Diāna Auziņa

LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas MSP absolvente

Sajusties kā skolēnam

Augusta sākums Latvijas teātra skatītāju un profesionāļu plānotājos jau ierasti ir atzīmēts kā Valmieras Vasaras teātra festivāla norises laiks. Arī šovasar, no 4. līdz 6. augustam, Valmieras pilsētvide kļūs par satikšanās vietu teātrmīļiem. Kroders.lv, tuvojoties festivālam, ekspresintervijās ar Valmieras Vasaras teātra festivāla māksliniekiem piedāvā iepazīties ar šogad topošajiem jauniestudējumiem.

“Skolotājas”  – savdabīga mācību stunda svaigā gaisā. Norises vieta – skolas teritorija starp Valmieras sākumskolu un Valmieras Valsts ģimnāziju. Režisors Edgars Kaufelds, leļļu mākslinieks, scenogrāfs Kristaps Kramiņš. Lomās: Artūrs Putniņš, Matīss Millers.

Latvijas Leļļu teātra aktieris un režisors Edgars Kaufelds gaida mani pie strūklakas Vērmanes parkā. Izvēlamies kādu klusāku parka soliņu, jo ārā valda Latvijas jūlijam raksturīgie laikapstākļi – vasarīgi atspirdzinošs gaiss ar sauli un mākoņiem, kas ik pa laikam aizklāj debesis. Arī tikšanās iemesls mums ir ļoti vasarīgs – gaidāmais jauniestudējums “Skolotājas” Valmieras Vasaras teātra festivālā.

Diāna Auziņa: Ir pats vasaras vidus, skolas bērniem brīvlaiks. Kā radās iecere veidot izrādi ar nosaukumu “Skolotājas” šajā Valmieras Vasaras teātra festivālā?

Edgars Kaufelds: Jānis Znotiņš (viens no VVTF dibinātājiem – D.A.) prezentēja šīs vasaras festivāla tematu – “skola manī”. Savukārt es iedvesmojos no video, kurā redzēju interesantas, gandrīz trīs metrus augstas lelles, un man radās ideja izveidot divas pieklājīga vecuma skolotājas, tādus kā pasaku tēlus (nevis reālus personāžus), ar kurām etīžu ceļā ir sagatavota izrāde. Manuprāt, šī izrāde ir ļoti aktuāla. Es lasīju, ka šobrīd izglītības sistēmā ir skolotāju trūkums, un ļoti bieži tos skolotājus, kuriem jau vajadzētu iet pensijā, tieši pedagogu trūkuma dēļ palūdz, vai varētu vēl kādu gadiņu pamācīt, kamēr tiks atrasts jauns skolotājs. Reizēm šis posms ievelkas, un skolotāji turpina un turpina mācīt. Tā ir tāda izglītības sistēmas lieta. Bieži ir vēl kas – skolotāji māca vienu priekšmetu, un skolotāju trūkuma dēļ viņi ir spiesti mācīt vēl kādu priekšmetu. Tāpēc izrāde būs par to, ka vienas mācību stundas ietvaros skolotājas pasniegs vairākus interesantus priekšmetus – gan sportu, gan dabas zinības, gan liks dziedāt. Tā būs tāda kā zināma intermēdija kopā ar bērniem, kaut gan izrāde ir domāta arī ģimenēm. Proporcionāli nostājoties līdzās šai lielajai, skaistajai lellei, arī pieaugušais, es domāju, ka visi – mammas, tēti –, atkal varēs kļūt par skolēniem un varēs arī mācīt. Izrādē nepieciešamais konflikts būs tieši starp šīm abām skolotājām, starp viņu attiecībām.

Izrādes lelles ir lielas, gandrīz trīs metrus garas, tāpēc mums ir vajadzīgi spēcīgi aktieri, un šajā izrādē tie būs Artūrs Putniņš un Matīss Millers, kuriem lelles būs jānēsā sev uz pleciem. Abiem aktieriem ir arī dabas dots talants strādāt ar bērniem, vajadzības gadījumā arī improvizēt, “ņemties” un dauzīties, noturēt uzmanību, kas ir būtiski šāda veida izrādē. Izrādes pamatā nav ne luga, ne dramatizējums. Man pagaidām ir sagatavotas septiņas etīdes, kuras mēs izspēlēsim kopā ar bērniem. Es esmu izrādes “Skolotājas” idejas autors, un sadarbībā ar aktieriem mēs šo izrādi radīsim Valmierā, pie skaistās Valmieras ģimnāzijas.

Ieminējāties par izrādes telpu – pilsētvidi starp Valmieras pamatskolu un ģimnāzijas ēku. Kā notika tās izvēle, un kādēļ tieši šī vieta?

Tur ir pat basketbola spēlēšanas laukums! Es pagājušajā gadā Valmieras Vasaras teātra festivālā piedalījos bērnu un jauniešu institūtā un, protams, redzēju dažas šīs pilsētvides izrādes. Tas ir kaut kas ļoti labs, jo scenogrāfija ir reālā daba, gaisma ir saule, kas spīd, un teātra paņēmieni uzreiz paplašinās. Man liekas, ka sanāk ļoti forša spēlēšanās, jo nekur jau nevar tādu skolas fasādi uzbūvēt kādā slēgtā telpā vai amfiteātrīti, kāds, piemēram, ir pie sākumskolas. Tāpēc man ļoti patīk šīs spēlēšanās ar reālo pilsētvidi. Kopā ar mākslinieku Kristapu Kramiņu bijām aizbraukuši uz Valmieru jau agrā pavasarī, uzzināju, ka Valmierā ir ļoti daudz skolu un skolas pagalmu, un es izvēlējos šo. Te ļoti interesanti mijas tas, ka blakus ir vecā Valmieras ģimnāzija un turpat ir sākumskola, kas ir pilnīgi viena pie otras un arī saturiski spēlējas ar laikiem, vēsturi un mūsdienām.

Klausoties jūsu teiktajā, saprotu, ka skatītāji, īpaši bērni, tiks iesaistīti izrādē?

Jā! Viņiem būs jākļūst par skolēniem pēkšņi, gribot negribot (smejas). Viņi varēs nedaudz pavingrot, atbildēt uz āķīgiem jautājumiem, varēs visur iesaistīties un piedalīties. Un tad viņi varēs visi kopā kaut ko dziedāt, varēs nopelnīt arī piezīmi – un ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki, kas būs ieradušies uz šo izrādi. Tā man šobrīd ir tāda jauka, forša iecere par kopā būšanu ar lielām, kolorītām lellēm.

Jūs nebiedē, ka latviešu publika varētu būt neaktīva vai kautrīga?

Nē. Es strādāju Latvijas Leļļu teātrī jau 15 gadus un novēroju to, ka publika ar katru gadu kļūst aizvien atvērtāka, un ļoti daudz komunicē. Sevišķi tas manāms mazās zāles izrādēs, kurās nav “ceturtās sienas” efekta. Mēs ļoti daudz improvizējam, sarunājamies ar bērniem, iesaistām viņus. Manuprāt, bērnu izrādēs ir būtiski, ka mēs esam ciešā, tuvā kontaktā ar savu skatītāju, nevis pastarpināti. Kad skatītājs nav tāds no malas vērotājs, viņš tiešām var būt iekšā (kopā) notikumā.

Ko jūs ar savu izrādi vēlaties pateikt bērnu un pusaudžu auditorijai?

Izrādes virsuzdevums ir padomāt par pašu skolotāju. Censties nevis kādu vainot, bet saprast šīs skolotājas, viņu profesiju un misiju, ko nozīmē vārds “skolotāja”, vai viņām ir grūti vai viegli, kā viņas vispār dzīvo. Patiesībā skolotājām nepavisam nav viegli, jo, zinot, kāda ir izglītības sistēma... Tā būs laba izklaide, kas bērniem ir nepieciešama, ar pievienoto vērtību – padomāt par visu šo situāciju, kas reizēm kļūst komiski absurda, skumji smieklīga. Aicinu – brauciet uz Valmieru, uz festivālu un skatieties! Es ceru, ka šīs skolotājas dzīvos ilgi, jo lelles ir ļoti skaistas un viņu dēļ vien ir vērts šo izrādi redzēt un saglabāt arī pēc festivāla. Leļļu teātrim ir tāda specifika, ka izrāžu tēli bez kāda īpaša sižeta vienkārši pastaigājas, piemēram, pilsētas svētkos, izsaka kādu viedokli.

Ko jūs domājat par bērnu un jauniešu izrādēm un to attīstību?

Man šķiet, ka ir labi, jo pazudusi zināma cenzūra par to, ko drīkst vai nedrīkst stāstīt bērniem. Saruna ar bērnu ir daudz brīvāka, tagad varam runāt par ļoti daudzām tēmām, protams, vairāk par tām, kuras interesē tieši viņus pašus, bet varam izrādēs bērniem izskaitļot arī šī brīža aktualitātes. Attīstība ir, jo, piemēram, pirms 15 gadiem bija bail runāt ar bērniem par nāves tēmu. Es esmu veidojis izrādi “Meitene ar sērkociņiem” (pirmizrāde 17.12.2011. – D. A.), bet patiesībā tā ir tēma, kas bērnus arī interesē.

Dalība Valmieras Vasaras teātra festivālā šovasar jums kā režisoram ir debija. Kādas ir jūsu sajūtas par šo festivālu kopumā un jūsu dalību tajā?

Divējādas. Pirmkārt, tas ir kārtējais izaicinājums, jo es nekad iepriekš neesmu veidojis izrādes brīvā dabā, pilsētvidē, ārpus Leļļu teātra, kur man ir sava komanda, skatuve, savi noteikumi. Šeit es tā kā drusciņ izeju no rāmjiem, tas ir kaut kas nezināms, kaut kas tāds, kas man būs jāpiedzīvo.