Vēstules par Novgorodu. Noslēdzošā*
...bet piedziedājums ir par kaut ko pavisam citu” (Tuve Jansone Trollīša ziema) .
Viens no svarīgākajiem pienākumiem festivāla laikā man bija jauno kritiķu laboratorijas pasākumu moderēšana. Tas lika stipri aizdomāties arī par mums te, Latvijā.
I Dziesma – tur
Kā jau minēju, katra izrāde tika visai rūpīgi apspriesta. Taisnību sakot, nebiju domājusi, ka tas prasīs tādu spēku patēriņu: apklusināt tos, kas paši nespēj beigt runāt, piespiest izteikties tos, kam negribas vai bail to darīt, sekot tulkošanai un tamlīdzīgi. Turklāt šogad laboratorija eksistēja pilnīgi neatkarīgi no pieaugušajiem kritiķiem žūrijā, un arī man nebija pilnvaru iejaukties jauno diskusijā ar savu viedokli (kas, protams, ne vienmēr izdevās).
Interesantākais bija ieraudzīt dažādu skolu un, zināms, arī indivīdu atšķirības. Nosacīti laboratorijas dalībniekus varēja iedalīt krievu un rietumu skolās. Pirmo pārstāvēja, protams, Maskavas un Pēterburgas, un, domāju, arī Lietuvas un Latvijas kritiķi, rietumus – Somijas un Polijas doktorantes.
Kopš senseniem padomju laikiem ļeņingradiešiem bija daudz mazākas iespējas publicēties nopietnajos žurnālos (ko tagad veiksmīgi aizvieto interneta portāli), tālab tur veiksmīgi izkopta mutvārdu kritika – grūts kritikas žanrs, kur bez drosmes neiztikt. Jaunie no Pēterburgas Teātra akadēmijas – students Vlads un aspirants Žeņa bija uzskatāmi piemēri. Vlads karstāk (ak, kā es atcerējos savu studiju biedru Normundu N.!), Žeņa rāmāk bija patiešām gatavi runāt aci pret aci ar izrāžu veidotājiem un aktieriem, strīdēties un pierādīt, nebaidīties, ka pašu nosauks par muļķi, un nesaudzējot arī pretinieku. Puišu pozīcija bija visnotaļ cienījama, tikai... tā aukstasinība griezt dzīvā miesā tomēr drusku biedēja. Daļu jau gan varētu norakstīt uz jaunības kategoriskumu un viszinību. Tomēr man visnotaļ imponēja viņu spēja koncentrēties publikas priekšā, analizēt izrādi un drosmi izturēt kolēģu un auditorijas spiedienu, paliekot ar savu vērtējumu mazākumā.
Diemžēl lika vilties Maskavas pārstāves. Jaukas, smukas meitenes Aņa un Oļa, kas gan neko vairāk nepateica, kā vien to, ka mācoties Alekseja Bartoševiča un Vida Siļūna kursā. Manās acīs tā bija augstākā rekomendācijā, bet ...nekā. Diskusijās meitenes dziļdomīgi klusēja, ja nu reizēm atcerējās kādu slavenu analogu apspriežamajiem darbiem. Toties no sirds baudīja tusiņus. Kā nopūzdamās teica Jeļena Gorfunkele, šoreiz no Maskavas ieradušās ļoti tipiskas pārstāves jaunam teatrovedu (man tiešām negribētos te lietot profesijas latvisko apzīmējumu teātra zinātnieki) grupējumam – tusovščiki/ci. Proti, ar noteiktām zināšanām un informāciju bruņoti visu dzimumu jauni cilvēki, kam puse no pirmizrādes ir tusiņš pēc tās, un kuri savu viedokli pauž turpat kuluāros vai ievidžina tviterī. Vērtējums bija iznīcinošs, bet pretargumentus arī es neatradu.
Rietumus pārstāvēja doktorante no Poznaņas Alicja: ļoti erudīta meitene ar patiešām plašām zināšanām, tikai viņa bīdīja pa priekšu teoriju, un, ja izrāde neiekļāvās tās rāmjos, tad nesaudzīgi apkaroja to, kas no teorijas viedokļa bija lieks. Somiete Aino atstāja līdzīgu iespaidu: radās tāda dīvaina sajūta, ka galvenais ir atrast teoriju, kam piemērot konkrēto izrādi, un, ja tāda teorija neatrodas, tad tā ir izrādes vaina. Taču divi cilvēki nu tiešām nav pamats secinājumiem.
Visu jauniešu vidū ļoti izcēlās Lietuvas jaunie Vilmants Juškens un Viktorija Ivanova –viņus es saucu pilnos vārdos, jo domāju, ka savā jomā un valstī viņi tos jau ir arī nopelnījuši.Sakārtota domāšana, orientēšanās būtiskās teorijās, valodu prasme un miers, kā arī spēja izteikties konkrēti un lakoniski, manuprāt, ir ļoti labs profesionālais komplekts. Principā šīs pašas īpašības varēja nojaust arī Latvijas pārstāvei Rūtai Birzlejai, taču traucēja vai nu kautrība un takta sajūta, vai trūka pārliecības par savu taisnību. Bet šādos pasākumos vai nu tu esi pārliecināts, vai – tevis nav.
Gribētu cerēt, ka jaunie baltieši ir veiksmīga starpforma starp krievu skolas konkrētību, bet arī zināmu priekšstatu sastingumu (to palaikam manu arī sevī!) un rietumu ātrajiem vispārinājumiem (bet arī šis var būt tikai mans priekšstats.)
II Piedziedājums – šeit
Daudz kas no tā, ko novēroju Novgorodā, man lika domāt par mums pašiem. Pirmkārt, no zināmas distances vēl skaidrāk redzams, ka šobrīd mēs dzīvojam (arī kritikas un teātra zinātnes ziņā) div- vai pat trīskopienu valstī. Visspilgtāk to apliecina kaut vai tas, ka pat lielā naudas trūkumā neatkarīgi cits no cita eksistē trīs specializētās tribīnes: Teātra Vēstnesis, teritorija.lv un kroders.lv. Man visnotaļ respektējams liekas Ievas Strukas priekšlikums radīt vienotu drukāto izdevumu ar interneta portālu, kas apvienotu teritoriju.lv un kroderu.lv. Taču neesmu pārliecināta, vai tas iespējams, jo ir vairāki faktori, kas šo apvienošanos sarežģītu:
1) subjektīvais: kā un vai par to spētu vienoties visu izdevumu redaktori. Jo nedomāju, ka tikai no Vēstneša redakcijas var prasīt toleranci un pretimnākšanu: tieši tikpat striktās pozīcijās ir nostājusies arī teritorijas.lv redakcija. (Kroderieši lielā mērā ir arī Vēstneša autori). Jau pirms vairākiem gadiem runāju ar toreizējo redaktori Ingu Rozentāli par iespēju veidot kopproduktu ar atsevišķām sadaļām, bet bez panākumiem. Varbūt tiešām šis finansiāli draudīgais laiks varētu kļūt par platformu, uz kuras vienoties un strādāt katram savā lauciņā – draudzēšanās var arī izpalikt.
2) objektīvais: šobrīd notiek ļoti asa paaudžu maiņa vai līdzāspastāvēšana. Mūs, vidējo (vai, godīgi runājot, vecāko) paaudzi, kas ieguvusi izglītību un tātad skatu uz teātri padomju laikos, bieži vien arī krievu augstskolās un akadēmiskajā vidē, nomaina jaunā paaudze. Tie ir cilvēki, kas studējuši vai studē daudzvalodu vidē, saskaroties ar visdažādākajām metodēm un metodoloģijām, un brīvi operē ar svešvārdiem, par kuriem man, teiksim, bieži vien nav pat mazākā priekšstata. Tam ir gan liela pozitīva nozīme, gan noteikti trūkumi: rietumu teātrim un teātra zinātnei bija citi mērķi un uzdevumi nekā Austrumeiropas un padomju teātrim un arī kritikai. Bet latviešu teātris savā pamatā tomēr turpina attīstīties uz vecajiem pamatiem. Jaunajai paaudzei ir rietumu skats uz lielākoties austrumu problēmām un procesiem. Turklāt, tehnoloģiju laikmetā viņi strādā pavisam citā informācijas un vērtēšanas līmenī, kas no veco viedokļa ir virspusējs, nepierādīts un kategorisks.
Kā divkopienu valstī Latvijā nav iespējams ar varu likt krieviem skatīties LTV1, tā grūti pierunāt tādus krievu skolas kritiķus kā, piedodiet, mani, uztvert nopietni daudz ko no tā, kas publiskots teritorijas.lv sadaļās. Un otrādi. Kā iespējams vienoties kopīgā dziesmā divām teātra zinātnieku/kritiķu grupām, no kurām viena tos otrus uzskata par senīliem muļķiem, bet otra tos pirmos – par virspusīgiem nejēgām?
Tas, kas Novgorodā man likās amizanti, proti, dažādi izglītotu jauniešu dažādās ambīcijas, tas Latvijā izskatās visai dramatiski. Jo darāmais jau būtu kopējs.
P.S. Pilnīgi piekrītu Valdas Čakares viedoklim, ka steidzami ir vajadzīgs akadēmisks un starptautiski citējams izdevums, kurš būtu iespējams, tikai apvienojoties visu triju Baltijas valstu teātra zinātniekiem. Bet zinātniekiem gan, paldies Dievam, galīgi nav nepieciešams draudzēties. Tāpēc uz šādu izdevumu es ceru vairāk:)
*Brauciens uz Novgorodu notika LU LFMI ERAF finansētā projekta "Latvijas teātris un teātra zinātne Eiropā: starptautiska sadarbības projekta sagatave un iesniegšana" ID Nr. 2010/0205/2DP/2.1.1.2.0/10/APIA/VIAA/015 ietvaros
Rakstīt atsauksmi