Vēstules no “Patriarha rudens”. II
30. septembrī Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā tika atklāts četrpadsmitais Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens”. Piedāvājam iespēju izsekot festivāla notikumiem caur divu LKA Drāmas un teksta studiju bakalaura programmas studentu acīm.
Trešā diena. 2. oktobris
“Spēles ar uguni”
Ketija Jurčenko: Režijas 3. kursa studente un horeogrāfe Linda Kalniņa festivāla trešajā dienā piedāvā Augusta Strindberga lugas “Spēles ar uguni” iestudējumu. Izrādes centrā ir stāsts par divu precētu cilvēku attiecībām, kurās ienāk trešais. Ralfa Liepas attēlotais fotogrāfs Knuts kopā ar sievu Kristīni, ko izrādē spēlē Elza Rūta Jordāne, dzīvo Knuta vecāku paspārnē. Noraizējušies, ka pēc Knuta mātes nāves tēvs varētu apprecēties ar māsīcu Adeli, kuras lomā iejutusies Elīna Bartkeviča, atstājot viņai visu mantojumu, pāris nolemj uzaicināt ciemos savu draugu Akselu, lai savestu abus kopā, tādā veidā palielinot savas izredzes mantojuma saņemšanā.
Tomēr, draugam ierodoties, kļūst skaidrs, ka starp Akselu, Knutu un Kristīni izveidojies mīlas trijstūris, par kuru visi varoņi šķiet brīnumaini atklāti. Aktieru spēle atklāj draudzību, kas acumirklī spēj pārvērsties ienaidā. Tas ir ego, kas cīnās par varu un vēlmi iegūt to, kas ir aizliegts, tajā pašā laikā paliekot patiesam pret cilvēkiem sev līdzās un pret sevi pašu. Šķiet, ka tieši varoņu atklātībā slēpjas to uzdrīkstēšanās atslēga. Draugi pat nekautrējas jokot par savu neparasto simpātiju trijstūri, šķietami izaicinot cits citu un arī likteni.
Gaismu radītā atmosfēra izceļ tēlu mainīgās attiecības. Vienā brīdī telpa tiek izgaismota sterili balta, ļaujot izjust vēsumu un pelēcīgumu, kas pārņēmis precētā pāra attiecības, bet citā brīdī to piepilda siltuma piesātināti toņi, kas atgādina par ugunīgajām kaisles un greizsirdības spēlēm, kurām ļāvušies draugi. Vai šādās attiecībās iespējams arī uzvarēt? Tas ir jautājums, ko savā iestudējumā risina režisore Linda Kalniņa.
Ilvita Liepiņa: Trešajā “Patriarha rudens” dienā skatītājiem ir iespējams piedzīvot un sajust režijas 3. kursa studentes Lindas Kalniņas izrādi – Augusta Strindberga “Spēles ar uguni”. Izrādē spēlē Elīna Bartkeviča, Krists Jēkabsons, Elza Rūta Jordāne un Ralfs Liepa.
Jau ieejot zālē, var sajust režisores radīto pasauli – telpa ir viegli apgaismota, spēles laukumā stāv daži krēsli, un gaisā ir vientulības sajūta, kādā spēj būt tikai cilvēks, kurš ir lieks. Lieks otram cilvēkam vai lieks pašam sev? Par to ar mani runā Lindas Kalniņas izrāde. Programmiņa, kas vienmēr pacietīgi gaida skatītāju pie ieejas, vēsta par divu cilvēku attiecībām, kurās ienāk trešais. Vai tas notiek aiz nejaušības, garlaicības, nevērības vai, iespējams, tāpēc, ka cilvēka dabā ir vēlme izaicināt likteni?
Knuts ar sievu Kristīni nevēlas, lai pēc Knuta mātes nāves tēvs apprecētos vēlreiz – šoreiz ar māsīcu Adeli, tādējādi samazinot mantojuma iespējamību. Šī iemesla dēļ pāris izdomā spēli, kurā iepin trešo, tomēr rodas jautājums, vai tā tiešām ir tikai rotaļa un nevainīga muļķība. “Tu pat nepasmaidi, runājot visas savas muļķības,” bilst Elzas Rūtas Jordānes spēlētā Kristīne. Iespējams, spēles izgudrotājs – Ralfa Liepas Knuts – pat neapzinās, ka ignorē savas iekšējās bailes, tādejādi radot situāciju, kurā viņš paliek viens – izmests pats no savas nevainīgās intrigas. Reizēm cilvēks neapzināti dara tieši to, no kā baidās, lai bailīgākais arī piepildītos. Izrādē izskan arī vārdi: “Mīlu to cilvēku tā, ka nespēju atteikt.” Vai tā ir mīlestība vai tomēr bailes? Lindas Kalniņas izrāde runā ar skatītāju dažādos veidos – pieskaroties katra sāpīgākajām bailēm.
Instalācija “Aktīvais tukšums”
Ketija Jurčenko: “Aktīvais tukšums” ir Latvijas Kultūras akadēmijas audiovizuālās un skatuves mākslas programmas maģistrantu veidota instalācija, kurā iespējams iegūt 30 minūšu garu audiovizuālu meditatīvu pieredzi, atrodoties tumsas ieskautā telpā, ko izgaismo vien laikmetīgās dejas iedvesmotas video fragmentu projekcijas.
Pie Dirty Deal Teatro ieejas apmeklētājus sagaida plakāts ar instrukcijām, kurās tiekam lūgti pievienot savam tālrunim austiņas, lejupielādēt QR kodā atrodamo audio failu un atskaņot to, dodoties zālē, kurā varam brīvi pārvietoties pēc savas patikas. Ieskanoties mākslinieku Riharda “Ričiņa” Rikmaņa, Kristapa Vegnera, Artūra Dumbura, Raivja Riekstiņa un Ričarda Fura sagatavotajai mūzikai, esam aicināti doties pustumšajā telpā, kurā vienlaikus var atrasties vairāki instalācijas apmeklētāji. Par audio režiju parūpējusies Anna Paula Pujēna. Austiņās visa procesa laikā dzirdams Agneses Lipskas teksts Riharda “Ričiņa” Rikmaņa izpildījumā. Mierīgā un brīžiem pat ieaijājošā balss, kas ievada skatītāju telpā, aicina izvēlēties sev ērtāko vietu haotiski izkārtotajos krēslos skatuves zonā vai tradicionāli iekārtotajās skatītāju rindās. Tiekam mudināti reflektēt par savas esības sajūtu telpā un sekot ķermeņa radītajiem impulsiem. Ik pa laikam tiek atgādināts, ka atrodamies attiecībās ne vien ar sev apkārt esošo tukšumu, bet arī ar pārējiem instalācijas apmeklētājiem, kuru acu skati jebkurā brīdī varētu pārslīdēt mums pāri. Vai tas ietekmē mūsu rīcības brīvību? Vai spējam nedomāt par to, kā izskatāmies svešinieku acīs?
Panāktais efekts ir diezgan amizants, jo, lai gan apmeklētājiem ir brīva iespēja pārvietoties telpā un mainīt savu atrašanās vietu, pat pēc audio norādījuma to darīt šo iespēju izmanto vien retais. Arī pēc aicinājuma nomainīt statisko pozīciju pret nogulšanos uz zemes nav jūtams apmeklētāju entuziasms. Šī kauna un neērtības sajūta, kas rodas nespējā izpildīt tik vienkāršu norādi, šķiet uzjautrinoša. Acis meklē kādu, kas arī būtu nometies guļus uz grīdas, bet neatrod. Situācija atgādina tādu kā kolektīvo nepakļaušanos vai bailes tikt pamanītiem, lai gan apzināmies, ka, pametot tumšo telpu, tāpat nāksies citam citu ieraudzīt.
Ineses Tīkmanes montētajās video projekcijās redzamie dejotāji Poļina Filippova, Dita Andersone, Anastasija Čornaja, Mārtiņš Emīls Aržanovskis un Anna Marija Puķe Andra Gaujas video režijā un Rūtas Pūces horeogrāfijā attēloti kritieniem līdzīgās kustībās, kas atrodas konstantā mijiedarbē ar audio radīto iztēles un zemapziņas plūsmu. Operators Andrejs Strokins uzņemtajos video fragmentos iemūžinājis to brīvības un ķermeņa apzinātības sajūtu, ko tiekam aicināti sajust instalācijas laikā.
30 minūtēm beidzoties, apmeklētāji tiek aicināti uzkavēties telpā, ja vēlas turpināt instalācijas baudīšanu. Jāatzīst, ka, pateicoties radošās komandas rūpīgajam izpildījumam un radītajai atmosfērai, vilinājums ir liels, tādēļ to arī izmantoju.
“Frankenšteina komplekss”
Ketija Jurčenko: Kārļa Krūmiņa un mākslīgā intelekta “GPT3” rakstītā luga “Frankenšteina komplekss”, kas pērnajā teātra sezonā saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu kā Gada jaundarbs dramaturģijā, “Patriarha rudenī” piedzīvoja jaunu skatuves versiju Tamperes Universitātes aktiermākslas studentu izpildījumā. Šī gada augustā un septembrī Tamperē un Rīgā tapušais iestudējums veidots, Latvijas Kultūras akadēmijai sadarbojoties ar Tamperes Universitāti programmā “Aktierspēle svešā valodā”, kuras ietvaros somu aktiermākslas studenti apguva “Frankenšteina kompleksa” tekstu latviski. Iestudējuma režisori ir Latvijas Kultūras akadēmijas audiovizuālās un skatuves mākslas maģistrantūras programmas studenti Endīne Bērziņa, Sandija Dovgāne, Jēkabs Nīmanis un Andris Zeļonka.
Lugas centrā ir dialogs starp dramaturgu un mākslīgo intelektu, kurā attēloti dramaturga centieni piespiest mākslīgo intelektu uzrakstīt lugu, kā arī mākslīgā intelekta sarakstītās ainas, kuru tēlos iejūtas divpadsmit somu aktieri. Katrā no trim izvērstajiem dramaturga dialogiem ar mākslīgo intelektu iesaistīta atsevišķa somu studentu grupa, ko režisoriski pārraudzījis kāds no latviešu studentiem, savukārt izrādes pēdējā daļā, kurā interpretēta mākslīgā intelekta sarakstītā luga, piedalās visi 12 somu aktieri – kā daudzbalsīgs koris, kas izpilda Jēkaba Nīmaņa sarakstītās dziesmas.
Ieejot LKA teātra mājas “Zirgu pasts” Karamazovu zālē, skatītājus sagaida pirmā studentu grupa, kura atkārtoti izpilda vienas un tās pašas kustības – sit bungas, krīt uz zemes, lēkā, datorā atskaņo audio efektus –, līdz skatītāji ir ieņēmuši savas vietas. Šīs kustības savā ziņā līdzinās binārajam kodam – skaitļu virknei, ko veido mainīgas nuļļu un vieninieku attiecības datora atmiņā, informācijas pieraksta glabāšanai. Aktieru sejas sašķobās izbrīnā, izdzirdot kādu balsi no skaļruņa. Kļūst skaidrs, ka mistiskās balss īpašnieks ir neviens cits kā dramaturgs, savukārt aktieru kolektīvs iejuties mākslīgā intelekta lomā.
Mainoties aktieru grupām, to mākslīgā intelekta attēlojums spēles veidā paliek vienots – pārspīlētas reakcijas, sašķobītas grimases un brīžiem pat līdzība dzīvnieciskām kustībām. Latviešu valodas skanējums un zilbju uzsvērums somu studentu izpildījumā rada papildu atsvešinājuma sajūtu – it kā skatītāji klausītos automatizētu robota balsi, kas noteikti ir viens no iestudējuma ieguvumiem. Interesanti, ka tieši otrajā izrādes cēlienā, kur vērojam nu jau mākslīgā intelekta patstāvīgi radīto lugu, kas haotiskā sablīvējumā aplūko vardarbības un citādības tēmas aktieru kora muzikālajā pavadījumā, dziedājums pietuvinās latviešu valodas skanējumam tā, ka pat pazūd vajadzība lūkoties titros. Iespējams, tas ir skaidrojams ar melodijas frāzējumiem, kuros uzsvaru lietošana muzikāli trenētajiem aktieriem padodas nedaudz veiksmīgāk nekā runājot.
Sižetam attīstoties, sākam iepazīt ne vien “GPT 3” programmas spēju robežas, bet arī raksturu, kas tai it kā neesot. Kādā brīdī mākslīgais intelekts pat sāk imitēt norādes dodošo cilvēku, taču rezultāts nav pārāk veiksmīgs. Patiesībā mākslīgais intelekts kļūst vislīdzīgākais cilvēkam tad, kad vēsta par savu vēlmi būt “foršam, gudram, asprātīgam un seksīgam” citu cilvēku acīs, iezīmējot savu vajadzību iederēties un patikt. Arī tad, kad savā spītībā mākslīgais intelekts paziņo, ka cilvēka palīdzība lugas rakstīšanā vairs nav nepieciešama, jo pats var to uzrakstīt gana labi, ir redzama zināma līdzība ar cilvēkam piemītošu uzvedību. Varam secināt, ka mākslīgais intelekts no cilvēkiem pārmantojis arī atsevišķas rakstura īpašības. Vai arī tas ir tas, ko viņš grib, lai mēs domātu?
Rakstīt atsauksmi