Par prestižu un prieku
Jau vairākus gadus pirms Spēlmaņu nakts LTDS rīko nominantu vakariņas. Vestarda Šimkus fascinējošās klavierspēles iedvesmotā un gaidāmā balvu dalīšanas stresa vēl neskartā atmosfērā vairākiem šī gada nominantiem uzdevu 3 jautājumus.
Vai piekrītat režisora Viestura Kairiša pirms pāris gadiem izteiktajai domai, ka Spēlmaņu nakts balva ir degradējusies?
Lolita Cauka: Vieglprātīgi izmestiem vārdiem es nevaru ne piekrist, ne nepiekrist. Balva nav un arī nevar degradēties, to var degradēt tikai paši cilvēki vai teātris kā tāds. Es teātri un savu kolēģu darbu tajā vērtēju ļoti augstu, tādēļ nekad šādus vārdu mutē neņemtu.
Vita Vārpiņa: Ja arī ir, tad tā ir mūsu attieksme, kas to degradē. Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs paši izturamies un kā šo tradīciju kopjam. Tas izpaužas it visā – vai mēs vispār atnākam uz pasākumu, vai uzģērbjam svētku tērpu. It kā sīkumi, bet tie veido kopumu. Tomēr piekrītu, ka balvas prestižs varētu būt augstāks. Iespējams tādēļ, ka ir bijuši gadi, kad daudzas veiksmes teātrī žūrija nav īsti pamanījusi. Arī par žūrijas sastāvu bijis daudz diskusiju, droši vien pamatotu. Taču skaidrs arī, ka visiem labi tāpat nekad nebūs, katrs vērtējums ir subjektīvs un vienīgais objektīvi pareizais rezultāts vispār nav iespējams.
Baiba Broka: Diez vai balva ir kaut kā īpaši degradējusies tieši šobrīd, taču diemžēl arī lielas autoritātes tai nav. Visticamāk tādēļ, ka to izvēl šaurs, man ne pārāk zināmu cilvēku loks, kuri man nav īstas autoritātes teātrī. Diemžēl. Līdz ar to viņu viedoklis un pieņemtie lēmumi man nešķiet tik nopietni un neapstrīdami, kā vajadzētu būt. Kaut vai konkrētajā mūsu izrādē „Smagais metāls” ir acīmredzami, izcili aktieriski sasniegumi, kas netiek pamanīti. Protams, paldies, ka ir ievērota mana mazā, nenozīmīgā otrā plāna loma, kā apliecinājums, ka esmu pilnvērtīgi atgriezusies teātrī pēc bērnu piedzimšanas, bet tam nav nekāda sakara ar profesionālu teātra vērtējumu. Tāpēc – nezinu, vai balva ir degradējusies, bet problēmas ir.
Ivars Kļavinskis: Es to neuztvēru kā uzbrukumu balvai vai pasākumam kā tādam, bet gan kā jautājumu par attieksmi, par to, ko katram no mums šī balva nozīmē. Ne velti toreiz uzreiz sekoja arī Jura Lisnera atbildes runa, kurā bija pavisam cits viedoklis. Un viņiem abiem bija taisnība. Bet ja puse no nominantiem neierodas, tad ir pamats runāt par attieksmi, cik mums katram tas ir svarīgi, cik mēs ko novērtējam.
Valters Sīlis: Manuprāt, toreiz Viesturs Kairišs gribēja pateikt nevis to, ka balva ir degradējusies, bet ka visiem ir vienalga. Pats Viesturs pēc balvas taču atnāca, bet principā tas ir pamatots jautājums - vai un kāpēc mums 23.novembrī ir svarīgāk aiziet uz kino vai kaut kur citur, nevis uz Spēlmaņu nakti. Tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs šo balvu degradējam. Arī šogad daudz kas būs atkarīgs no tā, vai visi, kuriem būs jākāpj uz skatuves, tur patiešām būs. Pretējā gadījumā skatītāji pie televizoriem patiešām nesaprot, kādēļ viņiem jāskatās pasākums, kas nav svarīgs pašiem tā dalībniekiem.
Edgars Kaufelds: Es nekādu degradēšanos neredzu. Balva jebkurā gadījumā ir novērtējums. Ja kāds mums pasaka paldies par mūsu darbu, kāpēc to nenovērtēt? Spēlmaņu nakts mums pašiem ir iespēja satikties un novērtēt, kas sezonā ir bijis labs, kas mazāk labs. Tā ir iespēja arī savstarpēji pateikt paldies, kādu izceļot mazliet vairāk.
Mārtiņš Meiers: Kā uz to paskatās... Vienmēr būs noteikti cilvēki, kas vērtēs, un vienmēr būs kāds, kas šim vērtējumam iebildīs. Mums nav tūkstošiem teātra vērtētāju, kā amerikāņu kinoakadēmijai, tāpēc vienmēr būs kāds, kas nepiekritīs. Teātris ir subjektīvi uztverama lieta, katru gadu situācija ir atšķirīga, tas ir tikai normāli un nav pamata šādus kategoriskus apgalvojumus vispārināt.
Goran Gora: Man ir pretjautājums – pēc kādiem parametriem var izmērīt, ka balva ir degradējusies? Jebkura balva jebkurā mākslas veidā – tas ir skaisti! Tā ir pateicība cilvēkiem par darbu, un pateicība nevar būt degradējoša. Un konkurences klātbūtne – arī tas ir skaisti, jo liek kustēties uz priekšu, liek attīstīties!
Dana Čerņecova: Es nepiekrītu. Vai tad ir kādreiz izvirzīts kāds standarts, kādai šai balvai jābūt? Gribot negribot, šis pasākums ir ļoti subjektīvs. Uz pasaules ir miljardiem cilvēku, bet tikai daži izvēlas, kurš tad viņuprāt ir tas veiksmīgākais Latvijas teātrī. Un no mums pašiem – teātra cilvēkiem – taču ir atkarīgs, kas tai žūrijā sēdēs.
Kaspars Kārkliņš: Man kā jaunam censonim balva nešķiet degradējusies, man tas drīzāk ir kā viens no mērķiem, uz ko tiekties. Pats vēl pagaidām rūgtumu šai ziņā neesmu piedzīvojis, bet, protams, ir dzirdēti dažādi viedokļi. Piekrītu, ka sistēmu vajag uzlabot un varbūt pat mainīt un teātriem ar Teātra savienību vajadzētu kooperēties, lai kopā domātu, kā nonākt pie ideālā varianta.
Inese Kučinska: Spēlmaņu nakts ir emocionāls pasākums, un tādā simtprocentīga objektivitāte vispār nav iespējama. Vienmēr kāds jutīsies nenovērtēts vai aizvainots. Tāpēc ir vieglāk dzīvot, pieņemot noteikumus tādus, kādi tie ir. Protams, vienmēr var vēlēties kaut ko labāku. Vētrainās diskusijas, kas katru gadu izraisās gan pēc nominantu paziņošanas, gan Spēlmaņu nakts pasākuma, liecina, ka ideālais modelis vēl ne tuvu nav radīts. Tāpēc ir vērts likt kopā visas gudrās galvas, lai domātu, kā situāciju mainīt. Arī fakts, ka katru gadu arvien mazāk nominantu apmeklē pasākumu, liecina par sliktu tendenci, jo vajadzētu taču Spēlmaņu nakti uztvert kā goda lietu. Kādēļ tā notiek? Laikam tāpēc, ka vērtējums bieži nav objektivitātei tuvu.
Artūrs Dīcis: Kaut kādā mērā varu piekrist, jo, manuprāt, nav skaidru kritēriju, par ko šo balvu piešķir. Vai par to, ka izdarīts labs darbs, vai par novatorismu, vai vēl ko citu. Tas ir jautājums, kāds ir balvas mērķis – veicināt teātra attīstību vai atbalstīt labāko, kas mums šobrīd ir.
Kristīne Nevarauska: Mums, teātra cilvēkiem, par to ir ļoti grūti spriest, jo varbūt mēs tiešām īsti nesaprotam un nezinām, kā šie lēmumi tiek pieņemti. Reizēm rodas sajūta, ka rezultāts ir it kā matemātiski izrēķināts, bet pamatā jau tomēr ir cerība, ka tā ir balva par labi izdarītu darbu.
Normunds Laizāns: Jāatbild ar pretjautājumu – kāpēc tad pats Viesturs toreiz pēc balvas ieradās un to pieņēma? Nav pamata runāt par degradāciju. Tā ir laba lieta, forša iespēja sanākt kopā savas skunstes meistariem, lai uz kopējā fona paskatītos, kā ir gājis pašam un citiem.
Aigars Ozoliņš: Muļķīgs jautājums. Viesturam Kairišam noteikti bija savi personiski iemesli to teikt, bet es pret šo pasākumu attiecos savādāk. Pats savulaik līdzdarbojoties šī pasākuma veidošanā, ievēroju, ka uz to ierodas arvien mazāk cilvēku, tāpēc ļoti iestājos par to, ka tiem jābūt profesionāliem svētkiem.
Ināra Slucka: Cik cilvēku, tik viedokļu. Pagaidām teātra cilvēkiem tā ir vienīgā balva un mēs nevaram to nerespektēt un nenovērtēt, lai kā arī kuluāros runātu par taisnīgiem vai netaisnīgiem vērtējumiem.
Māra Ķimele: Es laikam nepiešķiru tik būtisku nozīmi balvām, lai vispār šādu jautājumu izvirzītu. Balva nāk, un balva iet, kādam tā katru gadu tiek, un tas ir skaisti. Pasaulē nav neviena teātra cilvēka, kurš nebūtu pelnījis balvu. Balva vienmēr ir pelnīta, tāpēc nevajag uzlikt visu šausmīgās atbildības slogu tikai tiem pieciem žūrijas cilvēkiem.
Ko Jums personīgi nozīmē Spēlmaņu nakts nominācija?
Māra Zemdega: Es to uztveru kā brīnumu. Dažkārt dzīvē jau esmu brīnumus piedzīvojusi, un tagad manī atkal ir ticība, ka brīnumi tiešām notiek.
Guna Ezermale: Tas ir ļoti jauks piedzīvojums!
Vita Vārpiņa: Man tas nozīmē, ka esmu pamanīta. Par balvu gan īpaši nesatraucos. Iespējams, arī tādēļ, ka liktenis man ir bijis labvēlīgs, un esmu šo balvu jau saņēmusi. Protams, uzvara vienmēr ir patīkama, bet tā jau mani nepadara ne labāku, ne sliktāku.
Baiba Broka: Pašreizējā dzīves brīdī nomināciju es vairāk uztveru kā balvu saviem vecākiem, kā apliecinājumu, ka tajā laikā, kad esmu prom no mājām un bērniem, es daru to, kas ir nozīmīgs ne tikai man, bet arī kāds cits to pamana un novērtē.
Ivars Kļavinskis: Šogad es tiešām negaidīju un, uzzinot par nomināciju, biju ļoti pārsteigts. Bet principā, protams, ir svarīgi, ka esi pamanīts. Katram gan tas var būt atšķirīgi - vienam svarīgi, ka pamana tieši Spēlmaņu nakts žūrija, citam, ka skatītājs novērtē, vēl citam – paša vērtējums ir būtiskāks. Jebkurā gadījumā tās ir patīkamas emocijas.
Valters Sīlis: Tas vienmēr ir liels, liels prieks. Tā ir ļoti laba sajūta, ja tas, ko tu dari, arī citiem ir izrādījies svarīgi. Ne katra izrāde var lepoties ar milzīgiem kases panākumiem, tāpēc ļoti būtiski, ja kāds no malas pasaka, ka tas, ko tu dari, ir labi.
Edgars Kaufelds: Man tas ir stimuls darboties tālāk. Un, protams, prieks, ka esmu pamanīts.
Goran Gora: To, ka mans darbs ir pamanīts. Man nav tik svarīgi dabūt pašu balvu, cik gandarījums, ka kāds manu darbu ir novērtējis. Kaut zemapziņā sacensības gars un konkurences izjūta, protams, arī paliek.
Dana Čerņecova: Es esmu ļoti patīkami pārsteigta, kā jebkuram cilvēkam ir patīkami, ka tevi pamana. Man īpaši būtiski liekas mainīt cilvēku stereotipus par Rīgas Krievu teātri kā vietu, kur nekas nenotiek, kur nav labu aktieru un izrāžu. Tā nav, jo Krievu teātris pašlaik mainās, meklē jaunus ceļus, kā attīstīties, sadarboties arī ar latviešu māksliniekiem. Es ļoti ceru, ka gadījumos, kad tiek nominēti krievu aktieri vai režisori, tas pievērš arī latviešu skatītāju interesi Krievu teātrim kopumā.
Sergejs Marčenko: Man šī ir pirmā loma Rīgas Krievu teātrī, un nominācija ļaus to ilgāk saglabāt atmiņā. Un ja nu pēkšņi vēl balva – tas būtu lieliski!
Kaspars Kārkliņš: Man tas nozīmē ļoti daudz. Esmu tikai karjeras sākumā, tāpēc uztveru to kā lielu pagodinājumu. Tas ir arī apliecinājumu sev pašam, ka varu šo darbu darīt un tāpat jāturpina arī uz priekšu.
Inese Kučinska: Radošs darbs agri vai vēlu prasās pēc vērtējuma. Nominācija ir laba zīme tam, ka mans darbs rod atbalsi. Tā ir ļoti patīkama un godpilna sajūta.
Artūrs Dīcis: Tas ir prieks. Jo īpaši tāpēc, ka man šī bijusi pirmā reālā sezona teātrī. Pašam par sezonu bija laba sajūta, plus vēl nominācija, rezultātā – labi padarīta darba sajūta.
Kristīne Nevarauska: Lai kā kāds arī nevīpsnātu, ir tomēr godīgi jāatzīst – tas vienmēr ir svarīgi un patīkami.
Normunds Laizāns: Sezonas un izrādes mēdz būt dažādas. Ir prieks, ja lomas, kuras pašam liekas izdevušās, novērtē arī tie, kas skatās no malas un ir profesionāļi savā jomā. Tas ir apliecinājums, ka es domāju un strādāju pareizā virzienā.
Aigars Ozoliņš: Es varētu pretendēt uz nomināciju – „Visvairāk nominētais, bet balvu nesaņēmušais”. Mammas žēl, kura katru gadu pie televizora uztraucas. 
Ināra Slucka: Es esmu bijusi nominēta ļoti daudzas reizes un tiešām par to priecājos. Tas nozīmē, ka esi starp labākajiem.
Mārtiņš Meiers: Šogad tas ir pārsteigums, jo es it kā esmu iekāpis ne savā sfērā. Mūzika ir mana sirdslieta, drīzāk hobija līmenī. Tā kā nevaru šai jomā pretendēt uz profesionālismu, tad nekādu ambīciju man šoreiz arī nav.
Māra Ķimele: Man nominācija šķiet ļoti svarīga, jo tas ir novērtējums un liecina par žūrijas komisijas domāšanu. Tas, kuram tiek balva, vairāk ir kādu karmisku likumsakarību varā, bet nominācija ir profesionāls, lietišķs salīdzinājums. Protams, man nav patīkami, ja manas izrādes, piemēram, savulaik „Jāņonkulis” vai „Pieci vakari”, tiek uzskatītas par tādām, kas nav cienīgas būt starp labākajām, bet būtiski jau tas neko nemaina. Vienam patīk, citam nepatīk, tur neko nevar darīt. Es varu tikai censties savās izrādēs iepludināt informācijas maksimumu – gan emocionālu, gan fizisku, gan sadzīvisku, un pārējais vairs nav manā varā. Uzskatīt, ka saujiņa neliešu apzināti nenovērtē manu ģeniālo darbu, ir vienkārši bērnišķīgi.
Lolita Cauka: Liekuļo tie, kas saka, ka viņiem nominācija neko nenozīmē. Jebkuram māksliniekam, kas darbojas savā profesijā, jebkura veida atzinība vai labs vārds ļoti daudz ko nozīmē. Es nomināciju vērtēju ļoti augstu. Saprotu, ka balva ir tikai viena un tas, kurš un kāpēc to konkrētā reizē saņem, varbūt tiešām ir zvaigznēs ierakstīts, bet būt nominētam ir skaisti.
Ko Jūs vēlētu saviem nominācijas kolēģiem?
Lolita Cauka: Lai liktenis, kas piešķīris tādu darbu un lomas, kurās šoreiz izdevies tikt ievērotām, labvēlīgs arī turpmākās sezonās!
Māra Zemdega: Esmu ļoti priecīga atrasties šādu nominanšu vidū, kuras ir jaunas, labākajos spēka gados. Paldies kolēģēm par iespēju būt tik labā kompānijā!
Vita Vārpiņa: Uztvert šo visu viegli, kā svētkus!
Baiba Broka: Jebkurā gadījumā – priecāties, jo Spēlmaņu nakts mums visiem ir svētki. Ir pilnīgi vienalga, kura šo balvu dabūs, un jau tagad apsveicu uzvarētāju, lai kura tā arī būtu.
Ivars Kļavinskis: Nesatraukties un sacerēt saturīgu runu, ja nu gadījumā jāiet pēc balvas!
Valters Sīlis: Ko es vēlu kolēģiem? Lai viņi zaudē!!!
Mārtiņš Meiers: Rakstiet mūziku par šo laiku un šodienas cilvēkiem!
Guna Ezermale: Veiksmi! Ir ļoti svarīgi kustību lomu teātrī akcentēt, jo bez tām aktieris nevar pateikt tik daudz, cik viņš patiesībā var.
Goran Gora: Lai balvas un uzslavas nekļūst par pašmērķi un ieguldītais darbs ir tikai mākslas vārdā, domājot par skatītājiem un skatuves biedriem!
Dana Čerņecova: Produktīvu darbu arī turpmāk un nedomāt par sevi mākslā, bet par mākslu sevī!
Kaspars Kārkliņš: Visi, kas tikuši nominēti, jau ir ieguvēji. Es novēlu visiem veiksmi un uztvert nomināciju vai balvu kā pamudinājumu strādāt arvien labāk un vairāk.
Inese Kučinska: Apzināties, ka būt starp pieciem labākajiem jau ir labi. Un uztvert to visu kā veiksmes spēli, jo neviens no vērtētājiem nevar būt brīvs no subjektīvisma.
Kristīne Nevarauska: To pašu, ko pati sev – balvu!
Normunds Laizāns: Neraudāt, ja balvu saņemšu es!
Aigars Ozoliņš: Izbaudīt svētkus!
Ināra Slucka: Smaidīt Spēlmaņu naktī un arī pēc tam!
Māra Ķimele: Priecāties par mūsu kopīgiem teātra svētkiem, jo patiesībā mēs svinam Smiļģa dzimšanas dienu. Iepriekšējās sezonas izvērtēšanai šis laiks ir neizdevīgs. Vajadzētu to darīt augustā, piemēram, Krodera dzimšanas dienā, pirms jaunas sezonas sākuma, kad ir silts un kad vēl visi atceras, kas pagājušā sezonā ir noticis. Bet Spēlmaņu nakts varētu palikt kā mūsu kopējie svētki, kad sanākt kopā un priecāties. Šobrīd to reizēm apēno apvainošanās par sacensību rezultātiem, jo kādam jau vienmēr liksies, ka viņš ir uzlēcis par pieciem centimetriem augstāk, bet pirmo vietu olimpiādē tomēr nav dabūjis.
Rakstīt atsauksmi