Berlīnes pasta balodis. Pirmais*
Maijs Berlīnē ir ikgadējā lielākā vācvalodīgo teātru festivāla Theatertreffen laiks, kad interesentiem tiek piedāvātas gan desmit labākās gada izrādes no Vācijas, Austrijas un Šveices, gan dažādi citi projekti – koncerti, performances, profesionālas diskusijas u.tml.
Tā kā šī vācu teātru tikšanās piesaista interesentus no visas Eiropas un akreditācijas iespējas tajā ir teju īpaša privilēģija, mums ar kolēģi, literatūrzinātnieci Evu Eglāju-Kristsoni šoreiz nācās paļauties uz biļešu pasūtīšanu internetā. Uzzinām, ka festivāla laikā Berlīnes HAU (bijušajā Hebela teātrī) viesojas Minhenes Kamerteātris ar Alvja Hermaņa 2010. gada rudenī iestudēto, Džeka Londona stāstu motīvu rosināto, uzvedumu „Senču asiņu balss”. Protams, nolemjam savu iecerēto Theatertreffen apmeklējumu apvienot ar šīs izrādes noskatīšanos.
Ar Minhenes uzveduma biļešu pasūtīšanu veicas raiti, ko gan nevar teikt par festivāla Theatertreffen izrādēm, kur pirmajā biļešu pārdošanas dienā uz pagājušās Berlīnes teātra sezonas sensāciju – uzvedumu „Trakās asinis” par jauniešu-imigrantu asimilācijas problēmām vācu sabiedrībā - mūsu rindas numurs internetā ir 1640. Kārotās biļetes tā arī neiegūstam, jo šī izrāde iestudēta kādā no Berlīnes deju zālēm ar ierobežotu vietu skaitu. Toties internets mums nodrošina iespēju noskatīties vienu no izslavētākajām festivāla izrādēm – Ibsena „Noras” interpretāciju, kas tiek reklamēta kā „mūsdienu emancipācijas šausmu kabinets”. Intriģējoši, vai ne? Un tā nu mēs aujam kājas gan uz Alvja Hermaņa izrādi, gan Theatertreffen pasākumiem, gan pirmās zemūdens operas iestudējumu Berlīnē.
Atraktīvais aktieru un suņu šovs HAU
Kā norāda teātra zinātniece Margarita Zieda, trijās ēkās mītošais teātra kombināts Hebbel-am- Ufer, saīsināti dēvēts par HAU, pieder Berlīnes teātra kartes enerģētiskākajiem centriem kopš 2003./2004. gada sezonas, jau pirmajā tā pastāvēšanas gadā kļūstot par Teātri Nr. 1 profesionāļu aptaujā, ko ik sezonu veic žurnāls Theater heute. HAU teātrī nav trupas un pastāvīgu štata režisoru, bet tas darbojas, visas sezonas garumā atvēlot savas telpas viesizrādēm. Jau tā saīsinātais nosaukums, kas angļu valodā nozīmē „kā” (how), liecina par to, ka teātra vadītājus un viesizrāžu programmas veidotājus primāri interesē tas, kā teātra mākslinieki runā par sev aktuālām problēmām, kādus izteiksmes līdzekļus un valodu šim nolūkam izvēlas.
Teātra vadītāji uzsver, ka vairāk par performatīvo diskursu viņus interesē dzīvā realitāte, tālab te vispirms var redzēt spilgtākos meklējumus tieši teātra mākslas un dzīves attiecību pētniecībā. To HAU nodrošina plaša tematiska un stilistiska spektra viesizrādes no dažādām pasaules valstīm, tostarp no Latvijas. Te savulaik viesojies Viestura Kairiša Jaunajā Rīgas teātrī veidotais uzvedums pēc Mirčas Eliades darba - „Čūska” (2000), te regulāri tiek spēlētas Alvja Hermaņa JRT un vāciski runājošajos teātros iestudētās izrādes.
Berlīnes pasta balodis dažu dienu laikā atlidoja līdz Rīgai, atnesot mums glītu aploksnīti ar biļetēm uz „Senču asiņu balsi”. Tā kā Berlīnē esam apmetušās netālu no Šarlotenbergas pils, tad, veicot neilgu ceļojumu ar metro no Riharda Vāgnera laukuma - protams, apsveicinoties ar bijušo rīdzinieku, kurš savulaik ne tikai skarbi dresēja Rīgas Vācu teātra mūziķus, bet te radīja arī savu pirmo operu „Rienci”, - nokļūstam HAU rajonā. Nedaudz pamaldījušās gar kanāla malu (jo metam ieinteresētus skatus uz arhitektoniski iespaidīgākām ēkām, kādu tur netrūkst), beidzot laimīgi atrodam arī HAU teātra ārēji pieticīgo mītni.
M. Zieda izpētījusi, ka arhitekta Oskara Kaufmana jūgendstilā veidotais un 1908. gadā atklātais Hebbel Theater, kurā šobrīd mājo HAU 1, ir viens no vecākajiem un skaistākajiem Berlīnes teātriem. Kokā apdarinātais skatītāju zāles interjers tiešām vērš izrādes skatīšanos intīmā, mājīgā rituālā (to mēs, protams, secinām tikai pēc Hermaņa izrādes noskatīšanās). Te savulaik spēlējuši ievērojamie vācu teātra aktieri Pauls Vegeners, Elizabete Bergnere un citi. Starp citu, 20. gadsimta 10.-20. gados Vegeners bija Vācijā pazīstamās latviešu izcelsmes aktrises Marijas Leiko partneris gan teātrī, gan kino.
Deviņdesmitajos gados Hebbel Theater izveidojās par spēcīgu starptautisku teātra un dejas viesizrāžu telpu - platformu, kurā uzstājušies gandrīz visi ievērojamākie 20. gadsimta otrās puses mākslinieki. Savukārt ēka, kurā iekārtojies HAU 2 (to gan mēs šoreiz neapmeklējam), arī ir teju leģendāra. Septiņdesmitajos gados tur darbojās Pētera Šteina teātris Schaubühne am Halleschen Ufer, kas 1981. gadā pārcēlās uz citu pilsētas daļu. Ēkas otrā stāva foajē apgaismojums - kailo spuldzīšu griesti - savulaik ir izpelnījušies neviltotu performanču mākslinieces Lorijas Andersones atzinību. Arī ēkai, kurā mīt HAU 3, ir sava vēsture: te iepriekš strādājis viens no brīvā teātra radošākajiem kolektīviem - Andreja Vorona (Andrej Woron) vadītais Teatr Kreatur.
Pirmā, ko ieraugu, ieejot HAU 1 ēkās nelielajā, mājīgajā skatītāju foajē, ir mūsu bijusī kolēģe, teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane, kas tur atraisīti tērzē ar savu vācu draudzeni – juristi. Vallija, kuras dzīve jau kopš 90. gadiem paralēli rit gan Rīgā, gan Berlīnē, ir eleganta, asprātīga, smaidoša un atvērta jauniem iespaidiem, - kā allaž. Mēs viņu beidzot varam klātienē sveikt ar atmiņu grāmatai „Ardievu, Atlantīda!” laikraksta „Diena” piešķirto gada balvu kultūrā, kā arī speciālo gada balvu literatūrā. Vallija savukārt stāsta, ka viņas grāmatu jau gatavo publicēšanai viena no lielākajām Vācijas izdevniecībām; par to ieinteresējušies briti, top arī grāmatas tulkojums poļu valodā. [ Jāatgādina, ka tieši Alvis Hermanis bija viens no aizrautīgākajiem Valentīnas Freimanes leģendāro kinolektoriju apmeklētājiem un viņš ar savu ziedojumu palīdzēja ieraudzīt dienasgaismu grāmatas pirmizdevumam latviešu valodā.]
Uzveduma „Senču asiņu balss” (Ruf der Wildnis, tulkots arī kā „Senču asiņu aicinājums”) radošajā grupā ieraugām arī citus pazīstamus vārdus: scenogrāfiju veidojis Rūdolfs Bekičs, kostīmu māksliniece ir Monika Pormale. Uz teātra skatuves ieraugām sešus dīvānus, uz kuriem saldi snauž dažāda izmēra un atšķirīgu šķirņu suņi, - uz katra dīvāna pa vienam. Pamazām ierodas arī aktieri – suņu saimnieki (lai gan izrādes gaitā top skaidrs, ka tas, kurš te kuram ir saimnieks, nebūt nav tik viennozīmīgs un neapstrīdams fakts). Par iestudējuma ideju žurnālā „Teātra Vēstnesis” Alvis Hermanis savulaik izteicies : "Ir tik pierasti un glaimojoši domāt, ka mēs esam ļoti civilizētas un kulturālas radības. Bet realitātē mēs galvenokārt līdzināmies dzīvniekiem. Mēs esam daļa no dabas. Un mūsu civilizācijai šī fakta ignorēšana ir nāvējoša kļūda. Daba var iztikt ļoti labi bez mums. Bet mēs bez tās neesam nekas. "
Kad suņi mostas un sāk rosīties, aktieriem pēc kārtas stāstot gan savus privātos dzīvesstāstus, gan izsakoties par dažādām dienas aktualitātēm, Džeka Londona aprakstīto vilku suņu asiņu balss ierunājas gan rāmajos, lolotajos mīluļos, gan to saimniekos, kas pārvēršas par suņiem. Demonstrējot “nekaunīgu ķermeniskumu” un fiziskumu (kā izteicies kāds no vācu kritiķiem), rej, skraida, rāpo, osta un plosa gan vieni, gan otri. Civilizācijas simbols - dīvāni tiek sakosti, ārdīti, plēsti un pluinīti uz nebēdu, porolona gabaliem un skrandām lidojot pa visu skatuvi un demonstrējot gan izrādes varoņu vēlmi izlauzties no civilizācijas cietuma, gan to, cik trausla ir robežšķirtne starp homo sapiens un viņa senčiem. Viss ansamblis – gan aktieri, gan suņi - strādā perfekti, un pusotrā stundā šis kopējais kolektīvais stāsts – par mūžam dzīvo un ārējās sociālās kārtības žņaugos nenoslāpējamo senču asiņu balsi – arī top izstāstīts. Gana atraktīvi, gana jautri, gana skumji un gana baisi.
Redzēt šo izrādi noteikti vajag, - tā ir labas, dažbrīd pat spožas profesionalitātes paraugs. Un tomēr, īpaši nākamajās dienās, neatstāja arī zināma vilšanās sajūta: vai par šo interesanto un būtisko tēmu (un ar tik rosinošiem, dramatiskajam teātrim neparastiem resursiem) varēja pateikt tik vien? Protams, katrs skatītājs var izrādi turpināt pats savā iztēlē, jo Alvja Hermaņa izrādes, kā zināms, paļaujas uz aktīvu, radošu skatītāju. Tomēr neatstāj doma, ka aktieru privāto stāstu stāstīšanas periods režisora daiļradē beidzot sevi ir izsmēlis. Ne velti, kā to fiksējusi arī teritorija.lv, šī izrāde vācu kritiķus sadalīja divās daļās – uzveduma atzinējos, kas sajūsminājās par režisora un aktieru meistarību, izrādes skarbumu un reizē cilvēcību, un nokritizētājos, kas atzina šo atraktīvo priekšnesumu un stāstu par virspusēju un pārāk plānu esam. Es to ierindotu apmēram tajā vērtējumu skalā, kur JRT uzvedums “Kapusvētki”.
Kā zināms, Hermanis beidzot atkal ir atgriezies pie īstas lugas, iestudējot Ķelnē “Oblomovu”, bet Vīnes Burgteātrī – Čehova “Platonovu”. Man par to ir patiess prieks, jo ceru, ka arī uz Vīnes pasta baložiem varēs paļauties.
Turpinājums sekos...
*Brauciens notika LU LFMI ERAF finansētā projekta "Latvijas teātris un teātra zinātne Eiropā: starptautiska sadarbības projekta sagatave un iesniegšana" ID Nr. 2010/0205/2DP/2.1.1.2.0/10/APIA/VIAA/015 ietvaros
Rakstīt atsauksmi