Viedokļi

3. maijs 2011 / komentāri 0

Vēstules par Novgorodu. Pirmā*

Nu jau krietnu laiku katru nepārskaitļa gadu es zinu, ka aprīļa beigās būšu Novgorodā.

Divu māsu – režisores un Novgorodas Bērnu un jaunatnes teātra Malij vadītājas Nadeždas Aleksejevas (viņas izrāde Mazais samurajs šobrīd ir Latvijas Leļļu teātra repertuārā) un teātra kritiķes un mūziķes Tatjanas Bobrovas izlolots, tur šogad jau vienpadsmito reizi notiek starptautisks teātra festivāls Carj-skazka/Kingfestival. Tā nav Zelta maska, kur valsts dod naudu savas kultūrpolitikas reprezentācijai, tā nav pat mūsu Spēlmaņu nakts skate, kurā ir ieinteresēti visi teātri. Tas ir….varoņdarbs, uz kuru spējīgas laikam gan tikai krievu sievietes – līdzvērtīgs klasiķa Ņekrasova minētajam: degošā izbā ieskries, auļojošu zirgu apturēs. Patiešām skries, apturēs, izdarīs: savāks simtiem sponsoru, pierunās mecenātus, izkauks no Kultūras ministrijas, apvārdos vietējo administrāciju, kritīs ceļos muitā, lamāsies lidostās, iesaistīs darbā visu Malij teātra kolektīvu, lai rezultātā piecas dienas uzdāvinātu savai Novgorodai, Krievijas mērogos nelielai provinces pilsētai, skatuves mākslas svētkus – deviņpadsmit izrādes no sešpadsmit valstīm, Šveices, Vācijas un Dānijas jaunās drāmas lasījumus un piedevām jauno Krievijas, Lietuvas, Latvijas, Somijas un Polijas kritiķu laboratoriju „Citādais skatījums”. Jo šajā festivālā neviena izrāde nepaliek karājamies gaisā, katra tiek publiski apspriesta, analizēta, un kaislības palaikam sit augstu vilni. Pirmsākumos festivāls patiešām arī bija domāts bērnu teātriem un pasakām, bet nu jau gadus desmit tas pievērsies mīta un folkloras mūsdienu interpretācijām. Kaut gan arī pasakas nav atstātas novārtā, jo būtībā tā paša mīta odziņas vien ir.

  Straumēnu kaislības

Viss sākas ar Nadeždas telefona zvanu – vai mums nav padomā, ko atvest uz festivālu. (Valmieras teātris tur divreiz jau bijis ar Feliksa Deiča iestudējumiem – sākumā ar bērnu izrādi Visām pelēm garšo siers, pēc tam jau ar nopietnu Blaumaņa interpretāciju Mēmais precinieks, vienu cēlienu no diptiha Aizbirušais avots.) Nūu, varbūt Straumēni… Turpinājumā ir režisores gaviles Valmieras teātra pīpētavā, cigarete trīcošā rokā – „Eto naše!” (Tas ir mūsu!” – kr.)

Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās notiek Novgorodas Drāmas teātrī, monstrozā padomju arhitektūras mauzolejā, kas demonstrē, ka reiz betons bijis lēts, bet zeme – vispār bez vērtības. Volhovas upes krastā uzceltais perforētais kubs atgādina kaut ko vidēju starp rūpnīcu un krematoriju. Upes pretējā krastā ūdenī spoguļojas divas sniegbaltas ziemeļu stila baznīcas, ideālas proporcijās, svētsvinīgas vienkāršībā. Vai tiešām arhitekts (un tas ir neviens cits kā savulaik megapopulārās grupas Mašina Vremeņi solists Andrejs Makarevičs) ne reizi nav paraudzījies pāri upei? Iekštelpās nav labāk: griesti ir tik augsti, ka nepieciešams saukt alpīnistus, lai nomainītu izdegušu lampiņu vai pieliktu tīrus aizkarus. Lielajā zālē ietilpst kādi divi Dailes teātri. Bet – tas uz mums neattiecas. Gan izrāde, gan skatītāji atrodas uz pašas skatuves, ciešā tuvumā, kas ļauj iztikt bez mikrofoniem, kuru lietojums šajā izrādē vienmēr bijis drusku apšaubāms. Nu ir aktieris ar savu dzīvo balsi vien.

Par izrādi nevaru neko teikt: sēžu aiz apdegušo baļķu sienas un pēc dzirdes vien nodrošinu titrus. Skatītājos klusums… Tikai pēc Ineses Ramutes vokalīzes veļu laika ainā atskan aplausi. Straumēni ir pirmās dienas pēdējā izrāde, pēc tās skatītāji pievienojas aktieriem turpat uz skatuves, un tā ir īstā festivāla atklāšana. Apsveic visus – aktierus, režisoru, arī tos, kas darījuši melno darbu aiz skatuves. Izrādās, ka rūpīgi gatavotie un laistie titri bijuši redzami tikai centrālajās vietās sēdošajiem, bet tas nevienu īsti nav traucējis. Daži no ārzemju viesiem uzreiz lūdz titru tekstu viņiem atsūtīt e-pastā, jo – „es gribu vēlreiz izbaudīt izrādi,” kā saka sirma dāma, Somijas kritiķe un režisore Terttu Savola, kas ir bieža viešņa Latvijā un latviešu teātri pazīst it labi. Pirmajā vakarā ir asaras, apkampieni un slavas dziesmas. Bet būs jau arī nākamā diena ar jauno kritiķu uzstāšanos.

Apspriešana ir vētraina. Sāk jauniePēterburgas kritiķi Jevgeņijs Avramenko un Vlads Stankevičs, kuri noskaņoti visnotaļ kritiski. Drudžaini pierakstu, jo laboratoriju todien vada mans kolēģis no Maskavas Aleksejs Gončarenko. Vēlāk jauniešu kaislības vajadzēs diriģēt man. Pateicoties pierakstiem, vakarā varu atskaitīties Valmierā palikušajiem, un tas nonāk arī Latvijas presē un portālos – neko jaunu piebilst nevaru. Jaunieši ir aizkustinoši kategoriski, un ik pa brīdim, kā jau informācijas laika bērni, ar tādu nogurušu sirmgalvju intonāciju metas skaidrot, kur tas un tas ir jau redzēts, dzirdēts vai lasīts. Nu, Maskavas jaunietes kaut ko tamlīdzīgu jau ir redzējušas Eimunta Nekrošus Gadalaikos. Par jaunajiem būs atsevišķa vēstule, te vien jāpiebilst, ka uzreiz iezīmējas divi grupas līderi: mierīgais, lakoniskais lietuvietis Vilmants Juškens, kurš runā maz, bet uzreiz pierāda, ka ir vairākus stāvus augstāk uzkāpis profesijas apguvē, un runātīgais, negrozāmi kritisku pozīciju ieņēmušais Vlads no Pēterburgas Teātra akadēmijas. (Un man jādomā par Alfredu Jaunušanu, kurš, mani, zaļu kritiķi, uzņemot Teātra biedrībā, teica: tikai atcerieties, Edīt, ka jūs rakstāt par dzīviem cilvēkiem…) Tāpēc jo vērtīgāks ir brīdis, kad Vlads festivāla noslēguma ballītē pienāk pie manis, lai saskandinātu un gandrīz izmisis atzītos: savas domas par Straumēniem viņš gan neesot mainījis, bet viņam visu laiku par tiem esot bijis jādomā! Laboratorijai ir tiesības piešķirt savu balvu vienai no izrādēm. Jaunieši lūdz, vai nevar dot trīs. Nevar, ir taču reglaments un spēles noteikumi. Tā nu savu oficiālo balvu viņi atdod Šveices izrādei Gaijas dārziņš, bet Straumēniem un itāļu izrādei Mano libero tiek viņu pašu pirkts šņabis. Lietuviete Viktorija Ivanova (kura gandrīz nemaz nerunā krieviski) man bēdīgi saka – mēs, kas bijām par Straumēniem, zaudējām ar vienu balsi… Un kautiņš esot bijis riktīgs.

Starptautisko žūriju vada prominenta Pēterburgas kritiķe Jeļena Gorfunkele, kas sarakstījusi daudzas grāmatas, tostarp par Georgiju Tovstonogovu un Inokentiju Smoktunovski. Arī es esmu žūrijā, bet par valmieriešu izrādi, protams, runāt nedrīkstu. Gorfunkele, atsaucoties uz maskaviešu salīdzinājumu ar Nekrošu, vēlāk Viesturam Meikšānam saka, ka viņasprāt, Straumēnos iets principiāli cits ceļš. Nekrošum lauku sēta ir ideālās pasaules modelis, kuru viņš piemēro jebkurai lugai, un visām tas der. Viestura izrādē esot pilnīgi atšķirīgs piegājiens: lauku sēta ir izpētes ceļa viens pieturas punkts, no kura meklējumi stiepjas gan dziļumā, gan augšup, tā ir pētījumu objekts, nevis rāmis, kurā ievietot Šekspīru, Čehovu vai Donelaiti.

Savukārt festivāla šefkoordinatore Tatjana, kas regulāri brauc uz Rīgu, lai skatītos JTI piedāvātās latviešu izrādes, burtiski kliedz: kāpēc Latvian Show-case nepiedāvā šādas izrādes, kas var rasties un notikt tikai Latvijā un latviešu teātrī?! Kāpēc viņai ik gadus jāskatās Alvis Hermanis, kas ir lielisks, bet skatāms vēl ducī festivālu?! Jā, piekrīt arī Terttu Sevola, Meikšāns esot vismaz tikpat interesants, tikai latviskāks. Uz šo jautājumu man nav atbildes. Patiešām, kāpēc mēs pieliekam milzu pūles, lai atbilstu noteiktiem (kādiem?) priekšstatiem par vidēji modernu Eiropas teātri, un tos tad rādām latviešu izrāžu skatēs? Kāpēc mēs cenšamies izlīst no savas ādas, kurai, izrādās, ir tik liela vērtība svešu, atšķirīgi domājošu un citādi redzošu cilvēku acīs?

Turpinājums sekos...

*Brauciens uz Novgorodu notika LU LFMI ERAF finansētā projekta "Latvijas teātris un teātra zinātne Eiropā: starptautiska sadarbības projekta sagatave un iesniegšana" ID Nr. 2010/0205/2DP/2.1.1.2.0/10/APIA/VIAA/015 ietvaros

   

Rakstīt atsauksmi