AKTIERIS RUNĀ: Elīna Bartkeviča
Saruna ar aktrisi Elīnu Bartkeviču jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”
Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.
KrodersLV arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.
Ar Elīnu Bartkeviču atrodamies Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un atskāršam, ka mums abām šī ir otrā intervija. Kaut gan satiekamies pirmo reizi, valda sirsnīga atvērtība un prieks, un sarunas beigās man nedaudz kļūst žēl, ka šī nav videointervija, jo tik daudz grimašu, intonāciju un smieklu palicis aiz teksta robežām.
Kāda tev ir sajūta pēc akadēmijas beigšanas, un kā izskatās tava ikdiena?
Pēc akadēmijas (Latvijas Kultūras akadēmija – R. P.) ir ļoti savdabīga sajūta, jo tos četrus gadus tu esi kā virpulītī... Es vienmēr salīdzinu, ka ir salasītas konfektes no dažādām Latvijas pilsētām, kuras ieliktas burkā un maisītas visus četrus gadus. Bet tagad viens etaps ir noslēdzies un kas cits ir sācies, prāts un ķermenis ir pieraduši pie viena ritma, bet ir kaut kas jāmaina. Ir forši, ka akadēmija tev principā diktē noteikumus un tu tos izpildi. Tu pieņem noteikumus un pielāgojies ritmam. Bet tagad pašam ir jāpārkārto ikdiena, un es vēl esmu procesā ar šo.
Tu Čehova teātrī esi štatā, vai ne?
Jā. Mēs jau sākām darboties no otrā kursa. Bet man bija ilgs ceļš uz aktrises profesiju, jo es iestājos tikai ar ceturto reizi.
Jā, pastāsti, kā tev gāja iestājeksāmenos! Kāpēc vispār gribēji stāties aktieros?
Man vienmēr jau saknē ir bijusi sasaiste ar šo profesiju un ar radošo darbību vispār. Es aizgāju uz kursiem pie Annas Eižvertiņas (neatkarīgajā teātrī “Skatuve” – R. P.), pabeidzu tos, un viss notika ļoti intuitīvi. Iekšējā tukšuma sajūta lika rīkoties. Beigās mēs arī rādījām etīdes, bija maza iekšējā skate, un man bija eiforija, tik daudz emociju. Pēc tā bija sajūta: wow..., un tagad – nekas? Tāpēc iekšējais impulss deva grūdienu, ka ir jāmēģina. Un tad sākās mans ilgais ceļš uz aktiera profesiju. Es mēģināju tikt Valmieras kursā, nepaņēma, teica, ka esmu par ekspresīvu. Pēc tam JRT, arī – ne. Man liekas, es nobiedēju Alvi Hermani (abas smejas). Atceros, dziedāju kaut kādu trako dziesmu, un viņš vienkārši sēdēja šādi (rāda plaukstās paslēptu seju). Viņš bija paslēpies, un es skatījos uz viņu. Bet zini kā – ja es eju, tad ar pilnu klapi un enerģiju! Un paralēli es vēl mēģināju iestāties gan Maskavā, gan Pēterburgā (pirms Krievijas 2022. gada pilna mēroga iebrukuma Ukrainā – R. P.), bet tur traki.
Konkurence šausmīga?
Nenormāla. Tur ir piecas TOP akadēmijas, uz kurām reizē liek iestājeksāmenus, un tie var ilgt līdz pat mēnesim, ja ne vairāk. Un tur tik garas rindas! Es atceros, ka pie GITISa (Maskavas Valsts teātra mākslas institūts – R. P.) daudzi aizņēma sev rindu pat ar guļammaisu. Bet tagad es domāju, varbūt labi vien ir, ka es tur nepaliku. Tur tāda izdzīvošanas skola. Un tad es sapratu, ka viss, man pietiek. Ar atraidījumu ir ļoti grūti sadzīvot. Bet, pateicoties Danai Bjorkai, es 2019. gadā sāku iet uz [Mihaila Čehova Rīgas] Krievu teātra kursiem, un viņa mani iedrošināja. Es pateicu, ka vairs ar to nenodarbošos, bet Dana [Bjorka] teica, ka nevajag mest malā, jo potenciāls ir. Viņa bija viens no pirmajiem atslēgas cilvēkiem, kas man deva cerību uz šo profesiju. Un tad 2021. gadā [aktierkursu] uzņēma Elmārs Seņkovs. Nu tur bija tā – visu vai neko. Gāju iekšā ar pilnu klapi.
Vai tu zini, kāpēc tevi paņēma?
Es vēl joprojām nesaprotu, kas ir tas, kas nostrādā. Lai cik banāli neizklausītos, tas ir būt īstajā vietā īstajā laikā. Tur viss ir ļoti neparedzami – komisijai var būt slikts garastāvoklis vai var nepatikt tieši tavs tipāžs. Manuprāt, iestājeksāmenos pie Elmāra es biju “uz izlidošanu”, man iedeva papildu kārtu, un Mihails Gruzdovs vadīja uzdevumu. Viņš man pienāca klāt un teica: “Nu, tagad tu esi tirāns un tu mani sit.” Es tā: “Tā kā fiziski?” Viņš: “Nē, nē, es vēl dzīvot gribu!” Manuprāt, šis uzdevums mani izglāba no izlidošanas, jo parādīja citu krāsu vai amplitūdu. Man ir jāpasakās Mihailam Gruzdovam, es domāju, ka viņš bija viens no tiem, kurš ielika kārtīti manā pusē. Un tā sajūta, kad mūs iesauca zālē un paziņoja, ka mēs visi 24 tikām [uzņemti], bija neaprakstāma.
Un ko tu darīji tos gadus, kamēr netiki?
Es strādāju un gatavojos iestājeksāmeniem. Divus gadus arī mācījos sabiedriskās attiecības, daudz dejoju, laiku netērēju. Tajā laikā, kad stājos pie Elmāra, strādāju vienā apģērbu veikaliņā uz Tērbatas ielas. Tā veikala vadītāja joprojām nezina, ka liku 15 minūšu pārtraukumu un skrēju uz “Zirgu pastu” uz iestājniekiem.
Ak, Dievs! (Smejamies.) Tad tā neatlaidība tiešām nostrādāja!
Jā, bet tas bija pēdējais vilciens.
Kas tev no studijās iegūtā šķiet visnoderīgākais?
Man ir sajūta, ka varbūt teātrī nav tik traki, kā bija akadēmijā. Elmārs Seņkovs mums iedeva ļoti daudz darba instrumentu un plašu redzesloku, iemācīja daudz strādāt un nebaidīties no darba. Ienākot šeit (Čehova teātrī – R. P.), nejūtos bezpalīdzīga, jūtos gatava.
Un vai vari iedomāties kaut ko, kā studijās pietrūka?
Citos kursos bieži vien ir kursa mamma un kursa tētis, kā Valmieras kursam Indra Roga un Mihails Gruzdovs. Tās sajūtas man pietrūka. Bet es saprotu Elmāru, viņš pats ir jauns. Bija sajūta, ka viņš ir mūsu kursabiedrs, tikai daudz gudrāks un zinošāks. Elmārs bija kā jaunais tēvs, kurš arī pats mācās būt par tēvu un atrast valodu ar savu “zīdaiņu baru”. Bet prasījās to mammu. Vismaz mēs bijām daudz un centāmies cits citu atbalstīt.
Kā tu jūties šeit, Čehova teātrī?
Man ir vēl tāds adaptēšanās periods.
Tu vēl jūties kā ārpusnieks?
Es jūtu mentalitātes atšķirību.
Kādā ziņā?
Tomēr man tuvāka ir latviešu valoda. Šeit visi ir tik enerģiski, temperamentīgi... Akadēmijā mēs ar Tomu Treini mēģinājām izrādi “Pašnāvnieks” (2024), izgāju [uz skatuves], un viņš tā: “Wowowow, piebremzē ar savu enerģiju!” Ar laiku kļuvu nedaudz piezemētāka. Šeit ir citādi, es vēl neesmu pieradusi pie tik atvērtas un ekspresīvas komunikācijas. Es kaut kur nolienu stūrītī un atgūstos. Esmu diezgan introverta. Bet esmu priecīga par būšanu šeit. Čehova teātrī ir ļoti talantīgi aktieri, un ir vērtīgi redzēt mēģinājumu procesu no iekšienes, to, kādā plūsmā un aizrautībā strādā profesionāli aktieri. Un tu sēdi kā sūklis. Es apbrīnoju to brīvību viņos, un to gribētu arī pati vairāk iegūt.
Jā, es tieši domāju par spēles veida atšķirību krievu teātrī. Jums jau akadēmijā nebija neviena krievu pasniedzēja, vai ne?
Pirmajā, otrajā kursā mums pāris nedēļas pasniedza Sergejs Golomazovs un Dana Bjorka, tās bija vairāk meistarklases. Un Jekaterina Frolova neilgu laiciņu pasniedza [skatuves] runu. Bet ļoti maz. Četru gadu laikā neviena krievu etīde netika uztaisīta. Līdz ar to sanāk tāda pārlēkšana.
Vai tev ir sajūta, ka ir jāpielāgojas, kaut kas jauns jāiemācās, lai spēlētu šeit?
Šeit jāpieliek vairāk enerģijas, kā teica mana runas pasniedzēja Ruta Vītiņa, lai ietu pāri rampai. Un es jūtu, ka mana balss strādā citādāk.
Kādā ziņā?
Skan citādāk. Līdz ar to arī izruna, mute strādā citādāk. Tāpēc sanāk arī padomāt par tehniskām lietiņām.
Un kas ir tas, kas šķiet citādāk? Tas ir tieši, runājot krieviski?
Jā. Latviešu valoda ir ļoti melodiska, skanīga. Man patīk spēlēties ar balsīm, un latviešu valoda ir padevīgāka. Iemācījos sastrādāties ar to, un mēģinu iepazīt krievu valodu.
Bet vai tev nebija vēlmes strādāt latviešu teātrī?
Protams, bija vēlme strādāt latviešu teātrī, bet mums [Latvijas Kultūras akadēmijā] uzņemšana ir reti. Bet tikt gribējās.
Bet, vērojot tevi uz skatuves, esmu pamanījusi, ka tevī jau ir šis Čehova teātrim raksturīgais temperaments, īpašs kolorīts un ekspresivitāte. Tev tā bija uzreiz, vai tu to mērķtiecīgi izveidoji?
Manuprāt, tas viss sēdēja manī iekšā. Jau pie Annas Eižvertiņas sākās raksturlomu veidošana. Tur ko jutu, to darīju, un kaut kas nāca ārā. Bet, atnākot uz akadēmiju, man laikam parādījās spīts.
Pret ko?
Katram veidojas priekšstati vai stereotipi pēc izskata. Manuprāt, pasniedzēji tīri vizuāli saredzēja manī tēlu, kas nesakrita ar iekšieni. Un tad es gribēju pierādīt, ka “gara blondīne ar uzkrāsotām lūpām” var nospēlēt arī bomzi. Es sāku ar margināliem tēliem. Mums pirmajā, otrajā kursā ļoti daudz bija jāveic novērojumi, jāatdarina, un tad es sāku veidot tēlus pēc prototipiem. Centos iet no sevis prom, meklēt nezināmajā un pārsteigt sevi.
Tev bija svarīgi, lai tas ir smieklīgi, amizanti? Vai par to nemaz nedomāji?
Es par to nedomāju, man liekas, ka manī ir tas humors. Pirmajā kursā man bija ļoti daudz klišeju, no kurām pasniedzēji centās atbrīvoties un piesavināt gaumes izjūtu. Man likās, ka tas ir smieklīgi, bet tas nemaz nebija smieklīgi. Humors jau veidojas no tēla domāšanas.
Kas tev bija pirmā loma profesionālajā teātrī, un vai juti atšķirību starp lomu veidošanu akadēmijā un un pēc tās pabeigšanas? Varbūt bija lielāka atbildības izjūta vai kas cits?
Man atbildības izjūta vienmēr ir augsta, lai cik liela loma būtu. Bet grūtākais bija spēt ātri “ielēkt” darbā un nofokusēties uz darbu jaunā kolektīvā bez robežām. Tas vēl joprojām ir aizraujoši, cik ļoti jūs ar kolēģi varat būt tuvi uz skatuves, bet ikdienā tikai: “Sveiki!” – “Sveiki!” Bet tad tu stāvi uz skatuves un saproti, ka tu šo cilvēku īsti nepazīsti, bet varbūt pārkāp robežas un – vai tu tā drīksti darīt? Bet tur jau ir tā profesijas privilēģija, ka tu uz skatuves vari atļauties visu. Spēlēt ar kursabiedriem ir viens, bet spēlēt ar nepazīstamiem cilvēkiem – kas pilnīgi cits. “Slepkavībā Austrumu ekspresī” (rež. LAURA, 2025 – R. P.) man ar Šamilu Hamatovu ir tuva, ļoti intīma un jutekliska aina. Un vienā brīdī es pieslēdzu savu Elīnu, un ir tāds – ak Dievs, ko es daru? Es taču to nedrīkstu darīt! Jā, šķiet tāda robežu pārkāpšana, jo kursabiedri ir kā brāļi, es viņus pazīstu no A līdz Z, bet šeit viss ir tā jūtīgāk.
Kāds tev ir patīkams iestudēšanas process, un kas tev ir svarīgs režisorā?
Man ir sajūta, ka iestudēšanas procesa atmosfēru nosaka režisors. Man ar Viesturu Kairišu bija fantastiska pieredze “Ķiršu dārzā” (2025). Varbūt mums temperamenti labi sapasēja – viņš tāds ekspresīvs vīrietis no Latgales! Bija mijiedarbība, kad domāšanas veidi sakrīt. Režisori ir dažādi, un aktierim jāspēj pielāgoties katram režisoram un saprast viņa ideju, ieceri, stilu, spēles veidu. Ar Viesturu mēs viegli atradām kopīgu valodu, mums sakrita gan domāšanas veids, gan temperaments. Un tas process bija tik radošs! Galvenais – brīvība. Brīvība ir ļoti svarīga. Es šo vēl joprojām mācos. Un no saviem tagadējiem kolēģiem es mācos baudīt “galda periodu”, baudīt iestudēšanas procesu, nekoncentrēties uz rezultātu, bet būt vairāk procesā.
Ko tieši tu domā ar brīvību?
Man patīk, ka režisors piesaka savus spēles noteikumus, un tajā pašā laikā dod iespēju aktierim būt arī līdzautoram. Un es domāju arī par ķermenisko un prāta brīvību. Bieži vien prāts dara muļķības un bloķē visu.
Tā, ka ir grūtāk ļauties?
Jā. Es strādāju ļoti intuitīvi, un dažkārt prāts sāk pārāk daudz racionalizēt lietas, kuras nevajadzētu, tas apstādina plūsmu, un radošie kanāli nobloķējas.
Kā tu veido tēlus?
Katrā tēlā mēs ieliekam kādu daļiņu no sevis, bet ir sajūta, ka tie visi tēli dzīvo tevī. Tu lasi, tu jau redzi, tu iztēlojies, kāda viņam ir runas maniere, kāda sejas izteiksme, kāda domāšana.
Izskaņā vēlos pajautāt – vai tev ir kāds sapnis profesionālajā dzīvē? Kāda loma, teātris, valsts vai kas cits?
Es gribu strādāt! Gribu daudz strādāt. Varbūt tas ir tāds jauneklīgais: “Nu, dodiet man darbiņu!” (Saberzē rokas.) Gribas mesties jaunos piedzīvojumos, jo ir tik daudz kā neatklāta. Man ļoti patīk eksperimentēt ar formām, žanriem. Es jūtu sevī trakumu, un man gribas mesties tādā, runājot gan par izrādēm, gan filmēšanām, gan performancēm. Gribas maksimāli radoši izpausties. Man patīk spēlēt krieviski, bet ļoti gribētos arī paspēlēt latviski.
Nu tad, lūdzu, kas lasa, lai darbojas!
Jā, lūdzu, aiciniet uz projektiem!
Varbūt tev ir kāda sapņu loma?
Es īstenībā ļoti daudz par šo esmu domājusi, jo parasti atveidoju spilgtas raksturlomas, man tās padodas. Es iepriekš nekad neesmu sapņojusi nospēlēt galvenās lomas, mani tās nekad nav interesējušas, bet šobrīd izjūtu vēlmi nospēlēt kādu galveno lomu – dramatisku, ar iekšējo noslēpumu. Likt lietā savu introverto vērotājas dabu ar dziļo emocionālo pasauli. Ar iracionalitāti. Es neteiktu, ka tai jābūt trakai sievietei, bet mēs ar manu kursabiedreni Lindu Kalniņu pirmajā kursā taisījām “Laimīgās dienas” (pirmizrāde festivālā “Patriarha rudens” 2022 – R. P.) pēc Samjuela Beketa, un tā bija fantastiska monoizrāde. (Elīna pastāsta sižetu un atveido mazu epizodi.) Man tā izrāde ir ļoti mīļa, es ļoti ceru, ka mēs ar Lindu to atjaunosim. Tur notiek nevaldāma domu plūsma cilvēka prātā, kurā, ticu, dzīvo daudzi.
Tad es tev novēlu nospēlēt kādu lielo lomu!
Paldies!
Paldies Tev!
Rakstīt atsauksmi