Elizabete Šiklova

LKA Drāmas un teksta BSP studiju programmas absolvente

Kā cirks izglābs pasauli?

Piezīmes par laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivālu “Re Rīga!” 2026

Sieviete ar riteni, jaunietis ar saldējumu rokā, vīrietis ar bērna ratiņiem, pie kuriem piestiprināts balons ar uzrakstu “ZZS”, garāmgājējs ar suni pavadā, ārzemnieks ar saulessargu, jauniete ar partijas “Progresīvie” brošūru rokās un daudzi, daudzi citi dažādi cilvēki stāv aplī. Cirka mākslinieks ar skatītājiem pamīšus paspiež roku, drīz kādu skatītāju pavelk pie sevis un lūdz viņam paspiest pretimsēdošā skatītāja roku. Pēkšņi pamanu stīgas, ar kurām visi apkārt esam saistīti. Ar šo atziņu uz brīdi šķiet – cirks izglābs pasauli. Nu cerams, kas vismaz Latviju… vai Rīgu… Kā lai cirks kaut ko izglābj? Mirkļa patoss manī norimst, svešinieku aplis pašķīst, un stīgas top atkal neredzamas.

No 8. līdz 15. augustam līdzās Latvijas politisko partiju aģitācijas kampaņām un Rīgas svētkiem Vērmanes dārzā, Uzvaras parkā un Rīgas cirka arēnā noritēja 14. Starptautiskais laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāls “Re Rīga!”. Kādā festivāla diskusijā par cirku un piekļūstamību no viena cirka mākslinieka izskanēja viedoklis, ka cirks ir brīnišķīgs ar to, ka māksliniekam nav jābūt talantīgam, lai gūtu panākumus – cirks ir treniņa un disciplīnas jautājums. Tas šķita iedvesmojoši, jo, jā, cirks ir pieejams katram, kas ar to vēlas nodarboties, un pašlaik Rīgas cirks ar cirka skolu un sabiedrības integrācijas projektiem cenšas cirku padarīt pieejamu plašākam cilvēku lokam. Tomēr, domājot par šo viedokli, ir jānorāda, ka pāreja no tradicionālā cirka uz laikmetīgo rodas tajā, ka cirks vairs nav tikai par virtuozitāti  un tehniku. Laikmetīgais cirks ir arī par vēstījumu, kas bieži iekļauj kļūdīšanos un nepilnības. Tādēļ laikmetīgā cirka mākslinieku veiksme slēpjas viņu talantā.

Šogad “Re Rīga!” festivālā bija iespēja piedzīvot uzmanīgi kūrētu un mērķtiecīgi producētu cirka izrāžu programmu, kas, iekļauta Rīgas svētku programmā, no vienas puses, mazliet pazuda lielā kultūras notikumu piedāvājuma virpulī, no otras puses, paplašināja auditoriju, sasniedzot tos skatītājus, kas ikdienā vairāk uzticas pilsētas svētku, nevis kultūras iestāžu programmām. Apmeklējot vairumu festivāla izrāžu, manī radās spēcīga cilvēku sasaistītības un rūpju izjūta, kas likumsakarīgi ir saistīta ar šī gada festivāla vadmotīvu “kopā”.

“Re Rīga!” pulcēja kopā ģimenes, svešiniekus, garāmgājējus nepiespiestā un pieejamā vidē – parkos, turklāt ar plašu bezmaksas programmu. Šajā gaisotnē arī bija iespēja uz brīžiem pamanīt tās stīdziņas, ar kurām esam saistīti. Tādēļ te rakstu recepti tam, kā cirks var izglābt pasauli. Un tam ir nepieciešamas vismaz četras sastāvdaļas – līdzdalība, kustība, draudzība un brīnums.

Par līdzdalību

Līdzdalība ir demokrātiskas sabiedrības stūrakmens. Lai arī aģitācijas kampaņas uz parku stūriem un plakāti uz ēku fasādēm šķiet par uzbāzīgu, es festivāla laikā apzinājos arī to prieku, ka šādas kampaņas un tikšanās ar politiķiem notiek. Lielākā pasaules klišeja – salīdzināt cirku un politiku – festivālā man kļuva aktuāla, jo ļoti plašai publikai mērķēts festivāls lika domāt par telpu dažādībai un līdzdalību.

Festivālā bija vairākas izrādes, kas tieši rosināja skatītāju uz aktīvu rīcību. Cirkā izrādes, kurās tiek iesaistīti skatītāji, var nodalīt kā atsevišķu žanru, kurā skatītājs bez zināšanām par notiekošo tiek aicināts uz skatuves, lai kalpotu par liecinieku tam, ka visi triki ir godīgi izpildīti. Bieži šie skatītāji tiek iekļauti sižetā vai arī skatītājiem tiek dota lielāka vara un viņi arī ietekmē sižetu. Citiem skatītājiem “savējais” uz skatuves ļauj gan novērtēt šī cilvēka drosmi, gan aizdomāties – ko es darītu viņa vietā? No manis pieredzētajām deviņām “Re Rīga!” izrādēm četrās skatītāji ieņēma aktīvu līdzdalību, kļūstot par daļu no izrādes, bet trijās nebija ceturtās sienas, tieši uzrunājot skatītāju. Tas, protams, ir atkarīgs no cirka specifikas, kā arī no festivāla formāta. Salīdzinājumam arī šī gada Valmieras Vasaras teātra festivālā no deviņām man zināmajām izrādēm statistika šķiet identiska – četras ar tiešu skatītāju līdzdalību un trīs ar tiešu vēršanos pie skatītāja (šī statistika ir aptuvena, jo neredzēju visas abu festivālu izrādes).

“Re Rīga!” festivālā bija vismaz trīs izrādes, kurās skatītājs tika aicināts kā tehniskas kompozīcijas atbalsts. Igaunijā dzīvojošā franču izcelsmes mākslinieka Silvēna Olalā (Sylvain Ohlala) izrādē “O-la-lā” varēja pieredzēt diezgan klasisku triku virteni, kurā visinteresantākais bija sekot līdzi Silvēna mijiedarbei ar publiku. Viņš ļāva izvēlēties, kuru triku publika grib nākamo – grūto vai stulbo –, iemācīja pēc noteiktas frāzes skatītājiem izbļaut “O-la-lā”, kā arī lūdza trim pieaugušajiem nākt uz skatuves, lai palīdzētu veikt fināla trikus. Cirka mākslinieka uzticēšanās skatītājam noturēt apmēram divu metru augstumā esošo vienriteni un pamest nažus, ar kuriem žonglēt, publikā esošos skatītājus aizrauj – vai tam cilvēkam tas izdosies vai nē? Vai man tas izdotos? Atklātība un pilnīga uzticēšanās no Silvēna puses atbruņo skatītājus un ļauj apzināties – no manis ir atkarīgs, vai šis triks izdosies.

Cirka apvienības “Siting Duck” izrādē “Čiringito paradīze” skatītājs tiek iesaistīts arī pašā sižetā. Izrāde ir konsekventi slapstick jeb fiziskās komēdijas žanrā veidots darbs par jauna bāra “Čiringito paradīze” atklāšanu, kas, protams, veikli izgāžas. Šajā izrādē tika aicināts viens vīrietis no auditorijas, lai ieņemtu pilsētas mēra lomu, kurš atklāj bāru. Izrādes laikā abi cirka mākslinieki mēru centās apkalpot, lai gan viņiem ļoti slikti ar to veicās, jo glāzes krita, galds lūza un dzērienu mēra kungs tā arī nesaņēma. Labi izstrādātā komēdija paliek humora un augsto tehnisko spēju līmenī, atgādinot citas cirka izrādes ar līdzīgu dinamiku starp vīriešiem.

Visvairāk iespēju skatītājiem smieties par sevi un tikt apsmietiem bija huligāniskā čīliešu klauna Murmujo (Murmuyo) izrādē “Plaisas”. Murmujo nekaunīgi ierodas spēles laukumā ar mašīnu, tikpat kā braukdams virsū skatītājiem. Izkāpis no mašīnas, viņš sāk apskatīt sanākušos ļaudis, improvizācijas ceļā ar skatītājiem izrādot savu raksturu – parodējot skatītājus, rājot tos, kas uz viņu neskatās, un pat kādam atņemot saldējumu. Drīz gan viņam ir jāķeras pie lietas – jārāda triks, kura izpildei viņam ir nepieciešami vīrieši no skatītāju rindām. Vispirms viens, tad divi, drīz jau seši, viņi izrādās par vāju, lai noturētu nostiepto virvi, uz kuras grib uzlekt Murmujo. Klauns visu laiku izrāda vilšanos pret vīriešiem un meklē vēl un vēl. Skatītāji jūt viņiem līdzi, domā stratēģijas, kā viņiem vajadzētu nostiept šo virvi, un analizē, kas notiek nepareizi. Mans mīļākais mirklis izrādē bija brīdis, kad Murmujo starp skatītājiem novietoja spaini, kurā bija baloni, pildīti ar ūdeni. Pēc bērnu izrāžu noteikuma Nr. 1 – bērni zibenīgi saskrien, lai paņemtu to, kas ir novietots viņu zonā. Murmujo uzgāž viņiem virsū spaini ar ūdeni un bēg prom, bet bērni no visa spēka met viņam virsū ūdens balonus. Tā paši skatītāji veido notikumu. Šāda cirka izrāde nav par trikiem, bet cilvēku mijiedarbi un iesaisti, atvērto telpu, kurā visi ir klātesoši. Viņiem ir iespēja pārkāpt normālības robežas un novērot – kas notiek, kad skatītājs kļūst pamanāms, kad līdzdarbojas?

Par kustību

Cirks ir par fiziskumu, individuālā ķermeņa un sociālo robežu iepazīšanu. Cirks savas nomadiskās tradīcijas dēļ bieži ir nepastāvīga parādība, kas pilsētās tik parādās un nozūd. Tomēr Latvijā tradīcija ir mazliet citāda – Rīgas cirkam ir sava ēka un tas regulāri uzņem citvalstu māksliniekus, veidojot plašu un pastāvīgu starptautisko kustību. Nomadiskā māksla Latvijā ir laikmetīgā deja, iespējams, tādēļ šogad tieši cirkā sākās pilotprojekts “Dejas māja Rīgas cirkā”. Man bija liels prieks arī festivāla programmā redzēt laikmetīgās dejas izrādi – kompānijas SIXTH izrādi ģimenēm “Nofočē mani”, kas tiek pielāgota īpašvietām. Izrāde ļoti labi iekļāvās festivāla programmā gan tematiski, gan laikmetīgās skatuves mākslas kontekstā.

“Nofočē mani” centrā ir attiecības starp diviem varoņiem – Līvas Noras Apšenieces Žabu un Edvarda Kurmiņa Kikerigu –, kuri ir atceļojuši no kādas tālas valsts vai pat planētas, sarunājas improvizētā valodā – džibrišā – un grasās skatītājiem prezentēt savu jauno priekšnesumu “Gremba”. Šķiet, ka mākslinieki izrādi ir veidojuši, cieši sekojot smieklu vārdnīcai – iestudējums sastāv no ārējam kontekstam netipiskām darbībām, atgādina mīļākās multenes, strādā niansētā precizitātē, atkārto darbības un neapzinās savu smieklīgumu, kas īpaši aizrāva skatītājus vecumā no 3 līdz 5 gadiem. Starpplanētiskā un jebkura cita dueta dinamikā ir svarīga simetrija – ja viens dara tā, tad otrs tāpat. Tomēr, kad zūd simetrija, sākas lielais notikums, kas mazākajiem skatītājiem ļauj vai nu pārdzīvot bēdas par Žabas un Kikirigu draudzības zaudējumu, vai smieties par Kikirigu pārspīlēto pārdzīvojumu. Man izrāde bija par draudzību, bet brīnišķīgākais bija tas, ka ar fantāziju bagātākam bērnam šī izrāde bija ne tikai par to. “Nofočē mani” deva plašu telpu iztēlei.

Velsiešu kompānijas “NoFit State” izrāde “Bambuss” bija pēc cilvēku skaita apjomīgākā un ātruma ziņā veiklākā izrāde festivāla programmā. Pārsteidzošākais tajā bija kustību vieglums un nereālu triku veikšana ar sejas izteiksmi, kurā lasāms “šis sanāca pavisam nejauši”. 40 minūšu garumā skatītājs varēja sekot līdzi precīzam un sakārtotam haosam sešu cirka mākslinieku un viena mūziķa izpildījumā. Akrobāti veidoja sešus metrus augstas konstrukcijas no Lielbritānijā auguša bambusa un apdzīvoja tās ar trikiem. Izrāde izstaroja draudzību un atbalstu, ko mākslinieki sniedza cits cita pārcilvēciski veiklajiem ķermeņiem. Pēc šādām izrādēm nāk prātā tik tas, ka cirks ir kustība, kurā var iepazīt pilnīgu uzticēšanos un pieredzēt neiespējamo.

Par draudzību

Festivālā bija vēl divi darbi, kurus es raksturotu kā izrādes par draudzību. Līdzīgi kā “Nofočē mani” tās bija veidotas mākslinieku duetā, cenšoties sasniegt līdzsvaru un simetriju ar diviem ķermeņiem. Beļģijā bāzētas kompānijas “Alud” izrāde “Virpulī” un zviedru kompānijas “Below zero” darbs “Krauklis” – abas bija gaisa akrobātikas izrādes. “Virpulī” bija par brālību – attiecībām starp diviem vīriešiem, bet “Krauklis” – par māsību. Abas izrādes radīja trausluma un ievainojamības izjūtu, kas ir klātesoša attiecībās starp diviem draugiem.

Pirmo es redzēju “Virpulī” Rīgas cirka arēnā, tas ir, izolētā telpā. Pavadījumā skanēja klasiskā mūzika, un atklājās sāncensība starp diviem draugiem. Viņi sākotnēji darīja paralēlas darbības, līdz viens sāka izcelties ar savu solo, otru draugu atstājot nomaļus. Izrāde galvenās riņķveida kustības un tēmas ziņā mazliet atgādināja latviešu dejas kompānijas “Tuvumi” izrādi “Vērpete”. Tomēr pretēji “Tuvumu” izrādei “Virpulī” bija diezgan skaidri nolasāms naratīvs, kas atklājās ar vizuālajam teātrim raksturīgu stāstniecību bez valodas. Trauslā izrādes tēma noslēdzās ar līdzsvaru starp abiem vīriešiem, ar kompozīciju, ko ir iespējams veikt tikai pārī.

“Krauklis” turpretī bija vērsts uz lineāru kustību, divām izpildītājām staigājot pa augsti uzvilktu stiepli. Abas gaisa akrobātes atradās apmēram trīs metru augstumā no zemes ārtelpā, un skatītājam, viņas vērojot no apakšas, brīžiem radās ilūzija, ka mākslinieces staigā pa debesīm. “Krauklis” salīdzinājumā ar “Virpulī” bija izteikti feministiska izrāde bez teatrāli veidota naratīva un varoņu raksturiem, bet ar lielām rūpēm, maigumu un gaisīgumu. Tā “Krauklis” ar pavisam citiem izteiksmes līdzekļiem sasniedza līdzīgu vienotības un uzticības izjūtu kā abu vīriešu izrāde un deva iespēju no cita leņķa novērot, kā izpaužas draudzība. Šādi savienojumi liek domāt par īpaši veiksmīgu izrāžu atlasi un programmas sastādīšanu. 

Par brīnumu

Cirks ir par negaidīto, neiespējamo, par brīnumu. Ja agrāk tas nodarbojās ar bīstamu dzīvnieku savaldīšanu, tad tagad tas ir par cilvēka savaldzināšanu ar otru cilvēku. Un, iespējams, tas ir pat vēl bīstamāk. Otrs cilvēks slēpj tik daudz nezināmā – veselu pasauli.

Beļģu cirka apvienības “There There Company” izrādes “Apskauj mani, paspied roku” laikā es piedzīvoju to savstarpējās sasaistītības izjūtu, ko raksturoju teksta sākumā. Tiek paspiestas skatītāju rokas, mēs tiekam ievilkti spēles laukumā, atklājas, ka daži no skatītājiem ir maskēti mākslinieki un izpilda pāru akrobātikas trikus. Drīz mākslinieki aicina arvien vairāk skatītāju pievienoties viņiem spēles laukumā, pildot akrobātiskas kompozīcijas ar viņu palīdzību – nostājoties uz kāda skatītāja pleciem vai krītot atmuguriski skatītāju rokās. Skatoties izrādi, šķiet, ka, mācoties citam citu pieņemt un uzticēties, mēs mācāmies sadzīvot ar nezināmo. Tā ir galvenā prasme, kas mums ir nepieciešama neizsmeļamo pārmaiņu laikos.

Noslēdzoties “Re Rīga!” festivālam, ir jāatgādina, ka Rīgas cirks ar dažādiem cirka un laikmetīgās dejas notikumiem paliek Rīgas centrā, un jācer, ka cirka brīnums nav aizceļojis līdz ar starptautiskajiem māksliniekiem. Šie četri elementi – līdzdalība, draudzība, kustība un brīnums – paliek līdz ar mums, skatītājiem, lai pašiem veidotu tās izmaiņas, pēc kurām mēs alkstam.