Kā veidosim leļļu teātri?
Intervija ar horvātu teātra kritiķi un pētnieku Igoru Tretinjaku
Pirmo reizi latviešu lasītājiem pierakstīta saruna ar horvātu teātra pētnieku, kritiķi un pedagogu Igoru Tretinjaku (Igor Tretinjak). Viņš dzīvo un strādā Zagrebā un Osijekā, taču lekcijas, dalība žūrijās un konferencēs ir aizvedusi Igoru uz neskaitāmiem leļļu un vizuālā teātra epicentriem visā Eiropā. Pēc viņa pirmās viesošanās Rīgā 2026. gada maijā aprunājos ar viņu par aizvadīto sezonu leļļu teātra pasaulē, šim teātra veidam veltītajiem festivāliem, kā arī attīstības tendencēm dažādās Eiropas daļās.
Igors Tretinjaks ir horvātu žurnālists, pētnieks un leļļu teātra vēstures pedagogs Osijekas Kultūras un mākslas akadēmijā. 2015. gadā Igors izveidoja teātra kritikas portālu “Kritikaz”, kurā joprojām publicē savas un citu leļļu teātra kritiķu recenzijas. Leļļu teātra vēstures pētniecībā viņš strādā gan ar Horvātijas mantojumu, gan ar plašāku Eiropas tendenču apkopošanu, sadarbojoties ar pētniekiem Slovēnijā, Lietuvā, Serbijā un citur. 2024. gadā Igors Tretinjaks aizsāka ikgadēju leļļu teātra festivālu bērniem “Teatron”.
Sveiks, Igor! Pastāsti, lūdzu, par savām pašreizējām interesēm un projektiem teātra jomā – ko tu māci, ko pēti un par ko domā?
Apmēram piecpadsmit gadus es mācu leļļu teātra vēsturi Osijekas Mākslas un kultūras akadēmijā. Tomēr mana interese ir vairāk vērsta uz leļļu teātra tagadni un nākotni, nevis uz aizgājušo. Mani ļoti aizrauj laikmetīgais leļļu teātris, tā superspējas nepārtraukti mainīties, apšaubīt sevi, pārveidoties un pārkāpt savas robežas. Tās ir manas personīgās intereses.
Profesionāli esmu sev izvirzījis lielu, varbūt pat pārāk lielu uzdevumu. Horvātijas leļļu teātrim nav pierakstītas vēstures – es gribu to mainīt. Pa vienam ķeros klāt dažādiem vēstures aspektiem. Kad rakstīju doktora disertāciju, es koncentrējos uz leļļu teātri pieaugušajiem. Tagad pētu un aprakstu to, kā vizuālās mākslas pārstāvji ir pārveidojuši Horvātijas leļļu teātri. Pēc tam mēģināšu pabeigt šo stāstu ar Horvātijas leļļu teātra vēsturi un tad ar smaidu sejā varēšu doties pensijā.
Papildus tam es strādāju pie vairākiem mazākiem projektiem, vienkārši tāpēc, lai man nekļūtu garlaicīgi, vai drīzāk – lai man nebūtu ne mirkļa atelpas. Man ļoti patīk vadīt seminārus par leļļu teātra kritiku, nebeidzami runāt par leļļu teātri konferencēs, jo man šis teātra veids ir neliels glābiņš realitātes vētrainā jūrā.
Repertuāra teātri ir slēgti, vasaras festivāli rit pilnā sparā – kādi bija tavi šīs sezonas spilgtākie notikumi, un kādas tendences tu pamanīji?
Pirms pievēršos pagājušajai sezonai, man jāpiebilst, ka vasarā tā vietā, lai atpūstos, rakstu monogrāfiju par teātra trupu “Pinklec” – ļoti interesantu organizāciju, kas apvienojusi manas divas lielākās aizraušanās – leļļu teātri un teātri bērniem un jauniešiem. Un jūlija vidū norisinājās mans festivāls “Teatron”, kas jau trešo reizi notika skaistajā Horvātijas salā Silbā. Esmu tā idejas autors, mākslinieciskais direktors, tehniķis, skatuves būvnieks, krēslu nesējs, viesu sveicējs, aprīkojuma nesējs (Silba ir sala bez automašīnām), izklaidētājs, pavārs, bet tas viss ir tā vērts, kad katru vakaru pulcējas apmēram 300 skatītāju, tostarp 150 priekpilni bērni. Lai gan Horvātija ir vienīgā valsts reģionā, kurā ir leļļu teātra studiju programma (manā akadēmijā), šis skatuves mākslas veids šeit ir dziļā krīzē. Atšķirībā no Horvātijas, kaimiņvalstī Slovēnijā leļļu teātris ir ārkārtīgi augstā līmenī, un es tam regulāri un ar lielu prieku sekoju līdzi. Pagājušajā gadā es biju viņu leļļu teātra biennāles atlases komisijas loceklis, tāpēc man bija gods redzēt visu divu gadu laikā tapušo repertuāru, kura kulminācija bija festivāls Mariborā. Jau atkal slovēņu leļļu teātra mākslinieki apstiprināja savu tieksmi pētīt jaunas teritorijas, kas izpaudās arī lielā sešu Eiropas teātru sadarbības projektā “Transport”, kura galvenais režisors ir slovēņu mākslinieks Tins Grabnars (Tin Grabnar). Starp citu, šajā projektā divas izrādes ir tapušas arī jūsu kaimiņvalstu teātros – “Frontes līnija” (Frontline) un “Piesprādzējiet drošības jostas!” (Fasten Your Seatbelts!).
Pēc tam man bija ļoti patīkams ceļojums uz festivālu Skopjē, Ziemeļmaķedonijā, kas man parādīja leļļu teātra festivālu otru pusi – sabiedriskumu un to, kā ar vismazākajiem līdzekļiem var panākt visvairāk mīlestības un kvalitātes. Bija arī Horvātijas festivāli, bet tos es atstāšu mūsu sarunas skumjākajai daļai, tāpēc ļaujiet man uzreiz pāriet pie Baltijas Vizuālā teātra skates.
Baltijas Vizuālā teātra skate bija iemesls, kāpēc tu šā gada maijā apmeklēji Rīgu. Kādi ir tavi iespaidi par festivālu?
Pirms pievēršos pašai festivāla programmai, man jāsaka, ka mūsdienu pasaulē festivāli nav un nevar būt tikai izrādes. Tas varbūt izklausās nedaudz banāli, bet festivāli ir cilvēki – organizatori un mākslinieki, viesi un skatītāji. Pasākumu, protams, veido izrādes, bet tikpat svarīga ir arī papildu programma. Un veiksmīgs festivāls ir tāds, kas savas norises laikā pārvērš viesus par draugiem, kuri atvadās ar skumjām sirdī, līdz atkal satiksies.
Baltijas Vizuālā teātra festivāls lika man pilnībā iemīlēt Rīgu un Baltijas reģionu kopumā, Latvijas Leļļu teātri un tā darbiniekus, kā arī Lietuvas, Igaunijas un Somijas leļļu teātru māksliniekus. Piecas kopā pavadītās dienas bija gana, lai man radītu vēlmi atgriezties. Ar to vien festivāls vairāk nekā attaisnoja manas cerības.
Kāda ir situācija Baltijas leļļu un vizuālā teātra vidē?
Apmēram divdesmit gadus esmu cieši sekojis līdzi Horvātijas un reģionālajai leļļu teātra kustībai, kā arī Eiropas leļļu teātra galvenajām tendencēm, apmeklējot nozīmīgākos starptautiskos leļļu teātra festivālus. Iepazīšanās ar Baltijas leļļu teātriem bija patīkama perspektīvas maiņa un ļoti interesants solis kaut kādā citādā virzienā, tomēr paliekot pazīstamā robežās.
Tāpat kā bijušajās Dienvidslāvijas valstīs, arī Baltijas valstīs leļļu teātriem ir Austrumeiropas struktūra – tos finansē pilsētas un valsts, un tajos darbojas pastāvīgi ansambļi un radošās komandas, kas saņem algas. No vienas puses, šī stabilā finansiālā situācija var padarīt teātrus pasīvus un pašapmierinātus, bet, no otras puses, tā var nodrošināt brīvību radošumam un eksperimentēšanai.
Mans secinājums ir tāds, ka, “izvēloties” starp šīm divām pamatiespējām, izšķirošais faktors ir teātra direktors. Kā piemēru drosmīgai un piedzīvojumiem bagātai pieejai es minētu Ļubļanas Leļļu teātri, kas Uroša Korenčana (Uroš Korenčan) vadībā pēdējo piecpadsmit gadu laikā ir sasniedzis kaut ko neparastu daudzās nozīmēs. Kā piemēru valsts naudas izšķiešanai es minētu Zagrebas Leļļu teātri, kas bezkaunīgas vadības dēļ jau vairāk nekā divdesmit gadus arvien dziļāk grimst 1950. gadu leļļu teātra tradīcijās.
Pirms dažiem gadiem, pateicoties kādam Eiropas projektam, es diezgan labi iepazinu Viļņas teātri “Lelle” (Lėlė), sarunās ar Leino Reiu (Leino Rei) iepazinu igauņu leļļu teātra tendences un teātri “NUKU”, un tagad man ir bijusi iespēja nedaudz iepazīt arī jūsu leļļu teātra vidi.
Pēc sarunām ar Baltijas un Ziemeļu valstu māksliniekiem secinu, ka šajos reģionos ir gana daudz drosmīgu režisoru, kas dod vaļu eksperimentiem, ir atvērti sadarbībām un neatkarīgām iniciatīvām. Esmu pamanījis, ka neizpaliek arī dalība Eiropas leļļu teātra festivālos, paverot plašākas iespējas un meklējot arvien jaunus skatpunktus. Gudri izvēloties repertuāra izrāžu tēmas un nosaukumus, režisori nodrošina skatītāju plūsmu arī savos teātros. Nepārtraukti tiek veidotas izrādes stabilākajām skatītāju grupām – bērnudārza audzēkņiem un sākumskolas bērniem, kā arī tiek attīstīta zīdaiņu un (nekad pilnībā neiekarotā) pieaugušo auditorija.
Baltijas valstīs leļļu teātris netiek interpretēts šaurā nozīmē, bet paplašinās līdz vizuālajam teātrim, kas atbilst laikmetīga teātra kā “totāla teātra” idejai. Galu galā pats festivāls identificējas ar vizuālā teātra terminu, nevis tikai leļļu teātri. Papildus institucionālajai scēnai man ārkārtīgi interesanta šķiet arī Latvijas neatkarīgā teātra ainava. Tajā fiziskais teātris, mūsdienu cirks, leļļu teātris un citas it kā marginalizētas formas saplūst vienā neticami svaigā teātra valodā. Es īpaši vēlētos izcelt izrādi “Sēri krāca ūdens viļņi” (KVADRIFRONS, rež. Rūdolfs Gediņš – R.J.), kurā izcilā un neparasti precīzā fiziskā horeogrāfija ņēma virsroku pār naratīvo slāni, paverot skatītājiem bezgalīgu nozīmju telpu, ko aizpildīt pašiem.
Kā, jūsuprāt, leļļu teātris attīstās dažādos reģionos? Kādas ir galvenās ietekmes?
Ir ļoti interesanti novērot, ka iepriekš minētās institucionālās līdzības nenozīmē, ka redzamas arī līdzības saturā un mākslinieciskajos līdzekļos. Tematiku un risinājumus daudz vairāk ietekmē sociālā un ekonomiskā vide, kā arī dalībnieku – autoru, izpildītāju un skatītāju – temperamenti.
Ļoti spilgts piemērs ir Latvijas Leļļu teātra iestudējums “Sēnes” (Latvijas Leļļu teātris, rež. Pamela Butāne – R.J.). Horvātijā šī tēma pati par sevi nekad nespētu piesaistīt bērnus, kuri ļoti bieži izturas diezgan aizdomīgi pret sēnēm. Viņi tik labi nesaprastu, kāpēc izvēlēta Eirovīzijas dziesmu konkursa stilistika un kā cilvēka dzīve mijiedarbojas ar sēņu pasauli.
Smalka un tādēļ vēl interesantāka atšķirība ir saskatāma tā paša teātra izrādē “Nē! Nē! Nē!” (rež. Veronika Abdul-Visocka – R.J.). Manuprāt, tā ir ļoti interesanta protesta leļļu teātra solo izrāde, kurā unikāli izceļas aktrises Malgožatas Apses neticamais miers – uz Horvātijas skatuvēm tas nebūtu iespējams. Pirmkārt, leļļu teātris Horvātijā ir vērsts gandrīz vienīgi uz bērniem un diezgan ilgu laiku ir uzgriezis muguru jebkāda veida politiskajam vai sociālajam aktīvismam. Otrkārt, ja kāds tomēr uzņemtos risināt šādu tēmu, mūsu karstās Balkānu asinis to neizbēgami pārvērstu par politisko teātri – troksni, kliegšanu un rokenrolu, bez vismazākā smalkuma. Šīs atšķirības mani iepriecina, jo tās parāda leļļu teātra bezgalīgo spēju pielāgoties dažādām mākslinieciskajām valodām, temperamentiem un tēmām.
Kuri ir galvenie leļļu teātra festivāli un pasākumi, kurus tu gaidi?
Festivāls, kurā es iemīlējos leļļu teātrī un kas arī profesionāli ievirzīja mani uz šo brīnišķīgo mākslas formu, bija starptautiskais leļļu teātra festivāls “PIF” manā dzimtajā pilsētā Zagrebā. Tas ir viens no senākajiem festivāliem, jo tiek rīkots kopš 1968. gada, turklāt man tas kļuva par leļļu teātra skolu. Laika gaitā mani ļoti aizrāva laikmetīgā leļļu teātra piedāvātās iespējas un plašās robežas. Aizvien visvairāk par laikmetīgajām leļļu teātra izpausmēm es uzzinu festivālā “LUTKE”, kas katru otro gadu norisinās Ļubļanā, Slovēnijā.
Kļūstot par leļļu teātra pētnieku un kritiķi, apmeklēju lielāko daļu leļļu un vizuālā teātra festivālu visās bijušajās Dienvidslāvijas valstīs, kā arī daudzus festivālus citviet Eiropā. Esmu pamanījis, ka ir daudz grūtāk nodrošināt regulāru leļļu teātra iestudējumu veidošanu, kā arī pastāvīgu leļļu teātra festivālu rīkošanu tādās valstīs kā Skotija un Spānija, kur nav tāda veida organizatoriskās un finansiālās struktūras kā mums.
Arvien pieaug atšķirība starp festivāliem Rietumeiropā un Ziemeļeiropā un Balkānu reģiona notikumiem. Rietumeiropā šādi pasākumi parasti darbojas kā skates, kur izrādes tiek prezentētas kā produkti, savukārt mūsu reģiona festivālos joprojām svarīgākā ir valstu sāncensība un pat neliela izrādīšanās. Taču leļļu teātra mākslinieki visos festivālos ir līdzīgi: pieticīgi, teju apsēsti ar teātra mākslu un ārkārtīgi dedzīgi par to runāt. Leļļu teātra veidotāju aizrautība mūs visus apvieno vienā lielā un, manuprāt, brīnišķīgā ģimenē.
Nobeigumā – vai tu varētu pastāstīt, kā attīstās un mainās leļļu teātra skatītāji?
Uz to es atbildēšu, atgriežoties pie mūsu sarunas sākuma un izmantojot Silbas salas festivāla “Teatron” piemēru. Horvātu bērni, piemēram, ir tā saucamā “ieslodzītā publika” – viņiem neviens nejautā, vai viņi vispār vēlas doties uz teātri un ko viņi gribētu redzēt. Viņu teātra un mākslinieciskā attīstība ir atkarīga no skolotājiem un vecākiem. Lēmēji paši reti kad zina, kā attīstās laikmetīgais leļļu teātris, un vēlas, lai bērni skatītos to pašu, ko viņi pieredzēja teātrī bērnībā. Vecāki ir kļuvuši par lielu slogu Horvātijas izglītības sistēmai un tagad izrādās arī šķērslis leļļu teātrim. Organizācijas bieži izvēlas vieglāko ceļu gan tematos, gan mākslinieciskajās izpausmēs, pakļaujoties pedagogu un vecāku ietekmei. Un tas nekādā ziņā nav labi. Savukārt tad, kad bērni kaut uz mirkli tiek atbrīvoti no pieaugušo uzspiestās gaumes, viņi uzelpo un sāk domāt paši.
Silbas salā, kur rīkoju teātra festivālu, bērni netiek ierobežoti. Viņi paši nosaka savu grafiku. Jau trešo gadu pēc kārtas sešas vasarīgas dienas viņi patstāvīgi apmeklē darbnīcas un izrādes, piepildot zāli līdz pēdējai vietai. Jaunie teātra skatītāji visu gadu gaida šo festivālu, pārliecina mammas un tētus doties uz Silbas salu un priecājas satikt pastāvīgos darbnīcu vadītājus kā savus labākos draugus.
Man kā festivāla programmas veidotājam ir svarīgi parādīt bērniem daudzveidību, kāda ir iespējama skatuves mākslā. Parādīt neskaitāmos veidus, kādos viņi var izpausties. Trīs gadu laikā mēs esam rādījuši leļļu teātra un cirka izrādes, “kamishibai” japāņu stāstniecības teātri, dramatiskā un vizuālā teātra izrādes, fizisko teātri, laikmetīgo deju un ķermeņa perkusiju priekšnesumus.
Pasākuma laikā ik gadu ieraugu to, kā jaunie skatītāji mainās, pieredzot teātra daudzveidību un izmēģinot dažādas radošas nodarbes. Tas ikreiz apstiprina manu pārliecību, ka bērni patiešām ir mūsu vissvarīgākā auditorija un ka jebkurš ieguldījums viņos mums sniegs simtkārtīgu atdevi.
Rakstīt atsauksmi