Jādod telpa radošumam
Saruna ar Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju Valteru Sīli
Kad Valters Sīlis pirms pusotra gada uzņēmās vadīt Liepājas teātra mākslinieciskos procesus, viņš gluži nebija jaunpienācējs, jo kopā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci jau bija puspudu sāls apēdis, iestudējot izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” (2018), un arī pašos karjeras pirmsākumos viņam izdevās pakacināt Liepājas publiku ar diezgan izaicinošu Entonija Nelsona lugas “Cenzors” iestudējumu (2010). Tagad par savu vadlīniju teātra repertuārā Valters izvēlējies “zaļo koridoru” latviešu oriģināldramaturģijai, bet augusta otrajā pusē Liepāja piedzīvos starptautisku teātra festivālu “Teātris tuvplānā”. Mūsu saruna rit vienos smieklos, un es atminos Bahtinu ar viņa smieklu kultūras studijām, kas nudien te ir īsti vietā.
Vēsma Lēvalde: Jau vairāk nekā gadu tu dzīvo un strādā Liepājā. Vai tagad sevi uzskati par liepājnieku?
Valters Sīlis: Ļoti labs jautājums! Oficiāli esmu liepājnieks, balsošu Liepājas pašvaldības vēlēšanās (saruna notiek pirms pašvaldību vēlēšanām 2025. gada 7. jūnijā – V.L.). Vai savu rīdzinieka identitāti ir tik viegli nomest pusotras sezonas laikā? Bet tajā pašā laikā – jā, ir kaut kādas lietas, kas ļauj justies kā mājās. Gan privātajā, gan darba zonā.
Jautājums nebija domāts kā provokācija. Vienkārši – par liepājniekiem mēdz sacīt, ka viņus grūti saprast un starp viņiem grūti iejusties.
Sajūtas, ka grūti saprast, man nav bijis nekad. Es kaut kad esmu dzirdējis – viņi ir tik augstprātīgi! Nē, tam nav sakara ar augstprātību. No sākuma man arī likās – kāpēc visi mēģinājumi notiek strīdos? Bet tas vienkārši ir tāds runas veids, kas citai ausij var izklausīties kā izaicinājums. Vai tās ir uzrautās galotnes, vai kas cits... Viens no iemesliem, kāpēc esmu te, ir tieši šejienes saprašana. Nezinu, reāla vai iedomāta… Ja tev ir ilūzija, ka saproti, tas vēl nenozīmē, ka patiešām saproti. Katrā ziņā – tā ir ļoti laba sajūta, ar kādu mākslinieki šeit ierodas strādāt un pēc mēģinājumiem brauc mājās. Tie ir kaut kādi ētikas principi, varbūt tradīcija, bet tā var radīt režisoram – kā man – sajūtu, ka visi tiešām iet uz sapratni. Nevis – pierādi man, bet – jā, ejam tavas ieceres virzienā vispirms un tad skatāmies, vai kaut kas jālabo vai jāmaina. Tad tu uzreiz vari pateikt – tā ideja strādā vai ne, jāiet tālāk vai vēl jādomā. Un tas ir ļoti svarīgi. To man ir teikuši arī cilvēki, kuri šeit ierodas pirmo reizi strādāt. Sajūta par saprašanu var būt iluzora, bet tīri mākslinieciski tai ir pamats.
Un sadzīviski esi iejuties?
Nu, jā – atrodot savas telpas, savu vietu, paliek drusku vieglāk. Tā ir ļoti būtiska lieta. Brīnišķīgi ir tas, kāda Liepājas skolās ir uzmanība pret bērnu. Esmu to izjutis individuālā līmenī – man ir divas meitas. Un kā pret kopumu, pret klases veidošanu attiecas skolotāji, tā arī ir ļoti liela uzmanība. Par to varu tikai priecāties.
Tas ir būtiski – lai sadzīve nevelk prom no darba. Lai gan iepriekš esi strādājis Liepājā kā viesrežisors, nu ir aizvadīta pilna sezona mākslinieciskā vadītāja amatā. Kas ir citādi, kādas atziņas ir gūtas šajā laikā?
Gūstot kādu jaunu pieredzi, tu vari salīdzināt un redzēt atšķirīgo. Lielākā atšķirība, manuprāt, ir tā, ka nekad nav tā, ka režisors kādam nedod darbu. Režisors tikai dod, viņš ir tikai pozitīvs. Nu, labi – kādam lielāku, kādam mazāku, kādam liekas, ka par maz, kāds to lielo, kas iedots, varbūt nemaz negrib, – tādas situācijas mēdz būt. Bet mākslinieciskajam vadītājam ir jāsaka ne tikai “jā”, bet arī “nē”. Un tu daudz vairāk izjūti sekas to cilvēku dzīvēs, kam saki “nē”. Režisors tikai pasaka – es ņemšu tos aktierus –, un viss. Viņš neizjūt to, ka kādam būs mazāk darba. Visiem te ir mākslinieciskas ambīcijas, bet vajag, lai tas, ko viņš paveic, ir vērtīgs. Aktiera darbā tas laukums ir zināms. Diemžēl. Visos teātros būs tie, kam lielās lomas krīt katru gadu, bet daļai – tas nozīmīgais šāviens būs reizi divos gados vai…
...vai arī nebūs nekad.
Dažreiz arī tā ir, un tad, gluži kā sportā, ir tikai tas, kā tu ar savu komandas lomu tiec galā. Vai tu atrodi savu nišu, vai meklē tālāk ko citu. Ir jau viegli no malas… Bet kā ir mums katram savā dzīvē – mūsu lomas? Kāpēc man ir tā un tā, bet citam atkal tā? Vienmēr ir noteikts izvēļu kopums, un, ja tu spēj būt komfortā ar savām izvēlēm, spēj doties savu interešu virzienā, tad noteikti ir vieglāk.
Tātad attiecības ar aktieriem ir būtiskākais?
Tas jau nav tikai ar aktieriem! Ir visu cilvēku kopums. Un tas ir skaistākais teātrī, ka radošums jau nav tikai uz skatuves. Visi grib būt radoši, visi grib labu darbu, bet tam ir jādod telpa! Un dažreiz tu telpu iedod, dažreiz – nē, un tad ir jāmeklē, jāatrod veids, kā to telpu cilvēkam iedot, lai viņš būtu vērtīgs, lai viņa darbs būtu radošs. Lielākoties cilvēki, kuri grib strādāt, ir ļoti, ļoti vērtīgi! Protams, no principiem, kurus es, strādājot Nacionālajā teātrī kā štata režisors, ievēroju, lielu daļu cenšos turēt arī te, lai visiem darbs būtu radošs.
Viena dimensija ir attiecības ar cilvēkiem teātrī, otra – attiecības ar publiku, kas arī varētu būt mākslinieciskā vadītāja atbildība. Šosezon pēc katras pirmizrādes notika sarunas ar publiku, kas, manuprāt, ir labi. Otra lieta ir repertuārs. Viens no pirmajiem lēmumiem šajā amatā bija atteikties no Mākslas padomes. Kā tagad notiek repertuāra plānošana?
Tas, ko esmu izjutis šeit un arī citur, – sākums vienmēr ir divi cilvēki. Viens, kuram ir ideja, un otrs, kurš šo ideju sadzird. Ik dienu mums ir sarunas par nākotnes plāniem un vajadzībām. Pēc tam tu jautā, konsultējies – mums ir literārā padomniece Zanda Borga, dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, Eva (Eva Ciekurze, Liepājas teātra valdes locekle – V.L.), ar aktieriem arī mēs sarunājamies katru dienu, bet lēmums ir mans. Un tad repertuāra uzvaras ir māksliniekiem, bet kļūdas attiecas uz mani, ne uz vienu citu. Es negribu situāciju, kurā varētu uz kādu norādīt – man Mākslas padome teica vai tas nebija mans lēmums.
Tātad runa ir par atbildību?
Jā, par to. Un es domāju, ka arī Herberts (Herbets Laukšteins, bijušais Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs – V.L.) to atbildību uzņēmās. Vispirms nāk režisors ar ideju, un tad tu jau konsultējies, tam tāpat iet cauri, pārbaudot tās idejas, ko mākslinieki piedāvā. Dažreiz man šķiet, ka šis ir foršākais virziens, kurp doties, dažreiz tā nešķiet. Es aprunājos, bet citreiz saku – nē, es tomēr riskēšu un iešu tajā virzienā.
Un kas ir tas virziens, kurā tu šobrīd riskē doties?
Tas ir par konkrētiem darbiem. Virziens ir saruna, bet kopumā – man liekas, virziens, kurā mēs dodamies, ir diezgan labi redzams. Es vismaz ceru, ka ir redzams. Man šķiet, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai visi, kas teātri veido, ir iesaistīti procesā – sākot no dramaturga. Uz to tiešām ir uzsvars – lai taptu jaunas lugas, jauni oriģināldarbi. Tā ir bijusi mana paradigma vienmēr, un tad ir jādomā – kas ir atsvars, kas ir saspēle ar to. Ar Inesi (Mičuli) runājām par izrādi “Visi mani dēli” – ka tur būs aktieriska platforma. Bet “Baltijas teļš” (Artūra Dīča oriģinālluga Elmāra Seņkova režijā – V.L.) – tur bija izaicinoša ideja, un tajā vienkārši bija jādodas, jārada tāds darbs! Nākamajā gadā arī – ir Blaumanis, bet tur drīzāk jājautā Mārtiņam (Eihem), kā tās noveles tiks adaptētas, un ir arī gana daudz jaundarbu, kas taps dažādās formās.
No malas vērojot, liekas, ka ir vai nu bailes, vai piesardzība, vai princips – neņemt neko no labi zināmas pasaules klasikas.
Tas nav principiāli. Šekspīrs man, piemēram, ļoti patīk, bet mēs esam pilnīgi visu Šekspīru iestudējuši vienā lugā!
Šekspīrs jau nav vienīgais pasaules klasiķis.
Millers neskaitījās pasaules klasika? Blaumanis ir pasaules klasika.
Milleru labi zina teātra vidē, bet nedomāju, ka viņu acumirklī atpazīst ikviens skatītājs. Varbūt precīzāk man būtu jājautā par labi zināmiem, izciliem pasaules autoriem. Blaumanis, protams, ir latviešu klasika.
Es laikam nenodalīšu latviešu un pasaules klasiku. Jo diezgan bieži šie populārie klasiķi ir iespiesti trīs lielajās tautās, un tas uzspiež savu kultūras zīmogu.
Tomēr oriģināldramaturģijas īpatsvars Liepājas teātra repertuārā ir ļoti liels.
Jo citur tas ir niecīgs.
Labs arguments.
Otra lieta – ir jānāk ar ideju. Man, piemēram, ļoti patīk “Fedra”. Izcils darbs, būtu brīnišķīgi to iestudēt, bet šī luga strādā tikai ar ļoti konkrētu režijas ideju.
Patiesībā jau laikmets uzliek savu nospiedumu režijas idejām un izvēlēm. Ja tu netrāpi savā laikā, tad laikam nekāda klasika nelīdzēs.
Tajā pašā laikā es ļoti augstu vērtēju to, ka Valmieras teātrī ir liels uzsvars uz klasiku. Šosezon – Tomass Manns, Šekspīrs, Lorka, Pinters, Makdona… Tur varbūt ir pretējais – klasika un kaut kas no mūsdienām. Jā, tā ir laba telpa režijai, un tu radi ļoti stabilu, labu pamatu teātrim. Es to nenoliedzu, ne mazākajā mērā. Bet man varbūt šī prizma ir apvērsta.
Tu gribi, lai repertuārā ienāk kaut kas, kas varbūt pēc daudziem gadiem būs klasika?
Jā! To nekad nevar pateikt. Teātra tapšanas veids ir ļoti dažāds. Bet dažreiz ir lietas, kas ļoti labi strādā pašreiz un kurām piemīt īsā laika nogriežņa spēks. Un tas ir labi! Bet nenoliegšu – tā ir mana niša, vienmēr ir bijusi, un es dažreiz vēroju citu režisoru darbus un domāju – kāpēc es tā nevaru! Tajā pašā laikā – man ir milzīgs prieks par Elmāra darbu (Elmāra Seņkova iestudējumu “Baltijas teļš” – V.L.). Un atkal Lauras darbā “Annē Frankā” (Lauras Grozas iestudējumā “Annes Frankas dienasgrāmata” – V.L.) – ka tur izveidojās vides, dzīves ilglaicīgais portretējums, tā bija tieši viņas vīzija, kas to darbu tādu darīja, būtībā vēl viena – paralēlā – dramaturģija.
Atgriežoties pie oriģināldramaturģijas – tikko vienā maģistra darba lasīju, ka, lai gan dramaturgu ir daudz, teātri maz iestudē oriģināldarbus tāpēc, ka trūkst labu lugu, ka autori neizjūt teātra specifiku, nejūt skatuvi.
Tāpēc mums pagājušajā vasarā bija režisoru un dramaturgu rezidences, jo šis process ir jāveicina. Galvenais ir atrast oriģinālo dzirksti, un tad jāatrod cilvēks, kurš to gribētu taisīt. Procesā daudz kas vēl var notikt, bet vajadzīga satikšanās. Tāpat kā jebkurā režijā un scenogrāfijā, cilvēki, kuri strādā, – viņi māk satikties. Un labākie ir tie, kuri māk šo ideju ne tikai paņemt, bet arī to pacelt. Jo redzam jau arī otrādi – ka režisors paceļ scenogrāfijas ideju. Tāpat ir ar dramaturģiju – sadarbībā tu sadzirdi, kā mums bija ar Jāni Balodi. Labi, mēs abi bijām divdesmitgadnieki ar līdzīgām interesēm, bet tomēr – tu jau vienā monologā sadzirdi to īpašo, dīvaino, emocionālo garšu viņa tekstam. Un tas pat bija pirmais, nevis – o, viņu interesē tās pašas lietas, kas mani. Bet tu dzirdi, ka tev vienkārši trāpa 20 minūšu teksts. Un tad tu ar to cilvēku vari kopā strādāt. Ar Rasu (Bugavičuti-Pēci) arī mums bija satikšanās – Herberts (Laukšteins) man jautāja – tu negribi to taisīt kopā ar Rasu? (Sīļa un Bugavičutes-Pēces sadarbība, veidojot izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” – V.L.) Un darba procesā sadarbība izveidojās.
Kad ar RTU “Liepāja” Rakstniecības studiju programmas studentiem bijām ekskursijā teātrī, uzzinājām, ka augustā Liepājā būs starptautisks teātra festivāls. Vari pastāstīt konkrētāk par šo ideju?
Festivāls notiks no 21. līdz 24. augustam ar nodibinājuma “Liepāja 2027” atbalstu, nosaucām to “Teātris tuvplānā”. Mani interesēja parādīt, kāds tad tas teātris mūsdienās ir un kādas ir tā iespējas. Izvēles bija vairākas – novērtēt interesanto teātri, kas ir Baltijas jūras reģionā, Poliju ieskaitot, un aicināt tos projektus, kuros liela nozīme ir tieši aktiera darbam. Kā aktieris strādā, kā viņš rada.
Tātad fokusā būs aktieris? Interesanti, jo parasti festivālos tomēr dominē režijas ideja un forma.
Protams, arī šeit dominēs režijas ideja un forma, bet ir dažādi darbi – ir jau izrādes, kur aktieris var būt un var nebūt, un tā var būt, bet ne šajā gadījumā. Sāksim festivālu ceturtdien, 21. augustā, ar jaunās režisores Nellija Spūles izrādi “Vientuļākā aita pasaulē”, kas pērn augustā bija redzama režijas skicēs, – par aitiņu, kas uz vairākiem gadiem bija pazudusi un tad atradās, un par kādu sensāciju sabiedrībā tā bija kļuvusi. Titullomā būs Kaspars Gods. Tieši tā – vientuļās aitiņas lomā būs Gods. Piektdien, 22. augustā, būs divas izrādes, kas mazliet sasaucas ar to, kas būs nākamās sezonas vadmotīvs – par spēli, par teātra lomu un problemātiku, ko tas rada. Tā būs Varšavas teātra TR Warszawa izrāde “Fantāzija” (Fatasia) Annas Karasinskas režijā. Tā ir izrāde, kas apceļojusi daudzus festivālus, un TR Warszawa ir viens no svarīgākajiem Polijas teātriem. Izrāde asprātīgā veidā rāda, kāds ir aktiera darbs, iztēle un vēl vairāk – skatītāja iztēle, kas aktiera darbā iedod milzīgu daļu no tā, ko apzīmē ar “ticu” vai “neticu”. Minimālistiska izrāde ar izciliem poļu aktieriem, un skaistākā ir apjausma, kad saproti – patiesībā vārdam “neticu” nav vietas teātrī. Jo teātrī mēs esam gatavi noticēt gandrīz jebkam, vajadzīgs tikai neliels impulss. Un vēl pašā vēlā vakarā būs somu kompānijas Glitcher izrāde “Porn Horror Musical 2”, tā ir jaunu teātra mākslinieku kompānija, kura savos darbos pēta un uzšķērž mūsu kultūras izklaides sfēru.
Rietumu kultūras?
Pasaules kultūras – kur tad nav pornogrāfijas? Bet viņi runās ar skaistu Teksasas akcentu un vienā izrādē savienos trīs nosaukumā minētos žanrus, izaicinot domāt, kādu izklaidi katrs no šiem žanriem sniedz. Tas ir tiešām provokatīvs, traks darbs, bet tas tiek izspēlēts ļoti teatrālā veidā. Savukārt 23. augustā, sestdienas pēcpusdienā, “Daugavas” sporta zālē būs izrāde, kas aizvadītajā sezonā ir bijusi milzīgs notikums Somijā, ar nosaukumu “Vingrošanas meitenes”. Izrādē ir trīs aktrises, kuras vieno tas, ka visas gājušas cauri mākslas vingrošanai. Un tā vēstīs par šo procesu, kur tu atrodi savu piederību, bet arī par to, cik ļoti tu tiec vienādots, ko viņas izspēlē, gan radot dejas numuru, gan izstāstot savus stāstus. Vakarā lielajā zālē būs Justa Terteļa monoizrāde “PRAeis”, kas pērn bija Viļņas festivāla Sirenos programmā. Ieteicamais vecums ir no 33 gadiem, un tas ir ļoti skaists monologs, kurā aktieris, sasniedzis zināmu profesionālu briedumu, ļoti asprātīgā veidā stāsta, kā šajā darbā gandrīz nekad nevar prognozēt rezultātu, kā pēc panākumiem vienā izrādē nākamajā tu attopies, ka ar savu darbu tikai garlaiko un moki savu skatītāju. Ka arī tas paies, bet tomēr ir jāmācās neļauties cinismam pret savu darbu un dzīvi. Festivālu noslēgsim svētdien, 24. augustā, ar Šauļu Drāmas teātra izrādi “Patina” Egles Švedkauskaites režijā, kurai ir sava, no pārējā Lietuvas konteksta ļoti atšķirīga teātra valoda.
Vai būs arī sarunas ar publiku?
Jā, tāda ir vēlme, ka pēc katras izrādes mums ir saruna ar māksliniekiem. Vienīgi pēc Glitcher izrādes sarunājām, ka būs nākamajā rītā, jo tā beigsies ļoti vēlu.
Manuprāt, tā ir vērtīga lieta, ka tu ieklausies māksliniekos, viņu pasaules redzējumā. Vēl viena tēma, ko gribu ierosināt, – politika. Zinu, ka tevi interesē politika mākslā, bet arī teātra funkcionēšana ir saistīta ar politiku. Liepājas teātris ir pašvaldības teātris, un manā ieskatā tas nav optimālais teātra apsaimniekošanas modelis. Arī līgums, kas teātri saista ar kapitāldaļu turētāju, ir sava veida “maigā vara”. Vai nav bažas, ka, mainoties pašvaldībai vai – gluži otrādi – tai nostiprinoties, var notikt politiska iejaukšanās mākslā?
Tāda “maigā vara” jau ir visur – arī valsts teātros. Jautājums ir – kā tu to apej. Kā man teica viens mākslinieks – vienmēr kod rokā, kas tevi baro! Bet tas nebūt nav vienkārši. Man liekas – provokatīvākās lietas notiek tad, kad tās notiek netīšām. Kad cilvēki vienkārši grib pastāstīt stāstu, arī man tā ir bijis, ka pēkšņi saprotu – o, tā ir problēma, ka es to stāstu?! Ne šeit, bet tas ir labs jautājums – noteikti arī šajā pilsētā ir stāsti, kuri vēl nav izstāstīti. Bet politiskajos stāstos – ar to vien, ka man ir pārliecība, nepietiek. Tad visi vienkārši klausās – ko Valters domā. Man liekas, ka vienu reizi esmu tā izdarījis un jutis – vai nu “jā!”, vai daļai – “Nu, tu tā domā. Paldies.” Taču politika ir cilvēki – viņu vajadzības, viņu problēmas. Un tad ir jautājums – ko mēs gribam dzirdēt un redzēt. Dažreiz tā ir saruna ar sabiedrību.
Ja ir saruna ar sabiedrību, tad ir jēga?
Jā, un Liepājā es jūtu, ka saruna ar sabiedrību jau veidojas arī kā saruna ar domi. Tiešām ļoti uzmanīgi klausās, dažreiz ir jānomierina, dažreiz jāstrīdas.
Bet pats modelis – kāpēc mēs esam tikai pašvaldības, kāpēc te nav valsts intereses?
Liepāja ir īpašs gadījums – te ir pašvaldības teātris, leļļu teātris, un nav tā, kā bija Rēzeknē, kur katrai izrādei jādabū apstiprinājums – nezinu konkrēti – no kultūras pārvaldes vai domes, bet – tas nav teātra lēmums. Šeit tas tomēr ir mūsu lēmums. Saturā pašvaldība neiejaucas, un tas ir ļoti svarīgi. Bet kā jau jebkur – saruna ir, tad tu izvēlies – ko tu dzirdi, ko laid gar ausīm. Tas būs jebkur – arī valsts teātriem ar Kultūras ministriju. Bet kāpēc Valsts kontrole neprasa Kultūras ministrijai – kāpēc Jelgavā un Liepājā nav valsts teātru? Vispirms jau Liepājā, un vienīgais arguments ir – jums jau ir orķestris, kas vispār nav arguments. Tas ir jocīgi pret visu reģionu, pret Kurzemi. Tas liecina, ka ir nevis kultūrpolitika, bet ir kaut kādi vēsturiski apsolījumi, kas nebalstās realitātē. Paņevēžā, piemēram, ir valsts teātris, Klaipēdā ir divi valsts teātri, Šauļos ir gan orķestris, gan teātris, ko finansē valsts. Arguments varētu būt – Lietuva ir lielāka. Labi, paskatāmies uz Igauniju! Valsts teātri ar trupu ir Pērnavā, Rakverē, Vīlandē, Tartu, kur ir milzīgā Vanemuine, tiešām milzīgā – ar operas trupu, kur var iestudēt muzikālās izrādes, ar dramatisko trupu. Vēl ir Narva, Kuresāre, kur gan ir teātris bez trupas. Vēl ir nevalstiskie un pašvaldības teātri. Bet modeļi ir dažādi, un man liekas, ka pilsētai būtu jāiesaistās, ir ļoti jauki, ka ir pilsētas teātri.
Un tomēr – psiholoģiski liekas, ka pašvaldības teātris – tā ir zemāka līga.
Jā, mēs finansiāli esam zemākas līgas teātris, bet tomēr labi spēlējam augstākajā. Man liekas, ka liela lieta ir Rīga, kur nav pilsētas teātra, un tas atkal ir slikti. Kā Rīgai var nebūt liels, profesionāls, pilsētas finansēts teātris, ja tāds ir gandrīz visām Eiropas galvaspilsētām? Varbūt ir pat vēl kādi kombinēti veidi, piemēram, ēka ir pilsētas pārziņā, bet kolektīvs – valsts. Bet mēs paliekam kaut kādos vēsturiskos argumentos, nevis kultūrpolitiskos.
Liepājā pirms vēlēšanām tika aktualizēta Mazās zāles tēma – mēs ar studentiem redzējām skices, un šis projekts būtu ļoti nepieciešams. Kā tas varētu mainīt māksliniecisko perspektīvu?
Ja šī jaunā zāle ir pietiekami liela, pietiekami ietilpīga, tad tā kļūst gana līdzvērtīga esošajai. Pašlaik mums ir pieci iestudējumi lielajā zālē un trīs – “Lielā dzintara” Eksperimentālajā zālē. Tad tas būtu līdzvērtīgāk – varbūt četri un četri. Protams, arī tagad mēs veidojam repertuāru kā vienotu kopumu, bet tomēr – tad būtu kā Valmierā, kur satura veidošanas iespējas ir foršākas, jo ir vidējais formāts.
Jā, šobrīd to ļoti labi var just gan Valmierā, gan JRT, kur zāles ir nodalītas, bet infrastruktūra kopīga, un ērtāk ir gan māksliniekiem, gan skatītājiem.
Jāņem vērā tas, ka šī ēka, šis teātris ir būvēts viena veida estētikai un viena veida ietilpībai – kaut vai tīri dekorāciju ziņā, kādas tās bija laikā, kad šī māja tapa. Lai cik minimālistiski mēs tagad veidotu scenogrāfiju, dekorācijas būs trīsdimensionālas.
Arī no tik pragmatiska viedokļa kā skatītāju tualešu skaits…
Un vides pieejamība! Lai būtu lifts. Kāpēc tieši šis projekts uzvarēja – tāpēc, ka tas saspēlējās ar jau esošo ēku, nevis nomāc to. Un šobrīd notiek process, tas nav apstājies, kas priecē.
Iedomāsimies teātri pēc gadiem – būs Mazā zāle, piemērota infrastruktūra, sabalansēts repertuārs ar labiem oriģināldarbiem un iedibināts teātra festivāls. Vai, domājot par Liepājas teātra ilglaicīgu – 10 vai 20 gadu – perspektīvu, tu tajā redzi arī sevi?
Skaists jautājums. Man liekas, ka tradīcija, ka ik pēc pieciem gadiem ir konkurss, nemainīsies. Tas ir ļoti labi, jo tu nedrīksti domāt – to es izdarīšu kaut kad, jādara tagad. No vienas puses, teātris ir ļoti laicīgs, no otras – tās ilglaicīgās lietas tomēr arī notiek. Te ir neskaitāmas ļoti skaistas tradīcijas, un tu tās turpini, meklē savas variācijas par tēmu. Ir svarīgi negraut, ja tas nav sapuvis. Un te nekas nav sapuvis, ir labi pamati, uz kuriem būvēt. Mans uzdevums ir darīt labi savu darbu, dzirdēt jautājumus, kā pietrūkst. Jo, kad tu noprezentē nākamā gada iestudējumus, jau rodas jautājumi par aiznākamo gadu, par to, kura krāsa pietrūkst un ko tu gribi radīt nākamreiz. Un tam ir jādod telpa. Bet ilglaicīgā perspektīvā… Man šķiet, ka teātris ir tie darbi, kurus tu izdari un ceri… Atceros, ka lasīju rakstu par izstādi, kas tapa JRT jubilejas ietvaros. Tur bija par to, kā dibināja JRT, un Juris Rijnieks teica – labie darbi atmaksājas, tikai ne pašam. Un tas ir šī amata pamats – lai ir darbi, kas kādam atmaksājas. Es – diez vai… Lai es varētu šajā brīdī savu dzīvi prognozēt desmit vai piecpadsmit gadus uz priekšu – man personīgi ir ļoti grūti. Jo šis (Liepājas teātra mākslinieciskā vadītāja amats – V.L.) nebija plānots nekādā veidā, un tad tas notika. Bija apstākļu sakritību kopums, kad uzdevu sev jautājumu – vai man tas ir jādara? Vienīgais, ko vēlos, lai šeit un arī citos Latvijas teātros būtu liela un veselīga konkurence uz šīm pozīcijām, lai žūrijām reizi piecos gados būtu iespēja izvērtēt un izvēlēties labāko redzējumu no piedāvājumu pārbagātības.
Rakstīt atsauksmi