Kroders ir Kroders

Oļģerta Krodera 90. jubilejā teātra mākslinieki, kuru radošās biogrāfijas dažādos laika posmos bijušas tiešā Krodera ietekmē un mijiedarbē, stāsta, ko viņiem nozīmē režisors un cilvēks Kroders, kā arī izsaka savus novēlējumus jubilejā.

Rihards Rudāks, aktieris

Kroders man jaunībā, kad beidzu teātra fakultāti un sāku strādāt Valmierā, deva vienreizēju handikapu, deva iespēju noticēt sev un kļūt par aktieri. Viņš to izdarīja tik smalki, it kā tas notiktu pats no sevis. Ar savu klātbūtni Kroders man iedvesis pārliecības devu, ka varu, ka spēju. Es viņam esmu ļoti pateicīgs. Bez Krodera nebūtu manis kā aktiera.

Kroders bija nenoliedzama autoritāte jaunajiem aktieriem Valmieras teātrī 60./70. gados. Viņa stils, domāšana, literatūras un kino pārzināšana bija kā mēraukla, kā aicinājums, pēc kā tiekties. Taču Kroders nekad neiztaisījās gudrāks, vienmēr stāvēja līdzās – gan sarunās, gan darbā. Viņš ir atraktīva, humorīga personība, kas vienmēr izraisījusi vēlmi būt tuvumā. Vēl viņam ir tāda īpašība, ka viņš izstrādā izrādi, bet strādājot prot palikt it kā ēnā, it kā aktieris pats būtu visu sasniedzis. Tas ir ļoti patīkams apmāns. Līdzautorības apziņa ir ļoti svarīga. Krodera teātrī ir autori, nevis viens autors.

Novēlu to pašu optimismu, galvenais, lai spēks un izturība vēl ilgi uz priekšu. Galva viņam labi turas, bet kājas vājākas – tad, lai kājās arī stabilums!

Māra Ķimele, režisore

Kroders ir mans pirmais kolēģis, biju pavisam jauna režisore, 24 gadi. Vēl nebiju beigusi Maskavas teātra augstskolu jeb GITIS, braucu taisīt diplomdarbu Valmierā. Tolaik bija mini mode, man bija pavisam īsi bruncīši, izskatījos pēc skuķīša. Kroders man palīdzēja sadalīt lomas. Aizgājām uz Valmieras krogu virs universālveikala, tur aktieri tūlīt pēc mēģinājuma gāja ēst. Daļu no aktieriem pirmoreiz redzēju tieši pusdienās. Kroderam bija sava aktieru trupa – Ligita Dēvica, Jānis Zariņš, Rihards Rudāks, Ināra Ieviņa, Jānis Samauskis, Ausma Dūle, Velta Straume, Skaidrīte Putniņa, tajā laikā arī Roberts Zēbergs –, ar kuriem mani iepazīstināja, ar viņiem arī sāku strādāt. Tas bija ļoti veiksmīgs sākums. Es nebiju ļoti pārliecināta par sevi, bet Kroders ļoti dabīgi virzīja procesu. Desmit gadus strādājām līdzās, līdz viņš aizgāja uz Liepāju. Tā ir likteņa labvēlība. Ja nebūtu Krodera, es varbūt nesaprastu, kas ir režija, jo apjausma rodas tikai strādājot, ne skolā.

Kroders jau arī tagad nav profesionāls režisors utilitārā nozīmē. Viņš ir liela personība ar brīvības fonu, kas tajā laikā tikpat kā neeksistēja. Līdzīgs cilvēks tajā laikā bija vēl Imants Kalniņš. Pēc visām ziemeļu šausmām, mātes bada nāves, viņš bija tādā brīvības pakāpē, kas tajā laikā, īpaši jau Latvijas provincē, bija neiedomājama. Viņš mācēja būt ļoti atvērts, brīvs, nežmiegties, nerēķināt, nekalkulēt. Šodienas pasaulē ir pilnīgi pretēji – ir jārēķina, ko un kā labāk darīt. Bet tajā laikā tas bija labākais – atļauties, nerēķināt, būt ideālistam, jo neko lielu jau arī nevarēja izkalpoties – cieto desu un braucienu uz Bulgāriju vai labākajā gadījumā dzīvokli. Dzīvokļa man nav joprojām, bet es vinnēju visu savu profesiju un dzīvi, jo Kroders bija tāds, kāds viņš bija. Esmu ļoti pateicīga, jo tas ir miljons, ko viņš man iedevis. Uzskatu Kroderu par tuvāko kolēģi un biedru, kāds man bijis. Šodienas situācijā par kolēģiem nerūpējas, bet es, audzinot jaunos studentus, iestājos par šiem principiem – kā kolektīvs darbs, nevis sacensība, mēli pār plecu pārkārušam.

Vēl Kroderam ir brīnišķīgs humors, spēja pasmieties par jebko, pie tā var tverties grūtos mirkļos. Esmu ārkārtīgi pateicīga viņam par viņu pašu. Domāju, ka mums bija labs tandēms, tāda līdzās darbošanās, kādai vajadzētu būt. Kad es uztaisīju kaut ko foršu, viņam arī bija stimuls un otrādi. Nekad nebija jādomā, ka vajadzētu melot, vai man patīk vai nepatīk viņa izrāde. Tā ir reti. Kroders ieņem ļoti lielu lomu manā dzīvē, darba dzīvē viņš man ir otrajā vietā aiz Anatolija Efrosa. Viņam viss ir. Lai nezūd prieks dzīvot!

Ligita Dēvica, aktrise

Pirmkārt, jau agrā jaunībā Kroders man ir iemācījis vienu no svarīgākajām lietām cilvēku attiecībās: ja gadās kādas nesaprašanās, tās jāizrunā, lai nesamilzt. Kroders arī darbā vienmēr dod ļoti tēlainus piemērus, par nesaprašanos izrunāšanu viņš teica: iedomājies, ka tev ir skabarga pirkstā, sāp, pamst un pamst, ja nepārgriezīsi, tad vari zaudēt pirkstu. Otrkārt, kā režisors man Kroders ir īpaši nozīmīgs pēdējos gados. Man ir tādas lomas, kurās sākumā īsti nesaprotu, ko viņš no manis grib, ir liela iekšēja cīņa, bet beigās vienmēr izrādās, ka Kroderam ir taisnība. Viņš ir gudrs gan kā režisors, gan kā cilvēks.

Novēlēt varu tikai vienu – lai Dievs dod vēl daudz dienas būt kopā ar mums. Lai ir radošais gars un veselība. Mēs viņu mīlam! Kroders mums ir svarīgs. Kā tāds talismans.

Indra Briķe, aktrise

Man Kroders nozīmē ļoti daudz. Viņš ir mans pirmais pedagogs, pirmais režisors un skolotājs – gan dzīvē, gan mākslā. Mūsu kurss izauga ar Krodera svētību, mēs esam viņa pirmie bērni. Ļoti daudz strādāts ar Kroderu, ļoti skaistas lomas. Viņš mūs audzināja, nevis ar vingrinājumiem, bet, ļaujot spēlēt izrādēs, dodot ļoti lielus uzdevumus jau pašā sākumā.

Kad Kroders pārnāca uz Liepāju no Valmieras teātra, mēs jau zinājām, ka viņš ir ļoti labs režisors. Bija liels pārsteigums, ka atnāca jauns, nebēdnīgs, drastisks cilvēks. Kroders visas izrādes veido uz dzīves pamata, tas mūs ļoti pārsteidza, bet tas ir īstais veids, kā strādāt.

Novēlu viņam labu veselību! Cik zinu, ir kā šūpojošā laivā. Darba spējas un skaidra galva ir, lai varētu vēl un vēl strādāt. Kroders pats teicis, ka dzīvo, lai varētu mēģināt un strādāt ar aktieriem. Saules mūžu!

Juris Bartkevičs, aktieris

Nekad neesmu īpaši skaitījis, cik gadus strādājām kopā. Man tas bija liels gandarījums, prieks. Šāda saskarsme atstāj lielas pēdas cilvēkā uz visu dzīvi – ne tikai teātrī, bet arī dzīvē, ko dzīvo ārpus teātra. Par Krodera privāto dzīvi zinājām visai maz. Zinājām, ka viņš lasa, perina nākotnes plānus, kārto papīrus, domā par aktieriem, kas tagad ir diezgan pagaisusi režisoru īpašība. Viņš visu savu dzīvi pakārto darbam. Tas nav darbs vārda vistiešākajā izpratnē, tas ir dzīvesveids. Paskatīties uz pasauli caur savām individuālajām acīm. Īsi sakot, cilvēks dzīvo, kā viņam liekas pareizi. Dzīvo visskaistākajā zonā, ko sauc par radīšanas zonu. Visi, kas Liepājas periodā gājām caur Krodera rokām, tikām ļoti bagātināti – ar dzīves pieredzi, to, kā pasaule iekārtota, mākslas izpratni, grāmatām, kas bija milzīgs krājums – gan literāras, gan filozofiskas. Kroders veidoja cilvēkus varbūt pat pēc savas līdzības.

Domāju, daudziem aktieriem, kas ar viņu strādāja, bet šobrīd nestrādā, ir tukšas vietas sajūta, ka nav iespējas būt viņam blakus. Novēlēt varu pavisam banāli – ilgu mūžu un gaišu galvu, kāda viņam vienmēr ir bijusi.

Juris Rijnieks, režisors

Kādreiz Kroders man bija kā otrs tēvs. Viens no teātra tēviem noteikti. Viņš man iemācīja, ka nevajag uztraukties, ja aktieri uzreiz neizdara, kā prasa. Jāprasa reizes piecpadsmit. Biju nepacietīgs, man tas likās ļoti daudz, bet beigās tā arī izrādījās taisnība. Kroders ir vienkāršs un tuvs komunikācijā, bet viens no tiem cilvēkiem, ko grūti uzrunāt uz „tu”. Dievs dod ilgu mūžu, lai paspējam no viņa vēl kaut ko samācīties!

Dace Bonāte, aktrise

Kroders ir tāds lielums! Man ļoti mīļš cilvēks, ļoti silts cilvēks. Apbrīnoju visās iespējamās izpausmēs. Viens no cilvēkiem, kas mani pacilā. Viņa parādīšanās tuvumā mani vienmēr spārno. Ļoti daudzpusīgs cilvēks. Prātā visvairāk paliek dažādi darba posmi – „Salemas Raganas” man ir tuvu ideālam, kā saprotu, kādai jābūt sadarbībai.

Es viņam novēlētu labu garastāvokli. Dzimšanas diena viņam ir 9. augustā, bet svinībās novēlu satikt visus cilvēkus, kas viņam svarīgi. Labu veselību un fizisko stāvokli. Gribu viņam pateikt, ka ļoti, ļoti mīlu. Esmu lepna, ka man bija tas gods pazīt viņu un strādāt ar viņu kopā. Viens no tiem cilvēkiem, kam varu vēlēt visu to labāko, ko vien cilvēks cilvēkam var vēlēt.

Mārtiņš Vilkārsis, scenogrāfs

Tas ir tik liels jautājums, uz kuru nav vienkārši atbildēt. Kroders ir Kroders. Nevaru teikt, ka viņš ir mans skolotājs, bet tomēr kaut kādā mērā par tādu uzskatu. Kroders manā dzīvē ir tik ļoti svarīga persona! Kopā strādājam astoņus deviņus gadus, uztaisītas padsmit izrādes. Bet mēs diezgan maz sarunājamies. Viņš man ir iemācījis domāt, iemācījis domāt sakarībās.

Kroderam piemīt perfekta spēja īsi un koncentrēti noformulēt lietas. Kad viņš sāk strādāt pie izrādes, tad var divos teikumos pateikt būtību. Piemēram, kad taisījām „Idiotu”, viņš teica: „man vajag visu mellu,” un šajā teikumā ir tik daudz iekšā. Par „Hamletu” viņš teica: „”Hamlets” ir par to, ka latviešu inteliģence nespēj saprast – būt vai nebūt.” No vienas puses, Kroders ļauj milzīgu brīvību, no otras puses, lakoniski prot pateikt būtību.

Gana dīvaini ir deviņdesmit gados vēlēt „daudz baltu dieniņu”. Žurnāla „Ir” intervijā mani sajūsmināja viņa fatālais optimisms. Tieši tā – no vienas puses, fatālisms, no otras, optimisms. Lai viņam nesāp kauli, lai var uzkāpt pa trepēm un lai taisa izrādes! Tikko, kā Kroders netaisa izrādes, tā slimo, kā taisa – viss kārtībā. Galvenais – lai strādā!

Ieva Puķe, aktrise

Viņš ir mans režisors. Tas aktrisei ir daudz, pateikt, ka viņai ir Savs režisors, bet tas nenozīmē, ka es viņu ceļu uz pjedestāla. Tas nozīmē, ka man ar viņu ir forši, viegli strādāt. Viegli ne tādā nozīmē, kā pacelt akmeni no ceļa, bet tādā, ka mēs saprotamies. Mums visiem ir diezgan grūti precīzi noraksturot Kroderu. Nevar nodefinēt, kāds viņš īsti ir. Viņš ir Kroders. Ar to viss izteikts. Tik daudz visa kā ir bijis, piemēram, es saku, ka bija sūdīga izrāde, bet viņš – nekas, krievu tanki tāpēc neienāks. Visu uztvert viegli, tas ir viņa gājiens. Kaut gan īstenībā pats arī nemaz tik viegli neuztver. Paradoksu cilvēks. Cilvēks kā cilvēks.

Vairāk neko citu kā veselību novēlēt viņam nav jēgas – lai nejustos slikti, lai foršāka jušana. Viss pārējais viņam ir. Lai viņu mazāk aiztiek, liek mierā. Lai uztaisa vēl kādu foršu izrādi.

Ivo Martinsons, aktieris

Man viņš ir viegla dzīves veida iemiesojums – nepiespiests, humorīgs. Pēdējos divos trijos gados esam, varētu pat teikt, sadraudzējušies. Reizēm tiekamies ārpus mēģinājumu laika, es tiešām viņā klausos. Tie ir Oļa stāsti par to, ko viņš piedzīvojis, bet caur smieklu prizmu, ļoti nepiespiestā gaisotnē. Tas mani pārsteidz. Viņš ir vienīgais vai viens no retajiem, ar kuru man tik cieša saikne tik lielā gadu starpībā. Protams, esam uz „tu” un ļoti atklāti. Situācija, kas varētu viņu raksturot: satiekamies tualetē, kamēr Olis mazgā rokas, viņš man prasa, vai gribu spēlēt Hamletu. Ar tādu vieglumu tas ir.

Zinu, ka Olis vislabāk jūtas, kad strādā, iestudē izrādes, pēc tam skatās. Novēlu, lai aktieri joprojām klausās, uzticas. Pats pēc sevis spriežot, zinu, ka esmu iespītējies par savu taisnību, bet pēc piecpadsmit nospēlētām izrādēm atgriežos pie tā, ko viņš teicis. Lai Olim ir viegli, patīkami strādāt ar aktieriem. Liela vecumu starpība reizēm rada šķitumu, ka viņš neklausās vai nesaprot kaut ko, bet vēlāk saprotu, ka viņš jau domā divus gājienus uz priekšu.

Mārtiņš Eihe, režisors

Kroders ir foršs vecis. Dziļākajā nozīmē nevaru pateikt, kas viņš ir. Cik [dokumentālās filmas „Piektais Hamlets”] filmēšanas laikā un teātrī bija saskarsme, pa īstam viņš neatklājās. Dzīvo savā mazajā istabiņā, ielaiž tajā, bet tu vienalga paliec aiz durvīm. Vēl man liekas, ka viņš ir godīgs pret principiem, kā nodzīvojis savu dzīvi.

Kroders pats saka, ka palikuši trīs vai četri cilvēki, pēc kuru nāves viņš pats gatavs mirt. Līdz ar to novēlu labu veselību un ilgu mūžu tiem cilvēkiem.