Viedokļi

13. maijs 2011 / komentāri 0

Otrā vēstule par Novgorodu*

Agresijas iespējas. Agresija kā izteiksmes līdzeklis, kā sižets, kā struktūra un arī kā parodijas objekts. Vienvārdsakot – kā valoda, pie kuras ir pieraduši mūsu bērni.

KINGFESTIVAL pirms vairāk nekā 20 gadiem radās kā bērnu teātru festivāls, un tas joprojām eksistē ASSITEJ (Starptautiskās bērnu un jauniešu teātra asociācijas), ļoti ietekmīgas un plašas organizācijas, tīklā. Tas ieliek festivālu zināmos rāmjos, proti, izrāžu mērķauditorija pēc definīcijas ir bērni un jaunieši. Taču rīkotāji šos rāmjus uztver nevis kā ierobežojumu, bet māksliniecisku izaicinājumu, un par festivāla asi padarījuši mītu. Kā savulaik cilvēce mītos apzinājusies sevi un pasauli, tā tagad izrādes atkārto šo pasaules izziņas modeli, tikai topošās civilizācijas vietā ir bērns, pusaudzis, jaunietis – topoša personība. Teātris kā vidutājs starp viņu un nesaprotamo, neizzināto pasauli ir šā festivāla izpētes objekts, un līdz ar to izrāžu valodas un satura iespējas paplašinās līdz bezgalībai. Jāpiebilst, ka mīts tiek traktēts diezgan brīvi, saprotot ar šo jēdzienu ne tikai, teiksim, sengrieķu vai senlatviešu mitoloģiju, bet arī sabiedrības apziņā nostiprinātus stāstus – kaut vai par Robinsonu Krūzo. Turklāt katrā festivālā atrodas vēl kāds kopsaucējs, un šajā reizē tas bija jautājums par to, kā uzrunāt pusaudžu auditoriju. Bija arī atbilde – ar agresiju. Izmantojot to visdažādākajos līmeņos: kā izteiksmes līdzekli, kā sižetu, kā struktūru un arī kā parodijas objektu. Vienvārdsakot – kā valodu, pie kuras ir pieraduši mūsu bērni.

Izrāde „Robinsons&Krūzo” igauņu neatkarīgā VAT teātra iestudējumā man kļuva par vienu no svarīgākajiem iespaidiem. Kad izrāde jau bija krietni pusē, sapratu, ka esmu jau kaut ko ļoti līdzīgu redzējusi Dānijas bērnu teātru festivālā turpat pirms 20 gadiem. Patiesi, izrādes pamatā ir pasen uzrakstīta itāļu luga par diviem cilvēkiem, kas sastopas jūrā uz neapdzīvota… jumta, absolūti un nemaz nesaprotot otra valodu. Dāņu izrāde bija ļoti dinamiska un smieklīga, jo lingvistiskā nesaprašanās radīja daudzus amizantus pārpratumus. VAT režisors Āre Toika šo nepretenciozo fabulu (jo luga arī esot uz nieka piecām lapiņām uzrakstīts bezmaz vai delartes scenario) pārvērtis par skarbu stāstu par pretēju nometņu kareivjiem, kuriem, lai izdzīvotu, ir jāiemācās no agresijas tikt līdz sadarbībai. Tallinā šo izrādi spēlē Nacionālajā bibliotēkā igauņu un krievu pusaudžiem. Uz apmēram 3 x 3 metru jumta patveras divi, kas izglābušies, kamēr citi acīmredzot gājuši bojā. Viņu pirmā satikšanās ir kautiņš uz dzīvību vai nāvi, vairākas nākamās saskarsmes epizodes – abpusēja mānīšanās, zagšana un viltus. Viens runā igauniski, otrs – nenosakāmā, viegli slāviskā mēlē. Saprast viņi viens otru nespēj. Bet galvenais, sākumā vienvalodīga cilvēka paštaisnībā arī nemaz negrib: lai tas otrs piemērojas man, es viņa suņu valodā necentīšos ieklausīties!

Atlētiskie jaunie aktieri cīnās profesionāli spoži, pat sēžot visai tuvu skatuvei, gribas aizžmiegt acis, kad dūre vai kāja cērtas pretiniekam sejā.

Ienaidu kā pirmo automātisko reakciju, svešinieku ieraugot, režisors ir maksimāli sakāpinājis, līdz ar to paplašinot arī lēno un piesardzīgo sapratnes meklējumu lauku. Izrāde ir nopietna, lai arī, protams, palaikam smieklīga – vienu no viņiem gandrīz ķer trieka, kad igauniski runājošais, atrasto vīna pudeli sniegdams, uzsauc tostu „terviseks!”, no kura šis sapratis tikai vārda otro pusi; pārtikai nomedītā pelīte pēkšņi kļūst par karavīru apraudāšanās cēloni. Nu, tādi puišu jociņi. Taču pamattonis visu laiku ir šī uzmanīgā, abpusēji tramīgā piekāpšanās, paiešanās solīti otram pretim, nezaudējot modrību un gatavību lekt atpakaļ vai – gluži otrādi – virsū. Beigās viņi dodas katrs uz savu pusi ar diviem vienlīdz apšaubāmiem peldlīdzekļiem. Vienoties par kopēju ceļu tomēr nav iespējams. Taču atvadoties, viņi vispirms salutē tā, kā pieņemts katram savā armijā – viens paceļ roku vertikālā, otrs horizontālā sveicienā, bet tad, brīdi vilcinājušies, izdara to pašu otrādi. Viņi nešķiras, iemīļojuši svešinieku, bet viņi ir sākuši saprast un cienīt otru. Izrādes vēstījums ir gana skaidrs. Kā Rainim: ne mīlēt pasauli, tik viņu saprast. Taču Igaunijas un arī Latvijas kontekstā izrāde uzrunā ļoti spēcīgi.

(Man bija ļoti žēl, ka jauno kritiķu diskusijas pat īsti neiesākās. Varbūt neviens negribēja cilāt vecas lietas, jaukt profesionālu draudzību ar politisku strīdu. Individuāli jau saprašanos atrast ir ļoti viegli. Tikai žēl, ja viņi nebūtu novērtējuši, kāds labas gribas žests tas ir no igauņu teātra puses.)

Agresīva bija arī Novgorodas „Malij” teātra izrāde „Spams”. Tikai šeit agresija nebija politiska, bet virtuāla, jo tā bija izrāde par nevajadzīgo informāciju, kas piesārņo smadzenes un sajauc vērtību sistēmu. Režisore un festivāla direktore Nadežda Aleksejeva strādā visai īpatnējā veidā, daudzās izrādēs ņemot par pamatu savu aktieru plastisko izteiksmību, trenētus ķermeņus, un liekot šiem ķermeņiem runāt par ļoti sarežģītām intelektuālām vai sociālām parādībām. Puisis un meitene vārda tiešā nozīmē gandrīz vai izgaist iespaidu gūzmā, ko met virsū milzu ekrāns ar skrejošiem sistēmas uzstādīšanas burtiņiem, gaismas, mūzika, citi aktieri, kas katrs savā sinhroni spēlētajā epizodē cenšas viņiem uzspiest vēl arī savu stāstu un informāciju.

Arhangeļskas Jaunatnes teātris demonstrēja iespēju, kā skatuves māksla kļūst par sociālu projektu, rada iespēju septiņu jaunu cilvēku grupai pārvarēt agresivitāti, izdejojot to. Kopā ar horeogrāfiem no Francijas Martinu Jossenu un Abdenuru Bellali puiši – visticamāk, nevis profesionāli aktieri, bet hiphoperi no ielas – iestudējuši „Odisejas” break-dance versiju. (Šos terminus lietoja jaunie kritiķi, es vienkārši atkārtoju.) No eposa bija izvilktas pāris stīgas – vīru cīņa ar jūru un savstarpējie ķīviņi, un šajā nosacītajā stāstā, dejojot līdz spēku izsīkumam un darot to ļoti labi (kā dzirdēju no zālē sēdošajiem mērķauditorijas speciālistiem), agresija vienkārši izkusa.

Viena no festivāla mākslinieciski spilgtākajām izrādēm bija Maskavas RAMT (ļoti amizanta abreviatūra – Krievijas Akadēmiskais jaunatnes teātris!) „Bezbailīgais kungs” pavisam jaunas režisores Marfas Gorvicas iestudējumā. Viņa nule beigusi Teātra mākslas akadēmiju, un jau ar savu diplomdarbu izpelnījusies ievērību „Zelta maskā” un kā viena no Krievijas jaunās režijas TOP 5 minēta atjaunotajā žurnālā „Teatr”. Izrādes pamats ir krievu tautas pasaka, ko rakstnieks un folklorists Aleksandrs Afanasjevs pārstāstījis tīrā brāļu Grimmu veidā, netaupot cietsirdīgas detaļas un visādas baismas: proti, kungs ar savu uzticamo kalpu dodas pasaules izpētes ceļojumā, jau pirmajā pieturvietā ierauga mirušu burvi un paķer līdzi, mežā uzduras kādam, kas ir pakāries, un arī ieliek ratos. Dienā līķīši dus, naktīs mostas savai miroņu nedzīvei, moka cilvēkus un tamlīdzīgi, kamēr bezbailīgais kungs atrod viņiem pielietojumu un izdzen no cara pils vēl ļaunākus mošķus. Gorvica to visu iestudējusi tajā vieglumā un dziļumā reizē, kāds savulaik piemita Arnolda Liniņa Blaumaņa parafrāzei „Īsa pamācība mīlēšanā”. Skaisti jauni aktieri dzied Krievijas ziemeļu līganās dziesmas, to ritms saspringst, līdz kāds no dziedātājiem izlec no rindas – viņš būs kungs vai kalps, vai mirušais burvis, vai vēl kaut kas cits. Kalps var acumirklī pārvērsties par zirgu, pakārtais – par koku, kurā pats karājas, mežs – par ķiķinošām laumām. Izrādes struktūra un būtība ir karnevāls, kādu to definējis Mihails Bahtins: jēdzienu apvērsums. Briesmas ir uzjautrinošas, bailes ir smieklīgas, agresija ir nekaitīga. Baidīties vienkārši nav vērts!

Visparadoksālāk agresiju apspēlēja čehu dejas kompānija „Nanohač” diptihā „DeRbeetle” (ko varētu tulkot kā Pārvabolēšanas – tīrs Kafkas motīvs) un „Gaismas apburtā”. Vispirms detalizēti atklājot cilvēka pārtapšanu par kailu un brīvu dabas radībiņu – vaboli, šajā ceļā atbrīvojoties no visa, ar ko civilizācija apbruņo un ierobežo homo sapiens, jelkādu apģērbu ieskaitot.  Pēc tam dejā rādot daudzās iespējas, kā cilvēks var rotaļāties ar gaismu, prožektora staru. Abas dejas ir jutekliskas un intelektuālas vienlaikus, tā ir vērā ņemama, nopietna māksla. Tāpēc jo vairāk satrauca un kaitināja kāds no skatītājiem, kas vai nu noguruma vai iepriekšējā vakara bohēmas dēļ bija iesnaudies un sāka krākt. Aizvien skaļāk, beidzot pat aktrise jau meta uz viņu piesardzīgus skatus, bet kaimiņi sākumā uzjautrināti, pēc tam aizvien niknāk centās šo uzmodināt un kušināt. Agresija pieauga, izplatījās skatītājos kā viļņu gredzeni ap ūdenī iemestu akmeni, vairs nebija iespējams skatīties uz skatuvi. Un, kad publika jau bija gatava krācēju ietekmēt fiziski, jūtot līdzi dejotājai, kas arī jau kļuva nervoza, neveiksmīgais gulētājs pietrūkās no miega ar skaļu izbiedētu „čto takoje?!”. Mēs paši, gana pieredzējusī festivālu publika, bijām kļuvuši par provokācijas objektu, izjutuši, kā pārņem agresija un tagad izlādējām savu niknumu, mulsumu un muļķību homēriskos smieklos.

Turpinājums sekos...

*Brauciens uz Novgorodu notika LU LFMI ERAF finansētā projekta "Latvijas teātris un teātra zinātne Eiropā: starptautiska sadarbības projekta sagatave un iesniegšana" ID Nr. 2010/0205/2DP/2.1.1.2.0/10/APIA/VIAA/015 ietvaros

     

Rakstīt atsauksmi