“Draama” uzdod jautājumu
Igaunijas teātra festivālā “Draama” šogad akcents likts uz performanču mākslas izpausmēm, kas arvien spēcīgāk iespiežas un izplešas teātra mākslas sfērās.
Sākšu ar nelielu atkāpi. Kad lēnām izplēnēja ideja par kopīgu Baltijas teātru festivālu tālāko attīstību, teātra dzīves organizatori katrā republikā sāka pievērst lielāku uzmanību pašmāju labāko iestudējumu reprezentācijai un veidot rudens teātra skates. Lietuvieši savu šovkeisu iekļāva starptautiskā festivāla “Sirenos” rāmjos, mēs palikām pie “Spēlmaņu nakts” nominēto izrāžu parādes, bet igauņi sāka nopietni domāt, kā savu 2004. gadā iedibināto “Draama” pārvērst festivālā, kas spētu piesaistīt iespējami plašāka teatrāļu loka uzmanību. Viens no festivāla direktoriem Margus Kasterpalu savulaik izteicās: “Mēs izvirzījām sev mērķi savākt vienkopus tik daudz teātru, cik vien iespējams, lai radītu festivālu, kas vieno un pārstāv Igaunijas teātra skatuves.” Vēlāk, meklējot iespējas atsvaidzināt festivāla formu, igauņi riskēja uzticēt izrāžu atlasi vienam kuratoram (režisoram, aktrisei, scenogrāfam), taču šī subjektīvā izvēle nesniedza gana aptverošu ainu un raisīja diezgan daudz iebildumu. Tad atgriešanos pie labāko iestudējumu prezentācijas organizatori papildināja ar piedāvājumu viesiem skatīt teātri autentiskās izrāžu dzimšanas vietās dažādos Igaunijas reģionos, tādējādi bagātinot kopējo iespaidu un skatītāja pieredzi par īpašu atmosfēru veidojošu telpu izmantošanu scenogrāfijā. Savu kulmināciju šī pieeja sasniedza 2018. gadā Igaunijas simtgadei veltītajā festivāla programmā “Gadsimta stāsti” (EV-100), kurā divpadsmit teātri sniedza savu skatījumu uz visiem aizgājušā laika periodiem. Tas, protams, bija īpašs svētku projekts, kuru atkārtot nav iespējams un droši vien arī nevajag, taču šis pasākums izcēla un saasināja jautājumu: kur un kā virzīties tālāk?
Teātris mainās nepārtraukti, un katra festivāla rīkotāju lielākā rūpe ir un paliek, kā to pilnestīgāk atspoguļot, vienlaikus saglabājot skatītāju interesi par pašu pasākumu. Pandēmija visus piespieda ieturēt pauzi, tai sekojošais karš ar ekonomisko krīzi ienesa nepatīkamas korekcijas festivālu budžetos, taču jautājums, kā šodien izveidot labu festivāla programmu, nekur nav pazudis. Viens no risinājumiem ir mēģināt izlīdzēties ar tā saucamajām mazbudžeta izrādēm un piedāvājumu aizplīvurot ar žanriski, stilistiski, tematiski vai citādi konceptualizētām programmām.
Tieši šādu pieeju savai rudens izrāžu parādei Tartu šogad bija izvēlējušies igauņi, liekot akcentu uz performanču mākslas izpausmēm, kas arvien spēcīgāk iespiežas un izplešas teātra mākslas sfērās. No septiņām festivālā redzētajām izrādēm, kurās nez kāpēc prevalēja muzikāli (koncertveidīgi) priekšnesumi ar attiecīgi pielāgotu aktiereksistences veidu, piecus uzvedumus var ieskaitīt performanču zonā, kas sevī ieslēdz centienus pietuvoties teātrī grūtāk vēstāmām patiesībām.
Režisors Jarmo Reha savā divu stundu garajā lekcijā ar ilustrācijām “Skaldi un valdi” (Divide et impera), piemēram, mēģina noskaidrot vai izskaidrot publikai, kas mūs īsti saista ugunī, un iekļauj izrādē ne vien spēli starp zālē sēdošajiem, bet arī kopīgu tējas dzeršanu un sērkociņu dalīšanu skatītājiem, aicinot iesaistīties uguns noslēpuma atklāsmē. “Stāviet un elpojiet kopā./ Mums ir jāsadedzina telpa starp mums,” dzied viens no izrādes izpildītājiem – igauņu dzejnieks Āre Pilvs. Videosižetos, kas caurvij performanci, cita pēc citas parādās reflektīvu pārdomu izgaismojumā ieskautas pašsadedzināšanās epizodes. Ja problēmu kļūst par daudz, mēs tās sadedzinām. Uguns patiesais skaistums ir tajā, ka tā iznīcina atbildību un sekas. Var, protams, šādu idejas izvērsumu aplūkot kā mūsdienu pasaules tvērumu, taču tas izklausās pārāk depresīvi un kopā ar haotiski izmantoto pseidofilozofisko tekstu argumentāciju neatstāj neko vairāk kā nomācošu kopiespaidu, kas pagaist tikpat ātri kā skatītāju zālē bagātīgi sapūstie dūmi, atverot durvis un ielaižot svaigu gaisu.
Nedaudz pārsteidzošu utopiskā fantāzijā balstītu performanci “Mīts: pēdējā diena” (Müüt: päeva äärel) festivālā piedāvāja Netti Nīganena, pati būdama gan tās režisore, gan galvenās lomas atveidotāja. Laikā, kad cilvēce ir gājusi bojā vai pati sevi iznīcinājusi, no gruvešu kaudzītes uz skatuves izrušinās absolūti kaila sieviete, jo viņas miesa brīnumainā kārtā ir izbēgusi no sadalīšanās. Nāvējošais process sākas šajā brīdī un nebūs ilgs, bet apziņa vienalga meklē kādu nodarbošanos, ar kuru cilvēks šo laika sprīdi varētu aizpildīt. Visa izrādes darbība centrējas uz priekšmetiem, kurus sieviete atrod tajā pašā drupu kaudzē – smaržu flakoniņš, kosmētika no rokassomiņas, dažas detaļas no salauzta ruletes galda u.tml. Viņa tos aplūko, pūlas atsaukt atmiņā, kam tie domāti, un fiksē savus pieņēmumus bērnu plastmasas radio mikrofonā. Šie pseidoarheoloģiskie komentāri it kā aizved mūs līdz pagātnes (tas būtu – šodienas) sociālās konfigurācijas kolektīvajiem nospiedumiem, kas neskaidri atplaiksnī sievietes zemapziņā. Viss beidzas ar ekspresīvu nejaušās izdzīvotājas bojāejas ainu, atstājot sajūtu, ka performances veidotāji palikuši neziņā, ko iesākt ar šo fantāzijā radīto pasauli. Sabīnes Celminski radītā dramaturģija ir tikai neliela spekulācija par tēmu tagadne-nākotne, kaut kāda sadomāta stāvokļa scēniska fiksācija, kas grib kaut ko pateikt par cilvēka būtību, bet īsti nezina – ko.
Vēl vienu utopiju publikai piedāvāja Ugalas teātra jaunie aktieri režisora Ringo Ramula iestudējumā “Trīs mērkaķi” (Kolm ahvi). Četri cilvēki izlemj sekot senam japāņu sakāmvārdam – “Neredzi ļaunu, neklausies ļaunu, nerunā ļaunu” – un norobežojas no pasaules kādā vasarnīcā, lai radītu savu laimīgu pasauli. Mums ir apnicis tas murgs, kas notiek pasaulē, kur valda ārprāts, ciešanas un skumjas. Mēs gribam, lai ap mums būtu cilvēki, kas mīl viens otru un saprotas bez vārdiem, lai dzīve līdzinātos svētkiem ar dziedāšanu, dejošanu un rotaļām. Vai tas ir iespējams? Aktieri, etīdēs demonstrējot savu fizisko un aktierisko meistarību, to it kā mēģina pārbaudīt un izspēlē uz skatuves savas iedomātās dzīves ainiņas ar atraktīvām rotaļām, taču čiks vien no tā sanāk, jo ārējā pasaule caur noslēpumainām un biedējošām zīmēm atgādina par savu esamību. Protams, pārvērst dzīvi par mūžīgiem svētkiem nav iespējams, jo cilvēks tam vienkārši nav radīts, norobežošanās no pasaules, kurā visi esam saistīti ar neredzamiem pavedieniem, jau ne vienreiz vien ir izmēģināta un vienmēr beigusies ar tādu pašu fiasko, kādu piedzīvo izrādes varoņi.
Interesantāko vai uztveri rosinošāko priekšnesumu festivāla performanču virtenē, manuprāt, ienesa divas bijušā NO99 teātra aktrises – Eva Kolditsa un Mirtele Pohla. Viņu izspēlētais uzvedums “Dzīvas sievietes” (Elajannad) ir skatuviskā koncertformā iemiesots sievietes CV, kas sākas ar viņas piedzimšanu, vijas cauri godīgi bez izpušķojumiem izstaigātiem dzīves līkločiem un beidzas ar viņas nāvi. Stāsta vienojošais elements ir brīnišķīga mūzika, kuru komponējusi Mingo Rajandi (pati spēlē kontrabasu) un kuru uz skatuves atskaņo pieci izcili Igaunijas mūziķi. Abu aktrišu vokāls, ekspresīvi ietonētie monologi un prasmīgi sinhronizētās aktieriskās izpausmes veido smalki tonētu noskaņu gammu, kas emocionāli atbalsojas katrā skatītājā.
Igaunijas Drāmas teātris festivāla marginālajā piedāvājumā šogad iesaistās ar smaidu vai klasiskā kabarē formā ieturētu priekšnesumu “Café Théâtral”, kuram dramaturģiju veidojis mums labi pazīstamais rakstnieks Andruss Kivirehks. Laiku pa laikam palūkoties uz cilvēciskajām vājībām, ikdienas priekiem, bēdām un politiskām kaislībām no komiskā skatpunkta vienkārši ir nepieciešamība, kuru teātris nevar ignorēt, lai sabiedrībā neizzustu humora dzirksts, un igauņu aktieri to šķiļ visai azartiski.
Neraugoties uz Elmo Nīganena aiziešanu no mākslinieciskā vadītāja amata, Tallinas Pilsētas teātris ir palicis uzticīgs pārbaudītām vērtībām un festivālā iekļauto izrādi “Piezīmes no pagrīdes” (Ulestahendusi pōranda alt) režisors Rainers Sarnets ir veidojis pēc tāda paša nosaukuma Dostojevska garstāsta motīviem. 1864. gadā sarakstītais darbs gan izteiksmes, gan vēstījuma formas ziņā nelīdzinās nevienam no Dostojevska pazīstamajiem romāniem, tam piemīt dīvaini ass un neapvaldīts tonis, caur kuru protagonista kaitinošā pļāpāšana pārvēršas katastrofā. Dostojevskis ar šo sacerējumu iesaistījās polemikā pret N. G. Čerņiševska “saprātīgā egoisma” teoriju, kas, pēc viņa domām, ved uz privātīpašniecisko tieksmju eskalāciju cilvēkā. Režisors kopā ar trīs aktieriem Rainu Simmulu, Heli Kervi un Indreku Sammulu caur saistošu scēnisko formu un smalki ievītu grotesku aktierspēlē radījuši labāko festivāla iestudējumu. Piegludinot akcentus starp “pārcilvēku” un “necilvēku” un caur komisma prizmu mīkstinot galvenā varoņa saspēli ar Lizu un sulaini Apolonu, Rainers Sarnets uz skatuves ieskicē lielisku stāstu par perspektīvām, kas draud pasaulei, ja cilvēki atsakās no mīlestības.
Katra nākamā paaudze, protams, cenšas ieviest teātrī jaunu formu un stilu, jo vecie vēstījuma veidi daudzējādā ziņā ir izsmelti un nespēj atspoguļot tās dzīves parādības, kas tai šobrīd šķiet svarīgas. Teātra valoda izmainās, skatuviskās eksistences nosacījumi transformējas, komunikācija ar skatītāju kļūst tiešāka, ķermeņa fiziskās izpausmes telpā iegūst lielāku nozīmi, un ir nepieciešama platforma, kur to visu varētu izmēģināt, pārbaudīt un realizēt. Katrs sevi cienošs teātris jauniem radošiem cilvēkiem šādas iespējas arī piedāvā, tomēr atklāts paliek jautājums – vai par tādu platformu ir vērts pārvērst festivālu, kas iecerēts kā sezonas labāko sasniegumu reprezentācija pilnā teātra mākslas spektrā?
Rakstīt atsauksmi