Māra Beķere

Teātra kritiķe

AKTIERIS RUNĀ: Meinards Liepiņš

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas (turpmāk tekstā – LKA) dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms astoņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017. un 2019. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītās 2021. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. Valmieras Drāmas teātra aktierkursam, no kura vairums aktieru patlaban strādā Valmierā, bet daži – arī Daugavpilī un Dailes teātrī.

Pēc vairākkārtīgas pārplānošanas Meinardu Liepiņu man izdodas sastapt kādā vasarīgā pirmsjāņu dienā Rīgā. Jaunajam aktierim aiz muguras ir pirmā sezona kā štata aktierim Valmieras Drāmas teātrī, galvenā loma Mārtiņa Eihes izrādē “Kalendārs mani sauc”, viesizrādes Dailes teātrī, vēl arī Rūda loma Imanta Strada režisētajās “Skroderdienās Silmačos”.

Šķiet, ka tev darbs rit pilnā sparā – laiku intervijai atrast ir grūti. Esi iekšā teātrī par visiem simts?

Jā, ir, ko darīt. Es gan laikam neizvēlētos šādu dzīvesveidu – man tas nepatīk, bet tāds man tas diploms ir, un tikai ar tādiem darbiem varu kaut kādu naudiņu sev saskrāpēt.

Kāpēc saki, ka neizvēlētos tādu dzīvesveidu? Neviens cits jau tavā vietā to nav izvēlējies.

Tā gan… Tas nav viegls darbs. Daudz visādu pārbaudījumu, beidzot aktieru skolu. Uz daudz ko pašam sev vajag pievērt acis.  

Kas tev ir aktiera profesijas garoza?

Pēc vidusskolas aizbraucu uz Dāniju, gadu mācījos ekonomiku. Tur mums bieži lika darboties grupās. Man bija ļoti grūti sastrādāties ar cilvēkiem – bija valodas barjera, pats īsti nezināju, ko tur daru, bija grūti sadarboties komunikācijas ziņā. Man laikam komunikācijā ir kaut kādas problēmas, ko mācos risināt. Daudz ko man māca teātris.

Vai sevi raksturo kā intravertu?

Nezinu. Varbūt viss notiek pārāk intensīvi. Man šobrīd gribētos dzīvot kaut kur prom no Rīgas, prom no visas tās kņadas. Četrus gadus akadēmijā biju Rīgā, bet mani draugi – Siguldā… Biju sev baigi ieskaidrojis, ka man vajag būt kādā Rīgas teātrī, bet dzīve sakārto notikumus tā, ka atnāk atbildes un novirza prom no visa, kur man pašam kā cilvēkam nav veselīgi atrasties. Man nav veselīgi būt Rīgā, te droši vien sajuktu prātā. Nevaru te dabūt mieru.

Un Valmierā?

Valmierā var. Turpat netālu ir Sigulda, man tur ir vecāku mājas, tur tagad ir forši. Agrāk Siguldu nenovērtēju, man likās – fui, tur nekā nav, tik vien, kā pie vecākiem aizbraukt. Patiesībā tur jūtos labi.

Vidusskolā mācījies klasē ar humanitāro novirzienu. Vai teātris tev jau tad bija padomā?

Man patika spēlēt ģitāru. Neatceros, kas mani saistīja. Šķita, ka vajag mācīties citur. Par teātri tajā brīdī neko daudz nezināju. Bija doma, ka jābrauc prom dabūt labu izglītību, jo tikai tā var nodrošināt dzīvi.

Vai šajās domās ir kas mainījies?

Kā vienmēr – dzīve izspēlē… Patrāpījos uz eksāmeniem (iestājeksāmeniem Latvijas Kultūras akadēmijā – M. B.), kaut kā tiku uzņemts, kaut kā pabeidzu, kaut kā tiku teātrī… sakritības. Pieci gadi paskrējuši.

Ja runājam par eksāmeniem, man vidusskolā bija labs rezultāts latviešu valodā, arī matemātikā un angļu valodā bija o.k. Biju apzinīgs, tīri labi mācījos – virs vidējā. Gāju humanitārajā klasē, man nebija fizikas, ķīmijas, bioloģijas, par ārstu, fiziķi vai matemātiķi kļūt nevarēju. Man bija labas atzīmes, centos tikt labā skolā ārzemēs. Beigās netiku labā skolā, vienkārši ārzemju skolā. Tā arī tur dzīvoju kā tāds bēglis. Paldies Dievam, esmu prom no turienes.

Kā no humanitārā novirziena nonāci līdz ekonomikas studijām?

Tāpēc, ka tur ir nauda un lielas algas!

Vai tev par ekonomiku bija vai joprojām ir interese?

Nē, īsti nav. Tomēr daudz ko ieguvu, iemācījos angļu valodu.

Un kā pēc šī visa nokļuvi akadēmijā aktieros? Vai tur kāda ietekme bija tavam klasesbiedram, vēlāk kursabiedram un tagad kolēģim Krišjānim Strodam?

Nē, mēs to gadu (pēc vidusskolas – M. B.) vispār nekontaktējāmies, draudzībā bija pauze. Satikāmies iestājeksāmenos. Biju tikai dzirdējis, ka viņš tur stāsies.

Tiku [uzņemts] veiksmes kārtā. Eksāmeni nav objektīvi, man vienkārši paveicās. Neko no galvas nebiju iemācījies. Pirmajā dienā, kad man bija jābūt, notusēju – neierados, jo biju ar draugiem Ventspilī. Pirmā atlases kārta notika divas dienas, man bija jābūt pirmajā dienā, bet es atvainojos, ka nebūšu, un jautāju, vai varu atbraukt citā dienā. Man teica – jā, brauc rītdien. Iestājeksāmena dienas rītā pamodos Siguldā – slims, aizgulējies. Man bija jābūt desmitos vai vienpadsmitos. Mamma zvanīja un prasīja, vai esmu aizbraucis uz Rīgu. Atbildēju, ka nebraukšu, jo slikti jūtos: esmu slims, neesmu neko iemācījies… Taču tad kaut kādi mistiski spēki mani izvilka no gultas. Atbraucu uz Rīgu, atradu “Zirgu pastu”, kas jau bija gandrīz tukšs, sastapu tikai sargu. Prasu – kur man jāiet? Man teica, ka uz Karamazovu zāli. Aizgāju uz zāli – foajē nebija neviena cilvēka. Domāju – labi, pavēršu durvis, paskatīšos, bet tur pēdējā pirmās kārtas grupa jau sastājusies. Nodomāju – skaidrs, labi, nokavēju – braukšu mājās, jo viss jau ir sācies. Aizvēru durvis un gāju prom, bet kāds atskrēja, laikam Rita Lūriņa: Kas tu tāds? Meinards? Tev desmitos bija jābūt! Nāc iekšā! Iegāju, visi jau sasēdušies aplītī, pretī pedagogi… Viņa uzreiz: Nu, atnāci pēdējais, tad sāc pirmais, ko esi sagatavojis! Nostājos – visi iestājeksāmeni ir tik neveikli – un teicu, ka neesmu neko sagatavojis, jo nezināju, ka kaut kas jāmācās no galvas. Visi skatījās uz mani, smējās… Zināju, protams, ka uz eksāmenu ir jāzina no galvas, bet nevarēju iemācīties pat pāris Ziedoņa rindiņas. Nu, tad nodziedi kaut ko! Nodziedāju Ainara Mielava “Ai, jel manu vieglu prātu”. Nu, labi, ņem Šekspīru un lasi! Lasīju. Tāda bija mana iestāšanās.

Tad sanāk, ka dzīve pati tevi aiznesa, kur vajag?

Jā, un joprojām nes.

Vai pareizi saprotu, ka pirms iestāšanās akadēmijā tev nekādu attiecību ar teātri nebija? Vai skatījies izrādes?

Nē. Es, protams, biju bijis teātrī – mamma mani aizveda uz “Ziedoni un Visumu” (Jaunā Rīgas teātra izrāde, 2010, rež. Alvis Hermanis – M. B.). Ar Krišjāni (Strodu – M. B.) mēs 12. klasē bijām uz Jauno Rīgas teātri. Atceros – literatūras skolotāja veda uz “Oņeginu”, mamma veda uz vēl kādu izrādi. Valmieras teātrī nebiju bijis, tikai Rīgas teātros uz obligātajām izrādēm.

Ar kādu domu stājies aktieros? Saprotu, ka tev nebija dzelžainas pārliecības, ka jābūt teātrī.

Laikam tīri tā – piedzīvojumam. Tā Dānija… gribējās izrauties no visa, gribējās kaut ko citu, kādu piedzīvojumu, patrakot.

Četri gadi piedzīvojumam – tas nav maz. Vai tev ir nostabilizējusies pārliecība par teātra vietu tavā dzīvē, vai arī joprojām esi meklējumu procesā?

Šobrīd tas ir mans pamatdarbs, bet mēs jau nekad neko nezinām.

Vai tev ir vēlēšanās pabeigt studēt ekonomiku?

Nē, nav. Šobrīd vispār studēt neko negribu, šogad nekur nestāšos. Varbūt nākamgad.

Vai ir kādi virzieni, kas tevi interesē?

Šobrīd mani interesē daba. Tik vienkārši. Miers.

Vai studijas akadēmijā ar kaut ko pārsteidza?

Katru dienu bija visādi pārsteigumi – gan fiziski, gan emocionāli, gan finansiāli. Mūs visu laiku mētāja no viena grāvja otrā. Tu nezini, kāpēc to dari, kāpēc tas ir vajadzīgs, bet ej un dari, jo nav nekā cita, ko darīt. Tev ir režīms, tu ej uz turieni (uz nodarbībām – M. B.) kā uz cehu un strādā no rīta līdz vakaram.

Lai četrus gadus izturētu šādu režīmu, kaut kādai patikšanai tomēr pret teātri būtu jābūt.

Man patīk būt uz skatuves un, ja kādreiz labi sanāk, tad jau vispār. Ja vēl varu skatītājiem dot…! Nezinu, ko dot, bet dot.

Kā izjūti to, kad ir izdevies skatītājam kaut ko iedot?

Droši vien dzīvoju ilūzijās, mānu sevi, ka esmu kaut ko kādam izrādē iedevis… Ir, kas uzraksta. Brīnos, ka ir tādi cilvēki. Es to nenovērtēju, bet tas ir forši, ka uzraksta. Vismaz cilvēks, kurš ir samaksājis par biļeti, nav vīlies par izrādi. Tas ir forši.

Kas ir tie brīži, kas tevī rada prieku vai gandarījumu?

Pēdējais tagad bija “Kalendāra” (Valmieras Drāmas teātra izrāde “Kalendārs mani sauc”, 2022, rež. Mārtiņš Eihe) viesizrādes Dailes teātrī. Bija četras foršas izrādes, divās pēc katra cēliena aplaudēja… Bet tagad “Teātra Vēstnesī” izlasu kritiku un saprotu, ka nevajag lasīt. Labāk vienkārši spēlēju, daru savu darbu, un pārējais nav manā ziņā. Laikam esmu ļoti jūtīgs un pārāk personiski visu uztveru.

Vai tavs priekšstats par teātri kā nodarbošanos kopš akadēmijas laikiem ir mainījies?

Agrāk dzīvoju priekšstatos, bet tagad cenšos tā vairs nedarīt. Bija priekšstati par to, kāds gribētu būt.

Vai jūties iederīgs teātrī?

Kādu dienu jā un kādu dienu – nē. No draugiem esmu sapratis, ka reizēm mēdzu būt pārāk atklāts. Esmu gaišs cilvēks, par dzīvi domāju gaiši, bet darbā par visiem to nevaru teikt. Teātris nav mana dzīve, tādu dzīvi negribu. Tikai tas, ko iegūstu uz skatuves, balansē visu pārējo. Pēc “Kalendāra” emocionāli vispār vairs nevarēju tikt galā, biju smagi izpumpēts, bet uzreiz nāca nākamais darbs. Totāli gribas pauzi, bet, ja vēlos ko sasniegt, man visu laiku jābūt onlainā un sevi visu laiku jāpārdod.

Kas ir tas, ko negribi darīt teātrī?

Tekstu varu iemācīties. Ir brīži, kad negribas iet uz mēģinājumiem, – gribētos darīt kaut ko citu. Esmu sapratis, ka labprāt izvairītos strādāt ar konkrētiem kolēģiem un režisoriem, taču Latvija ir tik maza.

Vai tev ir iespēja izvēlēties?

Nē, nav. Varu [vienīgi] iet prom no tā visa un nebūt slavens un bagāts aktieris Latvijā (smejas).

Vai ir kāds režisors, ar kuru tu gribētu strādāt?

Man gribas strādāt ar Indru Rogu, es viņai uzticos. Viņa ļoti labi prot strādāt ar aktieri. Vēl man ir sapnis par Alvi Hermani. Tas arī viss.

Tas ir izaicinoši! Vai sevī izjūti ambīcijas?

Šobrīd gribu finansiāli sakārtot savu dzīvi ārpus teātra. Kļūt patstāvīgs, lai man nav jālasa Delfi un jāuztraucas par visām tām ziņām, ka dzīve ir dārga un rudenī būs vēl dārgāka. Negribu dzīvot tajā patēriņa burbulī, bet būt patstāvīgs, lai varu pats sevi nodrošināt neatkarīgi no tā, vai benzīns un gāze maksā dārgāk vai lētāk. Man ir 24 gadi, bet man jau tagad katru dienu potē iekšā, ka esmu patērētājs, kas skrien pēc inflācijas. Bet tā visu laiku kāps un kāps, un cilvēks nekad tai netiks priekšā.

Kāds ir tavs priekšstats, kā varētu kļūt neatkarīgs no inflācijas?

Kaut ko darot. Mums ar Krišjāni (Strodu – M. B.) ir atvērta burbuļtējas tējnīca Siguldā. Tas ir tikai piemērs, kā neiet to ceļu, ka, līgumu parakstot, saņem mēnesī tik un tik… Kaut kādā ziņā negribu dzīvot tikai naudas pasaulē, kas ir baigi nomācoši. Teātris ir vienīgā vieta, kur var paslēpties no tā, kas notiek apkārt. Teātris ir foršs. Tās briesmīgās ziņas… Par karu Ukrainā nerunāšu, bet teātris strādā ar citām informācijas telpām, un tas ir forši.

Kā iet jūsu burbuļtējai?

Labi. Siguldas pilsētas svētkos iztirgojām visu un tagad gaidām piegādes. Būs forši.

Vai tas ir tāds pop–up projekts?

Šobrīd, vasarā – jā. Bet mums ir sapnis par picēriju. Man ļoti patīk Itālija. Tagad vēl nebija laika, vajadzēja spēlēt izrādes, līdz Jāņiem ir saspringtāk, bet pēc tam turēsim roku uz pulsa.

Sākām mēs ar kafiju. [Valmieras Drāmas] teātrī sākās pārbūve, bet kafijas aparāts, kur met naudiņas iekšā, tika aiznests uz Apaļo zāli, kas mēģinājumu laikā galīgi nav pa ceļam tiem aktieriem, kuri tobrīd nedzīvo Apaļajā zālē. Tad mēs [ar Krišjāni Strodu] janvārī nopirkām kafijas aparātu, foršu kafiju un par simbolisku naudiņu grimētavā pārdevām arī kolēģiem. Mums bija sava kafejnīca. Kad bija “Liesmojošās tumsas” (Valmieras Drāmas teātra izrāde, 2022, rež. Toms Treinis – M. B.) mēģinājumi, pauzēs taisījām kādas sešas septiņas kafijas. Paši varējām dzert kafiju par velti, un lēnām atsitām kafijas aparātu.

Vai bez kafijas piedāvājumā bija vēl kaut kas?

Sākumā bija arī cepumiņi, bet tos mēs apēdām. Tagad ir tikai kafija.

Kā kolēģi pieņēma, ka jūs viņus nevis cienājat ar kafiju, bet to pārdodat?

Ļoti saprotoši! Nav jau arī citu alternatīvu. Viņi var dzert savu aplejamo kafiju ar biezumiem, bet var dabūt putotu pienu ar svaigi maltu kafiju. Visiem ļoti garšo. Tas padara ikdienu foršāku. Taču mums apnika. Mēs prasījām 80 centus par kafiju. Kas tas ir pret Rīgas kafejnīcu trīs līdz četriem eiro? Sākās “Kalendārs”, tad mēs (ar Krišjāni – M. B.) vairs nebijām kopā vienā iestudējumā. Turpināju taisīt kafiju “Kalendāra” ansamblim, vēl citiem kolēģiem… Bet tad atnāca siltais laiks, un kafiju sāka patērēt arvien mazāk.

Kas bez kafijas dzeršanas vēl ir tavi rituāli teātrī?

“Kalendārā” ir interesanti: visiem jākrāsojas un jāliek parūkas, tāda kārtīga pucēšanās pirms izrādes, bet man jāuzvelk džemperis un bikses, jāuzliek apaļais vēders, jāizķemmē mati, un esmu gatavs. Man ir rituāls šai izrādei, kuru esmu atradis, bet to neatklāšu. Man liekas, ka rituālus vajag paturēt noslēpumā.

Bet mēs pirms tam runājām par kaut kā darīšanu ārpus teātra. Gribas izlauzties no tā mietpilsoņa… Nē, īstenībā gribu būt mierīgs pilsonis.

Vai teātrī saskati mietpilsoniskumu?

Teātrī ir dažādi cilvēki, un tas ir svarīgi, jo ir tik dažādi darbi un lomas. Protams, ne ar visiem man sakrīt uzskati par to, kāds ir teātris. Varbūt tas mainīsies. Man ļoti palīdz Mārtiņš Meiers, zelta cilvēks. “Kalendārā” viņš bija mans plecs.

Vai tavos vārdos saklausāma vilšanās par to, ka teātrī nesastopi to, kam tur, tavuprāt, būtu jābūt?

Droši vien tāpēc, ka esmu tikko no akadēmijas. Vienmēr saka, ka jauns kurss teātrī ienes kaut ko jaunu. Gribas visu mainīt, neiziet uz kompromisu, darīt kaut ko citādāk. Bet beigās tāpat viss būs forši, saliks gaismiņas, būs tērpi, skatītāji aplaudēs… Cenšos par to nedomāt. Par dažām izrādēm es nemaksātu par biļeti.

Vai tev šķiet, ka galaprodukts nav biļetes cenas vērts?

Jā.

Tapšanas procesa vai rezultāta dēļ?

Galaprodukts jau droši vien lielākoties ir labs, ja jau teātris vēl pastāv.

Vai tev teātrī ir autoritātes?

Kā jau teicu – Meiers. Viņš ir cilvēks, kurš tur savu profesionalitāti un tajā pašā laikā ir ļoti cilvēcīgs ārpus mēģinājumiem.

Kāds ir tas Meinards, ko neredz skatītāji?

Esmu emocionāls. Esmu kā kaķis – tie man ļoti patīk –, kurš, no vienas puses, ir pastāvīgs, bet, no otras puses, viņam ļoti vajag sabiedrību un atzinību, pieskārienus, mājas… Mums Siguldā mājās ir ļoti forša kaķene Murce, viņai jau ir 16 gadu.

Jā, laikam esmu slinks, kā arī Indra Roga mani raksturo, bet esmu arī ļoti rotaļīgs, smuks (sasmejas), patīk paēst, ļoti meklēju mieru, patīk sabiedrība. Un gan jau arī, ka teātris patīk.

Un kā tev tādam smukam bija to riepu pielikt, spēlējot “Kalendārā”?

Man laikam nekad nav bijis tā faila, ka man uz skatuves vajag izskatīties labi. Par to vispār nedomāju. Tas laikam tāpēc, ka esmu dzimis pusseptiņos vakarā. Piedzimu, un nebija laika domāt, kā izskatīšos, jo jau biju uz skatuves.

Ko no studijām aktieros ieguvi kā personība?

Beigu beigās ieguvu daudz. Pirms akadēmijas biju lecīgs, izgāju uz tiešu konfliktu, biju tāds ērglis – tā draugi mani sauca. Visos festivālos un tusiņos lecu priekšā lielākiem džekiem, no kuriem mierīgi būtu varējis dabūt pa galvu, bet viņi mani nenosita. Varbūt zināja, ka man ir brālis…  Arī akadēmijā ar visiem kursabiedriem esmu salecies līdz stadijai, kad ejam kauties. Ar visiem! Bet mēs ne reizi neesam sakāvušies. Laikam man ieslēdzas tas kaķis, kurš tikai paspēlējas ar medījumu. Vēl tagad atceros, kā mēs ar Akselu (Aizkalnu, kursabiedru un kolēģi – M. B.) stāvējām Latvijas Nacionālajā teātrī, tā bija teātra simtgade vai “Spēlmaņu nakts”. Mēs 20 minūtes stāvējām viens pret otru, ar pierēm sadūrušies, un skaidrojām attiecības … tūlīt, tūlīt viens otram sitīs, bet neiesita. Teātris, šī kultūra ir mežoni izaudzinājusi, ka situācijas var risināt arī citādi. Vēl ir labi cilvēki apkārt iegūti. Mēs kā akmeņi bijām samesti vienā maisā un četrus gadus saberzējāmies, kļuvām gludi oļi viens otram blakus. Šobrīd mums ar kursabiedriem ir ļoti tuvas attiecības, mēs esam tādi draugi ārpus teātra, ar kuriem var godīgi izrunāties, izsāpēt. Tas, kas notiek uz skatuves – tas gan… ar katru procesu mācos no sākuma. Mūziķim, piemēram, vismaz ir instruments. Aktieris, protams, arī ir instruments, tā mums māca, un tā ir, bet tas ir tāds nenosakāms instruments.

Vai tev patīk pārbaudīt šī sava instrumenta iespējas?

Īstenībā – jā. Apbrīnoju, kā teātrī aktieris var katru vakaru kāpt uz skatuves un spēlēt lielu lomu, un katru vakaru darīt to izcili… Tas ir baigi grūti. Tas prasa lielu disciplīnu.

Esmu tagad tādā posmā, ka esmu dabūjis to sajūtu, kā tas ir – spēlēt pilnu grafiku, spēlēt divas izrādes, sešus cēlienus dienā, divas dienas pēc kārtas, vēl no rītiem mēģinājums, kurā nevar pateikt – man bijusi izrāde [tāpēc nepiedalīšos]! Tāpat stāvi uz laukuma, kaut kas ir jādara, kaut gan esi domās pie izrādes. Tas ir izaicinoši. Skatītājs jau nezina, ko esi darījis pēdējās nedēļas, viņam ir vienalga, viņam liekas, ka viņš nāk uz labāko izrādi, ka katra izrāde ir tāda, kādu viņš redz tajā vakarā. Teātris ir arī atkarīgs no skatītāja, kāds atnāk pretī, kāda viņam bijusi diena. Taču visu vainu novelt uz skatītāju par to, kāpēc nebiju izcils tajā vakarā, atkal nebūtu profesionāli.

Es dabūju restartu pēc “Kalendāra” [pirmizrādes], kad mēs ar Krišjāni tīrījām šķūni, uztaisījām burbuļtēju tādā fancy (smalkā – angļu val. – M. B.) apzīmētā šķūnī. Piecas dienas no vietas maijā varējām darīt fizisku darbu, slīpēt dēļus, vest granti… Pēkšņi sapratu, ka strādāju ar citām muskuļu grupām, ne vairs tikai ar galvu. Vairs nebija jābūt perfektam. Visu dienu esi svaigā gaisā, sit naglas, skrūvē, roc zemi.. Tas bija forši. Kā aktieris atslēdzos no teātra.

Tu jau ieskicēji, ka tev patīk daba, un tomēr: ko dari brīvajā laikā, ja tev tāds ir?

Man ļoti patīk, kad gadās brīvs vakars, aizbraukt uz Siguldu. Tad ņemu riteni un minos. Klausos mūziku. Pasēžu uz soliņa. Man bija foršs brīdis, kad biju iemācījies pavadīt brīvo laiku bez alkohola. Neesmu alkoholiķis, bet pēdējā laikā viens vai divi aliņi vakarā atkal paslīd, un man tas nepatīk. Kā mūks dzīvot ārpus apkārtējās vides negribētu, bet vajag atrast balansu starp trako teātri, kur var noķert adrenalīnu, un piezemētāku, mierīgāku dzīvi, kas nav teātris. Jā, gribētu dzīvot kaut kur mežā, pie Gaujas, mājiņā.

Vai tev ar to pietiktu?

Nezinu, man liekas, ka jā. Šodien pietiktu.

Kur redzi sevi pēc pieciem gadiem? Mājiņā pie Gaujas vai teātrī, vai pa vidu?

Man jau ir 24 gadi, tuvojas 30, bet man nav otras pusītes un nav arī līdz tam. Neuztraucos, ka man nav draudzenes, un tas droši vien ir labi, tas nozīmē, ka viss kārtībā. Agrāk man likās, ka šajā vecumā jau jābūt ģimenei. Atzīšos: pirms pieciem gadiem biju sarēķinājis, ka [šajā vecumā] jau divus gadus kā būšu beidzis ekonomikas skolu un jau būšu jauns, veiksmīgs finanšu analītiķis, man būs labs dzīvoklis, laba mašīna, beibe pie sāniem. Tā domāju pirms pieciem gadiem, atceros. Tagad… tas ir labi, ka ir tāda intervija, tad vēlāk zināšu, ko domāju pirms pieciem gadiem! Gribētu, pirmkārt, lai nebūtu tepat netālu nomesta atombumba, tad jau pārējais sakārtosies.

Bet kur šajā pasaulē būsi tu?

Būšu Latvijā, būs nospēlētas simts “Kalendāra” izrādes, visi režisori gribēs ar mani strādāt (smejas), Valmieras teātrī būs pabeigts remonts. Paga! Nekad to tā nebiju tā saslēdzis, bet sapratu – esmu dzimis vakarā, pusseptiņos. Tas ir tieši tas laiks, kad gatavojos izrādei vai tā tikko ir sākusies. Varbūt tas manī ir kaut kā iekodēts. Stīdziņa, kas mani tur teātrī.

Ceru, ka varēšu būt tikpat brīvs savā ikdienā kā šobrīd. Jūtos nepiesaistīts nevienam. Pienākumi gan ir, bet cenšos no tā noslēgties – izdarīt, un dzīvē būt brīvs.