien lētākas. Varbūt tas būs veids, kā nākotnē sasniegt skatītāju. Bet tas, kā ar tehnoloģiju palīdzību kopā ar skatītāju veidot izrādes laiktelpu, noteikti būs izaicinājums. Vai tas ir uz palikšanu vai ne, nezinu. Es tomēr teātrī ticu dzīvajam kontaktam.

Pieminēji kameras darbu. Savulaik, izšķiroties par profesionālo virzību, esi svārstījies starp kino un teātri. Šobrīd tavs svaigākais darbs ir izrāde “Vasarnieki” (2021), kurā redzam arī filmētu daļu. Vai pandēmijas ietekmē tava kino mīlestība ir ļāvusi sev izpausties šajā izrādē?

Jā, droši vien. Runājot par formas izvēli, mani fascinē tas vēriens, ar kādu agrāk dramaturgi rakstīja lugas. Brīnišķīgi lielais personāžu skaits. Tas dod iespēju uz skatuves parādīties ne tikai atsevišķiem indivīdiem, bet jau kādai lielākai sabiedrības daļai un ļauj skatītājam izrādē piedzīvot tādu kā pasaules mikromodeli. Mūsdienu apstākļos reti kurš teātris to ir spējīgs pilnā apmērā realizēt – gan trupas lieluma, gan potenciāli lielā finanšu riska dēļ. Un īpaši jau tik mazam teātrim, kāds ir Ģertrūdes ielas teātris, es teiktu, ka ir neiespējami “Vasarniekus” iestudēt tradicionālā veidā.

Tas nozīmē, ka ierobežojumi ļāva dzimt jaunai formai?

Ierobežojumi vienmēr ir nākuši par labu mākslinieciskām izvēlēm un jaunu veidu atrašanai stāstu stāstīšanai.

Skats no ĢIT tālizrādes "Krēsls" (2021) // Foto – Elmārs Sedols

Bez dzīšanās pēc nemitīgas uzmanības

Iepriekš pieminēji iekšējo teātra uzstādījumu par izrāžu dzīvotspēju. Kas ir tie priekšnosacījumi, kas ir svarīgi, lai izrāde būtu ilgdzīvotāja?

Brīžiem šķiet, ka nepārtraukti tiek veidota dzīšanās pēc uzmanības. Lai noturētu skatītāju, visu laiku jārada jauni un jauni produkti, mūsu gadījumā – izrādes. Patiesībā tādā veidā skatītāju loks tiek sašaurināts, jo tiek apkalpoti vieni un tie paši cilvēki. Iespējams, ir izrādes, kas nemaz neatrod savu skatītāju, jo to atrašanās repertuārā bijusi pārāk īsu laiku un pazudusi informācijas troksnī. Ja skatītājs nenāk uz pie mums uz teātri, mēģināsim nokļūt viņa pilsētā, tāpēc viens no punktiem ir par scenogrāfijas kubatūru. Šis aspekts ir tīri praktisks – viesizrādes transports.

Bet otrs ir vides ekoloģija. Sezonas beigas, zināms cikls ir noslēdzies, ir izrādes, kas beigušas savu dzīvi, un teātrim ir vajadzīga vieta jaunām izrādēm, tai skaitā tīri fiziski tukša vieta scenogrāfijai, rekvizītiem, kostīmiem. Un tad bieži vien attopamies pie lielāka vai mazāka izmēra lietām, kuras lielākoties tiek izmestas ārā, atkritumos.

“Manuprāt, ir svarīgi ņemt vērā to, kāda ir ekoloģiskā situācija pasaulē, un uzdot jautājumu, vai teātris ar savu darbības veidu stimulē pārmaiņas.”

Mēs bieži strādājam ar jaunajiem māksliniekiem, kuriem nav lielas pieredzes, arī viņiem šāda ilgdzīvošana un satikšanās ar citu, dažādu skatītāju ir ļoti vērtīga. Tas, ka izrāde nav tikai pirmizrādes notikums, dod māksliniekiem cita veida sapratni par to, kā teātris notiek un kā tas ir – atkārtot. Savukārt skatītājiem no izrādes tiek noņemta ekskluzivitātes birka, kura šodien bija, bet rīt vairs nav. Padara teātri pieejamāku.

Skats no ĢIT izrādes "Vasarnieki" (2021) // Foto – Kate Gecēviča

Vienlaikus reflektēt un dzīvot ir neiespējami

Viena puse ir izrādes radīšanas un ražošanas puse, bet otra puse ir tās saturs. Lai arī fiziskā, vizuālā izrāde “Malkas ceļi” (2020) netiek pieteikta kā ekoteātra darbs, tomēr saturiski un scenogrāfiski tā iekļaujas šai kategorijā, jo vēsta par cilvēka un dabas attiecībām. Cik lielā mērā tev kā režisoram ir saistoši runāt par vides problēmām teātrī?

Ir grūti atbildēt, ka tas varētu nebūt aktuāli, jo tas gribot vai negribot skar mūs visus. Mēs esam tur, kur esam. Diemžēl situācija nav ļoti optimistiska. Prognozes par to, kas notiks pēc gadiem trīsdesmit, ir ļoti pesimistiskas. Ir akli to neredzēt.

Runājot par šo tēmu, varu daudz atsaukties uz Bruno Latūru, franču sociologu un antropologu. Man ļoti patīk Latūra metafora, runājot par duālisma modeļa krīzi, kas valdījis ilgu laiku un sevi ir izsmēlis. Viņš to stāsta caur piemēru, ka mēs esam lidmašīnā un lidojam uz vienu mērķi – labāku dzīvi. Bet fiziski zemeslode, uz kuras dzīvojam, kļuvusi stipri par mazu, tajā vairs fiziski nevar ietilpināt mūsu vēlmes, līdz ar to šis galamērķis vairs nav iespējams. Un tad pilots paziņo, ka mērķa, uz kuru lidojam, vairs nav un mums jāatgriežas atpakaļ. Bet, lidojot atpakaļ, izrādās, ka tās vietas, no kuras izlidot, arī vairs nav. Jo Zemi esam saindējuši, iznīcinājuši. Tātad arī pagātnē atgriezties nevar. Kaut gan šodien ļoti daudz politiķi mēģina šo ideju mums pārdot. Šo viltus identitāti, pagātni kā konstruktu, kurā atgriezties.

Iesprūduši starpstāvoklī.

Ticu, ka ir trešais veids, kurā mēs vairs neatrodamies uz šīs vienas ass, ar tikai diviem galiem, jo uz šīs ass ir iespējami divi virzieni – par un pret. Un tas padara gandrīz neiespējamu dialogu starp liberāļiem un konservatīvajiem. Ir jādomā par alternatīvu vietu, kur nosēsties. Vietu, kurā var veidoties saruna, lai mēs risinātu problēmu, kurā atrodamies. Runāt tikai par aktualitāti vairs nav vērts, tad tie paliek vien lozungi.

Pirms pāris gadiem nonācu pie atziņas, kas ir kaut kādā ziņā utopija, bet man liekas – ir labi uz to tiekties. Izrādes veidošanas metode ir izrādes saturs. Veids, kādā tiek veidota izrāde, neizbēgami kļūst par tās saturu. Citādi veidojas paradokss – veids, kādā tā ir tikusi taisīta, ir pilnīgi pretējs tām vērtībām, par ko šajā izrādē grib runāt – rezultāts ir satura ilustrācija un plakana izrāde. Kā šodien strādāt un kā to padarīt par praksi?

Izrādēs ienāk absurds. Vārdi zaudē jēgu. Vārdiem devalvējoties, mainās arī izrāžu formas, kur tekstam ir aizvien mazāka nozīme. Vai tā ir tava šī brīža laikizjūta? Runājam, runājam, runājam, bet bezjēdzīgi?

Nezinu, vai tā ir mūslaiku iezīme. Par to savulaik, pirms kādiem septiņdesmit gadiem, jau ir runājis Bekets. Man ir vēlme sadzirdēt vārdu no jauna. Lai to varētu izdarīt, ir nepieciešams atrast veidu, kā esošo nozīmi atraut, lai pieliktu to no jauna.

“Manā gadījumā laba māksla ir tāda, kas apšauba pat ļoti pašsaprotamas lietas. Vēlos tādā veidā paskatīties uz dzīvi, pasauli.”

Kaut vai uz vienkāršāko lietu, piemēram, kā uzvārās ūdens. Uz to, kā mēs to darām, kāpēc tieši tādā secībā, vai secība ir svarīga, vai kas mainās, ja to maina, un kas jauns no tā tiek piedzīvots. Nevis attēlot reālo, bet padarīt iztēloto reālu. Paskatīties uz vārdiem, ķermeņiem, objektiem, lai ieraudzītu tos no jauna. No jauna ieraugot vai sadzirdot, mēs iedodam jaunu nozīmi vai arī atjaunojam to pašu veco.

Tā ir nepieciešamība pēc dekonstrukcijas, lai saliktu no jauna citādi?

Varbūt arī tādā pašā veidā. Jābūt spēlei ar konkrēto lietu vai fenomenu. Bez spēles teātris kļūst pārnopietns. Man personīgi nepatīk tāds teātris, kas māca man dzīvot. Jo es nezinu, kā vajag būt. Iespējams, tas, kā šķiet man, kādam citam būs galīgi nederīgi. Labāk, ja mēs katras pats izvēlamies un kļūdāmies. Man vispār patīk kļūdas, tās var atvērt to, ko līdz šim nebiju iztēlojies. Caur kļūdām mēs augam kā cilvēki un mācāmies piedot, kas ir ļoti svarīga lieta.

Skats no ĢIT izrādes "Malkas ceļi" (2020) // Foto – Elmārs Sedols

Paplašinām ekoloģijas tēmu līdz sociālpolitiskiem jautājumiem. Tev ir bijusi gan izrāde “Heavy Metal” (2014) ar atsauci uz karu Afganistānā, gan “Nasing spešal” (2021) par Saeimas darba absurditāti, kurās ir tava refleksija par sociālpolitiskām norisēm. Lai arī tu saki, ka mākslas uzdevums nav mācīt dzīvot, bet tomēr cik svarīgi māksliniekam ir reaģēt nevis uz pārlaikmetīgām tēmām, bet arī uz šī brīža notikumiem, kas noris pašreiz?

Pārlaicīgo vajag meklēt ikdienas lietās. Daudz lielāka politika ir tas, ka izvēlos iet ar kājām. Vai pretēji – pārvietojos ar automašīnu. Tieši ikdienas izvēles šodien ir daudz lielāka politika, nekā aiziešana uz vēlēšanām, lai tikai nobalsotu. Protams, ir svarīga politiskā diskusija, bet, ja šo sarunu rezultāts pēc tam neatspoguļojas ikdienā, tad no utopijas arī ātri nokļūstam distopijā. Māksla mums dod iespēju uz to paskatīties nedaudz no malas, no cita skatupunkta.

Man patīk stāsts par to kā gāja bojā Portoss, viens no trim musketieriem Aleksandra Dimā romānā. Portoss bija tas, kurš paļāvās uz fizisko spēku, mazāk uz prātu, un tāpēc bieži iekūlās komiskās situācijās. Viņam bija jāuzspridzina ēka, viņš uzlika dinamītu, aizdedzināja un devās ārā no ēkas, un tad pēkšņi viņš sāka domāt, kā tas ir – iet? Tiklīdz viņš sāka domāt, tā vairs nevarēja paiet. Vai spert kreiso vai labo kāju, kā tas notiek, kā cilvēks staigā? Viņš aizdomājās, sastinga, deglis izdega, spridzeklis uzsprāga, māja sabruka, un viss – beigas. Brīdī, kad viņš sāka domāt. Vienlaicīgi reflektēt un dzīvot ir diezgan neiespējami.

Var beigties traģiski?

Jā! Tāpēc ir labi, ka ir māksla. Ja radām lietas, kas jau eksistē, tām piemīt esošās pasaules nolūks, tas ir – mēs darbojamies ar to, ko zinām. Bet mākslā ar iztēli, spēlējoties mēs ļaujam šķērsot robežu un varam ieraudzīt notikumu citā gaismā, tādā, ko līdz šim uzskatītu par neiespējamu. Caur iztēli mēs paplašinām savus zināšanu apvāršņus. Māksla mums ļauj piedzīvot, sastapties ar šo – citu – redzējumu.

Skats no ĢIT izrādes "Nasing spešal" (2021) // Foto – Evija Sedola

Arī skatītājs ir līdzautors

Teātris spēj iedot emocionālo slāni pa virsu faktiem, kas ir zināmi, lai iekustinātu domāšanu citā skatupunktā. Lai arī teātrī katram no komandas ir sava loma, tomēr postdramatiskā teātra kontekstā ienāk jēdziens “koprade”. Kā tas ietekmē tavu kā režisora darbu?

Teātris jebkurā gadījumā ir koprades mākslas veids. Man nav svarīga autorība, ka šī ir mana ideja un zem tās ir jābūt manam vārdam. Idejas – tās ir tepat mums apkārt. Manā pieredzē izrāde tiek veidota mēģinājumos. Un bieži vien vislabākais ir būt atvērtam, lai ieraudzītu tos iespējamos veidus, kā šī ideja var mainīties.

“Es nevaru strādāt tukšumā. Man tas ir ļoti grūti. Man vajag kaut ko redzēt, dzirdēt, lai sāktu strādāt.”

Patiesībā izrāde notiek tikai tad, ja ir skatītāji. Līdz ar to tas ir vēl dīvaināk, jo bez skatītāja izrādes nav. Arī skatītājs kaut kādā ziņā ir izrādes līdzautors.

Nevis gaidīt ideju mūzu, bet tiekties uz mijiedarbību?

Jā, nepieciešama mijiedarbība.

Bez izteiktas režisora autoritātes pozīcijas?

Ļoti ceru, lai gan droši vien tā nav. Esmu skats no malas un redzu to, ko aktieri, esot iekšā, neredz. Tā ir nepieciešamā uzticība vienam otram, uzticība arī tam, ka mēģinājumos nav pareizi vai nepareizi.

Latvijā bieži pārprotam, ko nozīmē kopradīšana un ko ar to īsti saprot, piemēram, Rietumeiropā, grupu pieredzē. Esot Gob Squad, deufert+plischke, Rimini Protokoll darbnīcās, daudz tika runāts kopradi. Lai arī katram no viņiem ir nedaudz cita pieeja, kā to darīt, tomēr vienojošais ir tas, ka materiāls tiek pakļauts pārformulēšanai un izrādes dramaturģija veidojas pati pēdējā. Tas, kā viss būs beigās, ir pats pēdējais, kas top zināms. No sākuma maz tiek strādāts uz rezultātu, tā ir iešana nezināmajā. Koprade prasa salīdzinoši ilgāku laiku, lai ideja attīstītos. Latvijas teātra kultūrai ir ļoti atšķirīga pieeja.

Tas nozīmē, ka dramaturģiskais mugurkauls ir pēdējais cēliens šādā darba procesā?

Jā, to pieprasa šāds strādāšanas veids. Šādu praksi ļoti bieži lieto dejas izrāžu veidotāji. Ja sākumā ir gatava dramaturģija, tad mēģinājumi drīzāk līdzinās kabatu aizpildīšanai ar materiālu. Tas ir mēģinājums realitāti pielīdzināt priekšstatam par to, kāda tā ir. Piemēram, ejot ar noteiktu mērķi intervēt cilvēku, sagaidot konkrētu viedokli, jo tieši tas ir nepieciešams izrādei. Rezultātā manas gaidas ar viņa teikto var nesakrist. Nevaru cerēt, ka konkrēts cilvēks man izstāstīs tieši to, ko vajag man. Ir jāuzticas tam, ko iegūsti. Tad jāsaprot, kā to prezentēt izrādē. Jābūt ļoti lielai drosmei iet nezināmajā, jo var sanākt ļoti greizs spogulis.

Savilki paralēles ar dejas izrādēm. Redzu, ka kustības un fiziskums arvien vairāk kļūst par svarīgu izteiksmes valodu arī dramatiskā teātra izrādēs. Arī tavās izrādēs fiziskumam ir atvēlēta nozīmīga vieta, nereti tam kļūstot pat par nesošo siju, kas satur kopā pašu izrādes vēstījumu. Arī muzikalitāte ir klātesoša.

Vienīgais, ko varu piebilst, – jā, bez dramatiska teātra, bez dramatiskas dramaturģijas uzbūves ir vēl dažādi citi teātra valodas veidi, kā var tikt piedzīvota izrāde. Es lielākoties esmu uzaudzis ar festivāla “Homo Novus” izrādēm. Mana teātra pieredze, iespējams, ir citādāka, tāpēc mani interesē cita teātra izpausmes. Man fiziskums, muzikalitāte, ritms, skaņa, ar tās dažādiem augstumiem un dinamikām ir tikpat labs izteiksmes līdzeklis kā pateikts vārds. Man patīk izaicināt citas maņas. Nu, vismaz gribētos izaicināt, radot neatbilstību starp redzēto un dzirdēto. Radīt nobīdes. Spēlēties.

Mākslā ir tik daudz interesantu izteiksmes veidu. Mūsdienu realitāte ir tik neskaidra, ka māksla ir nepieciešama, lai to nojaustu vai iedrošinātu, ka ne no visa, ko mēs nesaprotam, kas mums nav pazīstams, nemaz nav tik traki jābaidās. Tas, ka mēs to nepazīstam, nenozīmē, ka tas ir slikts. Tumsa ir tikpat skaista kā gaisma.

Atkāpjoties pagātnē un atkārtoti nonākot izvēles priekšā, vai tu atkal ietu režisora ceļu?

Droši vien, ka ietu. Tagad man grūti iedomāties citu ceļu.

Un ko tu teiktu tam, kurš ir iecerējis doties teātra laukā, lai kļūtu par režisoru?

Tiem, kuri grib kļūt par režisoriem, iesaku meklēt sev labus draugus, jo režija ir samērā vientuļa padarīšana. Lai rastu līdzsvaru, jābūt labiem domubiedriem, atbalstošiem cilvēkiem līdzās, lai ceļš ir vieglāks. Turklāt šiem cilvēkiem jābūt ne tikai profesionālajā mākslā, bet arī dzīvē.

Rakstīt atsauksmi