Normunds Akots

Teātra kritiķis

Teātra ražas svētki Tartu

Ierasti gaidītā igauņu teātra rudens skate “Draama 2022”, kas no 6. līdz 11. septembrim norisinājās Tartu, piedāvāja ielūkoties gandrīz visos mūsdienu spēles mākslas segmentos.

Septiņpadsmit šīgada programmai atlasītās izrādes ietvēra visdažādākā žanra skatuves priekšnesumus, sākot no stilistiski ietonētiem reālpsiholoģiskā teātra iestudējumiem, dokumentālā teātra paraugiem, video un telpas instalācijām, horeografētām kustību izrādēm un beidzot ar iespaidīgām laikmetīgās dejas performancēm, kas ļāva publikai sapresētā veidā izbaudīt teju vai visu igauņu teātros aizgājušā sezonā piedzīvoto izjūtu gammu – no totālas sajūsmas līdz pilnīgai garlaicībai.

Četrās festivāla dienās redzētās astoņas izrādes sniedza nelielu priekšstatu par to, kas un kā šobrīd notiek mūsu kaimiņvalsts teātros, ko dara pazīstami un ne tik pazīstami režisori, ko slavē un ko peļ igauņu kritikas kolēģi. Fiksēt kādu izteiktu tendenci patreizējā teātra virzībā laikam būtu pagrūti – tāpat kā pie mums igauņu dzīvais teātris turpina atkopties no nesenās pandēmijas krīzes, meklē tēmas, kas uzrunātu skatītājus, un izteiksmes formas, kas noturētu viņu uzmanību. Par publikas trūkumu igauņi nesūdzas, jo teātru apmeklētības statistika vismaz pāris reizes pārsniedz mūsu “izslavēto teātra mīlestību”. Kas attiecas uz iestudējumu tematisko loku, tad jāteic, ka tas ir tikpat sadrumstalots kā pati dzīve. Režisoru piedāvājumi šajā jomā arvien vairāk kļūst atkarīgi no teātru direktoriem vai projektu producentiem un bāzējas kompromisos starp to, kas vienam vai otram šķiet aktuāls, ienesīgs un piesaistīs iespējami vairāk publikas.

Ierobežotā laika dēļ nācās izdarīt zināmu izvēli, kurā centos ietvert iespējami plašāku iestudējumu žanrisko loku.

Dažādas dokumentālā teātra variācijas šodien ir neatņemama teātra sastāvdaļa un parasti tiek izmantotas sarunai par tēmu, kurai izrādes veidotāji vēlas pievērst īpašu sabiedrības uzmanību. It kā visnotaļ atzīstams mērķis, bet tikai ar pāris blakusnosacījumiem – tam jāpievieno padziļināta tēmas izpēte un teātra mākslai piemītošas kvalitātes. Viens no labākajiem piemēriem ir pazīstamā apvienība Rimini Protokoll, taču līdz viņu līmenim reti kurš spēj pacelties. Endlas teātra režisore Laura Jānholda festivālā piedāvāja dokumentālu pētījumu ar nosaukumu “Dieva zvērudārzs”, (Issanda loomaaed) kurā pieci aktieri milzīgas Hieronīma Bossa pazīstamā triptiha “Pasaulīgo prieku dārzs” reprodukcijas pakājē mēģina noskaidrot igauņu attieksmi pret reliģiju. Viegla humora iekrāsotas ainiņas pie nosacīta barbekjū mijas ar publikai adresētiem interviju tekstiem, kas demonstrē, kā dažādu kristīgo konfesiju pārstāvji sadzīvo ar ateistiem, ko domā cits par citu un kādi priekšstati par Dieva esamību valda vienā un otrā grupā. Skatuviskais rezultāts fiksē vērojumu, kuram sabiedrībā netiek pievērsta pienācīga uzmanība, taču tas ir pārlieku virspusējs un tam trūkst dziļāka konteksta, kas mudinātu skatītāju par to aizdomāties. Kristietība tomēr ir viens no Rietumu kultūras stūrakmeņiem, kura izļodzīšana mums draud ar bīstamām sekām, tāpēc pievēršanās šai tēmai mākslā prasa daudz nopietnāku pieeju.

Reālpsiholoģiskās spēles segmentā, kas mūsdienās uz skatuves lielākoties tiek miksēts ar postmodernisma kanoniem, brehtiskās spēles principiem, horeografētiem vai stilizētiem iespraudumiem un videoformāta papildinājumiem, festivāla piedāvājums bija visai dāsns. Tur varēja atrast gan pie mums jau labu zināmu lugu – “Fundamentālists” un “Irānas konference” – iestudējumus, gan retāk sastopamu tēmu pieteikumus. Izvēlējos Igaunijas Drāmas teātra iestudējumu “Mefisto”, kuru režisore Kertu Moppela veidojusi pēc Klausa Manna pazīstamā romāna motīviem, iekļaujot tajā arī references uz Ištvana Sabo 1981. gadā uzņemto filmu, un pavairoju savu pozitīvo pieredzi par lieliskiem iestudējumiem igauņu teātrī.

Romāna galvenā varoņa Hendrika Hēfgena sadarbība ar nacistisko režīmu Vācijā būtībā ietver sevī vienu dilemmu, kurai nav viennozīmīga risinājuma, jo tā ir pastāvējusi visos laikos un visās iekārtās. Patiesi radošas personības attiecības ar jebkuru varu ir ārkārtīgi trauslas un sarežģītas, jo balstās uz nebeidzamiem kompromisiem starp talanta vajadzību sevi realizēt (arī māksliniekam ir atvēlēta tikai viena dzīve no viņa neatkarīgā laikā), psihes nosacītām motivācijām un iekšēju nepieciešamību saglabāt cieņu savās un citu acīs. Varētu pat teikt, ka tā ir nepārtraukta prāta cīņa ar sirdsapziņu, kas iezīmē rīcības izvēli un atklāj cilvēka īsto vērtību skalu, un tieši tai arī pievēršas Moppelas iestudējums. Hēfgens, kuru ar izteiksmīgu plastisko partitūru un precīzu psiholoģisko stāvokļu fiksējumu izrādē atveido Juhans Ulfsaks, ir talantīgs aktieris, kuram patīk būt uzmanības centrā un kurš sapņo izrauties no provinces teātra šaurības. Viņš grib un var nospēlēt Mefistofeli Gētes “Faustā” tā, kā to neviens līdz šim nav spējis, taču šo grandiozo izdevību piedāvā vienīgi pie varas nākušie nacionālsociālisti. Ko darīt? Viņu politika Hendrikam nav pieņemama, bet piedāvājums pacels viņu slavas virsotnē un nodrošinās spožu karjeru. Kā tas viss izvēršas un kā pārvērš Hēfgena dzīvi, aktieru ansamblis uz skatuves izspēlē dinamiski savirknētās sižeta ainiņās ar attiecīgajam laikmetam pielāgotiem kostīmiem un uzvedības manieri, ļaujot skatītājam ne vien morāli nosodīt Hēfgena nepiedodamās izvēles, bet arī pārcilāt sevī plašāku ar tām cieši saistīto jautājumu loku.

Vizuāli un konceptuāli saistoša festivālā bija Juhana Ulfsaka Von Krahl teātrī veidotā Larsa fon Trīra slavenās filmas “Melanholija” (Melanhoolia) adaptācija skatuvei. Protams, panākt to izteiksmes spēku, kas piemīt filmai, uz skatuves nav iespējams, tādēļ režisors savā sižetisko notikumu interpretācijā velk apzinātas paralēles ar Platona alas fenomenu. Neraugoties uz bīstamā spēka tuvošanos Zemei, kāzu rīkotāji un viesi turpina ceremoniālo pasākuma svinēšanu, it kā nekas nebūtu noticis. Viņi dzied karaoki (īpaši noskaņai atlasītas popmūzikas melodijas), dejo, jokojas, vēl ilgu mūžu jaunlaulātajiem, jo tā ir visiem pazīstamā realitāte, un netic, ka ārpusē notiekošais ir patiesība, kas tūlīt izdzēsīs ne tikai viņu priekšstatus par īstenību, bet arī dzīvību. Vienīgā, kas kaut ko apjauš, ir līgava, kuras brīžiem neadekvāto rīcību Katarīna Tamme lieliski izspēlē asociatīvi paspilgtinātās uzvedības epizodēs, taču pārējie to neuztver nopietni, jo esam taču pie savas “alas” tā pieraduši, ka nespējam vai pat negribam ieraudzīt žilbinošo gaismu ārpusē.

Interesants igauņu atradums ir Kosovas autora Jetan Neziraj luga “Audience pie Vaclava Havela”, kuru Madis Kalvets ar nosaukumu “Audience” (Audients) iestudējis teātrī R.A.A.A.M. Dramaturga iedvesmas avots esot bijusi tāda paša nosaukuma Havela autobiogrāfiskā luga, taču viņš darbības vietu no alus brūža ir pārcēlis uz teātri un sarakstījis dialogus, kas absurdā manierē izgaismo ierēdņu attieksmi un attiecības ar mākslas pasauli. Visai dīvains izmeklētājs, kura lomā iejūtas Henriks Kalmets, ģenerālmēģinājuma laikā ierodas vizītē pie Prīta Vaigemasta teātra direktora, lai apspriestu kaut kādu “teātra failu”. Sarunas sākumā vērpjas ap finansēm, teātra tekošajām vajadzībām, telpu stāvokli, izrāžu māksliniecisko kvalitāti, aktieru profesionalitāti un aizsniedzas pat līdz Staņislavska sistēmai, taču rast skaidrību, kurš kuru un par ko šajā disputā īsti apsūdz, nav iespējams. Pa starpu vēl aktieru ģērbtuvē tiek atrasts kokaīns, un, kad abi izrādes varoņi jau to ir pieklājīgi sašņaukušies, saruna pārvēršas groteskā “divu gulbīšu” dejā, atklājot vienu otru slēptu kaislību, kas pavīd aiz visa šķietamā izmeklēšanas procesa. Atšķirīgās toņkārtās ieturētās sarunas fāzes abi aktieri izspēlē ļoti profesionāli, gradējot dažādus spēles stila elementus, ļaujot skatītājam komiskā gaismā aplūkot to bildi, kurā spilgti atplaiksnī birokrātijas sadursme ar bohēmisko teātra pasauli.

Nezūdošā interese par klasisku tekstu iestudējumiem šoreiz mani pamudināja izvēlēties vienu [1] (festivāls piedāvāja divas) no Endlas teātra galvenā režisora Ingomara Vihmara iestudētajām “Trīs māsām” (Kolm ode), un, uzreiz jāsaka, tādu vilšanos sen nebiju piedzīvojis. Atsaukšanās uz Čehova neapmierinātību ar lugas pirmo iestudējumu 1900. gadā, kurā, viņaprāt, komēdija tika pārvērsta par drāmu, režisoru starpā ir visai izplatīta, taču pretenzija uzvest lugu tā, kā to iecerējis Čehovs, tik un tā paliek vien neveikls mēģinājums attaisnot savu interpretāciju. Pieņemot, ka “Trīs māsas” ir tikai triviāls stāstiņš par māsām un brāli kādā Krievijas garnizona pilsētiņā, par viņu garlaicīgo dzīvi un nebeidzamo čīkstēšanu pēc Maskavas, un izmantojot “bezattieksmes” (igauņi kuluāros to sauc par '”nulles stilu”) aktierspēli pārstāstīt to raupji sastellētas dekorācijas ielokā uz skatuves nu nekādi nenozīmē atjaunot Čehovisko skatījumu. Tas nozīmē tikai vienu – noplicināt lugu līdz kailam sižeta karkasam un garlaicīgā aktiereksistences manierē izklāstīt to publikai, kura nekad nav lasījusi nevienu Čehova darbu.

Teātra pievēršanās netradicionālām spēles formām pasaulē un arī Igaunijā kļūst arvien vērienīgāka, un festivāls to ne vien uzskatāmi apliecināja, bet pārsteidza ar vairāku laikmetīgo izrāžu piedāvājumu, kas izraisīja patiesu sajūsmas vilni publikā. Par manu absolūto favorīti kļuva izrāde “72 dienas” (72 paeva), kuru Igaunijas Mūzikas un Teātra akadēmijā doktorantūras studiju ietvaros ir radījuši Tīts Ojaso un Džakomo Veronezi ar līdzautori Enu-Līsu Semperi. Performanci iedvesmojošais izejas punkts ir kādas amerikāņu žurnālistes ceļojums apkārt pasaulei, kuru 1889. gadā, pārspējot Žila Verna slavenā romāna “80 dienās apkārt zemeslodei” varoņus, viņa paveica 72 dienās. Žurnālistes galvenais uzdevums bija īsu piezīmju veidā aprakstīt visu redzēto. Savukārt izrādes veidotāji baltā skatuves telpā ar tukšiem plauktiem aizmugurējās sienas platumā izspēlē līdzīgas fantāzijā uzburtas ceļojuma piezīmes, kurās vienpadsmit aktrises vizuāli plastiskā formā tēlaini fiksē visu, ko šodien varētu ieraudzīt iedomāta vilciena logā. 

Pēc nelielas vēsturiski ieturētas ievadreminiscences, kas sagatavo publikas uztveri priekšāstāvošās spēles stilistikai, skatuve tiek piepildīta ar milzīgu drēbju, apavu, modes preču un sadzīvē lietojamu priekšmetu kaudzi. Strikti ritmizētas mūzikas pavadījumā, kas izvērstākās epizodēs pārklājas ar labi pazīstamām popmūzikas dziesmām, meitenes klīst pa skatuvi, nesteidzīgi pārcilā zemē guļošo mantu haosu, kaut ko izvēlas, pārģērbjas un citu pēc cita rada dažādās pasaules malās visos sabiedrības slāņos novērojamus tēlus. Uz kādu brīdi tie sastingst izteiksmīgās vai tipāžam raksturīgās pozās, gatavi selfijam vai momentuzņēmumam, un atkal izgaist, lai citā spēles punktā dzimtu jauns tēls. Izlietotie tērpi un rekvizīti tiek akurāti sarindoti tukšajos plauktos, un, kad pēdējais izrādes personāžs izslīd no mūsu neatslābstošās uzmanības loka, arī pašas meitenes saguļas šajos plauktos. Perfekta fināla bilde: mūsdienu patērētāju sabiedrības spožums un posts visā savā krāšņumā.

Savdabīgi veidotais Renātes Kērdas priekšnesums Tartu Jaunajā teātrī igauniski saucas Lood, un to var tulkot divējādi: gan kā “Stāsti'”, gan kā “Gara līmenis”. Kombinējot abas nozīmes, mēs it kā iegūstam burvju atslēdziņu sižetiski nesaistīto skatuves norišu uztverei, kas ļauj skatītājam nonākt līdz brīvām refleksijām par dažādiem cilvēka eksistences stāvokļiem, gara, iztēles lidojumiem un rīcības dīvainībām. Ar vieglu humoru un cirka elementiem piesātinātā aktieru darbošanās uz skatuves atgādina, ka spēle per se ir viens no pašiem senākajiem kultūras pirmelementiem, un, ja tajā ieliek tādu izdomu un virtuozitāti, kādu pieci aktieri (neviens no viņiem nav cirka mākslinieks) demonstrē savās atjautīgajās manipulācijās ar vinila platēm un to konvertiem, tad spēle dāvā prieku gan tās izpildītājiem, gan vērotājiem.

Ņemot to vērā, festivāls piedāvāja interesentiem noskatīties Igaunijas “Dejas balvu 2022” ieguvušo performanci “Ēdenes detaļa” (Eden detail). Jettes Lonas Hermanis (jā, jā, Alvja Hermaņa meitas) un Johana Rozenberga veidotais iestudējums būtībā ir visai komplicēts savas identitātes meklējums aizgājušo laiku vēstures labirintos, kur saplūda un sajaucās dažādas asinis, dažādas tautības, dažādas mitoloģijas, tradīcijas un pasaules redzējumi. Varbūt nedaudz haotisks, bet ļoti spēcīgi dejā un kustībās vizualizēts klejojums zemapziņas dzīlēs, mēģinot vienā veselumā sakausēt kontroversālas versijas mūsu šodienas identitātes apjausmai. Ķermeņa semiotika laikmetīgajā dejā joprojām ir grūti definējama, tādēļ skaidrot uz skatuves notiekošo nav lielas jēgas, redzējumi tikpat atšķirsies, taču pastāv tāds vienojošs faktors kā horeogrāfija, kas savij kopā atsevišķos pavedienus un iedarbojas uz mūsu estētisko uztveri, ļaujot nonākt pie vairāk vai mazāk kopīgas izpratnes un vērtējuma. Abu mākslinieku veidotās performances horeogrāfija ir ne vien pārsteidzoši detalizēti izstrādāta un profesionāli virtuozi izpildīta uz skatuves, bet apvienojumā ar gaismas un mūzikas niansētajām partitūrām rada tik spēcīgu asociatīvās un emocionālās izteiksmes lauku, ka skatītājs vienkārši nespēj tam neatsaukties un neiesaistīties vēstījuma atšifrēšanā.

Protams, redzētās izrādes neatspoguļo visaptverošu Igaunijas teātra ainu. Mazliet neskaidra paliek iestudējumu atlase, jo nominēto izrāžu nav daudz, taču izbaudīt rudenīgos teātra ražas svētkus Tartu patīkamajā atmosfērā ir labs impulss teātra attīstības izpratnei gan profesionāļiem, gan vienkāršam skatītājam.