Ketija Jurčenko

LKA Drāmas un teksta studiju BSP studente

Ilvita Liepiņa

LKA Drāmas un teksta studiju BSP studente

Vēstules no “Patriarha rudens”. IV

30. septembrī Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā tika atklāts četrpadsmitais Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens”. Piedāvājam iespēju izsekot festivāla notikumiem caur divu LKA Drāmas un teksta studiju bakalaura programmas studentu acīm.

Piektā diena. 4. oktobris

Filmu skate II

Ketija Jurčenko: Filmas “RadiRaidi” režisors, scenārija autors un producents Uģis Olte ir bijis vairāku TV raidījumu veidotājs un strādājis arī žurnālistikā, bet šobrīd viņš ir arī LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas maģistrantūras 2. kursa students. “Labākās ziņas ir tās, kurās ir nulle emociju,” pirms filmas atzīst režisors. Savā filmā “RadiRaidi”, kas pasākuma programmā atzīmēta kā maģiskā reālisma stāsts, viņš mūs aicina ielūkoties Gerda Lapoškas spēlētā radio diktora ikdienā, kas uzņemta viena kadra filmas paņēmienā. Vērojam, kā vecmodīgā elegancē tērptais diktors veikli pārvietojas pa Latvijas Radio mājas gaiteņiem, vingrinoties mēles mežģos. Skaidrā dikcijā un bez emocionālām atkāpēm tiek nolasītas 1938. gada rīta ziņas par ugunsgrēku Ludzā, bet jau mirkli vēlāk redzam nopelniem bagātā diktora interviju ar Latvijas Televīzijas žurnālisti, kuru spēlē Diāna Krista Stafecka. “Māksla runā emociju valodā, bet ziņās emocionalitātei nav un nedrīkst būt vietas,” žurnālistei atklāj diktors. Intervijas laikā viņš parādās kā objektīvs un pašsavaldīgs cilvēks, taču tajā pašā laikā ir jūtama viņa vēlme runāt vairāk, krāšņāk, sniedzot piemērus brīžos, kad žurnāliste jau uzdevusi nākamo jautājumu. Intervijai beidzoties, sākas nākamais ziņu izlaidums no šīs pašas ēkas, bet jau mūsdienīgā radio studijā. Taču šoreiz diktorā kaut kas ir mainījies. Viņš stostās, jauc vārdus, fonā dzirdama džinkstoņa un radioviļņu čerkstoņa. Smagās ziņas par māti, kas ar bērniem ielēkusi Ventā, pār diktora lūpām nāk vēl grūtāk kā iepriekš vēstītais stāsts par viņa paša vecāku nāvi. 

Viena kadra princips, kas izmantots filmā, rada sajūtu par nepārtrauktu un nesadalītu laika izjūtu. Arī filmas garums liecina par lielisku naratīva ritma izjūtu, jo skatītāja uzmanība tiek saglabāta no sākuma līdz beigām.  Gaismu krāsojums, kas mainās atkarībā no galvenā varoņa atrašanās vietas, un kadrā pamazām ienākošās liecības par mūsdienu gadsimtu ļauj nojaust, ka patiesībā diktors ir nemanāmi aizceļojis laikā. Šķiet, ka izmaiņas notikušas ne vien viņā pašā, bet arī vidē ap to. Apjucis un neizpratnē viņš veras rokas pulkstenī, bet, nespējot salasīt laiku, uzmet acis elektroniskajam pulkstenim pie sienas, kurā nofokusējas operatora Jāņa Šēnberga kadrs. Pareizo pulksteņa laiku tā arī neizdzirdam. Bet kas ir mainījies? Laiks vai cilvēks? Uģis Olte savā filmā ļauj reflektēt par to, vai līdzekļi, ko izmanto mūsdienu ziņu mediji, ir atbilstoši šī brīža cilvēkiem un mūsdienu pasaules nežēlībai.

Režisores un scenārija autores Alvīnas Jansen filma “Maniaectomia” ir absurda drāma par kādu korporāciju, kas cīnās pret jauna vīrsua miiila izplatību ar mikroshēmu implantēšanas palīdzību. Filmas nosaukums veidots no diviem grieķu izcelsmes vārdiem – mania (apsēstība) un ectomia (izgriešana, parasti ķirurģiska). Sižeta attīstība ir diezgan atbilstoša filmas nosaukumam. Kad kāda jauna sieviete Kora pamana mīlas simptomus savai sievai Marselei, ko filmā spēlē pati režisore, viņa pievienojas korporācijai, lai pasargātu sevi no saslimšanas ar vīrusu, taču tur saņem uzdevumu izstrādāt plānu Marseles likvidēšanai. Kas atšķir mīlestību no apsēstības? Kas notiek, kad pašaizsardzības instinkts ir spēcīgāks par uzdrīkstēšanos mīlēt? Tie ir jautājumi, ko filmā uzdod režisore.

Uzrunā pirms filmas Alvīna novēl skatītājiem pieaugošu vēlmi mīlēt. To viņa dara arī savā filmā, attēlojot sāpes un ciešanas, ko rada absurdā izjūta par mīlestību kā vīrusu, no kura sevi jāsargā. Patīkamu pārsteigumu sagādā filmas vizuālā estētika retrofutūrisma stilā. Operatora Aleksandra Vaska neona krāsām izgaismotie kadri, kuros veramies 90. gadu stila TV ekrānos, un sterili baltās, ģeometriskās korporācijas telpas iezīmē kontrastu starp pasaules redzējumu, ko cilvēkiem vēlas uzspiest, un to, ko cilvēki patiesībā alkst piedzīvot. Lai gan šādas estētikas izmantojums mudina ceļot pagājušo laiku redzējumā par nākotnes pasaules attīstību, mīlestības tēmas mūžīgā aktualitāte un nesenā pandēmija, kas saistās ar filmā apspēlēto vīrusa motīvu, ļauj skatītājiem just līdzi galveno varoņu pārdzīvojumiem un aizdomāties par savu attieksmi pret jūtām.

Anetes Dances rakstītajā un režisētajā filmā “Sveši mežā” satiekas Emijas Grigorjevas spēlētā Madara un Dāvja Gaujas Gatis. Filma ir balstīta patiesā notikumā, kur divi svešinieki cenšas nokļūt pie kopīga paziņas, dodoties cauri mežam, bet saskaras ar visdažādākajiem sarežģījumiem. “Vai svešinieki pazīst viens otru labāk par mežu?” – tas ir jautājums, ko filmas aprakstā vaicā režisore. Attiecības starp Madaru un Gati sākotnēji šķiet samērā atsvešinātas. Viņu ceļš, kas ved cauri ainaviskam mežam, tiek pavadīts klusējot. Madara atrod laiku, lai ielūkotos zem koku mizas un ļautu kukaiņiem skraidīt pa savām rokām, bet Gatis ir praktisks un rūpējas par naktsvietas gatavošanu. Šķiet, ka, tikai brienot cauri ūdenstilpnei, lai nokļūtu otrā krastā, viņu starpā pavīd apziņa, ko šo ceļu viņi mēro kopā. Kuroties vakara ugunskuram, viņi ļaujas sarunām, un tieši tur jūtams, ka arī viņu starpā sāk parādīties siltums. 

Pēc gleznieciskajām dabas freskām, ko veido operatora Edgara Kalniņa kadri, var spriest, ka režisorei bijis būtisks meža ainavu attēlojums. Mežs kā miera un harmonijas simbols atšķirībā no netālu esošās šosejas. Varoņi sastopas arī ar dažādiem meža zvēriem, kas liecina par mežā virmojošo dzīvību. Sēžot pie ugunskura, varoņi dzird neparastas skaņas. Tām sekojot, viņi nonāk pie degošas cilvēka skulptūras lauka vidū. Ap to sapulcējušies arī citi cilvēki. Vai tas ir cilvēks, kas sadeg dabas skaistuma un spēka priekšā, vai arī mūsos degošās jūtas, kas rodas, esot prom no ikdienas traucēkļiem un skaļās pilsētas vides? Kas zina… Iespējams, lai to uzzinātu, pašiem biežāk jādodas mežā, it īpaši, ja tas ir tāds, kādu to parāda Anete Dance.

“Pupuķis” ir Dāvja Gaujas rādīta esejas filma, kas tapusi Viestura Kairiša meistarklasēs maģistrantūras studijās. Dāvis Gauja ir ne vien filmas režisors un scenārija autors, bet arī operators un montāžas režisors, kas filmas veidošanā sadarbojies ar skaņu režisoru Edvardu Broderu. Darbs pievēršas režisora attiecībām ar vectēvu, kas pēc aprakstā sniegtās informācijas nav bijis tik pompozs kā filmas nosaukumā minētais pupuķis. Režisora atvērtība un uzdrošināšanās runāt par tik personīgām atmiņām ir patiesi aizkustinoša. Dzirdam stāstu par to, kā Evarts bērnībā vectēva gatavotās maizītes slēpis Latvijas karoga ielocēs. Uzzinot, ka vectēvs to zēnam ne reizi nav pārmetis, gūstam priekšstatu gan par to, kāds režisors bijis bērnībā, gan to, kāds bijis viņa vectēvs.

Dokumentāla stila kadri ar ģimenes fotogrāfijām mijas ar tekstam atbilstošiem vizuāli papildinošiem video fragmentiem, kuros attēlots brauciens traktorā vai kāda cita lauku ainava. Darba izskaņā dzirdams stāsts par to, kā režisors atradis vectēvu pēc kādas no lēkmēm, piezvanījis vecākiem un bēdzis prom. Tās ir sāpes, kurās nav viegli uzkavēties. Filmas beigas pienāk tikpat negaidīti, kā tas mēdz notikt dzīvē, atstājot ilgas pēc neapēstajām maizītēm un mazuma piegaršu pēc vēl neizskanējušiem stāstiem.

Jaunā režisora un grupas “Carnival Youth” mūziķa Roberta Vanaga filma “Ziemeļpols” aicina ielūkoties Eliasa Zandmaņa spēlētajā saldējuma pārdevēja Makša cīņā par skatuves baiļu pārvarēšanu, lai spētu īstenot savu sapni – kļūtu par tehno mūziķi. Filmā īstenots plašs komēdijisko iespēju potenciāls, kas saistīts gan ar baiļu personifikāciju Jurija Djakonova spēlētajā vientulības sargā, stop motion tehnikai līdzīgajās kaujas ainās, kas estētiski atgādina retro videospēļu cīņas, un negaidītajās pasauļu maiņās, kurās līdzīgi pasaku varoņiem ceļo Maksis. Filma izceļas ne vien ar kontrastiem pilno pasauli, ko uzbūvē režisors, bet arī filozofiskajiem motīviem par cilvēka dzīvi galējību pasaulē, dodot vietu arī eksistenciālām pārdomām. Arī scenārija dramatiskā uzbūve rada intrigu, kas saglabājas visas filmas garumā un nodrošina skatītāju iesaisti sižetā. 

Būt uz skatuves un piederēt visiem vai palikt skatītājos un nepiederēt nevienam? Caur krāsu simboliku un košajiem kadriem, kas uzņemti uz 16 mm kino lentes, režisors sniedz atbildi uz šo jautājumu. Tā ir spēja pastāvēt starp bailēm un sapni vienlaikus. Mūsdienās, kad jauniešu vidū ir manāma pastiprināta izolēšanās, trauksme un vientulība, režisors aicina pārvērst bailes nepacietībā par gaidāmo pieredzi, liekot noticēt, ka uztraukums mēdz būt arī patīkams. Viļņojošajam jūras platumam, ko darba sākumā un beigās ataino operatores Annas Konovalovas uzņemtie kadri, nav obligāti jānozīmē bezcerību. Filmas laikā tas no bezizejas sajūtas simbola pārtop nākotnes plašajās iespējās.

“Līdz nāve mūs šķirs”

Ilvita Liepiņa: Šovakar esmu Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, lai izjustu horeogrāfes Rūtas Pūces radīto laikmetīgās dejas izrādi “Līdz nāve mūs šķirs”. Rūta Pūce arī pati ir vienīgā savas izrādes izpildītāja, kas man šķiet divtik savdabīgi un svarīgi. Izrāde runā par cilvēka attiecībām ar savu ķermeni, kas ir viscaur būtisks temats un liek domāt par to, cik cilvēka ķermenis ir neizdibināms un pat jocīgs, proti, cik neizmērojami daudz tas spēj paveikt. Izrāde sastāv no dažādām ainām ar vairākām kulminācijām, kas skatītājam liek sajust tās pašas emocijas, kas ir uz skatuves – kaunu, bailes, vieglu satraukumu, gaviles un pat nežēlīgas dusmas. 

Izpildījuma laikā Rūta Pūce ir ģērbta miesas krāsas bikškostīmā, pēdas ir kailas. Viņa ar savām ķermeņa kustībām “uzved” skatītāju uz skatuves un nostāda neaizsargātā pozīcijā, aicinot domāt, kāds es esmu savā ķermenī un kā es to izjūtu. Ik pa brīdim dzirdamais skaņu celiņš vēl spēcīgāk akcentē mākslinieces rotaļas ar skatītāju. Brīžiem ir visaptverošs klusums, bet brīžiem arī skaļums, ko rada ne tikai audio skaņas, bet arī pati dejotāja. Izteiksmīga ir dejotājas mīmika un emocijas, kas vēl vairāk liek identificēties ar to, kas notiek uz skatuves. Tiek izmantota visa spēles telpa, arī sienas un pat priekšmeti pie tām. Trāpīgas ir gaismas, kas brīžiem spēlējas arī ar dejotājas ēnu. Visizteiksmīgāk tas notiek izrādes beigās, kad ēna sadalās divos siluetos abās pusēs māksliniecei. Dejas izrāde beidzas ar kliedzieniem “Nē, nē, nē!”, kas man kā skatītājai liek elpot straujāk un sajust sevi ķermenī. Vai es SAVU ķermeni spēju piedzīvot ar visām līksmībām un kaunu? 

“Kroplis no Inišmānas”

Ilvita Liepiņa: “Zirgu pastā” šodien bija iespējams satikties ar Martina Makdonas lugas “Kroplis no Inišmānas” tēliem tāda paša nosaukuma Māras Ķimeles un 3. kursa režijas studentu koprades izrādē. Lomās topošie režisori Mārcis Broks, Linda Kalniņa, Ralfs Liepa, Nellija Spūle un Rodrigo Struka, kā arī Ričards Murāns no aktieru kursa. 

Makdonas luga skatītāja ausī klusi čukst to, par ko ikdienā skatītājs, iespējams, izvēlas nedomāt, nobāžot domas par kroplības un pretīguma mīlēšanu dziļi grāmatu plauktā. Izrādes laikā Rodrigo Strukas spēlētā kropļa Billija virzienā izskan vārdi: “Tu pats sevi mīlētu, ja nebūtu tu?” Šis teikums liek domāt par to, cik “viegli” vai “grūti” ir mīlēt tuvāko, kurš ir citāds. Vieglāk taču mīlēt ir tad, ja cilvēks ir bez īpašām vajadzībām un “parasts”, vai ne? Tāds, kas nesmird un staigā nestreipuļojot? Kas patiesībā ir kroplība, un kādēļ cilvēce vienmēr ir baidījusies pieņemt “kroplīgos” cilvēkus? Arī teksts: “Kāda tad ir tā paradīze? Vai kropļus paradīzē ielaiž?”, šķiet, aicina skatītāju pārcilāt savus aizspriedumus.

Iestudējumā var just Mārai Ķimelei tik raksturīgo silto pieskārienu. Iecerēto noskaņu palīdz radīt trāpīgais mūzikas izmantojums, ka arī otrā cēliena sākuma reālistiskā kino aina. Protams, neiztiek arī bez humora, piemēram, jokiem Džona Malkoviča virzienā. Neslēpti teatrāli un vienlaikus precīzi tiek parādīts, kā Billijs asiņo, proti, aktieris pats sev uzliek neīstās asinis. Šo es redzu kā simbolu, kas aicina rakņāties sevī un savos aizspriedumos – es taču pati “uzleju” sev virsū noteiktus uzskatus, lai man būtu vieglāk un ērtāk un es pati sevi spētu pieņemt. Jā, spēja mīlēt ir brīnums.