AKTIERIS RUNĀ: Milēna Miškeviča

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas (turpmāk tekstā – LKA) dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms astoņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017. un 2019. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītās 2021. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. Valmieras Drāmas teātra aktierkursam, no kura vairums aktieru patlaban strādā Valmierā, bet daži – arī Daugavpilī un Dailes teātrī.

Ar Milēnu Miškeviču tikāmies februāra sākumā, kafejnīcā “Caffeinne” pretī Dailes teātrim. Esam pazīstamas un arī kopā strādājušas pie viņas kursa diplomdarbu izrādēm, līdz ar to šī ir kā priecīga atkalsatikšanās. Kopš sarunas pagājis kāds laiks, abas esam paspējušas izslimot Covid, es – uzrakstīt bakalaura darbu un Ukrainā ir sācies karš. Bet Milēna ir tā pati – silta un godīga.

Kādas ir sajūtas, strādājot teātrī pandēmijas apstākļos?

Ko jaunu es tev varu pateikt par šo? Es jau nemaz nezinu, kā ir strādāt teātrī ne-pandēmijas apstākļos. Tāpēc – kā ir, tā ir. Ļoti neparedzams laiks. Piemēram, tagad slimo kolēģi, un, no rīta pamostoties, nezini, kāda izrāde būs vakarā. Izrādes visu laiku tiek mainītas vai atceltas, kāds atnāk uz darbu, viņam tiek atklāts Covid, un izrāde nenotiek. Ir jāspēj pielāgoties.

Vai ir arī tā, ka jālec iekšā izrādēs, kur kāds aktieris ir saslimis?

Es, piemēram, ielecu “Ārstā” (Dailes teātra izrāde, rež. Gatis Šmits – A.U.) – trešdien uzzināju, ka tas jādara, un piektdien jau spēlēju. Biju nenormāli pārbijusies, bet man ir brīnišķīgi kolēģi, kas mani atbalstīja un teica: “Nekas, ja vajadzēs, pabīdīsim tevi tur, kur tev jābūt.” Bet, protams, studentam jau var pateikt, ka viss būs labi, bet tas nenozīmē, ka viņš neuztrauksies par ielekšanu izrādē. (Smejas.) Tā tomēr ir ļoti liela atbildība.

Man liktos, ka tā ir arī ļoti norūdoša pieredze.

Jā, tas tā ir. Tas ir kā nodarboties ar ekstremālu sportu – ielekt ledainā ūdenī, kur pirmā reakcija ir “kas notiek?!”. Bet tad izlien ārā, izelpo un saproti, ka esi dzīvs. Un nodomā: “Gribu vēlreiz!” (Smejas.)

Kā tu vispār izdomāji, ka gribi būt aktrise?

Man bija desmit gadi, un es aizgāju uz savas skolas teātra pulciņa (“Brāļi un māsas” – A.U.) izrādi, noskatījos to un sapratu, ka es arī tā varu, ka varu labāk. (Smejas.) Mana pirmā loma bija Pelīte Pīkstīte izrādē “Pauks un Šmauks”. Paldies teātra pulciņa vadītājai Sarmītei Brehmanei par visu manis labā darīto.

Vai no tā brīža arī gāji uz to, ka studēsi Latvijas Kultūras akadēmijā?

7. klasē man un klasesbiedriem bija jāraksta kartītes, kur bija jautājums: “Ko tu darīsi, kad izaugsi liels?” Es uzrakstīju, ka gribu būt aktrise. 12. klases beigās es to kartīti atradu, izlasīju un sapratu, ka šajā jautājumā nekas diži nav mainījies, lai gan priekšstatu par šo profesiju man nebija vispār nekādu. Es arī uz teātri biju gājusi maz. Nezinu, no kurienes tā doma radās. Dievs varbūt sūtīja kādus signālus, ka vajag un būs.

Kādas ir spilgtākās atmiņas no iestājeksāmeniem?

Visspilgtāk atceros pasniedzēju un komisijas reakcijas – kā viņi reaģēja uz to, ko daru. Tāda maza, nobijusies meitenīte, kas skaita Māras Zālītes dzejoli “Balāde par karavīru”. Dzejolī ir rindiņa “un nezināja kareivis, ka ķeizars ir liels maita”, un es redzēju, kā Zanei Daudziņai uzreiz nomainās sejas izteiksme. (Smejas.) Tālāk, kad bija jārunā proza, es teicu, ka runāšu Ekziperī “Mazo princi” – Meieram (aktieris Mārtiņš Meiers – A.U.) smaids līdz ausīm. Otrajā kārtā man kopā ar Henriju Arāju (2021. gada dramatiskā teātra režijas kursa absolvents – A.U.) bija jārāda etīde. Etīdē varonim ir jānocērt pirksts, tad nu domājām, kā to izdarīt. Mēs paņēmām bluķi un pagali, Henrijs uzlika pirkstu uz bluķa, un es gatavojos ar pilnu spēku “cirst” viņam nost pirkstu ar pagali. Kad mēs to rādījām komisijai, varēja just, kā viņi ciršanas brīdī saraujas. Pēc tam vēl teica, ka saprot – mēs jau gribējām kā labāk, bet nākotnē varbūt tomēr tik naturāli darīt nevajag (smejas). Vēl atceros, ka man bija uzdevums rādīt japāņu vilku. Pēc eksāmena mana draudzene, kas ir bioloģe teica, ka japāņu vilki vispār ir izmiruši un es tikpat labi tur būtu varējusi gulēt beigta (smejas).

Iestājeksāmeni garām, tiki akadēmijā. Kādi bija galvenie pārsteigumi?

Nebija pārsteigumu, tāpēc ka man vienkārši nebija nekāda priekšstata. Neko negaidīju. Tas ir līdzīgi kā tagad ar darbu teātrī – es nezinu, kā bija strādāt pirms pandēmijas. Man nebija priekšstatu, zināju tikai to, ka tas būs kaut kas citādāks. Zināju, ka jābūt gatavam uz visu.

Ko tu tagad jūti kā lielākos ieguvumus no akadēmijas laika?

Tā noteikti ir mīlestība un iecietība pret cilvēku kā būtni. Pirms akadēmijas man bija periods, kad cilvēkos redzēju tikai to ļaunāko un domāju, ka cilvēki var būt ārprātīgi un pretīgi. Tieši aktiermeistarība un cilvēka dvēseles pētīšana, veidojot lomu, parāda to, ka katrā ir gan labais, gan sliktais. Tālāk jau katrs pats izvēlas, uz ko fokusēties.

Un kā tu strādā ar lomu, kur varbūt ne līdz galam spēj saprast šo sarežģīto cilvēku?

Akadēmijas laikā man bija daudz jāspēlē prostitūtas. Tas man bija lielais jautājums – kā to nospēlēt, esot tikko iznākušai no vidusskolas? Man vēl Mihails Gruzdovs teica, ka es neko nesaprotu un man vispār nav tiesību šādu lomu spēlēt, esot siltumnīcā augušai. Bet, kā teica mūsu pasniedzēja Indra Roga: “Nav jānosit vecenīte, lai nospēlētu Roskoļņikovu.” Aktierim ir jāspēj savas vai citu dzīves pieredzes ielikt lomā tā, lai skatītājs tajā kaut ko nolasītu.

Kad biju uz “Ļoti labām minūtēm” (Rūdolfa un Elīnas Gediņu, Reiņa un Kristas Dzudzilo kustību izrāde Dailes teātrī – A.U.), kas ir burvīga izrāde, aizdomājos par to, kā skatītājs uztver informāciju. Mākslinieks varētu vienkārši iziet uz skatuves un vienā teikumā noformulēt darba galveno domu, bet tas nedarbotos tik stipri, kā tad, ja caur asociācijām, ķermeni un kustību tiek parādīts process, kas notiek ar cilvēku. Rezultātā skatītājam, novērojot šo procesu, tiek dota iespēja padomāt par savu dzīvi. Un tas ir labi, ja cilvēks domā.

Jūs esat tā saucamais “kovidkurss”, un jūsu diplomdarbus ir redzējuši ārkārtīgi maz cilvēku. Lai gan maz lasītāji būs šīs izrādes redzējuši – kura tev ir vismīļākā diplomdarba izrāde?

Tas ir tik skumji, ka gandrīz neviens šīs izrādes nav redzējis, jo man pašai tajās ļoti patīk spēlēt un man ir prieks par tām. Man visnozīmīgākās izrādes ir “Lepnās kāzas” (2021, rež. Indra Roga, Mihails Gruzdovs – A.U.) un “Meklētāji” (2021, rež. Indra Roga – A.U.), jo tur piedalās viss kurss. Šajās izrādēs ir skaidri redzams mūsu studiju rezultāts – viss, ko šo četru gadu laikā esam apguvuši. Un esam apguvuši diezgan daudz. Tur ir ieguldīts daudz darba un spēka un mēs tiešām strādājam kā viens ansamblis, vienlīdz labi visi sevi parādām.

Liela daļa tavu kursabiedru ir Valmieras Drāmas teātrī, un jūs trīs – tu, Katrīna Griga un Kārlis Avots – esat Dailes teātrī. Vai tas jūs kaut kādā veidā savstarpēji šķir?

Man liekas – tas ir ieguvums, ka mēs strādājam dažādos teātros. Mēs tāpat uzturam kontaktus, satiekamies un ejam cits uz cita izrādēm. Cenšamies cits citu informēt par kādām nozīmīgām izmaiņām un panākumiem mūsu dzīvēs. Mēs neesam tikai kurss, mēs esam kā ģimene. Mūsu pasniedzēji mūs tā arī audzināja – jābūt vienotiem un kopā, jāsargā tās trauslās, viegli sabojājamās attiecības. Protams, ir bijuši strīdi un konflikti, bet, neskatoties uz to, vienmēr ir bijusi apziņa, ka mēs cits citam esam svarīgāki nekā mūsu personīgie kašķi.

Neskatoties uz to, ka šī ir pirmā sezona, kopš esi beigusi akadēmiju, tev jau ir bijusi diezgan plaša pieredze, esot gan Valmieras Drāmas teātrī, gan Dailes teātrī. Kā tu nonāci Dailē?

2021. gada 28. maijā notika ģenerālmēģinājums izrādei “Lepnās kāzas” uz kuru bija ieradusies Dailes teātra vadība. Pārāk nepievērsu tam uzmanību, jo tajā brīdī jau biju uzņemta Valmieras teātrī. Pēc izrādes, kad jau biju mājās, pidžamā, un plānoju doties gulēt, man zvanīja Juris Žagars un piedāvāja darbu teātrī. Lēmums bija jāpieņem uzreiz, jo nākamajā dienā, ja piekristu, man būtu jāsāk mēģinājumi izrādei “Trīs draugi” (2021, rež. Regnārs Vaivars – A.U.) Tad nu uzreiz aizgāju pie mammas uz blakus istabu un pēc tam piezvanīju pasniedzējiem Indrai Rogai un Mihailam Gruzdovam. Tas, ko viņi man pateica: “Domā pati, tava dzīve, tava izvēle.” (Smejas.) Tad es piecu minūšu laikā pieņēmu šo lēmumu.

Svarīgi gan piebilst, ka tas nebija uz karstām oglēm, eiforijā, tas bija audzis jau kopš otrā kursa, kad iekšēji zināju, ka nestrādāšu Valmierā. Un tas nav saistīts ne ar pašu teātri, ne kolēģiem – tur viss ir labi. Man vienkārši, jau ierodoties Valmierā uz konsultāciju pirms Kultūras akadēmijas iestājeksāmeniem, bija sajūta, ka kaut kas nav. Es nevaru izskaidrot – kas, bet kaut kā intuitīvā līmenī to jutu.

Un vai Dailes teātrī ir sajūta, ka “ir”?

Jā. Sākot ar grimētavu, katru izrādi, kurā esmu ielekusi, un teātra gaiteņiem – es jūtu, ka esmu īstajā vietā.

Tava līdz šim lielākā loma ir Sesila izrādē “Esiet sveicinātas, skumjas!” (2021, rež. Klāvs Mellis). Kāda bija šī pieredze?

Man likās, ka būs traki, jo kopumā neesmu pārāk par sevi pārliecināts cilvēks. Domāju, ka visu salaidīšu dēlī, tomēr apstākļi un cilvēki man apkārt piespieda mani sarosīties un nomierināties.

Man nebija iepriekšējas pieredzes ar galveno lomu. un atšķirība starp otrā plāna un galvenajām lomām ir tā, ka galvenajā lomā tu kā tramvajs brauc pa sliedēm. Ja brauc taisni, viss sanāk, bet, ja aizbrauc šķībi, sabrūk viss. Otrais plāns un epizodiskās lomas ir sliedes. Līdz šim biju sapratusi, kā strādā otrais plāns un epizodes, – kāds ir uzdevums, kas jādara, kas man ir jāliek just skatuves partnerim. Tagad man bija jāļauj, lai mani palīdz pārējie partneri. Tas bija maģiski – mācīties sajust un saprast skatuves partnerus, jo to uzreiz var just arī no skatītāju pozīcijām, ja nenotiek saslēgums. Tā ir milzīga atbildība un precīzs darbs.

Es ļoti tuvu izjūtu Sesilu kā tēlu. Līdz šim man vienmēr bijis jāstrādā, lai tiktu līdz lomas būtībai, bet šoreiz es viņu uzreiz sajutu, jau kopš romāna izlasīšanas. Spēju ar viņu asociēties, pat ja daudz kam viņā nepiekrītu.

Vai tā ir arī tava līdz šim mīļākā loma, ko esi spēlējusi?

Nē, tā es neteiktu, jo tas ir tāpat kā pateikt, kurš bērns mīļāks (smejas).

Kas ir tava sapņu loma?

“Trīs draugu” pirmizrādē pie manis pienāca Viesturs Kairišs. Mēs parunājāmies, un es viņam teicu: “Viestur, man ir divas lomas, ko es gribētu nospēlēt – Maugli un pēc desmit gadiem Annu Kareņinu.” (Smejas.) Maugli tāpēc, ka tur ir vajadzīga ļoti liela brīvība un paļaušanās uz savu iekšējo spēku. Mani onkulis bērnībā sauca par Maugli, tas acīmredzot kaut kur ir palicis. Annu Kareņinu tāpēc, ka man kāds tuvs cilvēks reiz novēlēja šo lomu nospēlēt. Bet patiesībā es vēl neesmu izlasījusi tik daudz literatūras, lai spētu adekvāti uz šo jautājumu atbildēt.

Aktieris jau ir tāda pētnieka profesija.

Pilnīgi noteikti. Aktierim nav lieku zināšanu, katra pieredze dzīvē ir noderīga. Tāpēc nevajag domāt, piemēram: “Kur man dzīvē noderēs matemātika?” Tici man, noderēs. Un to jau arī jūt no skatītāju rindām – vai aktieris melo vai pa īstam dzīvo līdzi un saprot, ko viņš dara.

Tava pirmā valoda ir krievu. Cik brīvi tu jūties latviešu teātrī tagad, un kā tu juties sākumā, uzsākot studijas?

Līdz septiņu gadu vecumam vispār nerunāju latviski, bet 1. klasē sāku mācīties latviešu skolā un bija jātiek galā. Milzīgs paldies maniem vecākiem par šo izvēli. Joprojām esmu pārsteigta par cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā un nerunā latviešu valodā. Tā ir grūta un man sāpīga tēma.

Es vispār latviešu valodu uzskatu par savu otro dzimto valodu. Arī vidusskolā diezgan droši varēju teikt, ka latviski lasīju labāk nekā krieviski. Arī lugas varu lasīt abās valodās, un akadēmijā to uztrenēju. Reizēm, strādājot ar tekstiem latviešu valodā, it īpaši, ja tiek izmantota ļoti literāra valoda, nākas nedaudz vairāk par to padomāt, jo man apkārt cilvēki tā nerunā, bet tas jau ir interesanti. Man tas patīk.

Un visbeidzot – kā tu pavadi laiku, kad neesi teātrī?

Man ļoti patīk peldēt, spēlēt mūzikas instrumentus. Ļoti patīk staigāt pa Bolderājas mežu ar mammu un mūsu diviem zelta retrīveriem. Man agrāk likās, ka pie manis nomirst visas puķes, kuras man ir, bet, pabeidzot akadēmiju, sapratu, ka tas ir tikai laika jautājums – ja puķes aplej, tad tās dzīvo (smejas). Tā nu esmu sākusi piepildīt savu dzīvokli ar puķēm.

Daudz laika pavadu, tiekoties ar draugiem, kas strādā visdažādākajās sfērās. Tā vienmēr ir laba atkāpe no ikdienas, jo, satiekot cilvēkus, kas nav no teātra, var iegūt ārpasaules pieredzi. Citādāk jau nevar arī gūt vispār nekādu iedvesmu, ja viss, ko redzi, ir “Zirgu pasts” un dzīvoklītis. Ir jāiedvesmojas no apkārtējā un apkārtējiem.