Homo Novus dienasgrāmata. I

Pēc vasaras, kad liela daļa kultūras iestāžu un darboņu samazina vai uz laiku iepauzē aktivitātes, septembri varētu pasludināt par gada kultūraktīvāko mēnesi – teātra sezonas sākums, „Arsenāls”, „Baltijas pērle”, „Dzejas dienas”, „Baltā Nakts” un, protams, „Homo Novus”.

Labu festivālu no vienkārša izrāžu sakopojuma nošķir koncepcija (apstāklis, ka visas izraudzītās lugas tapušas bez literārās lugas bāzes laikmetīgā teātra apstākļos, vairs neskaitās). Līdz šim manā praksē Latvijas Jaunā teātra institūta organizētie projekti ir pārliecinājuši, bet par šo vēl pāragri spriest – festivāla tēma „katastrofas” ir aktuāla un intriģējoša, bet, kā tas realizēts kopumā, ziņošu, kad būs noskatīts maksimāli daudz no „Homo Novus” piedāvājuma. Nepretendēju veidot visaptverošu un objektīvu festivāla dienasgrāmatu, jo tas vienkārši nav iespējams. Mans moto ir: „Mirkli, tu esi skaists, jel kavējies!” jeb „Process, tu esi interesantāks par māksliniecisko rezultātu, tāpēc kavēšos pie tevis!”

Veiksmīga ir festivāla organizatoru izvēle pašā „Homo Novus” vidū, 6. septembrī, kad trīs dienas jau aizvadītas un trīs vēl priekšā, iedot vienu brīvdienu, kas ļauj nedaudz atvilkt elpu māksliniekiem un skatītājiem, savukārt, man – uzrakstīt par līdzšinējās dienās redzēto un piedzīvoto. Salīdzinot ar izrāžu skatīšanās intensitāti, kādu nācies pieredzēt citos festivālos, kad dienas beigās jāpiepūlas, lai atcerētos visas redzētās izrādes, līdz šim neesmu bijusi negausīga. Pagaidu bilance ir: trīs izrādes („Katastrofu būvniecība”, „Šis mirklis” un „Sņeguročka”) otrajā festivāla dienā un divas izrādes („Antropozoo” un „Deviņi gadi”) trešajā. Otrais festivāla cēliens solās būt saspringtāks, kaut vai tādēļ, ka pirms vai starp izrādēm vēl jāpagūst aplūkot izstāde „KRUSTpunkts: intimitāte un izrāde”, kas visās festivāla dienās (vēl līdz 9. septembrim) skatāma festivāla centrā jeb Kaņepes Kultūras centrā (Skolas ielā 15). 1895. gadā celtā ēka, kurā pēdējā pusgadsimta laikā mācījušies Jāzepa Mediņa mūzikas skolas audzēkņi, šobrīd, sadarbojoties ar arhitekti Zaigu Gaili, atbrīvota no gadu gaitā uzslāņotās „drēbju” jeb dažādu remontu kārtas un pašlaik ir ļoti kaila, poētiska un atvērta – kā radīta vietai, kur notikt sarunām ar māksliniekiem un festivāla neformālajai dzīvei.

Par to, ka turpmāk nebūs tik viegli, liecina arī „Homo Novus” otrajā pusē gaidāmas lielformāta izrādes – sešas stundas garā Tima Etčela sacerēto 2000 jautājumu un atbilžu viktorīna „QUIZOOLA!” (britu kompānija Forced Entertainment) un trīs izrāžu sērija „Katastrofu triloģija” (Lone Twin Theatre, kura režisorus Gregu Vēlanu un Gariju Vintersu varēja redzēt jau pirmdienas vakarā rādītajā dokumentālā teātra un performances projektā „Deviņi gadi”), kas no 17:00 līdz… (pēdējā no izrādēm sākas pulksten 22:00) Dzelzceļa muzejā noslēgs festivālu. Un vēl un vēl… (skatīt - festivāla programma).

Ir uzskats, ka par festivālu pilnībā spriest var tikai tad, ja redzēts pilnīgi viss tā piedāvājums, līdz ar to esmu diskvalificēta jau pie paša starta, jo nevarēju noskatīties Viestura Meikšāna izrādi-lekciju „Partitūra ekosistēmai”, kas divās pirmajās „Homo Novus” dienās notika Tvaika turbīnas cehā Andrejsalas spēkstacijā. Vainu mīkstinošs apstāklis gan ir tas, ka to redzēju pagājušā gadā festivālā „Homo Alibi” (kaut, nemaz nerunājot par to, ka katra izrāde kā ar skatītāju vienotā laikā un telpā notiekošs process ir unikāla) tas, ka izrāde kļuvusi par pusstundu garāka nekā pērn (dažiem skatītājiem tas lika negribīgi traukties prom pirms fināla, lai pagūtu uz „Sņeguročku” Ķīpsalā), liecina, ka, pēc gada atjaunotai, tai radušies jauni uzslāņojumi, domas atzarojumi vai abi lektori – akadēmiskajā mūzikā skolotais komponists Jēkabs Nīmanis un primitīvo skaņu mākslinieks Maksims Šenteļevs – gada laikā piekrājuši sakāmo. Jāatzīst, ka šī bija viena no izrādēm, ko labākajā – mutvārdu ieteikumu – reklāmas veidā mudināju apmeklēt tos, kas apvaicājās, ko tad „Homo Novus” tiešām bagātīgajā šīgada programmā izvēlēties.

Kā izaudzināt teroristu

Pie portālā „Delfi” publicētā Rasas Bugavičutes raksta „Pasākuma apskats: Bērni gatavojas būvēt katastrofas” lasāms Vikas komentārs: „Kādas šausmas! Tikpat labi šis Krišjānis vēlāk, vai pat pēc dažiem gadiem noorganizēs terora aktu Rīgā!!!! Nu tad izdariet secinājumus paši! Vai šī nelaimīgā bērna vecāki apjēdz, kas bērnam tiek iekodēts ar šādiem "projektiem"? Pēc bildēm vien jau redzams, kas viņus apmāca šādiem eksperimentiem. ....un tā šie bērni mierīgi izdarīs kriminālnoziegumus un vecāki brīnīsies, kāpēc?!!!!”

Kas šis ir par „elles projektu”? Vācu mākslinieces Eva Meijere-Kellere un Sibilla Millere kopā ar 10 – 12 gadu veciem Latvijas bērniem nedēļas garumā runājušies un eksperimentējuši par dažādu katastrofu tēmu, lai svētdienas pēcpusdienā iepazīstinātu ar darba rezultātu – izrādi „Katastrofu būvniecība”. Projekta ietvaros bērni meklēja, vēlāk izrādē katrs diriģēja un ar dažādām sadzīvē viegli pieejamām lietām (lūstošiem spageti, sola rībināšanu, saplēstas plastmasas čaukstēšanu, balona pārduršanu, fēna rūkoņu, ūdenī šķīstošo vitamīna tableti utt.) kopīgi atskaņoja dažādu katastrofu – cunami, atombumba, vulkāns, avarējoša lidmašīna – skaņu. Pēc izrādes tika demonstrēta filmiņa, kurā vācu bērni dažādas katastrofas ar līdzīgiem līdzekļiem mēģināja attēlot vizuāli un paši filmēja savus eksperimentus. Arī vietējo bērnu eksperimenti izrādes gaitā tika ierakstīti un atskaņoti, ļaujot pievērsties tieši audiālajam slānim – ieraksta tapšanas laikā uzmanību vairāk saistīja bērnu sadarbība un centība (katrs pēc kārtas priekšā diriģē, pārējie uzmanīgi izpilda katastrofas „būvniecībai” nepieciešamās darbības ar skaņas avotiem). Projekts acīmredzami ir vērsts uz darbu grupā, sadarbību un relatīvi tālu (Latvija ģeogrāfiski ir dabas katastrofu – zemestrīces, vulkānu izvirdumi, cunami – pasargātā zonā), taču informācijas laukā ļoti aktīvu, biedējošu un vienlaikus intriģējošu tēmu izrunāšanu.

Piedzimu mazliet vēlāk par laiku, kad padomju ideoloģijas iespaidā katrs bērns baidījās no ASV uzmestas atombumbas, informācijas blīvums toreiz bija citādāks, par cunami neko neatceros, vulkāna izvirdums man saistījās ar kaut ko senu (Pompeju katastrofu), zemestrīces bija aktuālas Amerikas radiem, taču es ļoti baidījos no visparastākā ugunsgrēka. Katru vakaru (visticamāk gadu piecu sešu vecumā) pirms aizmigšanas domāju, ka rītu nesagaidīšu vai, ja sagaidīšu, tad naktskreklā tērpusies, labākajā gadījumā segā ievīstījusies, stāvēšu mājas pagalmā, noskatoties, kā visu aprij liesmu mēles. Neatceros, vai šīs iracionālās bailes jebkad izrunāju ar vecākiem, bet nešaubos, ka, ja tā būtu bijis, viņi mani censtos pārliecināt ar tradicionālo „viss būs labi” vai „baidīties ir muļķīgi”. Šajā periodā es noteikti būtu priecājusies kopā ar vienaudžiem izspēlēt kādu ugunsgrēka eksperimentu (ar to nedomājot kūlas dedzināšanu ceļmalās), izpētīt ugunsgrēka skaņu, vizuālo tēlu, publiski izrunāt bailes no situācijas. Tas, protams, nemazinātu risku, ka māja tiešām kādā naktī vai dienā var nosvilt, bet vismaz atvieglotu vientulību, kas jāpavada šīs varbūtības gaitās.

Viena no sešiem bērniem, kas piedalījās projektā, bija mana māsasmeita, līdz ar to zinu to entuziasmu, kas pārņēma dalībniekus izrādes izveides laikā – noskaidrot, kādas katastrofas pasaulē notiek, kā tās atveidot skaņā, nopietnību, ar kādu projekts tika realizēts (neapmierinātība, ka mēs, publika, ar saviem smiekliem esam patraucējuši kādas katastrofas ierakstu). Nezinu, vai Emma pārvarēja kādas no savām dabas katastrofu bailēm, taču, pēc pašas vārdiem, viņa beidzot nejuta bailes no „katastrofas” – uzstāšanās publikas priekšā, kas līdz šim tika uztverta kā pārbaude „vai es esmu gana laba deklamētāja skolotājas izpratnē”, kas diemžēl visbiežāk ir absolūtā pretējā kvalitātes etalonā nekā profesionālās, laikmetīgajās mākslas tendencēs).

„Katastrofu būvniecībā” man simpatizēja nostādne par projekta autoru un bērnu savstarpējo vienlīdzību. Neviens netika bīdīts kā līderis, izrādes dienā vienīgais vizuālā tēla nosacījums performeriem bija ģērbties „normāli”, nevis svētku ietērpā.

Apzinīgi veiktajā Latvijas bērnu katastrofu būvniecības projekta noslēguma izrādē neizdevās ieraudzīt kaut ko, kas radītu aizdomas, ka kāds no viņiem ir potenciālais terorists. Dalītākas jūtas varēja raisīt ieraksta demonstrējums, kurā kāds vācu bērns iztēlojās, kā veidos terora aktu tirdzniecības centrā, izraugoties cilvēkus, kas tāpat vēlas izdarīt pašnāvību un pirms akta realizācijas tos uzlabojot svarīgā mirkļa cienīgā izskatā – mirs tikai tie, kas izturēs fantāziju autora skaistuma kritērijus. Neizklausās pēc rātna bērna skaitīta pantiņa pie egles, taču jau no dažādu tautu pasaku (necenzētā versijā) tēmām redzams, ka refleksijas par vardarbīgiem motīviem ir būtisks posms, lai sagatavotos dzīvei visā tās daudzveidībā. Neiziet no prāta norvēģu terorists Anderss Berings Breivīks – ja uzticas plašsaziņas līdzekļos pieejamajai informācijai, liels viņa – viena cilvēka – izraisītās traģēdijas iemesls bija absolūta vientulība. Ja drīkst iztēloties mazo Andersu, kurš desmit gadu vecumā šo scenāriju izrunā ar vienaudžiem, šaubos, vai viņam būtu nepieciešamība realizēt to dzīvē. Varbūt visbīstamākās ir tās potenciālās katastrofas, ko neizdodas padalīt ar citiem.

Katastrofa katastrofas galā

Nākamā izrāde, ko apmeklēju festivālā ir franču jaunā cirka – Kamila Buatela un viņa domubiedru – veidotā izrāde „Šis mirklis”. Un atkal man jāatceras festivāla dienasgrāmatas sākumā minētais motīvs: „Mirkli, tu esi skaists, jel kavējies!”. No vienas puses, skaistuma tradicionālā izpratnē maz – izrādes dalībnieki brīžiem tērpušies apšaubāmas izcelsmes kažokos uz Jaunā Rīgas teātra skatuves spēlējas un apspēlējas, zaudē un uzvar milzīga lietotu mantu blāķa priekšā. Franču mākslinieki atbrauca uz Rīgu jau nedēļu pirms izrādes, kam bija tas gods atklāt festivālu, lai savāktu kādu rekvizītu kopumu izrādes izrādīšanas vietā, t.i., Rīgā. No otras puses, izrāde ir pat ļoti skaista – uz skatuves esošo lietu kopuma veidotajās līnijās, gaismās, ķermeņu kustībās un saspēlēs. Mijiedarbojoties cits ar citu un ar rūpīgi būvētajām krāmu kaudzēm, kurā katrs priekšmets ieņem savu precīzu vietu, veiklie izrādes dalībnieki klūp, krīt, teju lido ar savdabīgu eleganci. Veidojas stāsts (gribētos pat teikt – pasaka) par ikdienu kā nebeidzamu fizisko un garīgo neplānoto likumsakarību ķēdi. Pasaka tādēļ, ka izrādes situācijas sajūtu līmenī ir ļoti pazīstamas, taču veids, kā tās tiek radītas ir pavisam nereālistisks. Par mazu bērnu līdzņemšanu festivāla organizatori brīdinājuši (šis nav cirks tradicionālā izpratnē), taču spontāni smiekli zālē liecina – bērniem patīk. Emmai, kas tikko kā uzstājusies „Katastrofu būvniecībā” gan nepatīk, bet pieņemsim, ka tā ir profesionālā greizsirdība.

Izrādes „Šis mirklis” dalībnieki palīdzējuši atrast kustības arī projekta ”Prove III” ietvaros Ķīpsalas auto kapsētā tapušajā Vladislava Nastavševa vides izrādē „Sņeguročka” (pēc krievu klasiķa Aleksandra Ostrovska lugas motīviem). Izrāde saista ar vietu (īpaši scēniski izmantotu, savu laiku nokalpojušu automobiļu krāvumu), un interesanto skaņainas risinājumu – no distances vērojamā darbība audiāli pietuvināta ar austiņu un skaņu ierīces palīdzību. Zvaigznes, putni, mašīnas – tās ir detaļas, ko skatītājam sniedz vide, kas izmantota izrādes autoru rokās un iedarbojās suģestējoši, tomēr nepārliecināja stāsta tekstuālais risinājums (vāji dialogi un varoņu motivācija). Interesantāks ir stāsts, ko aktieru ķermeņi, kustības veido kopumā ar vidi, nevis sižets par eko prostitūtu un to pircēju attiecību peripetijām.

Turpinājums sekos...