Vēsma Lēvalde

Teātra kritiķe un zinātniece

Aktieris tuvplānā

Piezīmes par pirmo starptautisko teātra festivālu “Teātris tuvplānā” Liepājā

Liepājnieki vienmēr mīlējuši teātri, un teātris vienmēr mīlējis svinēt satikšanos ar ārpasauli – gan atverot aizkulises, gan izejot ielās un laukumos, gan sagriežot virpulī ierasto gaisotni. Beidzamos 30 gadus objektīvu un subjektīvu apstākļu dēļ saikne starp šīm premisām izbālēja, lokālā skatuves māksla dažkārt izlikās pārāk elitāra vai pārāk pašpietiekama, lai dzīvi un nepastarpināti satiktos ar publiku, pārāk piesardzīga, lai iepazīstinātu vietējo skatītāju ar citu teātru mākslinieciskajiem eksperimentiem. Liepājas pretenzija būt Eiropas kultūras galvaspilsētai 2027 deva drosmi atvēzēties starptautiskam teātra festivālam, jau nosaukumā ieliekot tuvināšanās kodu – “Teātris tuvplānā”. Četrās dienās sešas izrādes, sarunas ar to veidotājiem, bērnu rīts, diskotēka, dramaturgu lasījumi un režijas skices nākamībai. Kauliņi ir mesti, laiks rādīs, cik veiksmīga būs šī piespēle.

Ar aitas acīm

Uzdrīkstēšanās lauzt rutīnu vienmēr bijusi jaunības prerogatīva, tāpēc ir loģiski, ka festivāla atklāšana uzticēta pavisam jauniem skatuves māksliniekiem – iestudējums “Vientuļākā aita pasaulē”, kuru iedvesmojuši reāli notikumi Skotijā, ir LKA režijas kursa absolventes Nellijas Spūles bakalaura darbs. Režisores asistents Tomass Ralfs Ābolkalns, dramaturgs Aleksandrs Barons un scenogrāfe Marta Madara Grantiņa arī ir ļoti jauni cilvēki. Tikai dažas sezonas teātrī aizvadījuši Agnija Dreimane un Hugo Puriņš, kuri izrādē atveido vairākus atšķirīgus tēlus. Vienīgi titullomas atveidotājs (jā, jā, viņš ir aita vārda vistiešākajā nozīmē) Kaspars Gods ir šobrīd vecākais aktieris Liepājas teātra trupā. Jāatzīst, ka lomu sadalījums ir veiksmīgs, jo paaudžu un mākslinieciskās pieredzes atšķirības kontrastaināk iezīmē cilvēku un dzīvnieka atšķirīgās eksistences paradigmas. Ideju par šo iestudējumu jau pirms gada radošā grupa piedāvāja teātra rīkotajās topošo režisoru rezidencēs, tomēr tobrīd šis pieteikums šķita apšaubāms. Rezultāts kopumā ir ļoti līdzīgs Kaspara Goda atveidotā tēla kostīmam – glīti izstrādātas čībiņas, piediegtas pie aitādas lēverīšiem, kas mētājas šurpu turpu, ik pa brīdim atklājot nenosegtas un nesastiprinātas vietas. Tomēr iestudējumam ir potenciāls kļūt par labu izrādi, un Kaspara Goda aktierdarbs, manuprāt, ir nominācijas vērts. Aitai teksts atvēlēts tikai kā aizkadra/iekšējā balss, ikviena situācija jānospēlē ar ķermeņa valodu, mīmiku un mizanscēnām. Ne reizi vien izrādes laikā pieķeru sevi pie domas, ka aktiera sejas un acu izteiksme precīzi atspoguļo manas sajūtas. Nellijas Spūles režijas kursa vadītājs ir Elmārs Seņkovs, un viņa rokraksts, kas spilgti izpaudās Liepājas teātrī iestudētajā triloģijā “Šekspīrs”, “Grimmi” un “Grieķi”, ir jūtami ietekmējis gan dramaturģiju, gan režiju un aktieru spēles stilu, rotaļīgi virknējot etīdes. Te arī neliels klupšanas akmens – iespējams, paļaujoties uz jauno aktieru neilgo skatuvisko pieredzi, režisore ir pārāk uzticējusies viņu patstāvībai un improvizācijas spējai. Bet ritmiski spriegā izrādē ir sarežģīti nepārtraukti iejusties dažādos tēlos un mainīgās situācijās, ja nav precīzi iedota režijas uzdevuma un līdz pēdējam sīkumam izstrādāta forma. Varbūt tāpēc abu jauno aktieru darbs ir nevienmērīgs un ne visās epizodēs pārliecinošs, lai arī viņi cenšas nosvīduši. Neredzu arī nekāda attaisnojuma teksta improvizācijai, kad stāstā par skotu aitu iepīti krievu žargonvārdi un lamuvārdi, neveikli jokots par Raini. Jātic, ka izrāde “iespēlēsies”, noslīdējumu būs mazāk un precizitāte – lielāka.

Tuvplāns tuvplānā

Festivāla otrā diena iezīmē tādu opozīciju, cik nu vien teātra mākslā apjaustās robežas ļauj. Gan saturiski, gan formā absolūti atšķirīgas ir Polijas TR Warszawa teātra izrāde “Fantāzija” un Somijas radošās apvienības Glitcher projekts “Porno šausmu mūzikls 2”.

Poļu režisores Annas Karasinskas iestudētā Magdalēnas Ridzevskas (Rydzewska) un Jaceka Telengo dramaturģija ir minimālistiska visās izpausmēs – Liepājas teātra lielā skatuve ar tumšām drapērijām pārvērsta “melnajā kastē”, horeogrāfes Magdas Ptašnikas (Ptasznik) nolūks, šķiet, bijis nevis radīt kustību partitūru, bet gan maksimāli atbrīvot no tām aktierus, kostīmi ir ikdienišķi un piemēroti aktiermākslas nodarbībām, kas formāli arī ir izrādes saturs. Režisore, pati paliekot neredzama, mikrofonā īsi iepazīstina skatītājus ar to, kas sagaidāms, un tad sāk dot konkrētiem aktieriem atveidojamā tēla kodus. Sešiem izrādes dalībniekiem – trim vīriešiem un trim sievietēm – jāiedarbina iztēle un jārada tēls, izvairoties lietot pat ķermeņa valodu. Mizanscēnas ir statiskas, vienīgi pārējo aktieru skatieni pavēršas uz to, kuram tiek dots uzdevums. Sēžot 12. rindā, aktieru acis un mīmika nav saskatāma, paliek tikai pašas iztēle. Izrāde nosacīti iedalīta situatīvās epizodēs, starp kurām aktieriem jāmaina lokācija un mainās arī uzdevumi. Dažkārt, acīmredzot tīšām, tiek dots neizpildāms uzdevums – aptuveni tā – atveidot vārdus, ko cilvēks teica sev nomirstot. Izrādē iekļauti arī pāris dialogi, kas atkārtojas, taču situācija un tēlu/aktieru uzdevumi ir atšķirīgi, līdz ar to arī mainās konteksti un zemteksti. Režisore šo stilu apzīmē kā “non-acting” jeb teātri bez darbības. Jebkāds cits teātra veids atvieglo aktiera saskarsmi ar skatītāju, te ir nolobīti nost visi iepakojumi un emblēmas, paliek tikai cilvēks ar savu enerģētiku un iztēle. Gan uz skatuves, gan zālē. Rezultāts man šķiet pārsteidzošs, jo vairākas epizodes ļauj fantāzijā uzburt lugu, pat veselu izrādi, spēcīgu stāstu ar spilgtiem raksturiem. Apliecinājums tam – enerģētiskā apmaiņa teātrī ir atkarīga pirmkārt no aktiera.

Somu radošās komandas projekts toties ir tik izteiktas darbības teātris, ka “Lielā dzintara” eksperimentālās skatuves apmeklētāji gribot negribot kļūst par grotesku fizisku norišu līdzdalībniekiem, kas ievelkas pāri pusnaktij. Kā jau liecina nosaukums, izrāde ir par seksu visās tā formās. Pirms izrādes skatītājiem piedāvā ielādēt telefonā subtitru aplikāciju, taču tas izrādās lieki – teksti ir angliski un gana primitīvi, atbilstoši nosaukumā ietvertajam žanram. Nav īsti skaidrs nedz iestudējuma nolūks, nedz adresāts. Līdz groteskai izkāpināta komiska forma ar visām iespējamajām tēlu un dzimtes karikatūrām. Banāls 80. gadu “porņiku” sižets, kas tiek atkārtots ar minimālām izmaiņām trīs reizes, līdz pāraug tikpat banālā šausmu sižetā, un tikai nojaušami te ievīta ar seksa tēmu saistīta morāla un krimināla problemātika, kas lielākajai skatītāju daļai, domāju, paliek nepamanīta. Bagātīgās spermas un asins strūklas, varenie gumijas dzimumlocekļi ar nepārejošu erekciju kā kostīma detaļu, skatītāju iesaiste dzimumakta imitācijā neļauj rasties pat domu impulsam smadzenēs, kur nu vēl aizdomāties par kontekstiem. Nepalīdz arī aktieru teicamā profesionalitāte. Man tā arī neizdodas atrast atbildi uz jautājumiem – kāpēc izrāde bija jāiestudē tādā veidā, un ko tieši tās veidotāji mēģina pateikt? Tomēr cipars 2 nosaukumā vēsta, ka šis ir jau otrais šā žanra projekts – pirmajā esot bijis viens pāris, šajā ir divi. Tad jau laikam pieprasījums ir, un varbūt tāds arī ir vēstījums – mēs jums dodam to, ko paši uzskatāt par izklaidi. Ak jā, pāris dziesmas šajā mūziklā bija, un dziedāja viņi tiešām labi.

Tas nepāriet nekad

Izrādās, somietes ir daudzkārtējas pasaules čempiones mākslas vingrošanā komandu priekšnesumos, taču šis sporta veids nekad nav bijis Somijas sporta ziņu centrā. Tā vismaz vēsta Teatteri Takoma iestudējums “Vingrošanas meitenes” (Jumppatytöt), kas ir trīs aktrišu, izbijušu vingrotāju – Katarinas Havukainenas (Havukainen), Inkeri Hivenenas (Hyvönen) un Ellas Lahdenmeki (Lahdenmäki) – kopprojekts. Man šī informācija ir jaunums, jo, vadot bērnību padomju realitātē, kur sports un tostarp arī mākslas vingrošana bija neatņemama masu mediju tēma (tiesa, selektīvi atspoguļota), bija iedzīts galvā, ka visas iespējamās medaļas iegūst tikai krievu vingrotājas. Lai nu kā, bet izrāde ietver patiešām skaistus priekšnesumus, asprātīgus tekstus un patiesus stāstus, kas tiklab var būt par vingrošanu, kā par jebkuru citu dzīves jomu, kur daudz jāupurē, lai kaut ko sasniegtu. Aktrišu fiziskā forma, ja ticam, ka viņas vingrošanu pametušas pirms 20 gadiem, ir apbrīnojama. Bērnu un pusaudžu emocionālās un fiziskās traumas, kas ietekmē turpmāko dzīvi, ētiski nepieņemama pieaugušo rīcība, nerēķinoties ar bērna veselību, ir nepārejošas tēmas, un dokumentāli stāsti mākslinieciskā formā uzrunā labāk nekā žurnālistika. Varbūt izrādē ir par daudz runātā teksta, kurā miksējas somu un angļu valoda, liekot mulst acīm un uztverei, taču šī nudien ir viegla atelpa pēc iepriekšējā vakarā pieredzētā. Tāpēc ar prieku ziedoju šim projektam, nopērkot sporta zeķītes ar izrādes logo.

Poļu ierosinātā doma par aktiera profesijas sarežģītību sabalsojas ar aktiera, režisora un dramaturga Justa Terteļa monoizrādi “Tas pāries” (“PRAeis”, Teatras atviras ratas, Lietuva). Gandrīz divas stundas tukšā skatuvē viens aktieris ar savām vidējās paaudzes mākslinieka eksistenciālajām pārdomām, un ne mirkli nav sajūtas, ka kaut kā pietrūkst. Ir daudz izrāžu, kurā to veidotāji runā par sevi, savām problēmām un jūtām, bet tikai nedaudziem izdodas veidot stāstījumu tā, lai viņu emocijas sabalsotos ar skatītāju sajūtām, lai personiskās atziņas iegūtu plašāku dimensiju un publika smietos, skaidri apzinoties, ka tie ir pašironiski smiekli. Pārsteidza, ka visumā labi pārdotajās festivāla izrādēs šī knapi aizpildīja pusi partera sēdvietu, turklāt liela daļa publikas bija teātra cilvēki. Izrāde nav jauna, tā jau rādīta Lietuvas teātra festivālā “Sirenos”, un, iespējams, kādu atturēja ne visai glaimojoša atsauksme, ko publicēja jauns latviešu teātra pētnieks pirms gada. Viņš bija saskatījis tikai pusmūža aktiera vīrieša žēlošanos, taču stāsts ir daudz dziļāks un nebūt ne tikai par vīriešu mākslinieku pasauli. Norāde programmiņā, ka izrāde ir paredzēta skatītājiem 33+, nav nedz ironiska, nedz formāla, drīzāk – skumja atziņa, ka jaunam cilvēkam, kuram šķiet, ka priekšā ir mūžība un nebeidzams ceļš uz virsotnēm, vēl nav nojausmas par piegaršām, kas, dzīvi malkojot, parādās pusmūžā un kļūst arvien rūgtākas mūža nogalē.

Apsūbējuma šarms

Festivāla noslēgumā ir vēl viena no Lietuvas atvesta un jau kaimiņvalsts ekspertu atzinīgi novērtēta izrāde – Valsts Šauļu drāmas teātrī režisores Egles Švedkauskaites iestudētā Virgīnijas Rimkaites luga “Patina”. Nosaukums nav tulkojams un nozīmē to pašu, ko latviski, – dabiski vai mākslīgi radīts apsūbējums, vecinājums. Baltā, sterilā scenogrāfija ar ģeometriski precīzi izvietotām baltām mēbelēm ir kā apziņas telpa eksistenciālismā vai zemapziņa psihoanalīzē. Šajā telpā mehāniski, iepriekš noteiktās trajektorijās kustas cilvēki – māte, viņas divi dēli, vedekla, kaimiņiene un viņas audžumeita. Ja televīzijā esat redzējuši Dena Eriksona psiholoģisko trilleri “Severance”, tad šī izrāde noteikti atsauks atmiņā Lumon Industries “nodalīto” telpu, kur ārpasaule neeksistē, kur valda labi apgūtas darbības un frāzes, kur viss atgādina sapni vai drīzāk – murgu. Atšķirībā no televīzijas seriāla, kur īsta ir privātā dzīve, šeit laika dimensija atcelta tieši ģimenes jēdzienam. Ne tā, ka ģimene kā tāda būtu pārlaicīga, bet gan izpratne par to ir apsūbējis relikts, kur būtiski ir nemainīt noteikto lietu kārtību, ko nosaka Māte. Arī šajā gadījumā fokusā ir aktieru spēja saslēgties ar skatītāja uztveri stilizētā formā, kas pietuvināta absurda estētikai. Lielā mērā palīdz ne tikai Onas Jocjūtes (Jociūtė) veidotā scenogrāfija, bet arī Elvitas Brazdilītes (Brazdylytė) kostīmi, kas atgādina kādas ortodoksālas reliģiskas sektas tērpus. Savukārt Anetas Bublītes (Bublytė) video uz baltās sienas projicē nemitīgu lietu aiz loga, kur tikai epizodiski parādās zilas debess strēlīte starp mākoņiem. Dažbrīd videoekrāna centrā griežas aplis, ko atpazīstam kā programmatisko domāšanu. Situācijas tiešām atgādina primitīvu datorspēli, kurā sarežģījumi ir tikai īslaicīgs pārrāvums un jebkāds risinājums iespējams tikai instalētās programmas robežās. Var diskutēt par to, ka jebkura ģimeniska situācija, jebkādas ikvienai mātei pazīstamas jūtas te izkāpinātas līdz absurdam un parādītas kā personību iznīcinošas, taču no teātra valodas viedokļa iestudējums ir intriģējošs un profesionalitāti izaicinošs.

Festivāla pēcgaršā ir gandarījums par to, ka teātris uzdrīkstas nebūt provinciāls, ka Liepāja ļaujas eksperimentiem un izaicinājumiem. Programmā iekļautās izrādes lielākoties cita citu papildina, saslēdzas vai nu tematiski, vai stilistiski, vai emocionāli, tomēr saglabājot izteiksmes dažādību. Lielākā vērtība ir festivāla programmas fokuss – ne uz slavenu režisoru un dramaturgu vārdiem, tehnoloģijām, telpām vai pārsteidzošām formām, bet tieši uz aktieri visā šīs sarežģītās un, manuprāt, ar misiju apveltītās profesijas spektrā.