Homo Novus dienasgrāmata. II

Dienasgrāmatu, cik novērots, ja to rakstīšana nav izkopta ikdienas disciplīnas līmenī, cilvēki parasti raksta, kad viņu dzīvē nekas īpašs nenotiek. Kad dzīve ir aktīva, tad tā jādzīvo, nevis jāapraksta.

Līdzīgi arī ar „Homo Novus” dienasgrāmatu – kamēr festivāls notiek, tas jāapmeklē un jāskatās, rakstīt var pēc tam. Iecere aprakstīt redzēto uzreiz izrādījās utopiska. Ja man vaicātu, kas svarīgāks – māksla vai tās kritika, izvēlētos pirmo. Ja man jāizvēlas – redzēt maksimāli daudz festivālā vai redzēt mazāk un paralēli to aprakstīt, arī izvēlos pirmo. Un, ja vēl pēc „katastrofu festivāla”, kā šogad savu tēmu pieteica „Homo Novus” piemeklē tāda personīgā katastrofa kā apkārtklejojošu rudens vīrusu vētra, kas izraisa pilnīgu „Katju” galvā, tad otro festivāla dienasgrāmatas ierakstu nākas piedāvāt jau ar nedēļas distanci.

Jāatzīst, ja iepriekšējā gada „Homo Alibi”, kas bija veltīts izrādes-lekcijas žanram, redzētais uzreiz saslēdzās un sakabinājās vienotā veselumā, kas rezumēja vēl ar ārpus festivāla nesenā laikā redzēto, tad šogad „Homo Novus” iespaidi bija fragmentārāki, savstarpēji vairāk autonomi. Iespējams, tādēļ, ka „Homo Alibi” izdevās apmeklēt teju 100%, tas bija laikā koncentrētāks un izrāva no ikdienas. Toties šogad viena izrāde sagādāja reti spēcīgu gandarījumu – slavenās britu kompānijas Forced Entertainment „Quizoola!” lika justies laimīgai tās skatīšanās laikā – par iespēju būt klāt, sekot un domāt līdzi procesam, nogurt kopā ar aktieriem (kā nekā – sešas stundas, no kurām sākotnēji biju apņēmusies skatīties trīs, bet vienkārši nespēju aiziet); justies apskaidrotai pēc izrādes un vēl nākamajā rītā pamosties ar sajūtu, ka noticis kas ļoti, ļoti labs.

2000 jautājumu un atbilžu (reizināts ar skatītāju skaitu) sešās stundās

„Quizoola!” neprasa skatītāja iesaistīšanos tādos veidos kā ar tiešu uzrunu, iesaistīšanu darbībā, aktieru iejaukšanos publikā, tā saukto ceturtās sienas noārdīšanu. Vienlaikus skatītājs, vismaz es, jūtas kā procesa (un šī izrāde ir ļoti spilgts procesa, ne rezultāta teātra paraugs) sastāvdaļa – gan ar savu klātbūtnes laiku (ar iespēju izvēlēties –  cik ilgu un kādā veidā pavadītu, jo drīkst nākt un iet, kad gribas, apmeklēt bufeti, atkal atgriezties, lai pieslēgtos aktieru sarunai), gan arī ar aktīvu mentālo sekošanu līdzi procesam. Par izrādes tekstuālo „sēklu” kalpo kompānijas vadītāja Tima Etčela un pārējo tās biedru izdomātie 2000 jautājumi – izteikti triviāli, dīvaini, provocējoši, dziļdomīgi, uzdošanas brīža kontekstā absurdi. Postdramatiskā teātra koncepta tēvs, vācu teātra zinātnieks Hanss Tīss Lēmans Forced Entertainment izrādes salīdzina ar Šekspīra teātri, un gribas viņam piekrist – šeit tik organiski sadzīvo nosacīti „zemais” ar „augsto” cilvēka dabā, turklāt tas viss savīts grodā un organiskā struktūrā (protams, no Elizabetes laika teātra ļoti atšķirīgā), kas ļauj skatītājam interpretēt, reflektēt, justies dzīvam un jutekliskam, vienlaikus aktīvi darbinot savus intelektuālos resursus.

Kopumā izrādē ir trīs aktieri (Klēra Māršala, Robins Arturs, Ričards Laudons – šis bija Rīgas izrādes sastāvs, citviet izrādē piedalās citi kompānijas aktieri atšķirīgās kombinācijās), taču vienlaikus aktīvi darbojas divi – katrs no vīriešiem, nenoejot no spēles laukuma, pavada tajā četras stundas, aktrisei starp divreizdivu stundu aktīvo darbību ir divas nosacītas atpūtas stundas (nosacītas, jo aktieri, arī tiešajā jautāšanas/ atbilžu procesā neiesaistoties, sēž pie zāles izejas – viņi neseko kolēģu dialogam, bet vienlaikus ir klātesoši procesā un redzami skatītājam, kurš pamet zāli vai ieiet tajā). Aktieri tērpti neuzkrītoši (vai varbūt tieši uzkrītoši) necilos tērpos, to sejas klāj nevīžīgs klaunu grims, tādējādi radot gan atsvešinājumu, gan pietuvinājumu (pavadot kopā ar katru četras stundas, tik ļoti gribas sazīmēt patiesos vaibstus, kas slēpjas zem smiņķa).

Līdzīgi ir arī ar jautājumiem un atbildēm – no vienas puses, liekas, ka tu kaut kādā mērā iepazīsti priekšā esošo mākslinieku, no otras puses, absolūti skaidrs, kabieži tiek arī melots, tomēr starp meliem var slēpties arī visdziļākā patiesība. Izrādes piedāvātā dialoga forma veidota pēc stingriem noteikumiem: pārmaiņus viens ir jautātājs, bet otrs – atbildētājs (attiecīgās epizodēs šis dalījums tiek strikti ievērots – tas, kurš jautā, nereflektē par uzdoto jautājumu vai atbildi, bet sarunu turpina risināt ar nākamo jautājumu). Sekojot izrādes ilgstamībai, daži jautājumi atgriežas, atkārtojas – gan tam pašam atbildētājam, gan citam (aktieri brīvi operē ar rokās esošajām jautājumu lapām, izvēloties katram procesa momentam, savuprāt, piemērotāko tēmu), ļaujot skatītājam, kurš izrādi skatās ilgstoši, noķert interesantus sasauces momentus un konteksta spēles. Piemēram, ja izrādes sākumā aktieris atbild, ka prot franču valodu, tad jau nākamajam vaicātājam pēc vairākām stundām uz šo pašu jautājumu viņš atbild noliedzoši, taču tas nenozīmē, ka tādā brīdī gribētos izsaukties – pieķerts melos! Izrāde liek izjust, cik ļoti patiesība vai meli (kuri reizēm var atklāt lielāku patiesību) ir atkarīgi no konteksta – iepriekšējā jautājuma, vaicātāja intonācijas, atbildētāja noguruma pakāpes, emocionālā stāvokļa vai aizdomām par sarunu biedra gaidām.

„Quizoola!” ir perfekti izstrādāta struktūra – jautājumu/ atbilžu dialoga spraigumu veido asas, pat agresīvas lavīnas, maigas iztaujāšanas un konstruktīvas sarunas mijiedarbe, kas liek vēlēties izrādi noskatīties vēl, lai saprastu mehānismu un uzdevumus, pēc kuriem aktieri šo aizraujošo mentālo ceļojumu būvē skatītāju acu priekšā. Timam Etčelam ir pilnīga taisnība, apgalvojot, ka šai izrādei ir likumsakarīgs paralēlais stāsts – tas, ko katrs skatītājs uz jautājumiem atbild savā galvā. Sešas stundas sēžu un paralēli atbildu uz jautājumiem. Arī jautājums – „vai tu esi dabiski blonda?” – var kļūt svarīgāks par „kas ir dzīves jēga?”. Un atbilde varētu būt katram vaicātājam, katrā situācijā atšķirīga – gan intonācijas, gan faktu ziņā.

Simpatizē tas, ko izrādes veidotāji dara ar manu laika izjūtu. Sešas skatīšanās stundas pārvēršas nenoliedzami nogurdinošā, taču caur šo apstākli attīrošā piedzīvojumā. Mūsdienās tradicionālais formāts – aptuveni stundu garš pirmais cēliens, kam seko 20 minūšu starpbrīdis un par pirmo cēlienu nedaudz īsāks otrais cēliens – ir pakārtots skatītājam kā pasīvam patērētājam. Starpbrīži ļoti reti pilda mākslinieciski pamatotas funkcijas, tikai pielāgojas skatītāja un mākslinieku fizioloģiskām vajadzībām vai teātra kafejnīcas kases prasībām un ļauj izrādi uztvert viegli, nesāpīgi, izklaidējoši. Mūsdienās aizvien populārākas kļūst dažādas piedzīvojumu sacensības, kas pārbauda ikdienā pie datoriem sēdošo ļaužu fiziskās un arī garīgās robežas. Arī mākslai, lai tā sasniegtu patiesu mērķi, der iziet ārpus ierastā komforta standarta. Lai atgādinātu par domāšanas prieku, ne tikai par patērēšanas labsajūtu. „Mirušās dvēseles” Latvijas Nacionālajā teātrī (vairāk nekā divas stundas bez pārtraukuma, kas liek kaut vai fizioloģiskā līmenī sagatavoties skatīšanās laikam, kas caur triviālo tomēr liek noskaņoties arī garīgi) vai Alvja Hermaņa četrstundnieks „Oblomovs” – šos stāstus patiesi uztvert nevar, saīsinot darbību uz pusi īsāku (kaut izrunātais teksts to ļautu). Tiešais ilgstamības laiks ir viena no galvenajām parādībām, kas mūsdienu pasaulē, kurā tik daudz ko var izdarīt ātri, ātri un virtuāli, padara teātri par unikālu savstarpējās – mākslinieku un skatītāju – pieredzes uztveres lauku.

Gorkija „Dibenā” – nozīmīgs gan Koršunovam, gan Hermanim

„Šī ir mūsu pirmā izrāde, kurā mēs nevis koncentrējamies uz rezultātu, bet gan tiecamies pārbaudīt un atklāt paši sevi,” Oskara Koršunova mākslinieciskie mērķi, iestudējot izrādi „Dibenā” (pēc Maksima Gorkija lugas), citēti „Homo Novus” avīzē. Formā lakoniskais Koršunova iestudējums ir viņa līdzšinējā daiļradē netipisks un liecina par pagrieziena punktu vai vismaz atkāpi.

Interesanti, ka tieši šis pats Gorkija darbs kalpoja par pamatu arī Alvja Hermaņa izrādei „Tālāk”, kas ir programmatiska ar tajā izmantoto skatuves paņēmienu, darba metožu kopumu, jo izrādē lielā daudzveidībā bija redzami režisora turpmāko izrāžu māksliniecisko interešu aizmetņi. „Tālāk” bija iecerēta ne tikai kā izrāde skatītājiem, bet arī kā teātra kolektīva iekšējās terapijas process. Tādējādi abu kaimiņvalstu režisoru Koršunova un Hermaņa (turklāt abi pieskaitāmi Eiropas jaunās režijas līderiem, abi saņēmuši Eiropas Jaunās teātra realitātes balvu) radošajā biogrāfijā viens literārais pamats spēlējis līdzīgu lomu (tikai Hermanim 2004., bet lietuviešu kolēģim – 2010. gadā).

No Oskara Koršunova "Dibenā" iestudējuma // Publicitātes foto

Jau ienākot Nacionālā teātra Jaunajā zālē, kurā tiek izrādīta Lietuvas teātrī iepriekšējāsezonā par labāko atzītā izrāde, raisās asociācijas ar Alvja Hermaņa daiļradi – kā „Zilākalna Martā” aktieri sēž pie gara galda pretī skatītājiem gluži kā Leonardo da Vinči „Svētajā vakarēdienā”. Izrāde pretendē pilnībā nojaukt ceturto sienu, tostarp radot sajūtu, ka tu kā skatītājs ieņem vietu galda pretējā pusē. Tomēr, lai arī man izdevās ieņemt tiešām lielisku vietu, ne mirkli neradās sajūta, ka esmu šī pasākuma dalībniece (ne telpas izkārtojums, ne dažādu aktieru darbība – tieša uzruna atsevišķiem skatītājiem, piedāvājums sadzert „tu” brālības, dzērienu dalīšana – nelika justies kā procesa aktīvai dalībniecei). Atcerējos iepriekšējā vakarā „Quizoola!” vienu no tēmām – apceri par to, kā Vakarēdiena notikumā kāds skicētājs/ notikuma iemūžinātājs palūdzis apustuļus nosēsties vienā galda pusē, lai vieglāk būtu to iemūžināt (no sērijas „chees” – smaidi objektīvam). Lietuviešu aktieri ir tiešām lieliski. Pēc izrādes vēl vairākas dienas diskutēju ar dažādiem cilvēkiem – kas lietuviešu aktierus tik ļoti atšķir no latviešu kolēģiem? Ne jau kvalitātes ziņā, bet intonācijā un atšķirīgā tehnikā. Latviešu aktieriem vairāk raksturīga psiholoģiskā skola, kam dažādās intensitātes pakāpēs pieslēdzas paralēlā valoda – dažādas žestu un mīmikas zīmes. Tikmēr lietuvieši ir it kā siltāki, apaļāki, vienotā rituāla kultūrā auguši. Iespējams, liela ietekme katoliskajai reliģijai pretstatā luterāņu salīdzinoši verbāli sausajai tradīcijai, iespējams, lietuviešus vairāk ietekmējusi poļu teātra skola pretstatā Latvijai tuvākajai krievu skolai.

Izrāde atstāja profesionāli pārliecinošu iespaidu, taču nepārliecināja, ka sasniegta jauna aktieru patiesīguma un pašatklāsmes pakāpe (iespējams, gan viedoklis var būt atšķirīgs, ja lietuviešu aktierus labi pazīst, to darbu var novērtēt citu izrāžu kontekstā). „Dibenā” pār procesu tomēr dominēja rezultāts, ko īpaši uzsvēra Hamleta monologs izrādes finālā, noslēdzot to teju ar uguņošanas pompu.

Pārpildītā telpa

20. gadsimta otrajā pusē viens no centrālajiem Rietumeiropas teātra vadmotīviem ir leģendārā režisora Pītera Bruka koncepts par skatuvi kā tukšo telpu jeb visumu, kurā mākslinieks rada jaunu pasauli. Sākotnēji šķietamu antitēzi esmu dzirdējusi kuratora, rakstnieka, dramaturga un profesora Andrē Lepecka lekcijā (no praktizējoša dramaturga puses) un pēcāk arī lasījusi Hansa Tīsa Lēmana grāmatā „Postdramatiskais teātris” (no teorētiķa skatupunkta): jebkuram māksliniekam, uzsākot darbu pie jaunas izrādes, realitātē jāsaskaras nevis ar tukšo telpu, bet gan ar pārpildīto telpu. To pārblīvē visdažādākās klišejas, zināšanu un pieredzes uzslāņojumi. Gan mākslinieka, gan skatītāja informatīvais lauks ir pagātnes pārblīvēts, līdz ar to viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir spēja to izmantot – maksimāli attīroties vai spēlējoties – mainot elementu izvietojumu, nozīmi, intonāciju, veidojot no tiem cita tipa struktūru.

Bez tā, ka „Homo Novus” ļauj pašmājās redzēt Rietumu teātrī būtiskas parādības, svarīga ir iespēja eksperimentēt pašmāju jaunajiem režisoriem, radošā brīvībā speciāli festivālam veidojot savas ieceres. Šogad bija jau trešais projekta „Prove” izlaidums, kurā bez iepriekšējā ierakstā pieminētajiem – Viestura Meikšāna „Partitūra ekosistēmai” un Vladislava Nastavševa „Sņeguročka” – startēja arī Jurijs Djakonovs ar izrādi „Genesis XP”. Latvijas Kultūras akadēmijas režisoru kursu nesen kā absolvējušais mākslinieks, kurš vēl kā students piesaistīja uzmanību ar saviem aktierdarbiem „Dirty Deal Teatro” izrādēs „Mitjas mīlestība” un „Bikts”, taču kā režisors, vismaz man, pagaidām vēl ir visai nezināms lielums. „Genesis XP” galvenā problēma bija tieši nespēja tikt galā ar „pārpildīto telpu”. Izvēlēties Bībeles lappuses par Ādama un Ievas radīšanu, pretendējot tās pasniegt no mūsdienu cilvēka pozīcijas ir gana pretenciozi. Izvēlētās metodes – rituālās formas, uzsvars uz ķermeniskumu (t.i., šķietama atgriešanās pie cilvēces pamatiem) – neīstenojās. Jo rituāls izvērtās par tā simulāciju, savukārt, atkailinātie Ādama un Ievas ķermeņi (par kuriem fotoalbumā tādu sašutumu pauda portāla „Delfi” komentētāji) bija maksimāli attālināti no dabiskas ķermeņa eksistences, izrādes Ādama un Ievas saskarsmei atgādinot pornogrāfijas filmās vērojamo aktieru neveiklību, pirms tie ķērušies pie tiešā uzdevuma pildīšanas vai dekoratīvo mīlu pludmalē jauniņās Brūkas Šīldsas un viņas partnera izpildījumā filmā „Zilā lagūna”.

Katastrofu mūzikls

Festivāls noslēdzās ar Lone Twin Theatre (tā dibinātāji Gregs Vēlans un Garijs Vinters „Homo Novus” dažas dienas iepriekš jau piedāvāja savu projektu „Deviņi gadi”, kurā stāstīja par varbūt īstu, varbūt fiktīvu deviņu gadu ceļojumu, kura laikā satika cilvēkus, iepazinās ar dažādām vietām un katru vakaru uzstājās tā brīža ceļojuma vietas publikai) „Katastrofu triloģiju”: izrādēm „Alise Bella”, „Daniels, kuru notrieca vilciens” un „Festivāls”. Triloģija tiek izrādīta gan atsevišķi pa daļām, gan kā kopums. Rīgā bija iespēja redzēt visas trīs daļas, ļaujot saskatīt līnijas un variācijas, kas vijas cauri no vienas izrādes nākamajā. Triloģija spēlējas ar mūzikla žanra elementiem (aktieri ir augstā profesionālā līmenī gan vokāla, gan kustību ziņā), miksējot tos ar stāstu stāstīšanas metodi. Humors, izklaide un virtuozitāte kontrastē ar stāstu drūmo un fatālo saturu. Pirmajā triloģijas daļā aktieri strinkšķina ukuleles, stāstot par vienas varones – Alises Bellas – nenovēršamo ceļu  līdz bojāejai; otrā daļa, kurā skatītāji tiek iepazīstināti ar vairākiem desmitiem situāciju, kurās cilvēki iet bojā, mēģinot kādu glābt, estētiski sasaucas ar cirkus atmosfēru, ko vēl pastiprina „konferansjē” lielo bungu rībināšana. Neraugoties uz verbāli saturisko drūmumu, abas triloģijas pirmās daļas tomēr izskan dzīvi apliecinošā intonācijā, kas kulminē optimistiskajā trešajā izrādē, arī aktieru sadziedāšanās epizodēm iegūstot centrālo vietu.

Neraugoties uz nopietno katastrofu tēmu, „Homo Novus” šogad bija ļoti daudz humora – visās manis redzētajās izrādēs bija par ko pasmieties, un tas padarīja intensīvo teātra skatīšanās nedēļu no tiesas patīkamu.