Vieta, kur uzplaukt cilvēcībai

Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas prezidenta Džefrija E. Dženkinsa (Jeffrey E. Jenkins) uzruna Teātra dienā:

Pirms mēneša Krievijas agresijas pret Ukrainu nosodījumam Starptautiskajai Teātra kritiķu asociācijai (AICT/IACT) pievienojās arī Krievijas nacionālās sekcijas pārstāvji. Asociācija apvieno kritiķus un pētniekus, kuri iestājas par vārda brīvību, kultūras tiltu būvēšanu globālā diskursā un teātra, kas ir viena no cilvēciskākajām mākslas formām, popularizēšanu. Krievijas nacionālā sekcija drosmīgi un publiski nosodīja karu Ukrainā, tās dalībniekiem riskējot ar savu personīgo drošību. Drīz vien prominentas Krievijas teātra kritiķes, kura parakstīja petīciju pret iebrukumu Ukrainā, dzīvokļa durvis tika iezīmētas ar bēdīgi slaveno “Z” burtu, atgādinot 1938. gada Kristāla nakts notikumus, kad ar līdzīgu zīmi nacisti apzīmēja to mājokļu durvis, kur mitinājās ebreji.

Šobrīd žurnāla Teatr redaktore Marina Davidova ir aizbēgusi no mājām un atrodas drošā vietā Eiropā. Pagājušajā nedēļā, intervijā laikrakstam The Guardian viņa teica: “Pat pirms mēneša es nevarēju iedomāties, ka protesti novedīs pie valdības paziņojumiem par “valsts nodevējiem” un “piekto kolonnu”. Pirms tam šo retoriku izmantoja tikai radikāļi, taču šobrīd ar to nodarbojas prezidents. Tas ir šausminoši!”

Pēdējo nedēļu laikā visa pasaule kļuvusi par šausmīgas asinspirts lieciniekiem, bet Ukrainas iedzīvotāji – par tās upuriem. Nevainīgu civiliedzīvotāju bezjēdzīgā nāve un attēli ar pilsētas ielām  burtiski satriec ikvienu, sevišķi bojāgājušie bērni, kuru sakropļotās miesas palikušas uz ielām, mēģinot nokļūt drošībā.

Ukrainas Teātra mākslinieku pārstāvis Bogdans Strutinskis ziņoja, ka Hersonas teātra māksliniecisko vadītāju Aleksandru Kņigu 23. martā nolaupījuši Krievijas militāristi. Okupanti vajā arī citus Ukrainas teātru vadītājus. Pēc pasaules teātra līderu un cilvēktiesību aizstāvju skaļās reakcijas Kņigu no gūsta atbrīvoja nākamajā dienā.

Arī šobrīd dažādu valstu vadības veido paziņojumus, kuros apsūdz Krieviju kara noziegumos, un tas neapšaubāmi ietekmēs arī mūsu iespējas atjaunot saites, kas līdz šim vienojušas teātra cilvēkus ar kopīgu mērķi – ar teātra starpniecību veidot izpratni par cilvēcisko.  Diez vai mēs tik drīz atkal ieraudzīsim savu Pēterburgas kolēģu darbus. Un cik ļoti mūsu ukraiņu teātra kolēģus skārusi bombardēšana, nolaupīšanas un spīdzināšana…

Pirms pāris dienām ikvienu aizkustināja viedtālruni nofilmētā mazās meitenes dzimtajā valodā dziedātā Disneja multfilmas “Ledus sirds” dziesma “Let It Go” no bumbu patvertnes, kur tā kā gaismas stars apspīdēja simtiem izmisušu cilvēku, kas, cieši saspiedušies, pavadījuši slēgtā telpā vairākas dienas. Kņada un sarunas acumirklī apklusa, jo bērns dziedāja par pārmaiņu, atjaunotnes un visu grūtību pārvarēšanas iespēju.

Ikvienam uz mēles ir jautājums – kur meitenīte ir šobrīd? Vai viņai būs iespēja piedzīvot pārmaiņas? Septiņgadīgajai Amēlijai Anisovičai paveicās aizbēgt uz Poliju, kur viņa nule dziedāja Ukrainas himnu labdarības koncertā milzīgā stadionā. Taču tas ir tikai viens dramatisks stāsts ar laimīgām beigām. Bet cik ir tādu stāstu, kuru beigas nav laimīgas?

27. martā mēs parasti svinam Teātra dienu. Kā katru gadu arī Starptautiskās teātra kritiķu asociācijas radniecīgā organizācija – Starptautiskais Teātra institūts (ITI) izplata kāda prominenta teātra mākslinieka vai vizionāra paziņojumu. Šogad pārdomās dalījās pazīstamais operas un teātra režisors Pēters Sellarss, runājot par teātri kā “pieredzes formu”.

Sellarss vērsa uzmanību uz nebeidzamo ziņu plūsmu, kas mūs sasniedz no visdažādākajiem medijiem un notur mūs nevis kādā konkrētā laikā, bet uz laika robežas. “Tik daudz cilvēku šobrīd atrodas “uz robežas”,” viņš raksta. “Ir tik daudz neracionālas un negaidītas vardarbības. Tik daudzas nostabilizējušās sistēmas izrādījušās nepārtrauktas vardarbības uzturētājas.”

Reaģējot uz Pētera Sellarsa brīdinājumu, šobrīd ir laiks, kad cilvēkiem, kuri iestājas par brīvību, tostarp valdībām visa pasaulē, ir jārīkojas, lai padarītu pasauli par drošāku vietu vārda un mākslas brīvai izpausmei: “Šo darbu nevar veikt atsevišķi cilvēki vieni paši. Tas jādara mums visiem kopā.”

Šoreiz Pasaules Teātra dienā jānovēl, lai valdības un cilvēki visā pasaulē spētu rast iespēju apvienoties un panākt mieru starp suverēnām valstīm, padarot mūsu planētu par vietu, kur atkal uzplaukt cilvēcībai.              

No angļu valodas tulkojusi Lauma Mellēna-Bartkeviča