17. novembris 2011 / komentāri 0

Juris Strenga skatās III

Novembrī teātra skatītāja dienasgrāmatu raksta aktieris Juris Strenga.

„Gūsteknis pilī”ˡ, ģenerālmēģinājums, Dailes teātris, 12.11.2011.

Leļļu teātrī sagatavošanā izrāde „Klapkalnciema meža poliklīnika”.

Īss satura atstāstījums.

Zem egles guļ Lācis. Ezītis plīša kažociņā stāv miera stājā un tur paplāti ar vodku. Galvu pabāž Zaķītis, sauc: - Liec nost! Iesim spēlēties!

Ezītis noliek ar. Bet tad attopas, purina galviņu un plāta rociņas, kuras no plātīšanas ir kļuvušas maziņas maziņas, īsiņas īsiņas. Ezītis: - Kuš, kuš! Lācis ir labs! Mums jāuzvedas pieklājīgi...

Te Lācis pamostas, dusmīgi ierūcas, uzvelk ķiteli, izdzer vodku, izdrāž Ezīti, pie reizes arī Zaķīti un prasa: - Vairāk nav? Nāk garām Kurmītis. Izdrāž arī to un liekas atkal gulēt...

Un tā katru darba dienu dr. Brūnais Lācis no 10.00 līdz 18.00, un viņa kolēģis dr. Melnais Grizlī Lācis nedēļas nogalē un svinamajās dienās tajos pašos pieņemšanas laikos.

Kamēr šī izrāde vēl nav gatava, es varētu pagaidām ieteikt visiem un jo sevišķi jebkurai Lielā Meža Reformu partijai noskatīties Dailes teātra izrādi “Gūsteknis pilī” par kādu mazas valsts pils prezidentu Kārli Ulmani.

: No izrādes "Gūsteknis pilī" // Foto - Gunārs Janaitis

„Vigīlija. Sapnis par nomodu”², JRT, 13.11.2011

Puspagraba durvīs ieslīd garš balts tēls. Sākumā nu pilnīgi normāls. Ar koferi. Tad, šad tad, parādās dažas dīvainības. Un vēlāk izrādās – pilnīgi ķerts...

Jaunībā es ar vienu tādu kādu laiku draudzējos. Diezgan nepatīkams tips. Kā viņš lamāja savu māti! Tīšām nobeidza savu dēliņu! Šajā kanādiešu variantā puisis arī bija mērķtiecīgs. Māti gribēja, bet nobeigt nepaspēja. Tēvs nošāvās pats. Bet vecas vientuļas tantiņas – dievgosniņas – tika vairakkārt mēģināts nobeigt gan ar šalli, gan indi vai elektrību...

Interesanti, ka jauniešiem zālē šie gājieni daudz labāk gāja pie sirds nekā vecākai paaudzei. Lāpstas švirkstoņa starp akmeņiem, kad puisis dārzā raka bedri, lika vecajiem nemierīgi grozīties krēslos. Paceļas jautājums – kāpēc?

Man liekas, ka gan manam norvēģu draugam, gan kanādiešu puisim viss dzīvē iegrozītos citādi, ja nebūtu sarežģījumi bērnībā. Ja šajā gadījumā mamma būtu puisītim nopirkusi lācīti, nevis koferi! Tādējādi viņa tieši izbīdīja dēlu uz visas cilvēces pārestību atriebēja lielceļa! Viņš nekad nebūtu kļuvis par komivojažieri – tantiņu žmiedzēju!

Mans norvēģu draugs Brands - tāpat bez lācīša bērnībā – vēlāk sāka neapdomīgu cīņu par kaut kādu gara gaismu siļķu vietā. Pie tam viņš pats atzinās, ka ir slims, bet atbildību kā visi pacienti uzgrūda ārstiem, sabiedrībai: - Slims ne vien es – viss mūsu laiks, ko apņem vergu gara tvaiks!

Un kā šī cīņa beidzās? Tāpat slikti. Viņu stipri sita... Tā kā, vecāki, nenokavējiet nopirkt puisīšiem mīksts lācīšus!