“Teātris ir komandas spēle”
Saruna ar skaņu un video mākslinieku Valteru Vuciņu
Valters Vuciņš ir viens no 2025./2026. gada “Spēlmaņu nakts” nominantiem kategorijā “Gada videomākslinieks”. Viņš pats gan apgalvo, ka daudz tuvāka viņam ir skaņa. Un ikdienā Valters Liepājas teātrī sēž pie gaismu pults, jo ir pieņemts darbā par gaismu un video operatoru. Valtera spēju un prasmju spektru pamanīja jau pasniedzēji RTU Liepājas akadēmijā, Jauno mediju mākslas un dizaina bakalaura studiju programmā, ko viņš absolvēja 2025. gadā. Tomēr gan bērnībā Grobiņā, gan pusaudža gados Liepājas Valsts ģimnāzijā viņa nākotnes plāni bija pavisam citi – profesionāls sports. Konkrētāk – basketbols. Jau no 2016. gada Valters spēlēja profesionālā klubā “Liepājas lauvas”, vēlāk BK “Liepāja”, taču liktenim labpatika šīs durvis aizvērt, lai atvērtu citas.
Pastāsti nedaudz par sevi – no kurienes tu nāc un kā nokļuvi teātrī?
Lielākā daļa dzīves man bija sports. Biju basketbolists, vilka jau nedaudz uz profesionālu līmeni. Pelnīju ar to arī naudiņu, un bija plāni saistībā ar basketbolu. Bet traumas dara savu, gadījās, es teiktu, diezgan nopietni satraumēties. Traumu dēļ arī mentāli man kļuva diezgan grūti un nebija vairs tāda gandarījuma no sporta. Par zaudējumiem nebija bēdas, un par uzvarām nebija prieka. Nolēmu – viss, jāliek basketbolam punkts. Gribu vecumdienās normāli staigāt, gribu, lai ķermenis ir vesels. Tad bija kaut kāds gadiņš tādas pusbohēmas dzīves. Strādāju Liepājā, alus krodziņā “Miezis”. Īstenībā tur sapazinos ar diezgan daudziem cilvēkiem, jo pirms tam bija samērā liels sporta burbulis – viss par un ap sportu, draugi, arī ģimenē – tikai sports. Bet kaut kur pakausī man visu laiku bija kaut kāda māksliņa, precīzāk – mani interesēja skaņa. Jau tīņa gados pats kaut ko eksperimentēju ar skaņām, kaut kādām programmām. Krodziņā gada, divu laikā sapazinos ar cilvēkiem, izveidojās jauns burbulis, un tajā es uzzināju par studiju programmu “Jauno mediju māksla” Liepājas Universitātē, un tā viss aizsākās – āķis bija lūpā uz mākslas jomu. Un studijās jau specifiskāk atzarojās mākslas virzieni. Sāku saprast, kas tieši mani interesē – joprojām tā bija skaņa, mūzika, kas man arī tagad vēl ir daudz, daudz tuvāka nekā gaisma vai video.
“Medijos” jau ir daudz studentu, bet retais saista sevi ar teātri.
Jā, “Miezī” nāca daudz cilvēku, kas saistīti ar teātri. Tas pats Dainars Albužis, kas mums vienu brīdi bija gaismu ceha vadītājs, ar viņu sapazinos “Miezī”. Plus vēl viņš bija iepriekš mūsu basketbola komandai taisījis video rullīšus, un nedaudz bijām pazīstami arī tādā ziņā. Tad tajā vasarā – pirms trim gadiem – ieraudzīju sludinājumu teātra mājaslapā, ka meklē gaismotāju. Nebija tā, ka man nebūtu nekādas pieredzes, bet nebiju arī pārliecināts, ka tikšu pie tā darba. Tomēr aizgāju, parunājos, vārds pa vārdam… Tīri no vakances… Sākumā bija tāda nesaprašana – kas, ko, kur jādara? Bet kolēģi bija ļoti forši – atsaucīgi, pretimnākoši, visās lietās palīdzēja, un tā tas aizgāja. Tagad stāstot, atcerējos vēl par režijas skicēm. Tas arī notika spontāni.
Tu runā par 2024. gada režijas skicēm, kad Elīza Dombrovska iesaistīja tevi vēlāk tapušajā izrādē “Navigācija uz Nekurieni”?
Jā. Bija atbraukusi Elīza Dombrovska, nejauši uzdūros viņai un visiem skicē iesaistītajiem (Kintija Stūre, Madara Kalna, Valts Skuja – V.L.) pludmalē – pazīstami jau bijām iepriekš. Varbūt arī tas bija kaut kāds impulss teātrim, ka var ar šo cilvēku strādāt.
Tu minēji, ka studiju laikā tevi visvairāk interesēja skaņa, ikdienā teātrī tu sēdi pie gaismu pults, savukārt “Spēlmaņu nakts” balvai esi nominēts kā videomākslinieks. Mūsdienās ir labi būt multimāksliniekam, tomēr – kura no šīm trim jomām tev pašam ir sirdij tuvākā?
Tā joprojām ir skaņa, un tur es vislabāk arī jūtos, liekas, ka tur visvairāk varētu sevi izpaust.
Tev bija ļoti interesants bakalaura darbs, kas arī tika novērtēts kā izcils.
Bakalaura darba nosaukums bija “Skaņas telpiskošanas emocionālā ietekme”. Vakar tieši pārcilāju to prātā. Tas bija binaurālas skaņas, multiavotu projekts. Tas nav nekāds jaunatklājums, tā ir jau piekopta metode. Binaurālā skaņa nozīmē, ka telpiski, no visām pusēm, apstrādā dzirdi. Manā gadījumā bija astoņi skaņas avoti telpā un devītais – austiņās. Darba mērķis bija atrast un sadzirdēt mieru, kas mūsdienās, man liekas, ir diezgan aktuāli visiem cilvēkiem. Mieru tieši sevī, jo apkārt mums notiek visādas lietas, katru dienu jauni, negatīvi notikumi visapkārt. Un mans darbs bija tāds diskomforts telpā – astoņi skaņas avoti, kas izdvesa tādu negāciju….
Atceros, ka skaņa pat šķita agresīva, tāda izteikta urbānas vides trauksme.
Jā, savukārt austiņās skanēja harmoniska, viegli uztverama, mierīga skaņa. Taču es gribēju, lai, uzliekot austiņas, joprojām dzirdi apkārtējo vidi un tad mēģini strādāt pats ar sevi. Bija cilvēki, kam tas izraisīja spēcīgas emocijas, pat asaras. Kaut ko izdevās dabūt ārā no cilvēkiem.
Izraisīt emocijas, dabūt kaut ko ārā no cilvēkiem – vai tu par to domā, arī strādājot ar video?
Laikam līdz šim esmu vairāk pielāgojies teātra vidē. Man vēl nav bijusi iespēja iedot tādu tīri savu artavu. Visās lietiņās, kur esmu līdz šim teātrī piedalījies, ir nosacīti izpildītas kaut kādas prasības. Protams, ar savu skatījumu. Tomēr tas nav bijis tā, ka es nāku ar pilnīgi savu ideju. Gan “Navigācija uz Nekurieni”, gan “Freimanis” bija ar sava veida skicēm, ietaisēm un režisoru vīzijām, kas, protams, man tikai palīdzēja, jo man tie bija tādi pirmie lielie darbi un par to visu bija tāds patīkams satraukums un stress, kas arī savā veidā dzina uz priekšu.
“Navigācijā uz Nekurieni”, šķiet, tev bija vairākas funkcijas?
Principā mana bija tikai skaņa. Tur es varēju vismaz izpausties nosacīti savā lauciņā – elektroniskā mūzika. Protams, man bija arī jābūt uz skatuves kā performantam.
Tomēr ar video tu taču bijis strādājis arī iepriekš – kā videomākslinieka -8 asistents?
Minimāli, tādā apmācības ceļā, kad -8 veidoja video “Annei Frankai” (izrādei “Annes Frankas dienasgrāmata – V.L.). Caur Dainaru [Albuži] iepazinos ar -8, bet ar video tāpat sanāk strādāt arī ikdienā, jo tie jau ir esošajās izrādēs un iet kopā ar gaismu.
Jā, mūsdienu teātrī vairs nav gaismu ruļļa, ir programmas….
Mana pamatfunkcija teātrī ir gaismotājs un video operators mazajā zālē – atbildu par to, lai tas viss funkcionē.
Tomēr tu esi nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai kā gada labākais video mākslinieks, turklāt līdzās tādam starptautiski pazīstamam meistaram kā Jakubs Lehs (par video Dailes teātra izrādei “Orākuls” – V.L.). Tātad kaut kas tavos video uzrunāja žūriju. Kā tev pašam šķiet – kāda ir šo video funkcija izrādē “Freimanis”?
Video ir papildlīdzeklis. Noteikti spēcīgākais šajā izrādē ir aktieru tuvplāni, kas parāda emocijas. Atceros, ka režisors Mārtiņš Kalita gribēja, lai aktierus filmē maksimāli tuvu, lai acis parāda emociju. Visbiežāk jau teātra izrādēs tu emociju jūti, bet tomēr lielajā zālē tas nav tā… Mazajā zālē tās ir daudz jūtamākas un intīmākas, jo pats kā skatītājs esi ļoti tuvu. Tieši tuvplāni, es domāju, iedeva tādu pastiprinātu emociju gammu šajā izrādē, kuru lielākoties arī aktieri ļoti spēcīgi un labi iznes. Un kas ir zīmīgi – nevienā brīdī mēs nerādām Valta [Skujas] spēlētā Mārtiņa Freimaņa emociju tuvplānā. Kas, manuprāt, labi rezonē ar viņa īsto dzīvi, kur emocijas bija stipri apslēptas.
Pārsteidzoši ir tas, ka es pat ar savu “profesionālo kretīnismu” nevarēju noteikt, kas tieši izrādē man tik ļoti lika noticēt Freimaņa stāstam. Kas rada “īstuma garšu”, jo pēc formas faktiski tā ir izteikti teatrāla izrāde.
Izrādes radīšanas process man personīgi jau arī bija diezgan labs piedzīvojums. Protams, ka pēc visa tagad ir gandarījums, bet nu… bija jāpadzīvojas pa teātri. Man bija video pieredze, bet ielēkt uzreiz tik apjomīgā, lielā darbā bija izaicinājums – gan zināšanu līmenī, gan mentāli būt gatavam. Visu laiku jau darbojas sirdsapziņa – gribas, lai ir labi, skaisti, precīzi. Viens ir tas, ka man dota iespēja strādāt pie lielās zāles izrādes kā videomāksliniekam, un otrs ir vārds – Mārtiņš Freimanis, jo reti kurš nezina, kas viņš bija – pat aiz Latvijas robežām. Arī tehniski tas bija diezgan sarežģīti. Un, kad tas saliekas kopā, tad ir tāds stresiņš. Beigās jau viss ir iznācis labi, izrādes arī iespēlētas, video aizgājuši. Bet procesā bija visādas ķibelītes. Dienu pirms skates man pat viss nobruka datorā. Vispār es tad nodzīvoju teātrī trīs diennaktis. Kintija man nesa zobu birsti, dvieli un maiņas drēbes. Smieklīgi tagad uz to visu atskatīties….
Varbūt šajā brīdī varam pieskarties privātajai dzīvei? Tava partnere ir aktrise Kintija Stūre, tikko esi kļuvis par tēti. Mēdz teikt, ka teātra cilvēkiem jāmeklē partneri pašiem savā vidē, jo citiem ir grūti saprast šo dzīvesveidu, ritmu.
Noteikti. Paturpinot stāstu par “Freimani”, kad es pēc tām trim diennaktīm pārrados mājās, Kintija man teica – nesaprotu, smieties vai raudāt par to, kāds šobrīd ir tavs tēls. Bet viņa bija ļoti, ļoti saprotoša. Esot šajā vidē, mēs viens otru ļoti atbalstām – vēlie mēģinājumi, izrādes, tas, cik daudz tas prasa no tevis. Atceros, kad Kintijai bija iestudējums “Dievs ir šeit”, tas nebija viegli, jo tās emocijas nāca līdzi pēc mēģinājumiem, arī mājās tās nāca…Viņa man arī teica – ir daudz vieglāk, ka tu zini to vidi un mani saproti.
Droši vien daudziem vīriešiem būtu bažas un pat bailes, kādas sekas šāda izrāde var atstāt. Taču jums ar meitiņu viss ir kārtībā, es ceru?
Jā, jā. Viss ir vislabākajā kārtībā, viss ir skaisti, jauki un mīļi. Mēs esam ļoti, ļoti laimīgi..
Kā tu esi iejuties Liepājas teātrī, jo, manuprāt, tu esi izteikti introverts?
Es teiktu, ka manā burbulī – teātris tomēr arī dalās savos mazajos burbulīšos – sajūta ir laba, un es diezgan ātri iejutos. Laikam jau man vispār nav grūti iejusties, man ir grūti atklāties. Man ir lielāka interese ieklausīties, saprast citus, nekā dalīties ar savām sāpēm vai emocijām. Esmu introverts, taču iejusties man nav bijis grūti nevienā vidē. Teātris gan ir interesants, jo lielākā daļa cilvēku tur ir uz āru vērsti un spēj sevi pasniegt, bet es no viņiem varu mācīties. Atgriežoties pie “Navigācijas uz Nekurieni” – tas jau arī bija liels solis, ko spert introvertā cilvēka dzīvē, – iziet izrādes sākumā vienam pašam publikas priekšā. Tāds jauks pārbaudījums…
Vai vari to, ko dari tagad, kaut kādā ziņā salīdzināt ar sportu? Vai ir kaut kas kopīgs?
Viennozīmīgi – tas, ka basketbols ir komandas spēle, un teātris arī ir darbs komandā. Es individuāli laikam nespētu un negribētu strādāt. Man tomēr vajag cilvēkus apkārt, vajag dzirdēt viedokļus, un diezgan svarīgi ir tas, ka es varu palīdzēt. Jā, kopīgais ir tas, ka tas ir kolektīvs, pat ģimeniska sajūta. Arī disciplīnas lietas – ka tu vienmēr gribi to darbu izdarīt līdz maksimumam, pēc iespējas labāk, izpildīt tā, lai visiem ir labi.
Tu esi tehnoloģiju cilvēks, teātris ir dzīvas emocijas. Kā tu redzi teātra un tehnoloģiju attiecības?
Es to redzu tā, ka viss atkarīgs no iestudējuma. To nevar pateikt konkrēti – vienam tas būs tikai pozitīvi un noderīgi, ja būs video, papildinās – kā izrādē par Freimani. Manuprāt, tur viss – mūzika, Nika Ciprusa gaismas, video – kopā ar aktieru darbu radīja tādu kā sprādzienu, sajūtu, ka viss savijas kopā un rada tādu enerģijas lādiņu. Un tad ir izrādes, kur, manuprāt, vajag minimizēt tehnoloģiju klātbūtni. Mazās formas izrādēs daudz mazāk nepieciešamas arī tehnoloģijas, jo emociju tur var sajust uzreiz. Varbūt arī sociāli aktīvās izrādēs tehnoloģijas varētu… Man ir tāds mazais sapnītis – strādājot ar skaņu, kādreiz izveidot sociālu izrādi, kas integrētu, dotu iespēju cilvēkiem ar redzes vai dzirdes traucējumiem izbaudīt teātra sajūtu. Studiju laikā kursā “Multimediāls skatuves projekts” mēs ar kursabiedriem strādājām pie projekta, skicītes, kas bija tendēta uz cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Tas mani aizķēra.
Tu runā par projektu, kur darbība notika vilcienā un telpu veidoja video, kurā kustība notiek it kā atpakaļ? Brīnišķīgs projekts, ko varbūt vērts izvērst?
Jā, palicis mazā atvilktnītē tas ir. Vienkārši jāņem rokā, jāmeklē cilvēki un varbūt…
Jāpiesakās uz režijas skicēm teātrī?
Varbūt. Tā, iespējams, ir neliela sabiedrības daļa, bet ir nācies ar to saskarties. Sižets bija tāds – vilcienā brauc puisis un meitene. Puika nedzird, bet meitene nezina, ka viņš nedzird. Un aiziet situācijas… Kaut kur universitātē jau jābūt ierakstam.
Man šķiet, ka aktiermākslā un režijā varbūt pat ir vieglāk panākt, lai tevi pamana, nekā citās radošajās teātra profesijās.
Varbūt tāpēc, ka mēs jau tikai palīdzam aktierim.
Kāda tavā ieskatā varētu būt ideālā izrāde?
Es varu pateikt, kas no šobrīd teātru repertuārā esošajām ir mana ideālā izrāde. Tā ir izrāde “Ods” Matīsa Budovska režijā, kas man ļoti norezonēja – no visām pusēm. Tur arī ir radošās komandas darbs… Es gan skatījos Liepājā, kad viņi bija atbraukuši viesizrādēs, un atceros, ka pēc izrādes iegāju pīpētavā, kur ar Matīsu [Budovski] un Niku [Ciprusu] drusku parunājos. Es viņiem saku – jā, šo es braukšu noteikti pie jums noskatīties mazās formas variantā. Un viņi teica – varbūt labāk nē. Viens arguments bija par skaņu – ja esi izbaudījis to lielajā mērogā… Man laikam vajag izrādē to vienu brīdi, katarses sprādzienu, ne tikai aktiermeistarībā vai kaut kā, bet tiešām lai viss radošais saiet kopā. Un “Odā” bija šis moments, kad gaismu partitūra, Mākena skaņa, dramaturģija, viss, viss sagāja kopā. Man laikam nekad nav bijusi tāda emocionāla… ne pārpilnība, bet… Atceros, ka pēc izrādes jutos ļoti dīvaini, bet pozitīvi dīvaini. Un tāds formāts, kad tev nevis pasaka visu priekšā, bet tu it kā šķetini to izrādi savā galvā, kur nav viss kā uz paplātes, pastāsta tev kaut kādu stāstu, un viss. Vajag, lai tur risina problēmas…
Patiesībā jau tu formulēji to, ar ko atšķiras amatierisms no mākslas. Var būt ļoti profesionāli veidota izrāde, bet – kāds tu tur ieej, tāds arī aizej. Un nav tās dīvainās, nenoformulējamās sajūtas, par kuru tu runā.
Jā, laikam jau tā ir. Dažreiz tā tiešām ir – aizej, noskaties un – viss ir labi, bet tas neko nedod. Neesmu jau teātra pasaulē ielīdis tā ļoti iekšā, jo darbs jau īsti neatļauj redzēt daudz no tā, kas iestudēts citur. Bet Matīsa izrādes – arī “ Rītausma Vakaros” un “Dziesmusvētki” – tomēr liek vienmēr padomāt arī pēc izrādes, un no visām pusēm – no labajiem, kreisajiem, viss, viss… Tāda smaga galva pēc viņa izrādēm, labi smaga.
Kā tu redzi sevi perspektīvā? Ir jau cilvēki, kas visu mūžu nosēž pie pogām, un nav ne vainas, jo viņi ir neaizstājami teātra mehānismā. Tomēr šķiet, ka tavs atvēziens varētu būt lielāks?
Protams, es labprāt metos izaicinājumos. Tas pats radio teātris – arī ir forša pieredze kopā ar Karīnu Tatarinovu (režisore – V.L.) un Zandu Borgu (producente – V.L.). Kopā esam strādājuši pie trīs radio teātra projektiem, 2023. gadā Sabīnes Košeļevas “21. gadsimta mīlasstāsts”, 2025. gadā strādājām ar Liepājas Universitātes Rakstniecības maģistra studiju studentu darbiem, un šogad tapa iestudējums “Kur tas vējš ir aprakts un no kuras puses pūš tas suns?” pēc Virdžīnijas Lejiņas romāna “Reizēm. Vienmēr. Nekad”. Tur arī vairāk varu izpausties skaņas lietās. Kā jau teicu sākumā – skaņa man ir daudz, daudz interesantāka un tuvāka.
Ko tev deva studijas Jauno mediju mākslas un dizaina programmā?
Tā noteikti ir domāšana citā līmenī. Sapratne un domāšana par mākslu. Lielākoties jau tā ir cilvēka pašizpausme dažādās formās, ja runa ir par individuāliem māksliniekiem. Bet arī izrāžu ziņā – tā bieži ir tāda laišana caur sevi… Grūti formulēt.
Domāšana citā līmenī – noteikti, bet vai arī praktiskas prasmes, zināšanas bija noderīgas?
Studijas bakalauriem ir trīs gadus. Divus no tiem – iepazīšanās ar dažādām tehnikām, kam iet cauri šajā programmā – gan video, skaņa un citas. Tad tev ir tāds mazs pamats visā, un tad ir pēdējais gads, kur tu noslīpē to, kas tevi visvairāk interesē. Manā gadījumā tā bija skaņa. Un vēl tas, ka tur ir sadarbība ar cilvēkiem, projektu pieredze. Arī Erasmus – Viļņā nodzīvoju apmēram astoņus mēnešus, un kaut kādā ziņā vide tur ir pavisam citādāka. Ja runājam par mākslu, tad Viļņa ir galvastiesu pārāka par Rīgu. Īpaši jau elektroniskās mūzikas scēna tur ir ļoti augstā līmenī. Tur bija cieša saikne ar elektroniskās mūzikas māksliniekiem, kas brauca uz Viļņu no visas pasaules. Es domāju, ka tur es ieguvu tādu lielu papildu vilni tajā jomā.
Vai tev ir kāds jauns piedāvājums, vai arī šajā sezonā tikai gaismu operatora darbs?
Pagaidām nav. Īstenībā nezinu, jo arī pirms pagājušās sezonas es nezināju, ka man būs jāveido video “Freimanim”. Tas tikai sezonas gaitā varētu noskaidroties. Bet, protams, ja man būtu kāds piedāvājums, es noteikti piekristu. Ikdiena kā gaismu operatoram tomēr ir tāds vāveres ritenis. Visu laiku uz riņķi, un kādā brīdī tas sāk likties mazliet apnicīgi. Bet tad nāk jauns iestudējums, un tu pasmelies to ūdens glāzi, un viss ir atkal forši.
Tad lai forša šī sezona!
Rakstīt atsauksmi