Krāsot ar kustībām
#studentsvērtē īsviedokļi par Latvijas Leļļu teātra izrādi “Riekstkodis un Žurku ķēniņš” Rūdolfa Gediņa režijā
Izrāde kā pusiesākta krāsojamā grāmata
Ketija Jurčenko: Latvijas Leļļu teātra izrādē “Riekstkodis un žurku ķēniņš”, kas balstīta Klāva Meļļa dramatizētā E. T. A. Hofmaņa stāstā, mākslinieks Kristaps Kramiņš izvēlējies uzburt sniegotu pasauli. Baltā krāsa dominē gan izrādes scenogrāfijā, gan aktieru tērpos, kuri vienlaikus apvieno baroka un cirka estētikas iezīmes. Tomēr ar laiku rodas sajūta, ka amizantajās parūkās un pompozajos ģērbos tērptie aktieri saplūst ar scenogrāfiju, kā arī viens ar otru, atstājot pusiesāktas krāsojamās grāmatas iespaidu.
“Riekstkodis un žurku ķēniņš” tiek apzīmēta kā “nedaudz bailīga Ziemassvētku pasaka bērniem un viņu pieaugušajiem”, un jāatzīst, ka, pateicoties gaismu māksliniecei Nikolai Suharevai, īpaši iedarbīgas ir tieši spriedzi raisošās izrādes ainas. Ar tumsas un gaismas kontrastu, kas atrodas nepārtrauktā mijā, tajās tiek uzburta atmosfēra, kas līdzinās rotaļīgai spoku stāstu stāstīšanai zem segas luktura gaismā.
Iestudējums pārsteidz ar izcilu kustības dinamiku, un ne velti, jo tā režisors ir horeogrāfs Rūdolfs Gediņš. Aktieru ansamblis – Rūta Dišlere, Irina Krasta, Malgožata Apse, Anrijs Sirmais, Rūdolfs Apse, Mārtiņš Gailis – iekrāso skatuves telpu, piepildot to ar kustību. Vienā brīdī tie paceļas un atkal nogrimst lūkā, kas iebūvēta diagonālās skatuves plaknē, imitējot vārīšanos zupas katlā, citā izpilda akrobātiskus trikus, bet jau nākamajā dodas cīņā, atrodoties jāšus uz baltām desiņām.
Izrāde ir krāšņa ar neparastām metaforām, ko šķetināt vecākiem, un sirsnīgiem jokiem, kas smīdina mazos skatītājus, bet tās uztveri neatvieglo ātrais temps un lielais informācijas daudzums, kas pasniegts atstāstīšanas manierē. Saprotams, ka, ņemot vērā leļļu teātra specifiku un minimālās iespējas leļļu mīmikas maiņā, dialogi, kas spētu atvieglot uztveri, tiek saīsināti. Tomēr, ja teksta daudzums apgrūtina pat pieauguša cilvēka spēju izsekot sižetam, iespējams, ir jādomā par stāstu virzošās un būtiskās informācijas izcelšanu stāstnieku tekstos.
Lai gan izrādei neizdodas noturēt pilnīgu skatītāju uzmanību visu tās laiku, tā noteikti ir uzmanības vērta aizraujošā aktieru snieguma un kustību dramaturģijas dēļ.
Tu drīksti arī vienkārši būt
Ilvita Liepiņa: Izrāde “Riekstkodis un Žurku ķēniņš”, kas atklāj Latvijas Leļļu teātra jauno sezonu patiesajās mājās, ir drošs un silts apskāviens gan bērniem, gan viņu pieaugušajiem.
“Kad tev gribas kaut ko iztēloties, aizskaiti līdz trīs un saki – atkāpies no manis, Sātan,” mazajai Klārai kārtējo reizi atgādina Irmgarde Faigenbaumas jaunkundze. Jā, šķiet, ka mazās princeses DZĪVĀ pasaule ir tā, kuru tikai viņa piedzīvo un ierauga. Meitenei liek apšaubīt īsto no neīstā, bet kas gan nosaka, kas ir patiess? Šķiet, ka dzīvāks reizēm ir tas, kas ir tur – jā, tur iekšā! Režisors Rūdolfs Gediņš un dramaturgs Klāvs Mellis kopā ar radošo komandu ir izveidojuši izrādi, kas uzdod jautājumus gan “mazajiem”, gan “lielajiem” cilvēkiem. Varbūt tam “lielajam” izrāde rezonēs kā atgādinājums ļaut bērnam piedzīvot bērnību, bet tomēr parādīt, ka katrs apskāviens nav domāts, lai tas tūlīt pārtrūktu (tā pasauli saprot mazā princese, bet tā taču nedrīkst, vai ne?).
Kristapa Kramiņa scenogrāfija ir precīzi izstrādāta un pārdomāta, aicinot skatītāju nokļūt gan princeses “nevajadzīgajā iztēlē”, gan ieraudzīt sevi un savu “bezjēdzīgo” pasauli. Ar scenogrāfijas palīdzību skatītājs saredz gan it kā redzamo, gan kāda acīm neredzamo pasauli, kas ir mazās princeses domās. Piemēram, kādā no pirmajām ainām skatītājs zaļo kaķi redz mazu, sēžam meitenes klēpī, tomēr tas teju pārņem visu skatuves telpu. Tas notiek paralēli, tādējādi parādot, ka nav īsta un neīsta pasaule – ir elpojoša pasaule. Interesants paņēmiens ir melbalto krāsu izvēle uz skatuves, kas it kā ir pretstats tam, par ko stāsta mākslas darbs, tomēr parāda, ka katrs no mums pieliek krāsu – jā, tādu, kādu to saredzam. Interesantas gaismu un ēnu saspēles radījusi gaismu māksliniece Nikola Suhareva, akcentējot, ka viss nav tikai balts un melns kontrastējoši uz skatuves izvēlētajām krāsām.
“Esmu pārmeklējusi katru mazāko pasauli…” pārdzīvo Klāra, kura ir saņēmusi vārdus: “Mazā muļķa meitene, TU esi tik tikko izdomāta”, kas uzdod jautājumus par dzīvību sevī. Svarīgi uzsvērt to, ka tieši princeses tēlu nespēlē lelle, bet aktrise Rūta Dišlere, kas veido īpašu kontrastu starp šīm divām pasaulēm.
Temats, par ko iestudējumā runā radošā komanda, ir svarīgs, tomēr tas uz skatuves tiek uzvests bērnam saprotami, ar jokiem un pieskārienu mazajam skatītājam. Atgādinājums, ka tu drīksti būt dzīvs visdažādākajās šī vārda nozīmēs, ir spēcīgs un vajadzīgs. Jā, un tu drīksti arī vienkārši būt!
Rakstīt atsauksmi