“Gribu darīt kaut ko vērtīgu”
Intervija ar aktrisi Madaru Zviedri
“Tas man ir nozīmīgs radošs piedzīvojums”, tā par atgriešanos uz Nacionālā teātra skatuves teic aktrise Madara Zviedre. Pēc septiņu gadu prombūtnes viņa drīzumā atveidos Henrika Ibsena Hedu izrādē, kas Edmunda Freiberga interpretācijā sauksies “Heda Gablere. Atgriešanās”. Aktrise priecājas par šo izaicinājumu un iespēju šodien izstāstīt sarežģīto un joprojām laikmetīgo stāstu.
Pirms mūsu sarunas teicāt, ka reti piekrītat intervijām.
Jā, tā tiešām ir, esmu no intervijām vairījusies. Man ne pārāk tuva ir šī aktiera profesijas atpazīstamības puse. Izbaudu to anonimitāti un brīvību, kad, noejot no skatuves, es varu būt tā, kas esmu, bez skaļiem virsrakstiem, sejām fotogrāfijās, priekšstatiem par sevi un tēliem, cilvēku skatieniem. Kā arī vienmēr mani ir mulsinājis šis “atpazīstamības koncepts” mūsu mazajā Latvijā... Taču nesen kāda mana kolēģe man tā godīgi atgādināja – atpazīstamībā var būt arī daudz vērtīga, iespējams runāt par to, kas tev ir svarīgi, rezonēt ar sabiedrību – tas nav maz.
Atgriežoties pie aktiergaitu sākuma, Kultūras akadēmijā bijāt interesants kurss.
Mūsu kursu vadīja Pēteris Krilovs, kā otra aktiermākslas pedagoģe strādāja Anna Eižvertiņa, un turpat līdzās visus studiju gadus bija arī Aina Matīsa. Ar Ilzi Ķuzuli pirms akadēmijas mācījāmies vienā klasē Rīgas 49. vidusskolā, pēc skolas beigšanas abas iestājāmies aktieros, manu kursabiedru vidū bija Ilona Balode, Mārtiņš Meiers, Kristīne Krūze, Ģirts Liuziniks, Ivars Kļavinskis, Jānis Āmanis, Inga Siliņa un citi. Mūsu likteņi pēc studiju beigšanas gan veidojušies visai atšķirīgi.
Joprojām tiekaties?
Nē, esam vairāk katrs pats par sevi. Un tas bija ļoti skaidri jūtams jau mācoties – nebija tā, ka mums vajag būt bariņā un spēku ņemam no kopā būšanas. Katrs bijām brīvais putns, individuālists. Tādi mums tie raksturi bija, un tā tas arī ir palicis. Arī vēlāk, kad esam mēģinājuši saorganizēties uz kādu kursa salidojumu, mums vienkārši tas neizdodas, vēl ne reizi nav izdevies. Mazie salidojumi iznāk, satiekoties kopā izrādē vai kādā saviesīgā pasākumā. Arī šoreiz strādājam kopā ar Ģirtu Liuziniku, kurš spēlē Jergenu Tesmani.
Bertrīne Leldes Stumbres “Smiltāju mantiniekos”, Smiltāju saimnieka jaunā sieva, ar joni izstumta uz skatuves piekrautos ratos ar puķpodu rokās – tā jūs pirmoreiz parādījāties izrādē Nacionālajā teātrī – spilgta, emocionāla, ekspresīva. Septiņos šeit pavadītajos gados nospēlējāt ap divdesmit vērā ņemamu lomu. Kuras no tām atmiņā atstājušas paliekošus nospiedumus?
Jā, kad es reizēm par to aizdomājos, tas liekas neparasti – kaut tik ilgs laiks ir pagājis, tu joprojām jūti lomas atstāto nospiedumu savā dzīvē, sirdī, prātā. Šie daži tuvākie tēli kaut kādā ziņā dzīvo manī joprojām. Mani draugi un sabiedrotie, kurus es nekad neaizmirsīšu. Pirmais lielais pārbaudījums bija “Smiltāju mantinieki” – mana pirmā loma uz lielās skatuves, es biju pavisam jauna. Tieši tā, kā teicāt – izstūma jauno aktrisi ārā uz skatuves, un rādi nu, ko vari. Šajā darbā pirmo reizi iepazinu lielo skatuvi, mācījos to apmēru tvert, meklēju stiprumu sevī, iznesot caur to šo tēlu, jo Bertrīne bija tāds īsti gruntīgs tēls. Atceros, toreiz tā bija arī liela uzticība, ko saņēmu no Indras Rogas. Un, ja kaut kas šajā profesijā mani iedvesmo, – tā ir uzticība.
Vēl viena no man ļoti nozīmīgām lomām bija Frenija Selindžera “Lūgšanā resnajai tantei”. Aktierim tas nozīmē ļoti daudz, ka vari stāstīt stāstu, ar kuru pats spēj lielā mērā identificēties, un es mīlu Selindžeru, mīlu šo viņa atainoto trauslo un reizē dumpiniecisko jauna cilvēka iekšējo pasauli, kas meklē pieaugšanas ceļus. Vairākkārt esmu to teikusi saviem draugiem un domubiedriem teātrī – varbūt tas arī ir mans ideālais teātris – jēgpilna saruna, dialogs uz skatuves. Biju laimīga, ka varu būt šajā darbā un tieši pie mana kursa vadītāja Pētera Krilova. Viņš man šajā izrādē deva daudz brīvības un uzticības, tādu es iepriekš nekad nebiju izbaudījusi. Un es ļoti cienīju to neteatralitāti, ar kādu Pēteris atļāva mums eksistēt šajos dialogos.
Šis iestudējums 2010./2011. gada sezonā saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu kā Gada dramatiskā teātra izrāde. Savukārt par Unas lomu Deivida Harovera “Melnajā strazdā” 2009./2010. gada sezonā tikāt apbalvota kā Gada jaunā skatuves māksliniece.
Jā, arī Unas loma neapšaubāmi ir atstājusi paliekošu nospiedumu. Ārkārtīgi sarežģīts, pretrunīgs stāsts, izcila Deivida Harovera dramaturģija, pirmā pieredze ar tik it kā literāri “nepareizu” tekstu, sabrukušu teikumu konstrukciju, nepabeigtām frāzēm, mājieniem. Un man ļoti tas patika, deva brīvību un jaunu patiesības sajūtu uz skatuves. Zinu, ka arī manam partnerim Normundam Laizānam šis darbs bija īpašs, satiekoties teātra gaiteņos, mēs joprojām par to parunājam un atceramies kopā piedzīvoto. Un arī sadarbība ar režisoru Ģirtu Ēci toreiz bija ārkārtīgi harmoniska, sakarīga un vērtīga.
Esat tikusi raksturota kā intelektuālā tipa aktrise. Šķiet, veidojot tēlu, ļoti spēcīga ir arī emocionālā komponente, – kā jums top loma?
Par to vislabāk šobrīd varētu pastāstīt mans “Hedas” eksemplārs, kurā nav gandrīz nevienas piezīmes. Iespējams, tiešām nevienas. Esmu absolūti intuitīva aktrise. Nevaru piespiest sevi analītiski strādāt pie lomas, radīšu sev tikai vēl lielāku jucekli un neproduktivitāti. Man darbs balstās uz koncentrēšanos, noskaņošanos, atmiņu, sajūtām, ķermenisko impulsu, tā brīža atklāsmi un mēģinājumā piedzīvoto. Nevaru lomu radīt ar prātu, man tā ir jāsajūt, tai jātuvojas, tā jāuztver, jāsasmaržo, jāsadzird balss, kas piemīt tēlam. Tas nenozīmē, ka es nelasu materiālu. Lasu to ļoti daudz reižu, daudz interesējos arī par lugas tēmu, bet nevaru lomu sashēmot, man uz skatuves vajag brīvību. Mēģinājumos zinu savu lomas trajektoriju, bet noteikti neesmu analītiskais aktieris, kurš pirmajā piegājienā tver lomu ar prātu. Tapšanas procesā man ļoti svarīga ir emocija. Domāju, brīnišķīgi ir, ja var to savienot – vari būt gan analītisks, gan emocionāli atsaucīgs. Reizēm esmu vēlējusies, kaut vairāk manī būtu tā analītiskā, tehniskā, vārda vislabākajā nozīmē, pragmatiskā. Ne vienmēr esmu mācējusi tikt galā ar savu emocionālo pusi, strādājot pie lomas.
Cik svarīga ir iestudējuma komanda?
Ļoti svarīga. Būtiski, lai komanda būtu domubiedri – cilvēki, ar kuriem varu sarunāties. Protams, mēs esam dažādi, šeit nav runa par vienādiem pasaules uzskatiem, viedokļiem un pielīdzināšanos, bet ļoti svarīga ir koleģiālā emocionālā inteliģence, ka mēs spējam sarunāties un ieklausīties cits citā. Bet tikpat svarīgs man ir režisors.
Un kuri ir jūsu režisori, ar ko labprāt strādājat kopā?
Tie, kuri ir gudri šī vārda visplašākajā nozīmē. Jo nobriedušāka es kļūstu, jo vairāk novērtēju cilvēkos atvērtu, gudru, redzīgu prātu. Šis laiks, manuprāt, vispār nepieļauj režisoram nedomāt. Es šobrīd ļoti izbaudu mēģinājumus ar Edmundu Freibergu, viņš strādā tik prasīgi, tik radoši, neatlaidīgi, tālredzīgi un jēdzīgi. Protams, nezinu, kāda galarezultātā sanāks izrāde, taču apbrīnoju viņa pedagoģiskās spējas un prasmi aktierim dot un dot, un kaut vai dēļ jēgpilnajiem mēģinājumiem es šo procesu nenožēlošu nekad.
Pie Edmunda Freiberga spēlējāt arī iepriekš – “Liliomā’’ bijāt Marija, Heizela izrādē “Laiks un Konveju ģimene”.
Jā, bet tas bija fragmentārāk, lomas bija mazākas. Tagad pagājis laiks, ir cits dzīves posms, un, man liekas, Edmunds šobrīd ir lieliskā formā, viņā pieredze, šķiet, savienojusies ar to brīnišķīgo sajūtu, ka viņam vairs nekas nevienam nav jāpierāda, nav to ambīciju, un ir liela atvērtība un iejūtība, kas man pašlaik ir visvajadzīgākā sajūta. Viņš ļoti jūtīgi tver Hedas tēlu, reizēm mēs pajokojamies, ka sievietes psihi viņš labāk par mani saprot. Man ir uzticība viņa redzējumam no malas.
“Heda Gablere” ir viena no slavenākajām lielās klasikas lugām. Hedas lomu interpretējušas daudzas izcilas aktrises. Par ko jums ir šis stāsts?
Par sievieti, kura nav īstajā laikā un īstajā vietā, nav starp īstajiem cilvēkiem. Stāsts tajā pašā laikā par to – vai tāda īstā vieta un laiks priekš viņas maz eksistē? Kur beidzas Hedas drosme, un kur sākas viņas gļēvums? Stāsts par alkām. Par sievietes satikšanos ar savu tumšo pusi. Heda ir stāsts par ideāliem un konfrontāciju, arī katram ar sevi, galēju konfrontāciju. Arī stāsts par vardarbību un pazemojumu.
Šajā izrādē spēlē arī Lāsma Kugrēna, kura Hedu atveidoja iepriekšējā Nacionālā teātra versijā, ko iestudēja Mihails Kublinskis. Vai ir nācies ar viņu runāt par lomu?
Tas ir ļoti skaisti, ka Lāsma ir šajā darbā. Esmu dzirdējusi tik daudz laba par viņas Hedu! Viņa pati teica – kad uzzinājusi par tantes Jūles lomu, viņai pēc sajūtas esot nokritusi jebkāda viņas sasaiste ar Hedu, un viņa pilnībā esot no tās atbrīvojusies. Mēs ar Lāsmu esam vienā grimētavā, satiekamies pirms un pēc mēģinājumiem un pārmijam kādus vārdus, tomēr abas uzticamies Edmundam Freibergam. Mums ir cieņpilni koleģiālas attiecības, un cienām cita citas robežas.
Kas jums šķiet intriģējošākais, veidojot šo iestudējumu?
Mani ļoti interesē, kā šis stāsts šobrīd rezonēs Latvijas sabiedrībā, tajā ziņā, ko Ibsens lugā ir ielicis – te ir daudz manipulācijas, daudz atkarības, līdzatkarības, emocionālas vardarbības, ļoti slēptas. Un ir izvēles, kas nav Hedas izvēles, kurās viņa ir pretnis savai vietai un savam laikam. Šī darba kontekstā diezgan daudz domāju arī par mūsu šodienas sabiedrību, kas joprojām ir diezgan atkarīga un līdzatkarīga. Un uz skatuves daudzas šīs atkarības tiek atspoguļotas. Cik daudz drosmes skatītājs sevī atpazīs? Cik daudz pamanīs savu pielāgošanos?
Vai un cik daudz sevī redzat no Hedas?
Redzu gan. Cik daudz? Ceru, ka nekad tik fatāli daudz… Un es, saprotams, nedzīvoju Hedas laikā. Bet ideālu meklēšana dzīvē, dzīves un cilvēku idealizēšana – kaut kādā mērā tas man piemīt, jā, mani tuvinieki to nenoliegs. Un drosmi es mācos, sāku mācīties Amerikā, un nu mācos no Hedas (smejas).
Kādi apstākļi ietekmēja lēmumu aiziet no teātra pēc septiņiem veiksmīgiem šeit nostrādātiem gadiem?
Es to neuztvēru kā ļoti drosmīgu izvēli. Biju laimīga, ka tā tas viss ir sakritis, ka varu pamest teātri, jo tajā brīdī bija noslēdzies kāds manas dzīves posms, es ļoti gribēju pārmaiņas. Gribēju redzēt pasauli, gūt jaunu pieredzi, aizbraukt no Latvijas, un nevienā brīdī neesmu to nožēlojusi. Neko nemainītu pret to pieredzi, ko ieguvu Amerikā. Tā atvērtība, pieņemšana, cieņa, brīvības sajūta – es tādu sabiedrības kultūru nepazinu, un vislielākais palīgs Amerikas kultūras iepazīšanā bija mans vīrs, kurš izvadāja mani pa Amerikas laukiem, braucām arī skatīties teātra izrādes uz Ņujorku. Bet visvairāk mani uzrunāja amerikāņu personiskā brīvība. Tik skaudri sajutu to vietu, no kurienes es nāku – reiz okupētu un apspiestu, un kādas sekas tas joprojām manī nes. Protams, šai amerikāņu brīvībai ir otrā puse – visatļautība, vardarbība, ieroči, par to arī man nav nekādu rozā briļļu, īpaši pēdējos gados situācija Amerikā, liekas, samilst un samilst.
Vai sekojāt līdzi arī tam, kas notiek turienes teātros?
Laikam vairāk tomēr sekoju notikumiem Latvijas teātros. Čikāgas teātros redzētais īpaši neiedvesmoja. Teātris tur ir vairāk sociāls, risina aktuālās sociālās tēmas, ir saistīts ar diskusijām, provokācijām attiecībā uz sabiedrības priekšstatiem un standartiem. Vai arī tas ir komēdijteātris.
Kāpēc tomēr izlēmāt vēlreiz mainīt dzīvesvietu un atgriezties Latvijā?
Čikāgu īsti neizjutām kā vietu, kur palikt uz dzīvi ilgtermiņā. Līdz ar kovida vīrusa krīzi pieauga vardarbība pilsētā, pastiprinājās nemieri, bandu uzbrukumi. Ņujorkai jutāmies jau tomēr drusku par vecu. Un, kad mums piedzima meitiņa, tas bija dzinulis, ka dzīvesvieta beidzot ir jāmaina. Riskējām un devāmies atpakaļ uz Eiropu, un neesam to nožēlojuši. Tā vairāk pat ir sajūta, kas tevi dzen un vada, gaisma, smarža, mākoņi, migla… Protams, ka tas nekur priekš mums nav tā, kā Latvijā.
Kuras ir tās nozīmīgās tēmas, par ko šobrīd teātrim, jūsu skatījumā, vajadzētu runāt?
Tas ir ļoti būtisks jautājums – kādai būt mākslai, teātra mākslai? Es šobrīd teātrī gribētu runāt galvenokārt par politiku tās visplašākajā nozīmē un kontekstā. Un darīt to reizē saudzīgi, bet tomēr ļoti tieši, ne mediju virsrakstu līmenī, bet izvērsti un konfrontējoši. Mani ārkārtīgi satrauc tā netaisnība, kas eksistē pasaulē, tas, ka apzinies – patiesībā mēs joprojām dzīvojam anarhijā, kur lielākās lielvaras notiesā vai grasās notiesāt mazākās tautas un valstis. Es jūtos nobijusies un skumja, un dusmīga. 2024. gadā pasaulē joprojām neeksistē vienota, uz visām valstīm attiecināma un iedarbīga tiesiska sistēma. To mēs redzam pēc pēdējo gadu un mēnešu notikumiem – ir valstis, uz kurām tiesiskums neattiecas, un brutalitāte, šķiet, uzņem apgriezienus. Ir veto tiesības uz jebkuru ANO rezolūciju, un karakuģis peld tālāk. Es domāju, mums visiem vajadzētu just zināmas bailes un piesardzību, tā, protams, nav patīkamākā sajūta, ar kuru dzīvot, bet kā tad cerēt uz kādām pārmaiņām?
Man ir ļoti bail, ka dzīvojam pasaulē, kur nepilnās simt dienās var tikt nogalināti desmit tūkstoši bērnu un, “pateicoties” sociālajiem tīkliem, tas notiek mūsu acu priekšā, bet sods par to netiek piemērots. Kāpēc lai nākamajā konfliktā tie nebūtu simt tūkstoši? Kā cīnīties ar savu politisko apātiju un meklēt sevī empātiju un drosmi? Par spīti viskorumpētākajai varai un iekārtai – tomēr runāt un runāt par netaisnību. Par to man liekas svarīgi šobrīd runāt arī teātrī. Un karš, saprotams, notiek ne tikai frontē un ierakumos, arī informācijas karš ir neaptverams. Domāju, ir svarīgi arī sevi un savu naivumu visu laiku konfrontēt un vaicāt sev, cik, piemēram, neatkarīgo mediju ir manā ziņu avotu lokā?
Cik māksliniekam, jūsuprāt, jābūt sabiedriski un politiski aktīvam un iesaistītam?
Mana sajūta ir, ka jābūt ļoti. Jā, pēdējos gados ar mani rezonē tas, ko Pēteris Krilovs saka, kas ir īsts mākslinieks – tāds, no kura valdībai ir drusku bail. Mēs varam gribēt neiedziļināties pasaulē notiekošajos procesos, bet esam Eiropas Savienībā, esam NATO dalībvalsts, piedalāmies Apvienoto Nāciju balsojumos, esam Krievijas kaimiņvalsts un Amerikas sabiedrotie, mēs esam šajos procesos iekšā. Pēdējo gadu ģeopolitiskā situācija ir nolikusi politiku priekšplānā. Diemžēl kopš neatkarības atgūšanas bieži neredzu mūsu valsts virzību uz kolektīvu attīstību, nejūtu mūsu tautas pašapziņas mugurkaulu, kodolu. To, kādi ir mūsu nācijas mērķi, nostāja, valsts ideja. Pietrūkst spējīgu un godīgu politisko spēku, kuriem ar morālo kompasu viss būtu kārtībā. Pašlaik lasu Dzintara Soduma grāmatu, un viņam ir brīnišķīga tēze, kas gan vairāk domāta par trimdas latviešiem, kurus viņš tā kreptīgi, sulīgi kritizē – pats būdams trimdas latvietis, viņš var to darīt, bet ko var attiecināt uz visu sabiedrību arī šobrīd: tautastērps neveicina politisko darbību.
Jautājumi par pašcieņu, ideāliem, drosmi, spēju uzņemties atbildību neapšaubāmi ir nozīmīgi vienmēr un jo īpaši mūsu sabiedrībā pašreizējā situācijā.
Nenoliedzami – tie ir jautājumi, kas pašlaik ir ļoti būtiski gan mums kā tautai, gan personiski man. Šis laiks ir ļoti sarežģīts, pat izšķirošs, tas ir arī nežēlīgs un prasīgs. Jābūt gudriem, redzošiem, saprotošiem, pelnošiem, ja gribam izdzīvot. Arī procesi mūsu sabiedrības iekšienē, lauku iznīkšana, lauku skolu slēgšana, joprojām sabiedrībā eksistējošā savstarpējā neiecietība utt. dara piesardzīgu. Diemžēl reizēm neredzu mūsu sabiedrības stāju. Ja igauņi ir pieslēgušies ziemeļu identitātei, arī lietuviešiem ir sava pašapziņa, tad kā ir ar mums? Es gribētu sajust, ka varu lepoties ar to, ka esmu latviete. Un arī mākslā, teātrī būtu vērtīgi par to runāt. Man sāp, ka lielā mērā ir pazuduši principi un vērtības. Un te atgriežamies pie Hedas, kurai ir šie stingrie tēva ģenerāļa principi, ka tu nedrīksti padoties, ir jābūt drosmīgam un par zaudētu kauju ir jāsamaksā. Mēs nezinām, varam tikai fantazēt, kāds bija viņas tēvs, bet viņa runā par savu ideālu – cilvēku, kurš spēj uzņemties atbildību, valda pār sevi, kuram ir principi, kurš ir drosmīgs un nenodod.
Par to, kāpēc mūsu sabiedrība ir tāda, kāda tā ir, par šo procesu vēsturi un cēloņiem vēstīja arī Armanda Zvirbuļa režisētā daudzsēriju krimināldrāma “Krimināllieta iesācējam”, kas tapa pēc Andra Kolberga romāna “Meklējiet sievieti”. Tajā Nata Nolle iemiesoja gan sākotnēji padomju režīma upura, gan vēlāk režīma adepta lomu? Ko sapratāt par šo laiku, filmējoties Natas lomā?
Domāju par to, cik adekvāti mēs varam būt neadekvātos apstākļos. Tas ir jautājums par to, kas ar cilvēkiem notiek pie apspiešanas, pazemošanas, brutālas fiziskas un emocionālas vardarbības, ja mums atņem mūsu brīvību, esību, pašu galveno – valsti, valodu, savu identitāti. Cik ilgi cilvēks var palikt cilvēks šādos apstākļos? Vai esam gatavi atdot savu dzīvi, dzīvību par savu brīvību, valsti, ideju, – tā ir liela varonība, uz ko nebūt ne visi ir spējīgi. Vai arī samierināmies, pielāgojamies. Vai varbūt varam tēlot nepieskaitāmos, kā savulaik to darīja Jānis Pauļuks, vai riskēt ar to, ka zaudējam visu, esot patiesi un drosmīgi. Par to, kāpēc notiek tas, kas notiek, varu runāt, atceroties filmēšanas epizodi Jūrmalā, kur Nata tiekas ar savu čekas skolotāju, ko atveidoja krievu aktieris Andrejs Iļjins.
Kurš savulaik (20. gadsimta 80. gados – red.) bija viens no Rīgas Krievu Drāmas teātra (šobrīd – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra – red.) vadošajiem aktieriem un spēlēja šeit Hamletu, Trepļevu “Kaijā”, Hļestakovu “Revidentā” un citas lomas.
Kad filmējāmies seriālā, mums bija kopīga aina Jūrmalā, gatavojoties tai, ar viņu pārmijām dažus vārdus, un tad viņš pēkšņi ļoti pārliecinoši man sāka stāstīt, ka patiesībā tāda valsts Ukraina vispār neeksistē, ka tā taču ir Krievijas sastāvdaļa. Es klausījos, skatījos uz viņu un sapratu, ka mana krievu valoda neļauj man ar viņu par to diskutēt, ka priekšā ir gara filmēšanas diena, kurā mums jāspēlē savi tēli, bet man pazibēja doma – mēs nevaram kopā strādāt! Pēc pusgada sākās karš.
Vai redzat, ka šis laiks ir ienesis korekcijas mākslinieka attiecībās ar skatītāju?
Karš, protams, ir izmainījis visu. Taču es arī ar visai lielu mulsumu un interesi skatos, kā mūsdienās risinās mākslas procesi. To lielā mērā ietekmē arī mūsdienu tehnoloģiju straujā attīstība. Eksistē tīri fizioloģiska sakarība – kamēr telefonā uzņemam informāciju vai sevi izklaidējam, radošie procesi mūsos nenotiek. Nesaku, ka nelietoju telefonu un internetu, man arī patīk zināt, informācija ir vajadzīga, bet runa ir par ko citu, par to atsvešinātību, ko mūsos ir attīstījusi šī virtuālā pasaule. Nezinu, kurp tas ved, bet paliek kaut kā arvien vientulīgāk. Arvien mazāk mēs meklējam viens otru.
Jūsu vīrs arī ir mākslinieks – gleznotājs Vidvuds Zviedris. Ģimenē esat radošā mijiedarbībā?
Mijiedarbību mūsu mājās pašlaik visspēcīgāk diktē mūsu piecgadniece. Mana mijiedarbība ar Vidvudu, manuprāt, visvairāk notiek tieši cilvēciskajā aspektā, viens otra profesijās neiejaucamies. Un vai to var nošķirt, kur beidzas cilvēks un sākas mākslinieks? Un kā nemanot mēs viens uz otru tomēr iedarbojamies? Vidvuds ir mans vismīļākais un uzticamākais dzīves domubiedrs. Protams, kopš iepazināmies, manā dzīvē ir ienākusi šī ļoti bagātā vizuālās mākslas pasaule, gan Vidvuda paša darbi, gan viņa vecmeistaru kolekcija, gan darbi, ko viņš pamana, ar kuriem viņš dalās. Šo pasauli es mācos. Mani manā profesijā viņš pilnībā atbalsta un vienmēr ir to ļoti cienījis. Atceros, kad iepazināmies, Vidvuds aiz cieņas pret manu nodarbošanos piedāvāja no savas puses pārcelšanos uz Latviju, bet tieši es biju tā, kas teica – nē, laižam prom!
Vai saistāt savu nākotni ar darbu teātrī?
Kopš atgriezos no Amerikas, mani nepamet tāda dīvaina sajūta – ka varbūt esmu tikai ceļojumā. Esmu it kā atgriezusies, bet turu sevī to sajūtu, ka varbūt ne līdz galam. Nemetos pilnībā visā iekšā, un pat īsti to vairs nespēju, jo tā vide, kurā esmu bijusi, ir devusi savu skatījumu uz lietām un procesiem. Varbūt tam ir vajadzīgs ilgāks laiks. Kur meklēt piederības sajūtu, līdz galam vēl nezinu. Bet es ļoti mīlu aktiera profesiju un, kad sākām mēģināt Hedu uz skatuves, tā bija brīnišķīga sajūta – atkalsatikšanās ar lielo skatuvi, tie dēļi Kronvalda bulvārī man ir vismīļākie! Man nozīmīgākais ir tas, ka gribu darīt kaut ko vērtīgu, ko tādu, kurā redzu potenciālu, saturu, jēgu.
Rakstīt atsauksmi