Viedokļi

Skats no izrādes "Man bija brālēns" // "Vaba Lava" publicitātes foto
9. maijs 2022 / komentāri 0

Terapeitiskā drāma

Aprīļa pēdējā nedēļā – no 27. līdz 30. aprīlim – plānotājā ierakstīts minifestivāls “Igauņu un latviešu drāma”. Norises vieta – Dirty Deal Teatro.

Festivāla rīkotāji apmeklētājiem ļāva piedzīvot “divus vienā”: pirmkārt, no Tallinas atgādātus pašmāju režisoru darbus; otrkārt, igauņu jaunāko dramaturģiju latviešu jaunākās paaudzes režisoru virsvadītos lugu lasījumos. Tie bija četri terapeitiskas iedarbības drāmas pilni vakari, kas mudināja domāt ne tikai par attiecībām pašiem ar sevi un ģimeni kā pasaules mikromodeli, bet arī ar sociālpolitisko ainavu, kurā dzīvojam, un tās tumšākajiem, eksistenciālas nedrošības pilnajiem nostūriem.

27. aprīlis. Nesteigsimies, neatvadīsimies  

Minifestivāla programma aizsākas trešdienas pievakarē ar vienīgo iespēju mūsmājās pieredzēt izrādi “Man bija brālēns” (Mul oli nõbu), kas caurausta siltām ilgām pēc tiem, kuri bijuši līdzās, bet satiekami jau vairs tikai atmiņās un fotoalbumā.

“Man bija brālēns” ir latviešu dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces un režisora Valtera Sīļa kopdarbs, kas kopš 2020. gada pirmizrādes dzīvo savu skatuves dzīvi Igaunijā, teātra mākslas centrā Vaba Lava, un dokumentālajā atklātībā sper drosmīgu soli tuvāk skatītājam. Šoreiz dramaturģe aizkustinošā pietuvinājumā ritina savas personiskās dzīves laiku atpakaļ uz 1988. gadu, kurā dzimusi pati un pāris mēnešus vēlāk arī viņas lietuviešu brālēns Deimants (Deimantas). Skatītāju acu priekšā abu pieaugšanas stāstu caurlapojot kā atmiņu kladi, kas ved no 1988. līdz pat 2015. gadam, Bugavičute-Pēce meklē atbildi uz to, kāpēc viņa kļuva par rakstnieci, bet viņas brālēns – par kaimiņu Kauņas mafijas darboni. Par cilvēku, kura dzīve līdzīgi rokmūziķu skarbajiem dzīvesstāstiem noslēdzās 27 gadu vecumā, daudzu viņa virzienā raidītu un nāvējošu ložu dēļ.

Personiskais stāsts kļūst par ilustrāciju pēcneatkarības eksistences meklējumiem jaunveidotajā Baltijas realitātē, kurā abi jaunieši piedzīvo savu pieaugšanu.”

Lai ļautu ceļot laikā, režisors Valters Sīlis kopdarbā ar videomākslinieci Lauru Romanovu izvēlas veidot dokumentālās detaļās balstītu multimediālu stāstu kā dialogu starp abiem izrādes varoņiem. Tukšajā telpā ir zaļās sienas, kurām pāri klājas tematiski fona attēli. Abu aktieru saspēle norisinās lielizmēra ekrānā skatuves dziļumā ar divu videokameru palīdzību.

Skats no izrādes "Man bija brālēns" // "Vaba Lava" publicitātes foto

To skatupunktu leņķus pēc nepieciešamības prasmīgi maina paši aktieri – Rea Lesta (Rasa) un Henriks Kalmets (Deimants). Katram no viņiem scenogrāfs Uģis Bērziņš ir iekārtojis askētisku telpu: ar savu darba galdu un krēslu, nostādītus vienam pret otru, un naktslampiņām, tām līdzās uz statīva ­– mini videokameras. Deimanta pusē ir arī drēbju statīvs ar rekvizītiem, kas palīdz spilgtāk ilustrēt dokumentālos faktus un laika plūdumu: tur ir gan konkrēta laika modes tendencēm atbilstoši apģērba gabali, gan statusa izpausmju elementi, piemēram, BMW stūres rats. Šī pieeja, kurā katrs no aktieriem darbojas savā skatuves pusē, vairumā gadījumu sastopoties vien uz ekrāna, nevis līdzās uz skatuves, vēl skaudrāk vizualizē atstatumu, kas vairs nav pārvarams. Tā ir nespēja atgriezties pagātnē kopā ar smeldzošu iekšēju vēlmi to darīt, lai tā kā ar tauriņa spārnu vēzienu ietekmētu tālāko notikumu gaitu, atņemot tiem traģisko iznākumu. Dialogs, kas vienā brīdī pārtrūkst, kļūstot par monologu.

Šis pats radošais tandēms – Rasa Bugavičute-Pēce un Valters Sīlis – jau paguvis iegūt “Grand Prix 2019/2020” balvu “Spēlmaņu naktī” par mazās formas kopdarbu “Puika, kurš redzēja tumsā”. Toreiz tas bija skaudrs stāsts par redzīgu zēnu neredzīgu cilvēku ģimenē. Tēmas aizmetņi arī toreiz nāca no dramaturģes ģimenes: no vīra personiskās pieredzes, apaudzējot to ar savu mātes pieredzi un radot jaundarbu, kas ļauj paraudzīties uz pasauli caur citām, tepat līdzās esošām pieredzēm. Kā kādā 2019. gada intervijā teikusi pati dramaturģe: “..arī skatītāji ir krietni vairāk noticējuši oriģināldramaturģijas spēkam, jo tas ir diezgan aizraujoši – aiziet uz teātri un spēt tajā ieraudzīt sevi šeit un tagad, apstākļos, kurus pārzinām.”

Skaudro stāstu “Man bija brālēns” Valters Sīlis raksturo kā “mūsu paaudzes stāstu”. Videorisinājumu iegulšana tajā skatītāju uzrunā dziļi, radot sajūtu, ka esam uzaicināti uz ļoti personisku atmiņu vakaru. Tiesa, drīzāk – piemiņas vakaru. Zāle slīgst tumsā, uz skatuves ņirb notikumi, traģiskajā stāstā izgaismojot pa maigi dzelošam mirklim, ļaujot atpazīt dramaturģes rokrakstam raksturīgo prasmi ar sīkām detaļām atklāt cilvēcisko siltumu visskarbākajos apstākļos un režisora spēju cilvēcisko pietuvinājumu paplašināt līdz universālam stāstam, izvēršot to par piemēru pēcneatkarības atgūšanas pirmo desmitgažu Baltijas sociālekonomiskajai realitātei.

Stāsts “Man bija brālēns”, kas iespējamo krimināllietas skatīšanu pārvērš cilvēkattiecību lietā, tiešumā un personiskumā sabalsojas arī ar jaunā režisora Klāva Kristapa Košina diplomdarbu “Konklāvs” (2021, Dirty Deal Teatro). Tas tika veidots kā krimināls detektīvs, izgaismojot personisko režisora pieredzi atkarību tematikā, pašam arī esot uz skatuves un izpelnoties “Spēlmaņu nakts” atzinību “par nebijušu atkailinātu patiesības pakāpi, par galvenā varoņa pašatklāsmes ceļu, kurā no izmisuma dzīlēm piedzimst viņa laikabiedriem noderīgas atziņas”.

Lai gan izrāde “Man bija brālēns” arī ir dziļi personisks stāsts (kas netiek ne īpaši slēpts, ne arī izteikti uzsvērts), tā nerada mulsinošu neērtību skatītājā. Gluži pretēji: izrāde iedarbojas terapeitiski, liekot sevī urdīt attiecības ar tiem ģimenes locekļiem, ar kuriem tās bijušas tuvas, bet kādā brīdī izplēnējušas. Sadzirdot skatītāju rindās pa šņukstam un kabatlakatiņu čaukstoņu, ir skaidrs, ka drosme izstāstīt savu sāpīgo pieredzi publiski ir iedarbīgs veids, kā pārdzīvojot paša zaudējumu, vienlaikus raisot vaļā šādus sāpīgus attiecību mezglus arī citu pieredzē. Un par šo uzdrīkstēšanos stāstīt dzīvi jāteic paldies izrādes veidotājiem. Tas atgādina, ka visdramatiskākos stāstus raksta pati dzīve.

Skats no izrādes "Man bija brālēns" // "Vaba Lava" publicitātes foto

29. (arī 28.) aprīlis. Salabot bērnību

Ģimenes mezglu siešanas un raisīšanas paraugdemonstrējumus divus vakarus pēc kārtas Dirty Deal Teatro zālē turpina režisors Elmārs Seņkovs izrādē “Divas garāžas” (Kaks garāži). Ja pirms izrādes skatītājiem netiktu izdalīta režisora rakstīta vēstule viņa tēvam, pilna ar skaudriem tēva (un vienlaikus laika) raksturojumiem, izrādes skatīšanās pieredze izvērstos par viegli izklaidējošu muzikāli teatrālas klaunādes vakaru divu latviešu un divu igauņu aktieru izpildījumā. Taču vēstules tiešums, kurā daļa sabiedrības vēl aizvien var izlasīt arī savu ģimenes attiecību pieredzi, liek domāt par to, kā spēt būvēt katram pašam savu ģimeni, neiespiežot kāju padomju laika dzimumlomu slazdos un nenoslīkstot alus glāzes dibenā. Vēstījuma dramatisko dabu vēl vairāk izceļ Edgara Mākena dziesma “Par tēviem”, kas atrodama grupas “Gaujarts” repertuārā un ar kuru iesākas izrāde, aktieriem to izpildot pašiem. Tā atgādina, ka ir “tik daudz dēlu un tik maz tēvu”, kuri pazūd karā, jūrā vai pie tantes. Vai, papildinot, savā garāžā.

Par garāžu nozīmi vīrieša dzīvē savu versiju dokumentālā īsfilmā “Garāžas” (2016) jau paguvusi izstāstīt arī multimāksliniece Katrīna Neiburga, dodoties sociālantropoloģiskā ekspedīcijā uz garāžu kooperatīviem, paverot priekškaru uz padomju laika slāņiem un uz lielā mērā vīriešu pasauli vietā, kur gan pabūt vienatnē, gan vienlaikus arī socializēties. Turpretī Valmieras Vasaras teātra festivālā jaunākajai teātra skatītāju paaudzei cieņā bija režisora Toma Treiņa veidotā garāžas izmēra izrāde “Pagalms atdzīvojas” (2019), kurā svarīga loma bija mantu uzkrājumiem, kas kādā Valmieras pagalma garāžu zonā ieguva otro elpu aktieru izspēlē, objektu teātra stilistiskā ieturētām ainām mijoties ar pašu personīgajām atmiņām.

Izrāde “Divas garāžas”, ko līdzproducējusi teātra apvienība EsARTe un kas pirmizrādīta Igaunijā 2021. gada februārī, ir koprades ceļā tapis stāsts par četriem jauniem vīriešiem, kuri mantojumā no tēviem iegūst padomju laika kultūrvēsturiskiem slāņiem pildītas garāžas jeb, paplašinot tālāk, bērnībā iegūto pieredzi par šķietamu vīrišķību, kas neatkarības paaudzei vairs īsti neder. Garāža ka vīrieša “svētvieta”, patvērums un pašterapijas vieta, kur ne tikai satilpināt to, kas pašreiz nav vajadzīgs, bet kādreiz var noderēt, bet arī pārstrādāt savu psihoemocionālo stāvokli. Tā spēles laukumā divas ar variācijām spoguļattēlā izvietotas garāžas, ko bagātīgi piepildījis scenogrāfs Illimars Vihmars un izgaismojis Emils Kallas, apdzīvo divi latviešu jaunākās paaudzes aktieri – ātri domāt un rīkoties rosinošais Matīss Budovskis un iekšupvērstais izgudrotājs Agris Krapivņickis – un divi igauņu aktieri – filozofiski dzīvi apcerošais un gravitācijas likumus izaicinošais Simeoni Sundja un eksperimentētājs, klusētājs Karls Roberts Sāremā.

Skats no izrādes "Divas garāžas" // "Vaba Lava" publicitātes foto

Vienkāršā angļu valoda, kurā sarunājas un DIY jeb “dari pats” paraugdemonstrējumus no milzu plastmasas pudeļu un skārdeņu uzkrātā klāsta izspēlē aktieri, izrādes skanējumu padara vēl sadzīviskāku. Šai ārējā dīkdienībā iespraucas pa filozofiskai atziņai vienlaikus ar naratīvu par tēvu kā viszinātāju, par visu atbilžu un visu skrūvīšu atradēju komplektā ar zelta rokām. Tēva kā varoņa tēls, kas bērnībā ir pašsaprotams, pakāpeniski, pašiem pieaugot, dilst, līdz paliek vien no skārdenes izlocīts melnais bruņinieks iepretim “Lāčplēša” alus skārdenei garāžas cīņā starp tumsu un gaismu. Viencīņa. Cīņa pašam ar sevi.

Elmārs Seņkovs vēstules izskaņā raksta: “Man arī ir garāža. To sauc par teātri.””

Būtiski minēt, ka ģimenes dekonstrukcija, pēcpadomju pieredzē balstīta un sociālpolitisko ainavu vērā ņemoša, nebūt nav nejauša. Gan “Man bija brālēns”, gan “Divas garāžas” ir darbi, kas tapuši Igaunijas skatuves mākslas centrā Vaba Lava (“Brīvā skatuve”) tā mākslinieciskā kuratora lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča virsvadītajā 2019.-2021. gada sezonas īpašajā programmā “Lielo satricinājumu cilvēki”, kuras centrā bija pēcneatkarības laika (1989-2019) cilvēkstāsti Baltijas kontekstā, iecerot desmit oriģināldarbu tapšanu no politiskā teātra līdz pat sociālām distopijām. Tie ir stāsti, kas meklē atbildes uz jautājumu, kuras paaudzes ir izredzētas, bet kuras zudušas? Kuras vērtības šai laikā vēl aizvien ir būtiskas, un cik lielā mērā un kam klātesoša ir vilšanās?

Pārmaiņu laikam raksturīgas ir krīzes – kā vērtību, tā materiālās, nereti līdzi nesot arī vilšanos. Postkoloniālisma skatījumā neatkarības atgūšana nebūt nenozīmē sociālo problēmu mazināšanos. To spilgti parāda arī abas izrādes, kur jaunatgūtās brīvības telpā nevar neredzēt ziloni – postpadomju mantojumu –, kas rada jaunus sociālos sarežģījumus, liekot meklēt būšanas (arī izdzīvošanas) veidus jaunajā sociālpolitiskajā un ekonomiskajā realitātē, tās raksturošanai izvēloties traģikomisku teātra valodu. Izrāde “Divas garāžas” sasaucas ar igauņu dramaturga Andrusa Kivirehka traģikomisko lugu “Igauņu bēres” (2002), kur jaunākā neatkarības laika paaudze vairs īsti nesaprot, ko gan iesākt ar vectēva konservējumu un ievārījumu uzkrājumiem. Tā arī jaunie vīrieši, nonākot tēvu garāžās, cenšas saprast šo realitāti un atrast eksistences veidus tajā. Katrs savā veidā.

Skats no izrādes "Divas garāžas" // "Vaba Lava" publicitātes foto

30. aprīlis. Dzīve ir strāva

Līdzās minifestivāla spilgtajam plakātam, kur uz balta fona koši zaļas uzplaukušas Igaunija un Latvija, sestdienas vakarā Dirty Deal Teatro priekšnamā uz kafijas galdiņiem izgūluši sakuras krāsas pabiezi bukleti ar nosaukumu New Estonian Drama jeb “Jaunā igauņu drāma”, ko sagatavojusi Igauņu Teātra aģentūra un kurā atrodami desmit oriģināllugu pieteikumi ar fragmentiem no tiem. Minikrājuma priekšvārdā “Daudzbalsīgā igauņu drāma” dramaturģe Heidi Ādma atzīst, ka pēdējā desmitgadē par jauno normalitāti ir kļuvis tas, ka teātra repertuārā vairāk nekā puse iestudējumu ir balstīti igauņu pašmāju dramaturgu oriģināldarbos.

Sestdienas vakarā divas citas svaigas igauņu dramaturgu lugas nonāca uz galdiem aktieru rokās, abām spēlējoties ar neviennozīmību tajā, ko redzam un dzirdam, vienlaikus izmantojot skumji komisku izteiksmi. Tādu, kas ļauj gan pasmaidīt, gan iekšēji nopūsties par salūzušām dzīvēm, kuras teatrāļi savos dokumentāli atklātajos stāstos centās izprast, ja ne salabot, jau divos iepriekšējos vakaros.

Dirty Deal Teatro Baltās zāles pustumsā, ko izgaismo sveces, pirmās lugas lasījuma izskaņā daudzbalsībā skan vārdi: “Tu nekad neesi vientuļš, pat ja esi viens.” Teikums, kas tik ļoti piedien pandēmijas laikam, kurā tapusi dramaturga Marta Āsa luga “Divtulība” (Kaksindus). Pārslēdzoties no tagadnes uz pagātni un atpakaļ, divi zēni (vai tomēr viens) retrospektīvi atskatās uz savas ģimenes attiecībām, kur divu mākslinieku ģimenē atvases (vai atvase) spriež par sava dzīves ceļa izvēli, svārstoties starp inženierzinātni un mākslu. Ikdienas un mākslas pretstatījums, realitātes un fantāzijas saspēle, pieslēgšanās tagadnei un pagātnei, tēva mākslinieciskais lidojums un mātes rūpes par tukšu atkritumu spaini, tad un tagad. Gara, kokgriezumiem rotāta galda galos sēž Imanta Strada tēvs, izbijis policists, kas kļuvis par rokmūziķi, un Annas Klēveres māte, kas no slēpju ražotnes darbinieces sagadīšanās dēļ pārtapusi māksliniecē, bet galda viducī divas atvases (vai vienas personības divas dabas/ smadzeņu puslodes?) – Rūdolfs Sprukulis un Ričards Murāns –, bet turpat telpā arī Anda Stroda ģimenes draugs, kas bohēmiski kļūst teju par mēbeli šai dzīvoklī.

“Sirreālais dramaturga risinājums, nedodot skaidru atbildi, vai tas ir viens dēls vai divi, atstāj šo interpretāciju režisora pārziņā.”

Jaunais režisors Henrijs Arājs, kurš jau diplomdarbā pievērsās tēva un dēla attiecību anatomijai pieaugšanas drāmā “Mans tēvs – Pīters Pens” (2022) Valmieras Drāmas teātrī, arī šoreiz skatuviski izvēlas risināt bērnu un vecāku attiecības. Tikai šajā gadījumā režisors pievērsies jaunieša iekšējam dialogam, meklējot pašam sevi, ārpus vecāku rāmējuma, un sperot soli ārpus ģimenes ligzdas, kur māksla ir ņēmusi virsroku virs dienišķās elektrības rēķinu apmaksas. Jo “dzīve ir strāva” – tā saka ģimenes galva, noraugoties, kā raustās elektrības padeve un kā aizvien īsākas sarūk sveces.

Kā neparedzams pārsteigums, kas iesaiņots daudzās kastītēs un saņēmējam liek nepārtraukti minēt, kas tad tur īsti ir iekšā (turklāt luga ieslēpj sevī arī metateatralitāti, kas vēl vairāk izaicinoši sarežģī skatītāja minējumus), ir lasījums igauņa Ivara Pellu lugai “Nepabeigtā pagātne” (Anne lahkub Annelinnast). Tā tapusi kā pasūtījuma darbs konkrētai aktrisei pandēmijas laikā, paralēli iestudējot izrādi Rīgā kā režisoram. Ko mēs patiesībā zinām par cilvēkiem sev līdzās? Šis ir jautājums, ko dramaturgs ar šo lugu iecerējis uzdot skatītājam un ko lasījumā pārvērš jaunā režisore Sabīne Ozoliņa, kura iepriekš savā diplomdarbā – komiski eksistenciālā drāmā “Dabiskais romāns” (2021) – pievērsās kāda trīsdesmitgadnieka nevēlmei sākt dzīvi no sākuma, tā vietā cenšoties izbēgt no patiesības par sevi.

E. Smiļģa Teātra muzeja zālē pie ovāla galda (lugas gadījumā – kādā blokmājas dzīvoklī) viens otram pretī sēž jauna, enerģiska sieviete un sagumis vīrietis labākajos gados un pārāk šaurā uzvalkā, kas viņam nepiestāvot. No čaukstošiem lielveikalu iepirkumu maisiņiem aktieri izsaiņo katrs savu lugas eksemplāru, ieslēdz galda lampiņas un uzsāk atsperīgu dialogu, kas skatītājam liek maldīties minējumos, kas ir šīs attiecības ko redzam. Aktieri, kuri tēlo aktierus? Režisore un aktieris? Mīļākā un mīļākais? Priekšniece un padotais? Pamesta sieva un aizgājušais vīrs? (Neviena no šīm atbildēm tomēr neizrādās pareiza, un to var uzzināt tikai lugas viducī.) Jauna, dusmīga sieviete, kuru feministiskiem triepieniem asi un precīzi portretē Inese Pudža, un dzīves noguris vīrietis, kura ādā iejūtas Januss Johansons, žonglē ar rindām no lugas, ar metāla blašķīti un ar savu attieksmi pret sievieti, svārstoties no viegli ciniska nicinājuma līdz slēptam maigumam. Pateicoties asprātīgam dramaturga darbam, dinamiskai un niansētai aktierspēlei un minimālam scenogrāfiskam ietērpam, Sabīnes Ozoliņas režisētais lugas lasījums aizrauj un ļauj vērot sievietes un vīrieša attiecību tuvplānus un to mainību lugas gaitā.   

Skats no minifestivāla “Igauņu un latviešu drāma” diskusijas // Autores foto

Tā sestdienas vakara cēliens ar pandēmijas laikā tapušu lugu lasījumiem ir izskanējis divās kārtās, bet tam visam klāt izturīgākajiem minifestivāla dalībniekiem tiek arī igauņu un latviešu satuvinājums diskusijā, ko vada dramaturgs Jānis Balodis un kurā piedalās igauņu dramaturgi Ivars Pellu un Marts Āss un latviešu jaunākās paaudzes režisori Henrijs Arājs un Sabīne Ozoliņa. Viedokļus teātra praktiķi pauž igauniski un latviski. Diskusijas par igauņu drāmu latviešu interpretācijā aizrit, pateicoties igauņu izcelsmes latviešu aktierim Janusam Johansonam no Valmieras Drāmas teātra, kurš tai vakarā iejūtas tulka lomā.

“Viss, ko atliek vēlēties teātra gardēžiem, ir iedibināt šo par ikgadēju jaunāko dramaturģijas garšu degustēšanu aprīlī.”

Turklāt gribētos cerēt, ka minifestivālam savu roku klāt varētu pielikt arī Lietuva, radot pilnīgāku garšu paleti par to, kāda tad ir jaunākā Baltijas drāma un kādi jautājumi nodarbina mūslaiku Baltijas dramaturgus un režisorus, meklējot atbildes teātra spēles laukumos. Jāuzteic, ka arī kalendāri veiksmīgi izvēlēts minifestivāla norises laiks, kas nekonkurē ne ar vasaras mūzikas festivālu gūzmu, ne Valmieras Vasaras teātra festivāla piedzīvošanu augustā, ne arī ar rudens ierasti pārsātinātajām kultūrafišām, kas, tiesa, divus pēdējos gadus ir bijušas patukšākas.

Rakstīt atsauksmi