Pēcfestivāla piezīmes II
No 21. līdz 25. maijam Toruņā, Polijā, risinājās 21. Starptautiskais teātra festivāls „Kontakts”.
1995. gadā Dublinā jauna talantīga režisore A. Raiana (Anny Ryan) nodibināja teātri Corn Exchange, un šodien viņas kontā jau ir daudzas pašu mājās un dažādos festivālos titulētas izrādes, kas izceļas ar ārkārtīgi tēlainām teātra valodas transformācijām, kurās savienojas fiziskā teātra prakse ar teicamu tehnoloģiju izmantojumu. Kontaktā piedāvātā monoizrāde „Drošsirdīgais cilvēks” (Man of Valour) faktiski ir pantomīma, kas organiski pārkāpj sava žanra robežas ar minimālām teksta piedevām un rada kaut ko līdzīgu šodienīgai mazā cilvēka versijai. Grāvējfilmu, šovu un komiksu ietekme uz apziņu mūsdienās ir tik intensīva, ka dabiskā vērtību skala ikdienas dzīves pelēkajā un nomācošajā plūdumā vienkārši kapitulē supervaroņu varmācīgās un taisnās rīcības priekšā. Cilvēks alkst izrauties no rutīnas, no vientulības, taču ne uz ko vairāk nav spējīgs, kā vien atkārtot savās fantāzijās šo sazombēto varoņu uzvedību, jo tā, lūk, vienīgā dāvā ievērību un mirkļa popularitāti. Turpretī tam, ko tikai cilvēks spēj dot cilvēkam, mūsdienās vairs nav nekādas nozīmes, jo ar visiem šiem mērķtiecīgi sintezētajiem varoņiem, tas tiek izbīdīts no mūsu dzīves. Aktiera P. Reida (Paul Reid) plastika, veidojot tā saucamo naratīvo rindu, ir fantastiska un skatīties viņa atveidotā personāža pārvērtības ir bauda, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš nebūt nav mīms, bet aktieris, kas apguvis šis mākslas pamatus. Mūzikas un skaņu partitūra savienojumā ar kustīgo „videoscenogrāfiju” fonā, kas visu laiku precīzi salāgojas ar aktiera darbībām, uz skatuves rada vienreizēju atmosfēras un telpas sintēzi, kurā ar savu iztēli ļauts nesteidzīgi iegremdēties skatītājam, lai koncentrētā veidā izietu cauri mūsdienu sociālās atsvešinātības iespējamai cēloņsakarību ķēdei.
Rumāņu teātris pat profesionāļiem ir diezgan izplūdis plankums Eiropas teatrālajā kartē, un tādēļ katra tikšanās ar to vieš cerības gūt kaut nelielu ieskatu. Cik var noprast no sarunām pie preses galda, Rumānijā valsts subsidētajos teātros joprojām visu nosaka bijušās autoritātes un jaunie pie izrāžu veidošanas tajos tikpat kā netiek pielaisti. Arī finansiāla atbalsta viņiem nav, tomēr Nacionālais teātris pēdējos gados esot atvēlējis vienu no savām trim zālēm atsevišķiem eksperimentiem. B. Georgesku lugas "Skūpsti mani, Rumānija!" (Romania! Kiss me) uzvedums D. Švarca (David Schwartz) režijā ir viens no šādas sadarbības augļiem, kas radīts kopā ar neatkarīgo teātra grupu The Tanga Project. Izrādē darbojas trīs dažāda vecuma rumāņi – studente, pensionāre un bezdarbnieks, kuri vēlas pamest šo smirdošo valsti un nejauši satiekas vienā vilciena kupejā. Izrādes īpašo gaisotni nodrošina "orķestris", kas ar dažādiem sadzīves priekšmetiem nepārtraukti ģenerē skaņas, vizuālos un smakas impulsus, pa starpai izpildot arī sīkākas lomiņas. Studente grib doties uz Ameriku mācīties, pensionāre uz Berlīni pie radiem, bet bezdarbnieks piedalās riskantā pasākumā, kas saistīts ar nelikumīgu lielas naudas transportēšanu uz Turciju. Protams, sižeta attīstībā rodas sarežģījumi, kurus aktieri izspēlē uz pārvietojamām platformām ar katrai ainiņai piemērotām dekorācijām, un dara viņi to ar uzsvērti nopietnu pieeju situācijas komiskajiem aspektiem. Spēli pavada nepārtrauktas orķestra aktivitātes pie diviem lieliem ventilatoriem, kur cītīgi tiek operēts ar visādām "smaržīgām substancēm" (konservi, sīpoli, baldrijāņi, apelsīni utt.) un mēģinājumiem publiku nosmacēt ar „smirdīgās Rumānijas neatkārtojamo elpu". Kādu laiciņu tas ir interesanti, pat amizanti, taču drīz vien sāk garlaikot, jo informāciju mūsu maņu orgāni apstrādā ātri un nekas jauns ar to pavēstīts netiek. Lai pateiktu, ka dzīve Rumānijā ir draņķīga, nav vērts pusotru stundu nodarboties ar draņķīgu aromātu naturalizēšanu, lai gan, iespējams, paša rumāņu teātra kontekstā uz to var paskatīties arī citādāk – kā uz jaunās paaudzes pirmajiem soļiem, savu ceļu meklējot. Katrā gadījumā žūrija D. Švarcu atzina par festivāla Labāko jauno mākslinieku.
Ungāru teātris ir pazīstams ar vairākām Eiropas līmeņa režisoru personībām, taču festivāla rīkotāju uzmanību šoreiz bija piesaistījis kāds mazāk zināms vārds. B. Pinters (Béla Pintér) savu trupu Pinter Bela & Tarsulata izveidoja 1998. gadā, lai iestudētu mūsdienīgas izrādes, kas balstītos uz kritiski-ironiskiem sabiedrības un sevis vērojumiem. Ungārijā viņi ātri ieguva nozīmīga radošā kolektīva statusu, saņēma daudzas balvas un bieži tika ielūgti arī uz festivāliem citās valstīs. Savā autoriestudējumā „Dranķi” (Muck) režisors caur virkni sadzīvisku atgadījumu mēģina palūkoties uz čigānu un ultralabējo radikāļu problēmām ungāru sabiedrībā. Kaut arī nosacītās pasaules ainas radīšanai uz skatuves un sižetisko notikumu virzīšanai tiek izmantots visai intriģējošs autentiskās kultūras un kiča savienojums, izrāde kopumā atstāj diezgan nevarīgu iespaidu. Palēninātais ritms, triviālie simboli un pieticīgā aktierspēle veido tikai ilustratīvu stāstiņu par divām nekaunīgām bērnu nama bārenēm un viņu audžuvecākiem, kas beidzas ar ģimenes izjukšanu, vienas palikšanu stāvoklī no sava patēva un otras iegrūšanu maizes cepamajā krāsnī, bet neko nopietnu nepasaka par tām etnopolitiskajām problēmām, kuras B. Pinters ar tādu entuziasmu centās izklāstīt izrādes apspriešanā, lai klātesošie labāk izprastu viņa domas lidojumu attiecīgajā izrādē.
Cik esmu ievērojis, Kontakts Krievijas teātra reprezentācijai parasti neizvēlas iestudējumus, kas saistīti ar Zelta masku u. c. prestižiem pasākumiem, arī vairāki pazīstami krievu kritiķi atzīst, ka ārpus šī loka var atrast bezgala daudz interesantu un eksperimentālu izrāžu. Viena no tādām tika piedāvāta festivālā – J. Klavdijeva lugas „Drupas" (Развалины) iestudējums Alekseja Kazanceva un Mihaila Roščina dramaturģijas un režijas centrā. Lai arī stāsts patiesībā ir par cilvēcisko vērtību sabrukumu, tajā tiek skarts viens visai šausminošs mūsu eksistences fenomens – kanibālisms. Ļeningradas aplenkuma laikā no sādžas ienākusī un bez pieraksta (tātad nesaņem pārtikas kartiņas) dzīvojošā Marija Iljušina Razvaļina savus trīs bērnus baro ar cilvēku gaļu. Tas ir vēsturnieku apstiprināts fakts, kura izmantošana mākslas darbā ļauj nostādīt uz naža asmens visu mūsu morālo vērtību sistēmu un kārtējo reizi aktualizēt jautājumu, vai mēs esam tikai racionāli domājoši dzīvnieki jeb tomēr garīgas būtnes? Vai ētisku apsvērumu dēļ ļaut saviem bērniem nomirt badā jeb klusuciešot pārkāpt cilvēcības slieksni un paēdināt viņus ar desu no cilvēka gaļas? Kamēr mēs paši neesam nonākuši šajā bezizejas situācijā, atbildēt ir viegli, bet ko darīt, ja tev ir jāizvēlas, skatoties savu mirstošo bērnu acīs? Un neviens jau nav jāslepkavo, jo līķu pēc katra uzlidojuma ir kaudzēm. Ārprātīga dilemma.
Inteliģentais akadēmiķis Iraklijs Ņeverins ar meitu saņem niecīgu pārtikas devu un arī dzīvo pusbadā, taču pieņemt kaimiņienes kompromisus viņš tomēr nespēj. Viss beidzas ar to, ka, nespēka dēļ nokavējis pārtikas izsniegšanu, viņš saļimst uz ielas pie nosaluša cilvēka līķa, atpogā tam mēteli, kreklu, acu priekšā ierauga ainas no holandiešu gleznās redzamajiem bagātīgi klātajiem galdiem un viņa dzīvība izdziest. Vai cilvēcība ir saglabājama tikai par tādu cenu? Un tālāk jautājums mums visiem: vai tas bija tikai morāles pazemojums kritiskā situācijā jeb šeit tomēr slēpjas aizmetnis tam vērtību pagrimumam, kuru pasaule piedzīvo šodien? Ir par ko padomāt.
Jaunais režisors K. Vitoptovs (Кирилл Вытоптов) izrādē nevienu nenosoda un neko neattaisno, bet mēģina iefokusēt savu skatījumu starp grotesku un traģismu. Iesākumā Iljušinas lomas atveidotājai I. Deņisovai īsti neizdodas sabalansēt savu spēli starp abām šīm kategorijām, bet otrajā daļā aktrises sniegums kļūst izlīdzinātāks un viņas tēls iegūst vajadzīgo izteiksmes spēku. Kopā ar A. Oganjana atturīgi veidoto, uz iekšu vērsto tēlojumu Iraklija lomā abi aktieri uz saviem pleciem būtībā arī iznes visu izrādes polemisko smagumu.
Rakstīt atsauksmi