Viedokļi

Portreta foto no personīgā arhīva
17. maijs 2022 / komentāri 0

Saglabājot vieglumu

Ja par Latvijas teātra leģendu Eduardu Smiļģi varēja teikt cilvēks-teātris, tad Oskars Pauliņš ir cilvēks-gaisma.

Oskars ir visvairāk godalgotais latviešu gaismu mākslinieks, kura kontā ir vairāk nekā 100 gaismu partitūru teju visos Latvijas teātros un arī ārvalstīs, un tikpat liela pieredze koncertu un citu pasākumu gaismošanā. Latvijas teātrī ienesis spilgtas krāsas un drosmīgus paņēmienus, Oskars divpadsmit gadu laikā kļuvis par vienu no ražīgākajiem un nenoliedzami pamanāmākajiem latviešu teātra māksliniekiem. Būtiski piebilst, ka teātra kritiķe un gaismu mākslinieks uz sarunu satiekas gaišā, mierpilnā pirmdienas rītā Nacionālā teātra Baltajā zālē, dabiskajai saules gaismai piepildot telpu.

 

Gaismošanas sfērā oficiāli darbojies kopš 2006. gada, bet kā gaismu mākslinieks esi aktīvs kopš 2010. gada. Tas ir gana nopietns posms – 12 gadi šajā profesijā. Kā Latvijas teātra kontekstā šajā laikā ir mainījusies izpratne par gaismu mākslinieka darbu?

Kad sāku apjaust, kur esmu nokļuvis, man tajā laikā ļoti tuvu stāvošs cilvēks bija Igors Kapustins. Tagad atbildot uz šo jautājumu, ir sajūta, ka viņš vienlaikus gan man mācīja šo profesiju – un es pats sūcu visu, ko varēju uzsūkt –, gan tajā pašā laikā viņš arī bija tas, kurš Latvijas teātrim parādīja, ka gaismu mākslinieks nav elektriķis. Kopumā varu teikt, ka viss noteikti ir mainījies uz labu. Es cenšos savā darbībā turpināt to profesijas vieglumu un prieku, kā to darīja Igors.

Varētu teikt, ka no tehniska izrādes atbalsta gaisma ir kļuvusi par pilnvērtīgu māksliniecisku izpausmi?

Jā, tas ir lēns process. Viens ir tehniskā puse – kad nes kabeļus, kārto prožektorus, fokusē tos, un tad vienā dienā tev saka: Tu būsi gaismu mākslinieks, un tā arī programmiņā ieraksta. Pēc gada tev iedod naglu (“Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada gaismu mākslinieks” – I. R.), un tad jādomā, kur bija tā robeža starp tehnisko un mākslinieku. Manā gadījumā tas kaut kā dabīgi pārauga viens otrā.

Tava pirmā izrāde kā pilntiesīgam gaismu māksliniekam bija “Latgola-LV” (2010, LNT, rež. Valdis Lūriņš). Vai vēl atceries, kāds bija šīs izrādes sagatavošanas process?

Atceros to briesmīgo satraukumu, bet tajā pašā brīdī arī to, ka man ļoti gribējās to darīt. Darīju visu, cik labi vien varēju, tajā brīdī vēl droši vien daudz ko nesaprazdams. Pagāja pāris gadi kopš tā brīža, kad atnācu uz šejieni un sapratu, kāpēc tur kaut kas ir jāsprauž un jāgroza, līdz brīdim, kad varēju teikt: Re, te būs silta gaismiņa, te auksta... Bet kopā tas strādā un veido gaismu partitūru izrādē.

Gaismu mākslinieks tāpat kā daudzas teātra profesijas ir viena no tām jomām, ko nav iespējams apgūt teorētiski, uz papīra. Tavs skolotājs bija Igors Kapustins, vēlāk esi mācījies Londonā un Krievijā. Kā tu raksturotu savu izglītošanās procesu, kāda nozīme tajā bija teorijai un kāda – praksei jeb praktiskajam treniņam?

Jā, tev taisnība, neesmu pavadījis ilgus gadus skolas solā, mācoties šo profesiju. Mans ceļš no sākuma bija pēc principa: Dari! Nezinādams neko, nesaprazdams neko, dari, skaties, sūc, vienkārši dari! Jau pēc vairākiem gadiem profesijā pats meklēju tos ceļus, kā varētu ielūkoties lekcijās, kursos, saprast, kas ir tas, ko vēl nezinu. Visos kursos vienmēr atdūros pret to, ka interesantākā sadaļa ir sarunas ar pasniedzēju jau pēc nodarbības – ja kursos es, bez iedomības, visu zināju, tad foršākais ieguvums bija tieši sarunas ar pasniedzēju, kurš pats ir gaismu mākslinieks. Arī Nacionālajā teātrī cilvēki, kuri studē (gaismotāja profesiju iespējams apgūt Latvijas Kultūras koledžā – I. R.) vai tūlīt beigs, ir nākuši pie mums uz divu nedēļu praksi.

Kas ir tā ābece, kurai obligāti jāiziet cauri katram šīs profesijas pārstāvim? Gaismu mākslinieka profesija sākas ar elektrību?

Noteikti. Ir bijuši stāsti par to, ka gaismu mākslinieks atnāk uz pasākumu, skatuve ir sakārtota, bet pults nav sagatavota – ir jāpačo, jāliek adreses, lai aparāti varētu saprasties savā starpā, bet gaismotājs nekā no tā visa nezina un pat nesaprot, ko viņam prasa. Varbūt tie gaismu mākslinieki, kas beiguši skolas Maskavā vai Londonā, var bez tā iztikt, jo viņiem ir asistenti, kas to izdara, bet mans ceļš uz šo profesiju ir vedis ļoti praktiskā veidā.

“Man liekas, ka gaismu māksliniekam ir dīvaini nezināt, no kurienes nāk elektrība.”

Sarunu iesākām ar to, kā Latvijas teātrī mainījusies attieksme pret gaismu mākslinieka darbu. Bet kā tev pašam, uzkrājot pieredzi un strādājot dažādos Latvijas teātros, ir mainījusies sajūta par savu profesiju? Kaut vai ņemot vērā tehnisko attīstību, kas pa šiem 12 gadiem ir bijusi neaptverami strauja...

Tīri tehniskā ziņā daudz kas ir ļoti gājis uz priekšu. Pirms 15 gadiem mēs nevarētu iedomāties tādu mazu LED līniju, kas spīdētu tik spoži. Agrāk tas nebūtu iespējams, tagad tā ir gandrīz katras izrādes sastāvdaļa.

Šobrīd LED lampas var nopirkt jebkurā veikalā...

Jā, tieši tā, pat “Lidlā” tagad  pārdod LED lentes...

Skats no LNT izrādes "Sapnis vasaras naktī" (2021, rež. E. Seņkovs) // Foto – Kristaps Kalns

Vai šajā laikā ir bijis kāds gadījums, kad režisors vai scenogrāfs ir piedāvājis ieceri, kuru nav bijis iespējams tehniski realizēt?

Manā pieredzē un manā sapratnē nekas nav nepareizi un nav nekā tāda, ko nevar izdarīt. Man nekad nav pastāvējis vārds “nē” vai “nevar”. Vienmēr var meklēt ceļu, kā to izdarīt.

Vai tev ir kāds gaismu mākslinieka tehniskais sapnis – kaut kas tāds, kas vēl nav pieejams, bet ko tu gribētu redzēt piepildāmies?

Tieši pretēji – man brīžiem liekas, ka tagad jau ir tik daudz instrumentu, ka vajadzīga tikai izdoma, pareiza situācija, pareizi cilvēki, un vienkārši ir jārada.

Droši vien pie šādas izteiksmes līdzekļu pārbagātības ir perfekti jāpārzina tehnika un galvenā māka ir visus pieejamos līdzekļus likt lietā vajadzīgajā brīdī.

Jā, īstenībā man jaunās tehnoloģijas un tie līdzekļi, ar kuriem tagad var strādāt, nāk kaut kā automātiski. Protams, datorā man ir atlasīti visi lielākie ražotāji, tāpat Facebook un Instagram sekoju līdzi visam. Tagad informāciju ir iespējams iegūt ātri – dzerot tēju, var izpētīt visu, kas ir foršs.

Tātad tu esi intuīcijas mākslinieks?

Jā, noteikti.

Kur tu smelies iedvesmu katram jaunam darbam?

Pirms aptuveni pieciem gadiem “Palladium” biju uz lekciju, ko organizēja kāda latviešu gaismu kompānija un kur bija atbraucis tāds vīrs kā Patriks Vuldrofs. Viņš strādā ar mūziķiem un ir taisījis koncertšovus Adelei, Eltonam Džonam... Viņam uzdeva tieši šo pašu jautājumu, un, līdzīgi kā tagad te spīd iekšā saule un atspīd uz grīdas, arī viņš atbildēja: Es tās bildītes vienkārši redzu... Arī es kādreiz paņemu telefonu un to bildi nofotografēju. Tas man dod iedvesmu – kad eju pa pilsētu vai pa laukiem, kad redzu kaut kādas lietas, no kurām var nākt jau nākamā ideja. Tajā brīdī, kad nāk jaunais materiāls, viena no šīm miljons domām, kas manā galvā vārās, kaut kādā veidā materializējas un noslāņojas. Tā tās idejas vienmēr esmu vilcis ārā. Arī tajos brīžos, kad liekas, ka galvā nekas nenāk un scenogrāfija neuzrunā, un vispār nezinu, ko darīt, es skatos Pinterestu. Tā ir tieši tāda pati ideju ģenerēšana, kā skatīties uz grīdu saules gaismā. Bet tas nav tikai par bildītēm, tas ir tāds atspēriena punkts, no kura tālāk radīt idejas.

Ir ļoti daudz mākslinieku, kuri paši fotografē savus skatuves darbus un kuriem tas ir svarīgi – caur fotogrāfiju nodot skatītājiem to, kā šis darbs būtu vizuāli jāuztver, kā tam būtu jāizskatās. Šādas fotogalerijas ir Reinim un Kristai Dzudzilo, Mārtiņam Vilkārsim un citiem. Vai tu pats arī iemūžini savas gaismu partitūras?

Es vienmēr noteikti nofotografēju katru savu darbu, un ne reizi vien ir bijis tā, ka pēc tam fotogrāfs ir atnācis un safotografējis, bet es kādam rādu: Paskaties, kā tas varēja būt... Es redzu, kā tam būtu jāizskatās.

Skats no DT izrādes "Smiļģis" (2021, rež. V. Kairišs) // Foto  – Kristaps Kalns

Atgriežoties pie tava ceļa sākuma, jāpiemin tas, ka esi no tiem bērniem, kas ir uzauguši teātrī – atšķirībā no aktieru bērniem, kuru bērnība paiet aizkulisēs, tavs ceļš iesācies no otras, tehniskās puses. Vai tev bērnībā tomēr izdevās noķert to netveramo teātra brīnuma, putekļu sajūtu?

(Smejas.) Nē, man arī bija tā sajūta, kad stāvi aizkulisēs aiz tā deķa un notiek izrāde, un tas bija elpu aizraujoši. Bet pirmais, kas nāk prātā, ir vēli vakari pēc pirmizrādes, kad mamma mani ir paņēmusi līdzi, jo nav īsti, kur mani atstāt. Notiek apspriedes, tiek malkots vīns, bet man jau viss ir apnicis, jo es gribu mājās. Tā ir tā teātra bohēma – tāds ļoti skaists teātra slānis... Mēs ar kolēģiem tieši runājām par to, kur tā bohēma ir. Mēs paši cenšamies bohēmu noturēt aiz astes, cik vien varam. (Smejas.)

Šķiet, ka šis teātra aspekts ar laiku ir ļoti mainījies – ja iepriekš bohēmai traucēja teātra straujais ražošanas ritms, tad šobrīd lielu ietekmi ir atstājusi pandēmija. Kaut arī šobrīd sabiedrībā var izjust prieku un atvieglojumu par to, ka ir mazinājušies ierobežojumi, pandēmija tomēr ir atstājusi savus neizdzēšamus nospiedumus teātra apmeklēšanas paradumos, un tieši tāpat vairāki pārrāvumi bija arī aktieru profesionālajā darbībā, kas šobrīd atsaucas uz izrāžu kvalitāti. Aktiera galvenais instruments ir ķermenis, un tādēļ būtisks ir tieši ķermeņa treniņš, bet kā tu esi uzturējis profesionālo tonusu pandēmijas laikā un kā pandēmija ietekmējusi tavu darba režīmu?

Kolīdz teātriem ļāva kustēties, tā es ātri biju atpakaļ – ne tikai šajā, bet arī citos teātros. Kovids ļoti iedragāja pasākumu, un tas ir jūtams tieši šobrīd. Man nebija vajadzīgs tas atpūtas brīdis, par ko daudzi teica – varbūt pat labi, ka viss ir mierīgāk. Lielākais ļaunums pat nebija tie pāris mēneši, kad bija vienkārši jāsēž un pašam jādomā, kā sevi nodarbināt un ko iesākt. Tas ļaunums ir tagad, kad viss atkal var notikt un viss tiek ķerts pat vēl neapzinātāk, ātrāk un haotiskāk, nekā tas notika pirms tam.

Pirms tam teātri funkcionēja pēc labi organizēta, bet strauja ražošanas mehānisma – bija iedarbināta ķēde, kad izrādes tika iestudētas cita pēc citas.

Jā, un tagad tas viss ir atgriezies ar dubultu jaudu – katram vajag uzreiz divpadsmit darbus. Zāles ir pustukšas, un skatītājs vēl nav gatavs atgriezties – gan psiholoģiski, gan finansiāli.

Šobrīd vēl klāt nācis arī kara fons. Piemēram, pirmajās kara dienās bija savāda sajūta, ejot uz komēdijas iestudējumu.

Un tajā pašā laikā – uz traģēdiju vai drāmu, jo cilvēkiem taču nav vajadzīga drāma... Karš, kas mums tepat kaimiņos, ir manā galvā katru dienu, un nav viegli ar to sadzīvot. Bet šobrīd ir tiešām liels prieks, ka atkal var strādāt ar pilnu krūti. Tas ir tas, kā man visvairāk pietrūka un šobrīd palīdz.

Tik ilgi darbojoties profesijā, neizbēgami aktualizējas jautājums par to, kā sevi uzturēt formā. Kā tu meklē un atrodi kaut ko arvien jaunu? Būtībā jau tavā gadījumā šis jautājums ir gan par tehniku, gan māksliniecisko izteiksmes līdzekļu izmantojumu.

Man liekas, ka tehnika nav tas, kas kaut ko nosaka. Protams, Dirty Deal Teatro nav tās pašas tehniskās iespējas, kādas ir Nacionālajā operā, bet tie divi cilvēki, kas visvairāk nosaka un ietekmē manu darbu, ir režisors un scenogrāfs. Man tuvākais cilvēks iestudējumā ir tieši scenogrāfs, viņš ir pirmais, kas nāk un ir uzlicis pamatu, telpu, kurā man dzīvot. Tas pārsvarā ir tas, no kā man rodas idejas, no kurienes varu atsperties. Līdz ar to katru reizi, kad ieraugu jaunu materiālu, jaunu scenogrāfiju, uzreiz dzimst idejas. Es cenšos nebaidīties no tā, kas man uzreiz iešaujas galvā. Kā jebkuram cilvēkam, kad nāk siltais laiks, man ir nepieciešama saulīte, gribas ieiet pirtī, mēs ar draugu kopā kūpinām gaļu, un visas šīs lietas plusojoties liek man justies labi. Tur arī tās idejas rodas. Savukārt, ja ir izdevusies izrāde, tas dod spēku un iedvesmu radīt nākamo darbu.

Skats no izrādes "Uzvara ir mirklis" (2020, VVTF, rež. V. Sīlis) // Foto – Lita Millere

Kas ir tie scenogrāfi, kurus tu sauc par savējiem un ar kuriem tev visvairāk prieks sadarboties?

[Reinis] Dzudzilo, Monika [Pormale], [Reinis] Suhanovs, [Mārtiņš] Vilkārsis. Jo vairāk atšķirīgu cilvēku satieku, jo vairāk tas man kaut ko dod. Lai tas būtu no viena grāvja otrā – tad tas ir tiešām forši. Tad nerodas jautājums par to, kur dabūt idejas, kā dzīvot tālāk. Mīlēt līgavu, sauli, priecāties – un tad jau idejas pašas atnāk.

Ir daudzi gaismu mākslinieki, kuri strādā vienā teātrī vai vienā konkrētā zālē, kur visu perfekti pārzina. Tavs darba lauks savukārt ir ārkārtīgi plašs – no lieliem un maziem Latvijas teātriem līdz brīvdabai, no kamerformāta līdz lielformātam... Vai tā ir konceptuāla izvēle – ceļot no vienas telpas uz citu, no viena žanra uz otru?

Tā nav mana izvēle, bet esmu ļoti priecīgs, ka tas tā ir. Manas mājas ir Nacionālais teātris – tādas tās ir bijušas, un ceru, ka tādas tās arī paliks. Šī ir vieta, kur jūtos vislabāk, – es zinu telpu un savus cilvēkus – gaismotājus, ar kuriem kopā praktiski esam auguši un daudz kas notiek ātrāk, kvalitatīvāk, no pusvārda. Bet tajā pašā laikā ir visas pārējās telpas un brīvdaba – vienā telpā nevar sēdēt, tas ir kā šprotei savā bundžiņā. Es varu iziet uz visām debespusēm, varu redzēt, kā cilvēki strādā, kā atšķiras telpas, un tas viss atkal audzē manu varēšanu, muskuļus, redzējumu. Ja es būtu tikai šeit un nebūtu izgājis ārpus šīs mājas, es par jebko domātu krasi citādāk.

“Mani vienmēr ir mazliet kutinājusi tā sajūta, kad ieeju jaunā telpā, kad esmu nedaudz sabijies...”

Vai ir kāda telpa vai vieta, kur tu vēl neesi bijis un kur gribētu strādāt?

Es ne tuvu neesmu bijis visur. Par lieliem mērķiem runājot, noteikti gribētu aizbraukt un strādāt uz lielajiem pasaules opernamiem, lielajiem teātriem, koncertzālēm, ārēnām...

Skats no LNOB izrādes "Pelnrušķīte" (2021, rež. Reno Dusē, Andrē Barbs) // Publicitātes foto

Vai tevi no profesijas viedokļa interesē opera, muzikālais teātris?

Man kā vizuālās puses pārstāvim ļoti patīk telpas izmērs, ko piedāvā opera. Lielformāts mani daudz vairāk uzkurina, man patīk darboties lielā telpā, es to redzu citādāk. Arī mūzika ir viens no mākslas žanriem, kas man šķiet ļoti spēcīgs. Nākot uz darbu un ejot prom, es austiņās vai mašīnā klausos mūziku, kas ir neatņemama sastāvdaļa no manas ikdienas. Esmu gājis pa Vecrīgu, klausījies Rammstein un pēkšņi iedomājies, ka mēs varētu uz šīs mājas jumta uzlikt lielu skatuvi un uztaisīt koncertu te. Tie ir tie brīži, kad kaut ko pamani un prātā būvējas iedomu pasaule, reizēm tas var aizvest līdz reālam rezultātam uz skatuves.

Sekojot līdzi tavam darbam, man divi spēcīgākie pēdējo gadu impulsi saistās tieši ar tevis īstenotajiem brīvdabas projektiem. Viens no tiem bija nakts instalācija-pastaiga “Teiksma par gaismas bruņinieku” (2020, rež. Kārlis Anitens), kas tapa par godu Smiltenes 100. dzimšanas dienai, – tajā bija iespēja it kā no jauna ieraudzīt Smiltenes Veco parku, kur gaisma, no vienas puses, radīja fascinējoši krāšņas ainas, bet, no otras puses, organiski saauga ar apkārtējo dabu. Un tikpat organiski dabas un gaismas saplūšana bija vērojama izrādē “Uzvara ir mirklis” (2020, rež. Valters Sīlis), kas tapa Valmieras Vasaras teātra festivālā. Kā tavā pieredzē brīvdabas projekti atšķiras no ikdienas darba iekštelpās?

Brīvdaba tehniski ir vissarežģītākā. Tur klāt nāk dabiskā gaisma, kas, no vienas puses, man palīdz – piemēram, vakar saule norietēja un debesis bija zilas, šovakar tur ir rozā, lillā, oranžs, un tad var teik: Nu, tas gaismu mākslinieks ir pacenties... (Smejas.) No otras puses, zem atklātas debess koncerti un izrādes vienmēr ir ar jautājuma zīmi, jo pat saulainā vasaras dienā var sākties lietus un iesākties nakts...

Par Smilteni runājot – man zvanīja draugs režisors Kārlis Anitens, kurš ir no Smiltenes, mēs esam daudz ko kopā darījuši. Ar Kārli ir ļoti forši sadarboties, viņš dod daudz vietas māksliniekiem. Konkrētajam pasākumam koncepts radās no tā, ka bija kovids un pilsētas svētku standarta koncertu rīkot nevarēja, bija jādomā cits variants. Aizbraucām uz Smilteni, gājām cauri parkam, man uzreiz prātā dalījās atsevišķas bildes, kuras ieraudzīju un uzreiz piefiksēju – kaut kādā ziņā varam to salīdzināt ar scenogrāfu un scenogrāfiju, kad parks kļūst par telpu. Pēc šī gājiena apsēdos un liku visu kopā – gaismas, dūmus, lāzerus, LEDus... Tur bija savākts gandrīz viss, ko Latvijā var dabūt, bija pamatīgas uzbūves, iesaistīts daudz cilvēku, un viss izdevās harmoniski. Pasākumam gan nebija lielas rezonanses, bet tie paziņas, kas atnāca, pēc tam deva ziņu, ka tas bijis wow. Arī es pats iegāju parkā tad, kad tur bija daudz cilvēku, un notraucu asariņu, jo bija izdevies piepildīt sapni. Mums ir gatavs arī nākamais Smiltenes pasākums – tas bija ieplānots, bet tika atcelts kovida dēļ, atliek tikai realizēt.

Skats no "Smiltenei 100" pastaigu takas “Teiksma par gaismas bruņinieku” (2020, rež. Kārlis Anitens) // Publicitātes foto

Sarunas sākumā pieminēji savu skolotāju – Igoru Kapustinu. Vai vari noformulēt, kas ir tā skola, tas kods, ko viņš tev ir iedevis un pie kā esi centies pieturēties savā turpmākajā darbībā?

Pirmais, kas nāk prātā, ir vieglums, prieks, smaids, draudzība, kas no viņa vienmēr staroja. Agrāk, braukājot uz teātriem Krievijā un Igaunijā, mani bieži vien sagaidīja ar vārdiem: Ā, tu esi Igora Oskars! Tie cilvēki, kuri zina, kas bija Igors, uzreiz ir atvērti, smaidīgi. Arī uz skatuves viņš bija ļoti jūtīgs – viņš smalki juta lietas, strādāja uz sajūtu. Viņam nebija piezīmju blociņš, kurā bija sarakstīts, kā jāliek prožektori, lai izskatītos labi. Viņš gāja uz skatuves un leca iekšā.

Man šķiet, gan viņam, gan tev gaismu partitūrās izdodas radīt ļoti smalku atmosfēru, kas ir viena no netveramākajām, bet būtiskākajām teātra sastāvdaļām.

Jā. Arī tad, kad eju uz kādu teātri skatīties izrādi, man nav svarīgs stāsts un tas, vai kāds tur mīlē vai nemīlē, bet man ir ļoti vajadzīgs, lai kaut kur iekšā, mugurkaulā, ar mani kaut kas notiktu. Tas ir tas, ko nevar nosaukt vārdā, bet, ja sakrīt kārtis, viss notiek. Igors to ļoti mācēja darīt. Tā dzirksts viņa acīs bija kaut kas ļoti foršs, ko cenšos nekādi nepazaudēt, arī šajos pēckovida skrējienos un citās racionālās problēmās.

Ja par tevi var teikt, ka tev ir Igora skola, vai šobrīd Latvijā veidojas arī Oskara Pauliņa skola? Vai tev profesijā šobrīd ir sekotāji?

Jā, tajās pašās Ēnu dienās redzu, ka ir cilvēki, kurus tas interesē. Salīdzinoši nesen, pirms pāris mēnešiem, Zane Kreicberga un Olga Žitluhina mani aicināja uztaisīt vorkšopu jaunajiem režisoriem, scenogrāfiem un horeogrāfiem (Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem – I. R.), un es pats biju pārsteigts par to, cik forši tas izvērtās.

Tātad tu jūti sevī pedagoģisko aicinājumu?

Man negribētos to saukt par pedagoģiju, drīzāk pieredzes apmaiņu tajā, ko protu un par ko varu pastāstīt. Mani tas noteikti interesē, bet es gribu runāties tikai ar cilvēkiem, kuri to grib dzirdēt, nevis žāvājas un baksta telefonu. Jā, Latvijā ir pāris cilvēku, kurus tas interesē, kuri pieseko sociālajos tīklos un piesakās uz Ēnu dienu, par ko prieks. Latvijā ir desmit, divdesmit, varbūt trīsdesmit gaismu mākslinieku, bet ļoti daudz šo cilvēku strādā privātajā industrijā, taisa koncertus. Savukārt teātrī pēdējā laikā šīs profesijas pārstāvju ir ļoti maz.

“Gan scenogrāfijā, gan gaismu mākslā vēl brīvāks pleķis šobrīd nav iedomājams – lūdzu, nāciet un ņemiet! Nekas nenotiek!”

Kā tev šķiet, vai tā ir skolas vai paaudžu problēma?

Par tiem pašiem praktikantiem runājot – ir tā, ka cilvēks atnāk, saka, ka viņam tas patīk, bet viss ātri atduras pret algu – viņam uzreiz vajag divas pakas (tūkstošus – I. R.) uz rokas, citādi viņš nestrādās. Un, re, mēs jau vairs nerunājam gaismu, bet par kaut ko citu. Ar kolēģi Tomu Zeļģi (Nacionālā teātra video mākslinieku – I. R.) nesen tieši domājām, kā bija mums. Mums sākumā nebija naudas, mēs lodējām lampiņas, ņēmāmies, priecājāmies, mēģinājām izdomāt... Kaut kādā ziņā tagad, skatoties uz jaunajiem kadriem, to nevar redzēt. Nesen tieši Nacionālajā teātrī dabūjām vienu džeku, kurš ir superīgs, bet šāds džeks ir labi ja viens no desmit kandidātiem.

Skats no LNT izrādes “Ferdinands un Luīze" (2021, rež. Dita Lūriņa) // Foto - Kristaps Kalns

Mūsdienu teātrī gaisma ir daļa no telpas. Vai tu kādā brīdī esi sevi izjutis kā izrādes scenogrāfu vai varbūt domājis nopietnāk pievērsties scenogrāfijai?

Jā. Nesauksim to uzreiz par scenogrāfiju, bet telpu – noteikti. Rīgas Krievu teātrī pirms kāda laika iepazinos ar krievu scenogrāfu Koļu [Nikolaju] Simonovu, un, kad viņam ieminējos, ka mani interesē arī scenogrāfijas puse, viņš atbildēja: Bet protams! Mani tas ļoti interesē, domāju, ka man būtu ko teikt arī šādā šķautnē, bet tas vēl īsti nav piepildījies. Protams, ir bijuši dažādi gadījumi – gadu gaitā ir sakrājušās dažādas situācijas, bet, par nākotni runājot, Elmārs [Seņkovs] mani ir uzrunājis kaut kam ļoti interesantam...

Cik zinu, tu savā pieredzē esi strādājis arī ar projektoru kā gaismas avotu?

Jā. Tikko, piemēram, ar Elmo Nīganenu Igaunijā (Igaunijas Krievu teātrī Tallinā – I. R.) taisījām Gogoļa “Mirušās dvēseles”. Igauņu Krievu teātris ir ļoti grezns, bet maziņš, un tur bija arī mazi gaismas prožektoriņi. Kaut kas bija jāizdomā, tāpēc ņēmām palīgā projektoru. “Asins kāzas” (2016, LNT, rež. Vladislavs Nastavševs) bija pirmās, kurās izmantoju projektoru. Ja mums kaut ko vajadzētu darīt šajā zālē (norāda uz Nacionālā teātra Baltās zāles griestiem – I. R.), es nevarētu izgriezt visus griestu dekoriņus ar prožektoriem – ja es uzspīdinātu, tad būtu tikai liela gaisma. Bet, ja būtu projektors, ar baltu gaismu no projektora varētu izgaismot tikai šīs baltās detaļas, un pilnīgā tumsā tas vienkārši norautu jumtu.

Izklausās, ka tev vajadzētu taisīt izrādi šajā zālē.

Jā! (Smejas.) Esmu domājis arī par to, ka varētu uztaisīt izrādi ar dzīvo uguni, tikai ar svecēm. Tas vēl nav realizējies, bet tā ir viena no miljons idejām, kas lido gaisā. Jau trešo reizi ir pārcelts Rammstein koncerts, bet gribu aizbraukt paskatīties uz Tallinu, kā viņi šaudās ar uguņiem.

Atgriežoties pie tēmas par scenogrāfiju, “Asins kāzas” ir viena no tām pēdējo gadu Latvijas teātra virsotnēm, kur izdevās sabalansēt visus izrādes līmeņus un sasniegt harmonisku gala rezultātu, tostarp ļoti iespaidīgu, atmiņā paliekošu gaismu partitūru. Kāds bija šīs izrādes sagatavošanas process un veiksmes atslēga?

Tā bija viena reize no tūkstoša, kad viss saslēdzās, – tur bija atmosfēra jeb tas, ko varam sajust nevis ar prātu, bet smadzenēm un kauliem. (Pauze.) Tas bija Vlads. Viņa procesos vienmēr kaut kas notiek – labāk, sliktāk, neprognozējami, bet notiek. Visi ir ar atvērtiem nervu galiem. Tajā brīdī, kad uzzināju, ka tā būs izrāde ar atvērtu skatītāju zāli, manī jau kūrās uguntiņa un gribējās sākt ko darīt. Tas neradās no nekurienes – visi apstākļi bija labvēlīgi, lai tas notiktu. Un tur nav runa tikai par gaismu – Toma Auniņa un Vlada mūzika joprojām “Zelta mikrofonā” saņem balvas. Arī es saņēmu savu balvu (“Spēlmaņu naktī” – I. R.). Ja man prasa, kas tas bija – es nezinu. Tie ir tie maģiskie brīži. Varbūt tad, kad vēl vairāk paaugšos, es sapratīšu, kāpēc tas tā bija.

Skats no LNT izrādes "Asins kāzas" (2016, rež. V. Nastavševs) // Foto – Kristaps Kalns

Kas ir tava radošā darba virsotne pēdējo gadu nogrieznī, kuru tu labprāt paņemsi līdzi no šī pandēmijas laika?

Man ļoti patika Elmāra [Seņkova] “Sapnis vasaras naktī” (2021, LNT). Tur bija arī scenogrāfs Vlads [Vladislavs] Ogajs no Maskavas. Visi trīs jau kopā bijām taisījuši “Mizantropu” Maskavas Gogoļa centrā. Viņš ir ļoti interesants scenogrāfs. Otra izrāde ir “Smiļģis” (2021, DT, rež. Viesturs Kairišs) – varu vienkārši teikt, ka es nāktu skatīties šo izrādi. Arī “Degunradži” (2021, DT, rež. Ildiko Gāšpāra).

Kas pēdējā laikā bijis radikālākais, ko uz skatuves esi izdarījis un ar ko esi pārsteidzis gan citus, gan pats sevi?

Nemelošu – man ir sajūta, ka tas ir nevis bijis, bet tūlīt būs. Ir viens konkrēts projekts, par ko domāju un par kuru liekas, ka tas būs citādāks.

Sekojot līdzi Latvijas teātrim, viena no gaismu tendencēm, ko pēdējos gados esmu pamanījusi uz Latvijas skatuvēm, ir izvēle apzināti izmantot tumsu vai puskrēslu, kad aktieris ir nevis pilnībā redzams, bet drīzāk kā siluets iekļaujas kopējā skatuves ainavā. Turklāt šis paņēmiens savā ziņā nonāk konfliktā ar režiju, jo tiek izmantots pat būtiskās atslēgas epizodēs.

Jā, es brīžiem jūtos kā tas, kas to nes iekšā Latvijas teātrī, – man reizēm par šo sanāk ļoti cīnīties, bet tas ir veids, kā es jūtu to, kas notiek uz skatuves. Skatītājs ir pieradis visu redzēt. Es saprotu, ka, ilgstoši skatoties tumsā, nogurst acis, bet ļoti bieži ir tādi brīži, kas uz skatuves ir ļoti dramatisks moments, bet visa skatuve ir gaismā. Viss, atā, garlaicīgi! Man liekas, ka tas iegūst smalkumu, kad nav vienkārši pliks gaismojums. Tas ir tas, kā es to jūtu – ir brīži, kad labāk ir, lai skatuve nav simtprocentīgi izgaismota, jo gribas, lai viss būtu dabiski. Piemēram, runājot par “Rotkho” (DT izrāde, 2022, rež. Lukašs Tvarkovskis, gaismu māksl. Euģenijus Sabaļausks – I. R.), – tur ir ļoti pieticīgs gaismojums. Režisors teica – ņemam divas trīs kameras, uzgriežam konstrastu līdz griestiem, un visiem tiem, kas neredz, lūdzu, te ir bilde! Citādi es tam neticu – ja saslēdzam iekšā visus prožektorus, kas ir, lai redzētu to ainu, pati aina tajā brīdī jau ir nomirusi.

Tā savā ziņā sanāk kā atgriešanās pie autentiskuma teātrī?

Varbūt ne gluži autentiskuma, bet pie autentiskas sajūtas. Man tas liekas ļoti uzspēlēts teātris – ieslēgt visus prožektorus un teikt: Es tevi mīlu!

Savā ziņā tas aktivizē citas skatītāja maņas, ne tik daudz redzi. Vairāk darba skatītājam...

Jā, un kam tad ir tas teātris, ja ne skatītājam? Skatītājs ir tas, kuram mēs strādājam.

Agrāk skatuves dīvām bija prasība pēc savas, īpašas gaismas. Kā šajos gados ir veidojusies un mainījusies tava sadarbība ar aktieriem gan šeit, Nacionālajā teātrī, gan citur?

Katrs aktieris ir cilvēks, vienā brīdī ir čīkstonītis, citā – reāla vajadzība. Mana sadarbība ar aktieriem ir minimāla. Ja aktieriem kaut kas traucē vai, tieši pretēji, palīdz, tad viņi man to saka. Savukārt es aktierim varu palīdzēt, piemēram, sakot: Viss strādās, ja tu no turienes nelīdīsi ārā un stāvēsi tieši šajā punktā... Nacionālajā teātrī ir sava formula, kā mums top gaismas. Ir aktieri, kuriem spīd acīs un kuri labāk stāvēs tumsā, un tādi, kuri zina, ka ir jāspīd acīs. Nacionālajā šobrīd – un es to saku tāpēc, ka esmu bijis dažādās vietās, – esam nonākuši līdz tam, ka aktieri kā kopums jūt un saprot gaismu. Atliek tikai aiziet uz citu teātri, kur par šo tēmu ir liela čīkstēšana un neapmierinātība...

Skats no LNT izstādes-izrādes "Gaisma" (2020) // Publicitātes foto

Viens no projektiem, ko vēl neesam pieminējuši, ir tava gaismu izstāde-izrāde “Gaisma” (2020, LNT, sadarbībā ar Kasparu Zvīguli). Vai tā bija vēlme parādīt savu vizītkarti, izmēģināt ko jaunu vai vienkārši pandēmijas iedvesmots darbs?

Kaut kādā ziņā tas bija viss no tevis minētā. Droši vien pirmām kārtām tas bija pandēmijas darbs. Toreiz nācu tepat pa kāpnēm cauri Baltajai zālei, teātrī neviena nebija, viss bija noputējis, tehnika stāvēja, un es nodomāju – tas nav mans teātris, viss, teātris mirst... Tajā brīdī ar Kasparu Zvīguli sākām par to runāt, un tā šis projekts radās. Biju ļoti priecīgs par to, ka tas notika. Varēja iet nedaudz labāk, bet, kā jau runājām, vienā pasākumā, kā Smiltenē, kārtis saliekas, bet citā ne. Domāju, ka tas ir vēl neizstāstīts stāsts, es tam redzu turpinājumu.

Vai tev kādreiz ir aplaudēts par gaismu partitūru?

Domāju, ka noteikti. Starp tiem daudzajiem darbiem, kas ir bijuši, skatītāji citreiz ir aplaudējuši aktieriem, citreiz režisoram, un man gribas domāt, ka tur ir bijušas arī pāris reizes, kurās mans devums ir bijis pirmais, kam aplaudē.

Runājām par to, ka aktieri aug un sāk niansētāk izprast gaismu. Vai var runāt arī par skatītāja izaugsmi šajā jomā?

Noteikti. Es tā nevis domāju, bet es to zinu. Tajos gadījumos, kad uz cilvēkiem tas nostrādā, viņi tiešām nāk klāt un saka. Piemēram, Smiltenē es redzēju īstu prieku un patiku cilvēku acīs – un tie tad arī bija mani aplausi.

Rakstīt atsauksmi