Viedokļi

Portreta foto – Aija Melbārde
9. februāris 2022 / komentāri 0

Režija kā radīšanas veids

Neskatoties uz pandēmijas laika ierobežojumiem, pēdējo pāris sezonu laikā Latvijas teātrī ieplūdušas jaunas asinis

Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas teātris, Rēzeknes teātra “Joriks” un Valmieras Drāmas teātra sadarbībā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “KultūrElpa” finansējumu tiek īstenots kopprojekts “Jauno maiņa”, kura mērķis sekmēt teātra attīstību un atbalstīt jaunas skatuves mākslinieku paaudzes ienākšanu Latvijas teātrī. Fiksējot šo mirkli, kad jaunie sper savus pirmos soļus profesionālā teātra lauciņā, Kroders.lv piedāvā ekspresinterviju ciklu ar jaunajiem režisoriem, kuri pagājušās sezonas laikā skatītāju un kritiķu vērtējumam nodevuši savas pirmās izrādes.

Projekta “Jauno maiņa” ietvaros izrādes veidojuši: Henrijs Arājs (Valmieras Drāmas teātris), Emīlija Berga (Ģertrūdes ielas teātris), Ilze Bloka (Dirty Deal Teatro), Ģirts Dubults (Ģertrūdes ielas teātris), Mārtiņš Gūtmanis (Dirty Deal Teatro), Anna Klišāne un Jurģis Lūsis (Dirty Deal Teatro), Klāvs Kristaps Košins (Rēzeknes teātris “Joriks”), Gundega Rēdere (Ģertrūdes ielas teātris).

 

Noslēdzot ekspresinterviju ciklu, uz četriem jautājumiem par teātri atbild jaunā režisore Ilze Bloka. Pieteikusi sevi ar diplomdarba izrādi “Dzīvais ūdens” Valmieras Drāmas teātrī, režisore sadarbībā ar dramaturģi Madaru Rutkēviču, aktrisi Indru Burkovsku un jaunajiem horeogrāfiem projektā “Jauno maiņa” Dirty Deal Teatro radījusi izrādi “Sēņošanas čempionāts” stāstu par dabas entuziastes Valdas vadīto sēņošanas čempionātu, ko var salīdzināt ar tādu sporta veidu, kāda nav nekur citur pasaulē. Kamēr izrāde pagaidām nav atrodama DDT repertuārā, iztaujājam režisori par viņas teātra sajūtu un ienākšanu režijas lauciņā.

Ir vējains ceturtdienas rīts, un ar Ilzi satiekamies kafejnīcā. Diezgan neierasta lieta šajos laikos. Ilze mazliet aizkavējas, vēja iepūsta Vecrīgā, bet veiksmīgi viena otru satiekam, mazliet papļāpājam, Ilze režisē vidi, lai tā būtu veiksmīga ierakstam, un sākam interviju.

Kā sākās tavs stāsts režijā?

Tavs jautājums ir kā sākās, un es domāju, vai tas ir sācies, jo varbūt tam nav ne sākums, ne beigas? Nu, man ir tāda sajūta. Es varētu stāstīt daudz un dažādus stāstus par to, kāpēc, bet es šo pasauli uztveru un izprotu caur attiecībām. Un teātris ir tā vide, kur tiek risinātas attiecības, distance starp cilvēkiem.

Skats no VDT izrādes "Dzīvais ūdens" (2021) // Foto – Matīss Markovskis

Kā tev veidojās sadarbība ar Valmieras teātri, un kā nonāci līdz savam “Dzīvajam ūdenim”?

Es un ūdens. Man vispār ļoti garšo ūdens (Ilze pasmejas, it kā saskandinot paceļ gaisā ūdens glāzi un padzeras J.A.P.). Kādu gadu intensīvi meklēju diplomdarbu, un man daudz kas nepatika. Katrā darbā bija kāda detaļa, kas lika domāt – šobrīd nē, šo varētu vēlāk, šo tagad ne, un tā tālāk. Tad kursa vadītāja Māra Ķimele ieteica sarakstu ar lugām, kas man varētu patikt, un viena no tām bija “Dzīvais ūdens” (Māras Zālītes luga J.A.P.). Sāku lasīt pirmās rindas, un nezinu, vai to var salīdzināt ar iemīlēšanos, bet no pirmajiem vārdiem sajutu, ka darbs ar mani runā, ka man tas jātaisa tieši tagad. Atļāvos sapņot – vienalga kuram teātrim un intuitīvi sajutu, ka tas ir Valmierai. Es pat nezināju konkrētus aktierus, kas spēlēs, vienkārši zināju, ka tas ir konkrētai vietai. Un tas bija viens no labākajiem mana gada notikumiem, šie divi mēneši. Tas bija brīnišķīgs piedzīvojums. Daudz domājām par ūdeni. (Smejas.) Taisot “Dzīvo ūdeni” un dzīvojot Valmierā, bieži iegādājos ūdeni lielveikalā un ar pieclitrīgiem bačokiem bieži pārvietojos pa pilsētu. Vienreiz kāds kungs, kas stāvēja rindā aiz manis, teica – jaunā dāma, varbūt jūs nezināt, bet Valmierā ūdeni var dzert no krāna. Un vēl viņš teica, ka viņiem esot īpašs ūdens Valmierā. Tad es vairs nepirku. Jā, dzīvais ūdens Valmierā…

Vai, ejot uz akadēmiju, jau aptuveni zināji, ko vēlies radīt?

Satikšanās ar sevi jau notiek visu laiku. Manuprāt, arī režijas, amata prasme var mainīties, vismaz pārliecība par to, kas tu esi vai ko tu proti. Pirms tam biju mācījusies par kultūras menedžeri ar specializāciju teātra mākslās.

“Zināju, ka gribu režisēt, ka tas nav tikai par teātri. Tas ir radīšanas veids, tas, kā es protu būt šajā pasaulē.”

Varu režisēt kaut vai savu dzīvi vai video, vai teātra izrādi, vai deju, vai satikšanos kafejnīcā, jā… (Smejas.) Kultūras akadēmijā iestājos, lai būtu pie akadēmijas Egragora. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka varu mācīties no izciliem pedagogiem, varu apgūt amatu, bet, ja es nebūtu iestājusies akadēmijā, vienalga būtu režisore. Tas nav par akadēmiju. Tā ir tikai viena iestāde, kur šo apgūt, un, ja cilvēkam ir kaislība vai vēlme, nekas nevar apstādināt, ja nu vienīgi pats sevi.

Skats no DDT izrādes "Sēņošanas čempionāts" (2021) // Publicitātes foto

Tu teātrim vai teātris tev?

Nezinu, vai izprotu vārdu “teātris”. Laikam neizprotu. Bet izprotu vārdu “režija”, un tas ir mans dzīvesveids, tas, kā es šajā pasaulē iederos. Šajā pasaulē var darīt daudz ko, piemēram, režijas amats ir lietderīgs arī tiem cilvēkiem, kas nestrādā teātrī. Tas nav tik rāmī ielikts. Tā ir katra cilvēka izvēle. Nākot šurp, domāju, ko man nozīmē režijas profesija, un mana atbilde ir, ka tas ir par pazaudēšanu un atrašanu. Un es ne vienmēr atrodu to, ko pazaudēju.

Rakstīt atsauksmi