Teātris, kas izvēlas mocīt
Lietuviešu teātra kritiķes Aušras Kaminskaites raksts par psiholoģisko sāpju tēmu Lietuvas teātrī rubrikā "THEATRICUM BALTICUM" (oriģinālā publikācija vietnē www.menufaktura.lt)
Lietuviešu teātris jau kādu laiku mokās pats un moka citus. Šis nav emocijās balstīts izsaukums ar mērķi vēstīt par izrāžu kvalitātes pasliktināšanos – šajā ziņā situācija nebūt nav kritiska. Es runāju par psiholoģiskām sāpēm [1], ko uz skatuves dažkārt pat apzināti rada Lietuvas teātra profesionāļi. Un arī par viņu pašu mokām, kas, lai gan vairs netiek uztvertas tik entuziastiski kā agrāk, joprojām sakņojas Lietuvas teātra mentalitātes nolemtā tradīcijā. Tāpēc šajā tekstā aplūkošu mocības no diviem aspektiem: kā tās izpaužas lietuviešu izrādēs un kādā mērā tiek novērotas teātrinieku kultūrā kopumā.
No saturiskās puses par izrādēm, kas pašas rada vai uztur mokas, es saucu tās, kurās skatītājiem tiek rādīta neglābjama mokpilna pasaule un/vai tiek mēģināts pierādīt, ka tajā vainojams ikviens no mums (t.i., katrs skatītājs ir vismaz potenciāls kaitnieks). Formas ziņā pie šīm izrādēm iedalu garas formas darbus vai tās izrādes, kurās kā izteiksmes līdzekļiem īpaša nozīme piešķirta kliedzieniem un vaimanām.
Lai saprastu mokpilnā un mokošā teātra apmērus Lietuvā, caurskatīju pirmizrāžu sarakstus no 2021. līdz 2023. gadam. Interesanti, ka visvairāk izrāžu, kas atbilst iepriekš minētajiem kritērijiem, iestudētas tieši galvaspilsētā. No astoņpadsmit pēdējo trīs gadu laikā Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī iestudētajām izrādēm kritērijiem atbilst divpadsmit, tostarp: Oskara Koršunova “Gulošie” (ekspresija, ilgums), Lauras Kutkaites “Tirēsija krūts” (apsūdzība, ekspresija), Jokūba Braža “Equus” (visi kritēriji) un citi.
Valsts Jaunatnes teātrī mokas raksturīgas gandrīz trešdaļai no septiņpadsmit pirmizrādēm – sešām. Līdzīgu procentuālo īpatsvaru konstatēju arī Viļņas Valsts mazajā teātrī – no deviņām pirmizrādēm trijās (Stasa Žirkova “Saša, iznes miskasti”, Tada Montrima “Ein Elefant”, Nauberta Jasinska “Neuzticīgā”) dominē psiholoģiskas sāpes.
Grūtāk ir novērtēt ārpus Viļņas esošo teātru statistiku, jo neesmu redzējusi visas tur iestudētās izrādes, un, tā kā mocību pakāpes noteikšanai izmantoju subjektīvus kritērijus, šeit būtiska nozīme ir personīgajai pieredzei. Tomēr, manuprāt, labāk ir izdarīt ne tik uzticamus secinājumus, nekā ignorēt to, kas tiek radīts ārpus galvaspilsētas. Galu galā tā ir pilntiesīga mūsdienu Lietuvas teātra daļa.
Vienīgā Nacionālā Kauņas drāmas teātra izrāde, ko es varētu pieskaitīt šai kategorijai, ir Gintares Minelgaites-Dučinas iestudētā “Sniegbaltīte”. Gandrīz trīs stundu ilgā pirmizrāde mocīja ar satura tukšumu vai drīzāk – ar mēģinājumu pateikt ļoti daudz, bet nespējot sasniegt dziļumu, kas varētu iedvesmot skatītāju uzkavēties ar šo mākslas darbu tik ilgi, cik to pieprasa tā autori. Citas pirmizrādes, ko redzēju Kauņas drāmas teātrī no 2021. līdz 2023. gadam, nevieš tādu bezcerību kā Viļņas zālēs.
Panevēžas Joza Miltiņa drāmas teātrim mokošas izrādes gandrīz nav raksturīgas. Pat garākie iestudējumi šeit ir vieglāk panesami, jo lielāko daļu no tiem iestudē pašreizējais mākslinieciskais vadītājs Aleksandrs Špilevojs, kura režijai un skatījumam uz pasauli raksturīgs veselīgs vieglums. No deviņpadsmit izrādēm tikai trijās saskatu izteiktākus moku motīvus. Agņus Jankeviča “Idomenejs” ir stāsts par bezizejas situāciju. Tā ir diezgan gara izrāde, kuras laikā aktieri nepārtraukti kliedz uz skatītājiem. Olgas Lapinas “Lauci” (Laukys) līdz šim vēl nav izdevies noskatīties, tomēr atsauksmes un recenzijas liecina, ka režisore šajā izrādē liek saskarties ar ļoti sāpīgiem pārdzīvojumiem. Aleksandra Špilevoja “Sala, kuras nav” ir spēcīgs, interesants darbs, kura centrā ir teātra kopiena, kas gan moka, gan mokās pati, taču izvēlētie izteiksmes līdzekļi līdzsvaro šīs sāpes, neļaujot skatītājam noslīkt netaisnībā, kas norisinās viņa acu priekšā. Tādējādi situācija Joza Miltiņa drāmas teātrī ir ārkārtēja: “moku” izrādes šeit biežāk runā par mocībām, nevis moka skatītaju. Un tas, iespējams, ir saistīts ar lielāku uzsvaru uz teātra dramaturģiju nekā citur.
Klaipēdas drāmas teātrī, kas šobrīd piedzīvo lielisku radošo periodu, pēdējo trīs gadu laikā esmu apmeklējusi četras pirmizrādes. Trijās no tām tiek rādītas nepārvaramas mokas. Par katru no šīm izrādēm – Agatas Dudas-Gračas “Mīlestību”, Jokūba Braža “Biezo piezīmju grāmatiņu” un Adoma Juškas “Rietumu piekrasti” – esmu rakstījusi recenzijas un diezgan konsekventi skaidrojusi šo izrāžu saistību ar mokām. Šauļus, kas atrodas starp galvaspilsētu (Viļņu – red.) un ostas pilsētu (Klaipēdu – red.), gadās apmeklēt pārāk reti, lai varētu izveidoties viedoklis. Līdz šim neesmu redzējusi nevienu Šauļu Valsts drāmas teātra izrādi, kurai būtu raksturīgas mokas.
Protams, psiholoģisko sāpju čempions teātrī ir Artūrs Areima. Viņa darbos dominē pasaule, kas sabrūk, cilvēce, kas zaudējusi cerības, personības, kas nespēj apzināties savas vajadzības un satraukumā pakļaujas zemākajiem instinktiem. Režisors un viņa teātra komanda šo saturu papildina ar līdzīgu noskaņu izpausmēm: aktieri daudz kliedz, sāpēs vāļājas pa grīdu, imitē (vai izspēlē) masturbāciju, kas tiek uzskatīta par vienīgo veidu, kā izjust baudu. Pozitīvs izņēmums ir mūzika, kas reizēm atgādina, ka jaunradē vienmēr ir vismaz gaismas stariņš. Viss pārējais spļauj skatītājiem taisni ģīmī: mēs visi esam krituši neveiksminieki.
Labākos teātra piemērus, kas runā par nelaimīgo, pie savām ciešanām vainīgo cilvēci, nevis liekot skatītājam mocīties, bet gan piedāvājot jaunu pieredzi, esmu atradusi ārvalstu autoru darbos. Tiesa, “ārvalstu” nav atslēgas vārds saturīgu izrāžu meklējumiem. Drīzāk tas ir ieradums balstīt skatuves iestudējumus spēcīgā dramaturģijā, kas veido mokas kā naratīvu un attur režisorus un aktierus no pašmērķīgas sāpju akcentēšanas. Lietuvā tā nav populāra prakse, tāpēc teātra kopainā psiholoģiskās sāpes izgaismojas spilgtāk nekā daudz kas cits. Kas no tā izriet, un kādi tam ir iemesli?
Tradicionāli teātris dzimst, atspoguļojot sabiedrību. Lielākā daļa sabiedrības pēdējā laikā piedzīvo briesmīgus laikus. Dažās valstīs valda nabadzība, citās – kari, vēl citās – ārkārtīgi nopietnas klimata pārmaiņu sekas, bet vēl citās plaukst kopienas, kuru locekļiem labāk miris tuvinieks nekā tāds, kas neievēro likumus. Dzīve nav viegla, turklāt daudzas grūtības mēs cits citam un arī sev radām paši.
Paradoksālā kārtā reālas mocības grauj teātrī radīto sāpju iespaidu. Atbalstu ideju, kas pauž, ka pēdējie gadi cilvēcei nav bijuši izteikti sliktāki par iepriekšējiem, bet tehnoloģiju attīstības iespaidā mēs arvien vairāk uzzinām par notikumiem pat visattālākajos pasaules nostūros, un tas mūsos rada izteiktākas raizes un iemeslu satraukties par savu drošību un dzīves kvalitāti. Šīs zināšanas par realitāti maina personiskos kontekstus un līdz ar tiem – jūtīgumu pret teātri. Diezin vai, ik dienu televīzijā, plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos redzot cilvēkus, kas cieš karadarbības, dabas katastrofu, bada un citu nelaimju ietekmē, mēs satrauksimies, vērojot, kā aktieri uz skatuves lej asaras un pēc dažām stundām smaidot klanās aplausu pavadībā. Es, protams, runāju par manipulācijām, kad, demonstrējot mokas, tiek cerēts izraisīt skatītājos līdzjūtību un/vai šausmināšanos pašiem par savu dzīvi, uzvedību, pasauli.
Lietuvā uz mocībām orientētu saturu ietekmē mūsu karu, okupāciju, spīdzināšanas, pašnāvību, nodevību un citu netaisnību pilnā vēsture. No pēdējās okupācijas mēs atbrīvojāmies tikai pirms 34 gadiem, un, lai gan kopš tā laika esam nogājuši garu ceļu gan ekonomiskā, gan cilvēku psiholoģijas ziņā, vēl paies laiks, līdz atstāsim aiz muguras gadsimtu gaitā izveidojušos vaimanājošā lietuvieša mentalitāti. Lai tas mainītos, ir svarīgi ne tikai gaidīt, bet aktīvi tiekties uz pārmaiņām. Tas prasa traumu un traģēdiju atzīšanas periodu, kas sākumā var būt pat sāpīgāks nekā apspiestās jūtās vadīts mūžs. Tad nu arī šis process lietuviešiem sniedz daudz iemeslu un rada piemērotus apstākļus, lai mocītos.
Iespējams, ka vēsturiskie notikumi ir atbildīgi arī par lietuviešu paradumu uzskatīt traģēdijas un drāmas par vērtīgākām nekā komēdijas, jo pirmās mums šķiet pārliecinošāk atspoguļojam realitāti. No otras puses, ar tautību tam var arī nebūt nekāda sakara – pētījumi liecina, ka cilvēkiem parasti ir vieglāk noticēt pesimistiskām nekā optimistiskām prognozēm. Tas nozīmē, ka pār attiecībām ar mākslu un tās žanriem var lemt ne vien gaume vai tradīcijas, bet arī neirobioloģiskie procesi, kurus izmainīt ir ļoti grūti.
Bieži esmu domājusi par hipotēzi: varbūt teātris piesaista cilvēkus, kas raduši pie mokām, t.i., tos, kuriem dažādu iemeslu dēļ ir pazīstamas psiholoģiskas sāpes, un tāpēc paradoksālā kārtā tās asociējas ar drošību? Tā kā man trūkst nepieciešamo zināšanu, lai pārbaudītu šo minējumu, paļaujos uz psiholoģijas speciālistiem ar pieredzi teātra jomā, kuri mani pārliecināja, ka šāda tendence nav tikusi novērota. Tomēr esmu pārliecināta, ka dažas Lietuvas teātra kopienas (kā kopuma) mentalitātes īpatnības atbalsta mokošus apstākļus.
Pielāgošanās teātra profesijai bieži vien nozīmē arī pielāgošanos apmierinošas algas trūkumam un pastāvīgai nabadzībai. Piemēram, vēlme uzstāties uz skatuves parasti nav atdalāma no vēlmes saņemt atzinību. Mākslinieciskā jaunrade, protams, izraisa dažādas reakcijas, un tas nozīmē, ka mākslinieki “nolemj” sevi pastāvīgam riskam tikt neatzītiem. Šis risks nebūtu tik milzīgs, ja jaunie mākslinieki netiktu iebiedēti jau no pirmajiem soļiem: jau gadiem ilgi ievērojams skaits teātra skolotāju (par laimi, ne visi) regulāri atgādina saviem audzēkņiem, ka ar viņiem un viņu talantiem vien nepietiek. Šajā gadījumā satraukumu rada nevis risks, bet gan bailes salūzt, gūstot sliktu novērtējumu.
Otra problēma – finansiālais atalgojums. Teātru uzturēšana ir atkarīga no Kultūras ministrijas līdzekļu piešķiršanas politikas. Šīs ministrijas budžets ir viens no mazākajiem valstī. Lietuvas teātru darbības principi un šīs mākslas specifika neļauj pašām iestādēm daudz pelnīt, tādējādi paplašinot finansiālās iespējas. Ja piebilst, ka kultūras darbinieku atalgojumam valsts sektorā (pie kura pieder lielākā daļa teātra iestāžu) ir tā saucamie “griesti”, kļūst pašsaprotami, ka teātra darbinieki diez vai var cerēt uz pastāvīgu algu pieaugumu, kas būtu pietiekams, lai apmierinātu augošās vajadzības.
Tādējādi teātra profesijas izvēle nozīmē arī izvēli strādāt par salīdzinoši mazu samaksu, savukārt darbs teātra iestādē nozīmē ierobežotas karjeras iespējas un zemas izredzes uz algas pieaugumu. Varētu domāt, ka tas veido laimīgu kopienu: teātra darbinieki pieņem šos nosacījumus, jo viņiem ļoti patīk tas, ko viņi dara. Tomēr ar mīlestību pret profesiju ir tāpat kā ģimenē: trūkums var sagraut pamatus – no labām emocijām nepaēdīsi un ar tām rēķinus nenomaksāsi.
Iespējams, ka mīts par to, ka vienkārši būt teātra darbiniekam ir privilēģija, ir izplatīts, lai sevi apmānītu un/vai saglabātu psiholoģisko izturību un pašcieņu. Šai idejai kalpo arī mīts par jebkuru māksliniecisko ģēniju, liekot domāt, ka ģenialitāte pati par sevi ir daudz svarīgāka par adekvātu finansiālo novērtējumu. Morālajam atalgojumam ir nozīmīga loma visās profesijās, taču ir apšaubāms, vai jomās, kas ir tālu no mākslas, tas tik nepārprotami tiek likts augstāk par materiālo. Šāda nostāja atbalsta skaistas vērtības, bet vienlaikus tā liecina par cilvēku tieksmi samierināties ar trūkumu.
Pastāvīga nepieciešamība savilkt jostu un pārliecība par piederību priviliģētai šķirai izklausās paradoksāli. Iespēja strādāt vairāku cilvēku darbu, strādāt vakaros un brīvdienās, zinot, ka alga pieaugs tikai tad, ja no kāda cita žēlastības atkritīs vairāk naudas, nešķiet ne elitāra, ne priviliģēta. Strādājot teātra vidē vairāk nekā desmit gadus, sliecos domāt, ka šī kognitīvā disonanse nomāc daudzus teātriniekus (un citus kultūras darbiniekus) un, iespējams, veicina traģisko stāstu un personāžu kultu, kas raksturīgs šīs valsts teātrim.
Par tendenci necensties mocības izbeigt liecina tas, ka daudzi teātra veidotāji pieņem situāciju kā pašsaprotamu un reti rīkojas, lai to mainītu. Pastāvot vispārējam priekšstatam, ka interesēties par naudu ir nekulturāli un vispār zemiski, tie, kas jūt nepieciešamību pēc pārmaiņām, visticamāk, vilcinās skaļi runāt par vērtībām, kas mazā kopienā nekotējas augstu. Rezultāts: nenovērtējot naudu, mēs arī netiekam ar to novērtēti.
Apšaubu, ka lielākā daļa teātrinieku atzītu sev vai (vēl jo vairāk) publiski, ka pašreizējā situācija ir neapmierinoša. Mēs pieņemam kā pašsaprotamu realitāti, kurā mēs maz pelnām, kurā mēs nesaņemam pienācīgu novērtējumu, kurā plaukst un zeļ nacionālās traumas mantojums un pārliecība, ka tikai mokoties mēs kļūstam vērtīgi publikas acīs, un lielākā daļa no mums nemaz netaisās kaut ko darīt lietas labā. Savukārt skatītāji nāk uz izrādēm, uzsūc šo informāciju un aiznes līdzi.
Kāda jēga uz skatuves redzēt cilvēkus mokāmies? Vai tas kaut ko stāsta par vietējo kultūru, par pasaules kultūru, vai tas mudina cilvēkus ārpus teātra interesēties par uz skatuves risinātajiem jautājumiem? Mākslas darbs nav raksts žurnālā vai ieraksts feisbukā, no kura lietotājs jebkurā brīdī var atkāpties un vienkārši konstatēt: lūk, kā ir. Mākslas darbs ir kultūras medijs, kas konstruē unikālu pasauli, un kultūra – cilvēku dzīves, izvēles, biedrošanās un neskaitāmu lietu kopums ar potenciālu izplatīt skaisto. Turpretim šajā rakstā aplūkotās nepatīkamās emocijas tieši pretēji – nekur neved un liek grimt vēl dziļākā bedrē nekā ikdiena.
Šķiet, vispirms būtu jāsaprot, ka ciešanas un spīdzināšana uz skatuves nav vērtība un nekādā ziņā nav augstāka radošuma izpausme. Diemžēl tas nozīmētu būtisku teātra pamatu sabrukumu. Un nav zināms, vai sabiedrībā, kas ir noskaņota uz cieņpilnu klusēšanu, atrastos tādi, kas būtu gatavi ieņemt šo pamatu vietu, lai citi uz tiem varētu veidot jaunu teātra profesijas koncepciju.
Oriģinālā publikācija vietnē “Menų faktūra” atrodama šeit. Rakstu finansējusi Lietuvas Kultūras padome
No lietuviešu valodas tulkojusi Emija Grigorjeva
[1] Pēc jomas profesionāļu domām, mokas ir reliģisks jēdziens, tāpēc šajā kontekstā atbilstošāk būtu izvēlēties psiholoģisko sāpju terminu. Tomēr valodas koncentrētības dēļ priekšroku došu vārdam “mokas” un “mocības”, izmantojot tos kā sinonīmus psiholoģiskām sāpēm – autores piez., A.K.
Rakstīt atsauksmi