Ilvita Liepiņa

LKA Drāmas un teksta studiju BSP studente

AKTIERIS RUNĀ: Agate Krista

JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds t.s. Jaunā Rīgas teātra aktierkursam (2022) – no gandrīz 300 jauniešiem tajā tika uzņemti 18, studijas pabeidza 12, bet šobrīd JRT trupā ir 11 jaunie aktieri.

2022./2023. gada sezonas beigās aktuālā jauno aktieru pārpirkšanas konflikta gaismā jāpiebilst, ka visas ciklā publicētās intervijas tapušas pirms domu apmaiņas starp Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra vadībām, savukārt daži no uzrunātajiem JRT aktierkursa absolventiem no intervijām dažādu iemeslu dēļ atteicās.

Ar Agati esam sarunājušas tikties Jaunajā Rīgas teātrī (turpmāk – JRT). Sagaidīšana ir sirsnīga un īpaša – aktieru grimētavā mani jau gaida tasīte ar kafiju. Iepazīstamies, katrai rokās pa kafijas tasei – un sākas īpašās sarunas par teātri.

Sākšu ar “tradicionālo” jautājumu – Agate, kā tu nokļuvi teātrī?

Kad pabeidzu vidusskolu, aktierus uzņēma Valmieras kursā. Uz šiem iestājeksāmeniem es neaizgāju, lai gan man ļoti gribējās – es vienmēr esmu zinājusi, ka vēlos būt teātrī, man pat bija vienalga, kā un kāpēc. Biju gatava būt par ģērbēju vai garderobisti – man bija nozīmīgi būt teātra mājā, taču, jā, uz iestājeksāmeniem neaizgāju, tajā gadā izvēlējos strādāt. Kāpēc? Jo es sapratu, ka tik nenormāli to gribu, ka tas ir neveselīgi, ar šādu attieksmi nevēlējos iestāties. Nākamajā gadā uzņēma JRT aktieru kursu – biju gatava mēģināt, lai gan, protams, man bija ļoti bail. Šis bija apzināts lēmums – zinu, ka daudziem aktieriem ir dažādi interesanti stāsti – “gāju garām, izlēmu pamēģināt”. Man tā nebija.

Pastāsti par iestājeksāmeniem!

Kad tuvojās iestājeksāmeni, domāju: “Bāc, man ir blondi mati – uzreiz padomās, ka neesmu pārāk gudra. Jākrāso tagad brūni, jo teātrī taču tiek tikai gudrie cilvēki!” (Smejas.) Tad es sapratu – nu, nē, brūnus matus nekrāsošu. Tad domāju, ka man nesmuka acu krāsa – kaut kas jāmaina! Nopirku krāsainās lēcas. Kaut kāds marasms! (Smejas.) Domāju visas savas “nepilnības” uz šīm desmit minūtēm noslēpt. Tagad atceroties tas šķiet absurdi. Pirmajā kārtā gājām telpā pa desmit cilvēkiem. Atceros, ka domāju – visi tik nenormāli kruti! Stājās arī Marija Luīze Meļķe, skaitot savu pašas sacerēto dzejoli desmit minūšu garumā, citi tik skaisti dziedāja. Domāju, nu kā es tikšu? Taču darīju, ko varēju, nebija citu variantu. Biju šausmīgi uztraukusies. Naktī uzzināju, ka esmu tikusi otrajā kārtā. Tas man tiešām bija pārsteigums, jo tika tikai divdesmit astoņi cilvēki. Otrajā kārtā es jau biju pārliecinātāka par sevi.

Vai pirms akadēmijas nodarbojies ar aktiermākslu?

Jā, biju daļa no “Rīgas Pantonīmas”. Ļoti, ļoti patika. Tas man daudz deva. Plastika, kustības, kuras tur apguvu, man ļoti palīdzēja studijās. Patiesībā es visu mūžu domāju, ka iešu uz režisoriem, bet JRT režisorus neuzņēma. Es domāju – nu, ko tad es publikas priekšā!? Man bija draugs – klasesbiedrs, kurš gadu iepriekš iestājās režisoros. Bet mēs vienmēr runājām, ka viņš būs tas aktieris un es – režisore, bet beigu beigās notika otrādāk. (Smejas.)

Vai, iestājoties aktieru kursā, tevī sabruka kādas ilūzijas par to, kā ir būt aktrisei? Iespējams, visu biji iztēlojusies citādāk?

Noteikti biju iztēlojusies lielāku bohēmu, nepārtrauktu divu centimetru staigāšanu virs zemes, bet, protams, iestājoties tas mainījās. Mācoties aktieros, tu nepārtraukti esi rūpnīca, kas ģenerē idejas. Man tas likās tik sarežģīti. Domāju, ka studentam iedod tekstiņu un viņš dara, kas jādara (smejas). Izrādās, pašam ir jādomā etīdes, jātaisa izrādes. Patiesībā tas joprojām ir izaicinājums, jo tu visu laiku pats esi cenzētājs, visu laiku apšaubi savu gaumi. Nebiju domājusi, ka tā būs tik liela iekšēja cīņa ar sevi un savām idejām. Iepriekš noteikti biju daudz pašpārliecinātāka, nekā esmu šobrīd. Tagad es zinu mazliet vairāk, kas ir labs un slikts. Tu sevi sāc šaustīt, tev ir grūti eksistēt. Otrajā kursā Alvis [Hermanis] man teica: “Zini, Agate, pirmajā kursā tu biji trakāka!” Skaidrs, ka tu sāc lauzt un ierobežot sevi.

Saprotu – esi laimīga, ka studiju posms beidzies. Nepietrūkst?

Jā, es tiešām esmu laimīga, ka šis posms ir beidzies. Varbūt pietrūkst kaut kas no “ballītes”, tās aizkulises, bet ne pašas mācības, jo tās tiešām bija ļoti intensīvas – astoņos no rīta jau jābūt baletā, trijos jau skrien uz šejieni [JRT] un taisi etīdes, spēlē tās un tad jau septiņos vakarā spēlē izrādē. Pēc izrādes atkal taisi etīdes nākamajai dienai. Arī sestdienās ir mācības. Principā, kad esi tajā ritenī, tad to nejūti, bet, lai es vēlreiz ietu to darīt – nē, paldies.

Kā bija kāpt jau pirmajā kursā uz JRT skatuves?

Zini – šobrīd ir ļoti izplatītas panikas lēkmes, veģetatīvās distonijas, un es brīnos, kā mums visiem tajā laikā tās nesākās. Es atceros pašu pirmo izrādi. Stāvam aizkulisēs un tūlīt jāiet uz skatuves – man dauzās sirds, jūtu aukstos sviedrus. Es nesapratu, kur vispār atrodos, ar ko nodarbojos. Tagad, kad to saprotu, es nemūžam neuzkāptu uz skatuves bez jebkādas pieredzes. Mēs tajā laikā akadēmijā mācījāmies tikai divus mēnešus, mēs burtiski nebijām neko iemācījušies. Laikam jau arī tur bija tas ārprātīgais šarms. Pēdējo reizi spēlējām “Kalpa zēna vasaru”, kad bija izlaidums, un tas jau bija pavisam kas cits. Visi tagad tādi prātvēderi, zina, ko dara (smejas).

Izklausās, ka jūs bijāt ģimene, kas kopā uzauga.

Tā tiešām arī bija. Vakar tieši kādam stāstīju – studijas bija posms, kad, atnākusi uz skolu līdz vēlam vakaram, esmu kopā ar šiem cilvēkiem, tad kāpju trolejbusā, kur atkal ir daudz cilvēku, un mājās arī ir cilvēki. No trolejbusa līdz mājām bija mazs, mazs posmiņš, kad es nesatiku nevienu. Tas bija divu minūšu gājiens, kuru es gāju ļoti lēni. Es sapratu, ka man nav pat vairs savu domu. Tu visu laiku esi ar cilvēkiem. Mēs – kurss, kļuvām tik līdzīgi, parādījās pat viena domāšana. Bijām kā maziņa sekta (smejas). Tomēr, paldies Dievam, esam iznākuši no akadēmijas kā pilnīgi dažādas, unikālas personības. Mēs tiešām esam ļoti dažādi, kas, manuprāt, ir Alvja nopelns – viņš mūs nesalauza un neiebāza visus vienā, mazā kārbiņā.

Vai jūsu kurss jutās piederīgs Kultūras akadēmijai? Šķiet, bijāt ļoti nošķirti no pārējiem.

Labs jautājums! Jā – mēs pilnībā tā arī jutāmies, bijām tādi kā autsaideri. Tu aizej uz Ludzas ielu – jūties nepiederīgs, aizej uz “Zirgu pastu” – jūties nepiederīgs, bet šeit [JRT] tu esi mājās. Iemesls gan jau bija tas, ka mēs nebijām diendienā kopā ar akadēmijas pasniedzējiem. Mums bija Alvis. Pat izlaidumā bija tā jocīgi, jo bija vairāki kursi, kas beidza akadēmiju vienā laikā, bet viņi šķita sveši. Šī iemesla dēļ mēs uztaisījām izlaidumu arī šeit – JRT ēkā. Šeit mums bija īstie svētki.

Ko Tev nozīmē – “sajust tēlu”? Kā bija sākumā, kad tikko nokļuvi teātra pasaulē?

Sākumā mēs, protams, centāmies visu darīt pēc aktiermeistarības ābeces, pildīt visu godprātīgi, par tipāžiem pat īsti nedomājām. Tad mums sāka pasniegt Guna Zariņa. Viņa strādāja ar raksturlomām kopā ar mums. Man pagrieziena punkts bija, kad mēs ar Vili Daudziņu sākām taisīt “Latviešu stāstus”. Tad es pirmo reizi sastapos ar dzīvu cilvēku, dzīvu domāšanu – nevis izgudrotu. Šobrīd, strādājot pie tēla, mēģinu saprast, ko tēls vēlas panākt no konkrētās situācijas, kā viņš uztver to. Pēc tam tas izriet arī fiziski – kā tu kusties un kāpēc tu kusties. “Latviešu stāstos” es spēlēju sievieti, kas nepārtraukti smaida. Vīrs viņai stāsta, ka viņu nemīl, bet sieviete tikai klusi smaida. Ir jāmēģina atšifrēt, kāpēc šis cilvēks tā dara. Piemēram, šobrīd es spēlēju “Dzimšanas dienas kūkā”. Manam tēlam šajā izrādē nepārtraukti ir saraustīta mute, pacelta augšlūpa. Pat ja es pati to esmu izdomājusi, visu laiku ir jāsaprot, kāpēc tēls tā dara. Tas veido tēla raksturu. Man ļoti palīdz, kad es mēģinu saprast, ko tēls jūt pret apkārtējiem cilvēkiem. Tā es spēju veidot visu iekšējo pasauli. Kā katrs cilvēks – es zinu, kā es jūtos, kad ieeju telpā, kurā ir daudz cilvēku. Tāpat arī tēls kaut kā jūtas par to. Kā Agate jūtas pret vīriešiem, kā tēls jūtas pret vīriešiem? Tēls ir vēl viens cilvēks. Sākumā, protams, tu spēj iziet tikai pats no sevis, lai vispār būtu patiess tajā, ko dari.

Jā, patiesībā jau skatītājs var ļoti labi redzēt, vai aktieris spēlē arī iekšējo konfliktu.

Jā, noteikti. Dažreiz mums liekas, ka mēs varam apmānīt skatītāju, bet patiesībā jau to nevar.

Nesen redzēju tevis minēto izrādi “Dzimšanas dienas kūka”, kuras režisors ir Alvis Hermanis. Tavam tēlam izrādes laikā ir strauji jānoveco – līdz ar to jāmaina, piemēram, runasveids. Tas ir citādi, sarežģītāk, vai ne?

Jā, tas bija ļoti sarežģīti. Man šķita, ka būs sarežģītāk nospēlēt vecumdienas, bet izrādās – jaunību. Tu kaut kā esi izdomājis, ka pārejai jābūt lielākai, bet tad, kad sāc spēlēt septiņpadsmitgadīgu meiteni, pēkšņi saproti, ka patiesībā spēlē kaut kādu piecgadnieci. Netīšām, protams. Lai gan mans vecums ir tuvāks šai septiņpadsmit gadīgai meitenei, nevis piecdesmitgadīgai sievietei. Jocīgi. Sākumā es, iespējams, spēlēju vienkāršāk, bet tagad, iedzīvojoties tēlā, saprotu, ka nianses jau ir daudz smalkākas, kur es varu izlavierēties – ne tikai balsī un kustībās. Spēlējot man galvā vienmēr sēž vecmāmiņas seja. Izrādē manam tēlam ir daudz mirkļi, kur tas skumst. Tad es ieraugu vecmāmiņas seju un iedomājos, kā vecs cilvēks skumst, vai esmu redzējusi savu vecmāmiņu skumju? Tas laikam ir tas, kas mani iedvesmo. To ir vieglāk atpazīt, bet septiņpadsmitgadīgas meitenes es īsti nepazīstu, tas ir mans izdomas auglis. Jā, kad sākām mēģināt, tas bija ārkārtīgi sarežģīti.

Cik ilgi strādājāt pie izrādes?

Strādājām pie izrādes mēnesi, kas īstenībā ir ļoti īss laika posms. Interesanti, ka mēģinājumu procesā jutos šausmīgi lieka. Šķita, ka visa dzīvība notiek, bet es tur varu arī nebūt. Es to režisoram arī pateicu, ka jūtos lieka. Tad mēs nonācām pie slēdziena, ka vienmēr ģimenē ir tas viens cilvēks, kurš satur ģimeni kopā, un, ja viņš pazustu, tad, visticamāk, tā vairs nesanāktu kopā, nesatiktos. Tad, kad es sevī pieņēmu, ka tomēr esmu šajā izrādes ģimenē svarīga, tad viss sāka plūst.

Katra izrāde ir citādāka? 

Jā! Man katru reizi pēc tam pajautā: “Kā izrāde?” Aizvakar rakstu, ka baigi sāpīgā, nu, tā, ka tiešām ļoti sāpīga. Par vakardienas izrādi rakstu, ka bija tā trausli un kaislīgi. Jā, katru reizi ir šādi mazi novērojumi, kas principā ir sajūta. Ir, protams, konkrētas nianses, kas mainās, bet, jā – sajūta un emocijas katru reizi ir citādas. Protams, kādreiz uznāk arī apnikums. Noej no skatuves un saproti, ka kaut kas nebija, nebija nekas tāds kā citas reizes, bet neko darīt – ir, kā ir. Svarīgi gan ir atcerēties, ka tev tā, iespējams, jau ir piecdesmitā izrāde, bet skatītājam – pirmā un pēdējā.

Ja ir iespēja, man patīk aiziet arī otro reizi uz vienu un to pašu izrādi. Man ir svarīgi redzēt dažādību un atšķirības. Pavisam interesanti ir salīdzināt ģenerālizrādi ar kādu piekto, piemēram.

Man šķiet uz desmito izrādi ir jau vērts iet (smejas). Ģenerālmēģinājumu tiem, kas mācās teātri, piemēram, tev, jā, ir interesanti redzēt, bet ģenerālmēģinājumā katrs aktieris vēl domā par sevi, kāds vēl tikai par tekstu.

Agate, kā tev ir ar teksta mācīšanos?

Atkarīgs, kāds teksts. Kad iestudējām izrādi “Ekspedīcija “Jāzeps””, teksts nāca ļoti viegli, jo tā ir dzeja. Jā, Rainis man palīdz. Man ir vizuālā atmiņa – es atceros, kā teksts izskatās uz lapas, un kaut kā pēc pirmā burta zinu, kas būs tālāk. Smadzenes patiesībā ļoti ietrenējas, tagad jau ar tekstu ir daudz, daudz vienkāršāk – piemēram, mazu rindkopiņu vienreiz izlasu un atceros, bet agrāk, piemēram, kad spēlēju izrādē “Svaigās asinis” un man bija jāiemācās trīs monologi, bija ļoti grūti. Atceros, kā mocījos, raudāju un pārdzīvoju. Katrreiz jānāk un jārāda, kā to monologu esi sagatavojis, bet ko es varēju būt sagatavojusi, ja knapi atcerējos, kas ir jāsaka? Tagad ir citādāk – tu paļaujies arī uz savu pieredzi, jo zini – ja nu gadījumā kaut ko aizmirsti, vismaz zini, ko runā un kāpēc runā, līdz ar to varēs izslīdēt cauri. “Dzimšanas dienas kūkā” mums gan bija nosacījums, ka neliekam klāt savus vārdus. Tur nav īsti sarunvaloda, tādēļ nepiestāv ikdienišķā pļāpāšana. Tad, protams, ir mazliet sarežģītāk, jo, piemēram, dzejā arī nevar īsti improvizēt. Nu, varbūt kāds var, bet es ne gluži…

Improvizējot dzejā mainās nozīme, manuprāt.

Jā, un visi jau dzird, ka tu pats kaut ko piedomā klāt.

Jā, it īpaši Raiņa dzeju, piemēram, izrādē “Ekspedīcija “Jāzeps””.

Jā, tā ir. Man bija viena izrāde, kurā viss norit labi, bet tad ir pēdējais teikums, kas man jāsaka, bet saprotu, ka esmu ieklemmējusies uz vienu vārdu, jo nezinu, kā pabeigt teikumu. Atskaņas man vispār nebija galvā, saprotu, ka jau runāju ar saviem vārdiem. Es ieklemmējos uz vārdu “zilā, zilā…”. Es nezināju, ko darīt. (Smejas.) Bet citās izrādēs tā nav gadījies.

Vai rakstījāt tēlu dienasgrāmatas?

Vienmēr rakstījām tēlu leģendas. Alvis Hermanis mums bija arī runas pasniedzējs – viņam svarīgākais bija iemācīt mums domāt. Nozīmīgi ir nevis perfekti runāt, bet zināt, ka tava doma iet uz priekšu un kāpēc. Alvis mums lika rakstīt prozu, ko iemācījāmies no galvas un runājām. Kad mēģinājām izrādi “Trīs māsas”, bija jāuzraksta, kāds bija mūsu tētis. Man bija jāspēlē Irina – man bija jāsaprot un jāuzraksta, kā viņa raksturo savu tēti, kādi ir labākie atgadījumi ar viņu. Skaidrs, ka tas ļoti, ļoti palīdz.

Arī pandēmijas laikā rakstījāt, vai ne?

Jā, pareizi! Man bija šausmu stāsts (smejas). Tu uzraksti savu pandēmijas stāstiņu, kurš ir izgudrots, tad nofilmē. Man bija stāsts par meiteni, kas ir ļoti pārbijusies, jo viņai šķiet, ka viņai ir kovids un vēl arī suns ir pazudis. Tagad skatoties – tas stāsts ir saraustīts. Biju uzkrāsojusi arī riņķus zem acīm, lai izskatītos ticami. Kad šis video tika ielikts feisbukā, protams, lasīju komentārus, lai zinātu, kā cilvēki reaģē. Komentāros lasīju: “Ak, Dievs – kāda narkomāne, taču atdodiet meitenei suni!” Man privāti rakstīja ziņas, ka iedos man naudiņu, lai es varu dabūt suni. Es šausmīgi pārdzīvoju, raudāju, ka visi mani zākā, ka esmu narkomāne, neglīta. Bija pāris cilvēku, kas komentāros ierakstīja: “Draugi, tā ir aktrise, stāsts nav īsts.” Tas deva ticību cilvēkiem (smejas). Tagad jau, protams, man nāk smiekli un liekas, ka viss bija feini, ja jau cilvēki noticēja, bet tajā mirklī tas bija baigais pārbaudījums. Feisbukā tevi redz vairāk cilvēku nekā teātra zālē, un komentārus izsaka katrs, kuram nav slinkums.

Kā tu uzņem kritiku? Vai lasi recenzijas par izrādēm, kurās spēlē?

Dažas lasu – tās, kuras man iesaka. Lasu cilvēku recenzijas, kuru viedokli es cienu. To “kritiku”, kas publicēta kaut kādos mistiskos portālos, es vairāk nelasu. Tas ļoti sažņaudz. Vērtīga kritika ir tā, no kuras vari paņemt, nevis kur esi pilnībā nozākāts…

Jā – jāatrod cilvēki, kuru viedoklim uzticies!

Jā, lai gan – cik cilvēku, tik viedokļu. Dienas beigās tomēr ir svarīgi uzticētiem tam, ko režisors ir teicis. Ja režisors saka, ka tu dari labi un nekas nav jāmaina, tad tā arī jādara. Sākumā bija citādāk – es lasīju visu un gribēju zināt, vai kāds ir pieminējis manu vārdu. Protams, tagad arī gribas, lai uzslavē – to es tad izlasu, papriecājos, bet tā, ka es būtu atkarīga no tā, – tā nav.

Jāmāk nošķirt objektīvu kritiku no neobjektīvas!

Jā! Tāpat arī, ja raksta, kā mēs iepriekš runājām, par ģenerālmēģinājumu vai pirmizrādi – pats saproti, ka neesi vēl līdz galam pārliecināts tajā, ko dari. Tad, protams, esi daudz trauslāks, sāc apšaubīt visu, ko dari.

Vai tev ir kāds īpašais cilvēks, kura viedoklis tev ir īpaši svarīgs?

Ļoti liela loma ir manu “lielo” kolēģu viedoklim – viņi vienmēr pasaka godīgi. Pateiks, kas ir labi, pateiks, pie kā jāpiestrādā. Viņiem es absolūti ticu un uzticos. Zinu, ka noteikti nevēl ļaunu. Protams – gribot negribot lielākā autoritāte paliek Alvis Hermanis. Gunas Zariņas viedoklis man ir īpaši nozīmīgs un palīdz – tas sēž atmiņā ļoti ilgi. Guna ir ļoti kritiska pret sevi, un līdz ar to viņa ir arī kritiska pret to, ko redz, un tas ir pamatots absolūtā meistarībā.

Kura tavai sirdij bijusi nozīmīgākā loma?

Tā ir Ernestīne izrādē “Dzimšanas dienas kūka”. Tā ir arī pirmā reize, kad esmu uz skatuves nepārtraukti – kas ir absolūti cita pieredze nekā, kad tu uznāc uz konkrētu ainu un tad noej nost. Bet tu turi to visu kopā un izej ceļu no A līdz Z. Izrādes tēma man ir ļoti mīļa – par ģimeni, un gribot negribot tu vienmēr domā par savējiem – tādēļ tas ir dārgi.

Kā tu esi iejutusies teātra kolektīvā? Tas noteikti bija citādi nekā citiem aktieriem, jo, pabeidzot akadēmiju, bijāt ar JRT kolektīvu jau kopš pirmā kursa.

Baigi forši! Mēs visi esam iejutušies – kāds ātrāk, kāds vēlāk, bet esam! “Dzīvojot” JRT ēkā jau studiju gados, sanāca sadraudzēties. Piemēram, Vilis un Guna mums pasniedza studiju gados, līdz ar to jau izveidojās attiecības. Man mācoties tika dota iespēja spēlēt izrādē “Vēlā mīla” kopā ar Gundaru [Āboliņu] un Regīnu [Razumu] – arī tad tu sadraudzējies. Tagad draudzības ir daudz vairāk, arī ciešākas. Jā, nebija tā krasā pāreja, ka mēs pēkšņi ierodamies: “Sveiki! Mēs tagad būsim kolēģi!” “Lielie” aktieri ir absolūti brīnišķīgi, viņi mūs tā mīl – un mēs to ļoti, ļoti jūtam. Viņi uztraucas par mums, grib vienmēr palīdzēt. Mēs jebkurā brīdī varam pieiet, piemēram, pie Andra Keiša, lai paprasītu padomu. Man tas katru reizi nones jumtu (smejas)! Mēs ar kursu reizēm aizbraucam pie kāda no kolēģiem ciemos – tā tiešām šobrīd ir draudzība. Viņi nav vairs tikai pasniedzēji, visos pasākumos mēs esam līdzvērtīgi – tas tiešām ir forši!

Ir aktieri, kas neizvēlas būt pastāvīgi vienā teātrī. Kā ir ar tevi – vai nākotnē sevi redzi kā štata aktrisi vai tieši pretēji – kā “brīvmākslinieci”?

Man īpaši pēdējā gada laikā ar Ernestīnes lomu ir kaut kā atvērusies vaļā vēl viena čakra, kur es saprotu – es tiešām mīlu būt šeit un neredzu sevi nekur citur. Man ir darbiņi, kurus daru ārpus teātra, piemēram, ierakstu multfilmas, kas man ļoti patīk un ko vēlos darīt vēl un vēl, režisēju video klipus – tas ir tas, kur varu izpausties, ja man prasās.

Māju sajūta, vai ne?

Jā, šeit man tiešām ir māju sajūta! Vienīgais, par ko esmu domājusi, – man gribētos dzīvot citā pilsētā, bet tad es saprotu, ka teātris ir vienā punktā un ir jābūt šeit! Man ir jānoliek tiesības, un tad tik dzīvo, kur gribi, un braukā! (Smejas.)

Vai vienmēr piekrīti režisoram? Vai uzticies?

Man pieredze pārsvarā bijusi ar Alvi, vienīgais cits režisors, ar ko esmu strādājusi, ir Inga Tropa. Pie Gata Šmita arī ir spēlēts, bet mums ar kursabiedriem tā bija maza loma – līdz ar to nebija tāda pieredze. Protams, es uzticos režisoram. Jā, man ir daudz jautājumu, bet mēs runājam par to, ejam diskusijas ceļu. Ir jāzina sava motivācija. Reizēm tas, ko tev pasaka, tev neko nenozīmē, bet ir jāatrod kaut kas, kas tev palīdz izpildīt režisora vēlmi. Tādā ziņā laikam esmu pateicīga aktrise.

Pieskaroties jautājumam par režiju – ko tu vēlies redzēt uz JRT skatuves? Vai spēj iedomāties sevi kā režisori izrādei savā teātrī?

Tagad es noteikti negribētu būt režisore – laikam tādēļ, ka esmu piedzīvojusi, ko nozīmē veidot etīdes. Šobrīd tas man vēl ir sarežģīti, un es nejūtos tā, ka manas idejas būtu vērts kādam citam spēlēt uz skatuves. Es ceru, ka ar laiku man šī vēlme būs, – domāju, ka pēc vairākiem gadiem tā varētu parādīties, bet šobrīd tiešām neredzu sevi kā teātra režisori. Tagad, piemēram, izrādes taisa mans kursabiedrs Gerds Lapoška – es zinu un redzu, ka tas viņam ir asinīs. Tāpat arī Toms Harjo – viņam ir sava filma, viņš taisa mūzikas videoklipus. Un arī viņam tas ir asinīs, viņam piestāv. Man šobrīd pietiek ar bērnu dziesmu videoklipu taisīšanu. Režija var izrietēt no tā, ka pats esi pilns – šobrīd es nejūtos pilna un tik zināšanu bagāta, lai es kādam citam varētu teikt, ko spēlēt.

Pieļauju, ka akadēmijas laikā bieži apmeklēji teātra izrādes. Kā ir tagad – vai ej uz teātri ārpus JRT?

Studiju laikā mums bija nosacījums, ka mums ir jāredz visas JRT izrādes – arī mācību procesa dēļ. Arī uz citiem teātriem reizēm aizgājām. Šobrīd mani ļoti interesē, ko dara citi – īpaši studenti. Man ļoti patīk iet uz studentu izrādēm – tur ir tāds svaigums un dzīvesprieks! Tas mani iedvesmo. Nacionālajā teātrī gan sen neesmu bijusi – vēlos to mainīt. Uz Daili es ik pa laikam aizeju – man tiešām patīk redzēt, ko citi dara. Tā tomēr ir viena pasaule, viens teātra burbulis. Dzīvot tikai savā mājā un neskatīties pa labi, pa kreisi, manuprāt, būtu muļķīgi.

Kā tu jūties kā skatītājs zālē, vai pavīd doma – es darītu tā vai šitā?

Noteikti vairs nespēju būt tikai “parasts” skatītājs – un tas ir drausmīgi! Lai gan – es nesen aizgāju uz izrādi “Keruaka ceļš” Dailes teātrī. Tur es aizmirsos, man parādījās tāda dzīvot gribēšana! Es nedomāju par aktiermeistarību, tas bija skaisti! Niklāvs Kurpnieks un Klāvs Kristaps Košins bija brīnišķīgi! Bet kopumā, protams, es visu laiku analizēju pat negribot, piemēram, kā aktieris kustas, ko domā aktieris, kurš šobrīd nerunā. Es domāju, tā ir neatņemama sastāvdaļa. Tu kā aktieris, piemēram, staigā pa ielu un pēti cilvēkus – tu tur neko nevari darīt. Tu skaties uz viņu ķermeņa valodu, kā, piemēram, uz ielas komunicē mamma ar dēlu. Tu noklausies sarunas un visu laiku mēģini ievākt informāciju par cilvēci. Tāpat arī sevi tu nepārtraukti skenē un vērtē – kādēļ tieši šādi es reaģēju uz situāciju. Visbriesmīgākais ir, kad man ir bijuši lieli pārdzīvojumi, es šausmīgi raudu, un tad man uzreiz ir doma: “O, šis jāpiefiksē!” Līdz ar to ieslēdzas tāda kā dalītā personība, un tu sabīsties – kādēļ tu vari šausmīgi raudāt, bet tajā pašā laikā ar vēsu prātu skatīties: “O, kā es interesanti rokas pie sejas pieliku!”

Pēdējā pusgada laikā teātra pasaulē īpaši tiek izcelts jautājums par reliģiju un ticību. Kādas tev ar to ir attiecības?

Mēs esam garīgas būtnes. Arī kara sakarā – šobrīd it īpaši notiek dvēseles raustīšana un nemiers cilvēkos. Tā ir neatņemama cilvēka sastāvdaļa – būt garīgai būtnei, kura tiecas pēc kaut kā vairāk par to, ko mēs spējam redzēt šeit, miesas pasaulē, jo sevišķi teātrī. Tas ir brīnišķīgi, ka par to runā, jo tās ikdienišķās situācijas, kas mums ir un par ko varam taisīt izrādes, ir jautras, bet tā pievienotā vērtība ir tad, kad mainās tava dvēsele, kad tā aug. Ticība, manuprāt, ir neatņemama cilvēka sastāvdaļa. Reliģija ir kaut kas ļoti postošs, kaut kas ļoti nedzīvs, savukārt cilvēks ar ticību spēj būt mierā ar sevi. Bez ticības ir Elle. Es arī šaubos, ka tā ir ticība sev, tas man šķiet pārāk banāli – ticēt sev un saviem spēkiem. Man liekas, ir jābūt kaut kādai augstākai saiknei. Man šķiet interesanti, ka Bībelē tomēr ir rakstīts, ka Dievs ir veidojis cilvēku pēc sava tēla un līdzības, un tu vari ticēt kristietībai, vari neticēt, bet apzināties, ka tu esi kaut kāda daļiņa no Dieva pasaules, vienalga, kas ir tavs Dievs, tas ir īpašāk. Un dzīvošana, man šķiet, kļūst jēgpilnāka.

Šķiet, ka cilvēks vienmēr tiecas pēc kaut kā lielāka.

Absolūti!

Vienmēr interesē cilvēki un viņu attiecības ar grāmatām – pastāsti par tām! Vai pietiek laika izlasīt grāmatu arī sirsniņai?

Es mīlu grāmatas! Reizēm man ir jāpiespiežas, lai es lasītu, bet ātri palieku atkarīga no tā – varu piecelties divos naktī, lai uzzinātu, kas tālāk notiks grāmatā. Absolūti mīļākā grāmata, vismaz šobrīd, man ir Zentas Mauriņas “Dzīves vilcienā”. Šķiet, ka tieši vakar grimētajai stāstīju par to. Pēdējā grāmata, ko esmu izlasījusi, ir Paula Bankovska “Pasaules vēsture”. Kad lasu grāmatu, tad dzīvoju tajā, nevaru iziet no tās ārā. Kauns atzīties, bet tikai nesen izlasīju Dostojevska “Noziegumu un sodu”, un tagad, kad mēģinām, es atsaucos tikai uz šo grāmatu, visiem stāstu, kā bija grāmatā, varbūt vajag paņemt no tā kaut ko. (Smejas.) Es gan neteiktu, ka esmu “grāmatu tārps” – tas nebūtu godīgi. Man ļoti patīk lasīt grāmatas, bet reizēm es vienkārši nelasu – tas ir žēl, protams, bet es mācos sev nepārmest par dažādām lietām.

Tu esi pamēģinājusi būt arī kino aktrise, proti, Toma Harjo filmā “Sēklis”. Kā tu juties uz ekrāna?

Tas bija brīnišķīgi! Tas bija tāds piedzīvojums, ka es to varēju darīt kopā ar saviem kursabiedriem un ka mūsu kursabiedrs ir arī režisors! Tāpēc es arī saku Tomam, ka tā ir viņa vieta, kur būt! Mēs vienpadsmit dienas dzīvojām Pāvilostā, deviņas no tām filmējāmies. Bija sajūta, ka esam vasaras nometnē – pa dienu, ja nav jāfilmējas, ejam uz jūru, dzeram vīnu, pļāpājam, ejam visi kopā ēst. Kad beidzas maiņa – aktieris, kuram tajā dienā nav jāfilmējas, ir uztaisījis vakariņas, un mēs sēžam pie galda, spēlējam galda spēles. Tā šķiršanās, beidzot filmēties, bija tik bēdīga, tik sāpīga, jo mēs visi kopā saaugām – sākot ar aktieriem, beidzot arī ar skaņotāju Verneru, kurš bija ar mums, un Līvu, kura bija first aid [1]. Mums nebija grimētāja un tērpu mākslinieka. Mēs, meitenes, grimējām puikas, taisījām viņiem matus. Paši to nobildējām, lai nākamajā dienā atcerētos, kā tad tas izskatījās (smejas). Tās ir siltas atmiņas! Prieks, ka iemūžinājām mūsu jaunību un varbūt to nemācēšanu līdz galam, kaut kādas savas pirmās prasmes, kas mums ir šajā profesijā. Man šķiet, tas būs tik skaisti – pēc daudziem, daudziem gadiem atskatīties uz šo. Nevaru sagaidīt, kad saviem mazbērniem varēšu parādīt, kāda es jaunībā biju smukiņa (smejas).

Vai labāk jūties uz skatuves vai kameras priekšā?

Drošāk visnotaļ jūtos uz skatuves. Kino ir tas brīnišķīgais, ka vari pamēģināt vēlreiz, bet uz teātra skatuves tu vari pamēģināt vēlreiz tikai nākamajā vakarā. Kino sarežģītāk ir tas, ka emocijas ir nepieciešamas uz sitiena. Teātrī tu tomēr izdzīvo konkrēto stāstu un tad nonāc līdz savai emocionālajai kulminācijai vai sajūtām. Man ļoti, ļoti patīk filmēties kino – tiešām ļoti. Bet vai es to izvēlētos, lai atmestu teātri? Diez vai.