Viedokļi

9. jūlijs 2012 / komentāri 0

Pēcfestivāla piezīmes I

No 21. līdz 25. maijam Toruņā, Polijā, risinājās 21. Starptautiskais teātra festivāls „Kontakts”.

Tikšanās vietu un laiku mainīt nedrīkst...

Tādā veidā izteikta izjūta manī saasinājās pagājušajā pavasarī, kad starptautiskais teātra festivāls Kontakts, pēc 20 gadu pastāvēšanas, paziņoja par savu pāreju uz biennāli. Ikgadējam sezonas noslēgumam it kā pietrūka kopsavilkuma ar ieskatu Eiropas un Krievijas teātra norisēs, jo festivāla diskusijās un sarunās ar citu valstu kolēģiem vienmēr parādījās informācija, kas nav iegūstama no rakstiem medijos, tostarp arī viedokļi par mūsu teātri, lūkojoties uz to no malas un plašākā kontekstā. Doma par festivāla rīkošanu ik pēc diviem gadiem sākotnēji bija saistīta ar ieceri palielināt finansējumu, radīt vēl vienu spēles laukumu un gūt iespēju izvēlēties izrādes, kas pilnīgāk atspoguļo mūsdienu teātra tendences, tomēr izrādījās, ka globālā krīze spēj koriģēt kultūrpolitiku pat tādā teātra lielvalstī kā Polija. Arī pie viņiem kultūras sfērā pamazām sāk iefiltrēties dažāda mēroga menedžmenta pārstāvji, kas mākslas fenomenu cenšas iespiest finanšu koda žņaugos un radošos attīstības procesus izkropļot ar ierēdnieciski absurdām prasībām. Tās jau ir skārušas pazīstamo Vroclavas festivālu un budžeta ierobežojumi nav gājuši secen arī Toruņas pasākumam. Konkursa izrāžu atlasē to varēja sajust, taču bēdīgākais, manuprāt, bija fakts, ka finansiālu apsvērumu dēļ žūriju šogad veidoja tikai trīs cilvēki, un tas nav labākais variants objektīva lēmuma pieņemšanai.

Kā parasti festivāla programma sastāvēja no 12 izrādēm, kuras nav atlasītas pēc vienkārša topa principa, bet drīzāk saskaņā ar rīkotāju tieši nenoformulētiem kritērijiem, kas ietver aktuālas tendences dažādu valstu teātros un mēģinājumus ielūkoties jauno režijas talantu radošajos meklējumos. Iestudējumu mākslinieciskais līmenis, protams, ir diezgan atšķirīgs, jo tādas ir arī pārstāvēto režisoru pieredzes, tādēļ, lai gūtu priekšstatu par festivāla kopējo ainu, dažos teikumos pacentīšos atspoguļot katru no redzētajām izrādēm.

Atklāšanas gods šogad iekrita Briseles franču kopienas Nacionālā teātra izrādei "Briesmoņu ciešanas" (The Sorrow of Ogres), kura teatrāli iedarbīgā formā piedāvāja režisora F. Muržē (Fabrice Murgia) un aktieru kopīgi izsāpētu skatījumu uz šodienas pusaudžu problēmām un fobijām, kas plosa viņus, šķērsojot bērnības un pieaugušo pasaules slieksni. Tajā ir iestrādāti vairāki savulaik sabiedrību šokējoši reāli notikumi, kurus izrādes veidotāji, sapludinot uz skatuves teātra un elektronisko mediju izteiksmes līdzekļus, pārvērš tīņu apziņas stāvokļa fiksācijā un atklāsmē. Bastiana dzīve cirkulē noslēgtā lokā starp skolu un datoru, viņam nav draugu un trūkst mūžam aizņemto vecāku mīlestības. Viņa topošo dzīves izpratni veido internets un datorspēles, bet galvā rosās nomācošas domas par pasaules bezjēdzību, par vientulību, par cilvēkiem kā tukšām čaulām. Izejas meklējumi viņu noved līdz terora aktam skolā un pēcākai pašnāvībai. Letīcija un Nataša izrādē ir viens tēls, kurā apvienojas seksuāla maniaka pagrabā ieslodzītas meitenes izjūtas un domas ar klīnikā ievietotas pacientes zemapziņas uzliesmojumiem. Viņai pēc visiem pārdzīvojumiem izdodas pārvarēt savas bērnības traumas un ar neticamu piepūli nostāties uz pieaugušo dzīves sliekšņa. Abi personāži uz skatuves mājo stikla būrīšos, savā starpā un ar publiku komunicē tikai caur "skaipu", un koordinē to visu "moderatore" Doloresa – metaforisks tēls, kas miruša bērna-spoka atveidā iemieso katrā no mums mītošo bērnu. Viņa šūpojas uz skatuves iekārtās šūpolēs un maigā balstiņā atgādina: nevaicājiet, kas šeit ir patiesība un kas izdoma, jo viss, kas notiek iztēlē, ir īstenība un realitāte. Viņai var piekrist un izrādes veidotāji ir parūpējušies, lai atziņa pārliecinoši nonāk arī līdz skatītājam.

Beļģu kaimiņus holandiešus festivālā pārstāvēja Ro teātris no Roterdamas ar V. Mouvada lugas „Izdedži” (Scorched) iestudējumu. Nosaukt turku rakstnieku par šodienas Sofoklu, manuprāt, ir pārspīlēti, taču lugas galvenās varones liktenī ieliktais dramatisko notikumu savijums patiešām ļauj apjaust mūsdienu cilvēciskās traģēdijas apmērus. Navāla testamentā liek dvīņiem apglabāt sevi kailu, bez zārka, ar seju pret zemi un un uzliet virsū trīs spaiņus ūdens, jo tas, kurš nav pildījis solījumu un ir klusējis, nav pelnījis epitāfiju. Skarbi, brālim un māsai tagad ir jāatrod tēvs, jo māte savulaik nav atklājusi, ka viņš tomēr ir dzīvs. Savos meklējumos ejot cauri aizgājušā laika notikumiem, cietsirdīgām un nežēlīgām pilsoņu kara norisēm kādā austrumu zemē, kuru gandrīz pilnībā ir izdedzinājis savstarpējs naids, abi beigās atklāj, ka viņu īstais tēvs ir maniakāls fotogrāfs-slepkava un viņu pašu vecākais brālis. Noklusētais ir atklāts, mātei var uzlikt epitāfiju un piepildījies ir viņas mīklainais teiciens pirms nāves: tagad, kad mēs esam kopā, kļuva labāk. Varbūt, bet vienalga paliek jautājums, cik tālu spēj sniegties cilvēka piedošana? Vai šajā sačakarētajā vērtību pasaulē vispār ir rodama atbilde uz šādu jautājumu?

Režisoriski A. Zandvijka (Alize Zandwijk) izrādi ir veidojusi kā nepārtrauktu divarpusstundu garu stāstījumu naivā teātra stilistikā ar arābu ēnu teātra iespraudumiem un atsevišķu P. Bruka paņēmienu pielietojumu. Uz izdedžiem klātā spēles laukuma aktieri neko neizdzīvo, tikai emocionāli runā bezgalīgus teksta blāķus un ilustrē sižetiskās norises. Režisoriskās domāšanas bāze ir bezgala vienkāršots labā un ļaunā pretstatījums, tā nesniedzas cilvēka rīcības un izvēles aspektos, lai atklātu mūsos kaut ko dziļāku, bet koncentrējas uz fatālu notikumu plūsmas neizbēgamību. Visam cauri vēl spiežas holandiešu populistiskais multikulturālisms ar entuziasmēto vēlmi ignorēt dažādu nāciju iekšējo vērtību un pasaules skatījuma atšķirības. Tas izrādi padara par spēcīga stāsta pieticīgi teatralizētu lasījumu, taču tāda tendence Eiropas rietumpuses teātrī pastāv un žūrija to pat atzina par Grand Prix cienīgu.

No vācu teātra plašā klāsta rīkotāji šoreiz bija izvēlējušies 2008. gadā restrukturētu postimemigrantu teātri Ballhaus Naunynstrasse ar N. Erpulata un J. Hilljes lugas "Trakās asinis" (Crazy Blood) iestudējumu, kurš visai agresīvā manierē atklāj turku kopienas iekšējās problēmas sasaistē ar pamatnācijas attieksmi pret viņiem. Izrādes darbība norisinās vienas mācību stundas ietvaros, kurā skolotāja pūlas audzēkņiem stāstīt par Šillera „Laupītājiem”, par jaunu cilvēku dumpošanos tieksmē pēc brīvības un konflikta ētiskajiem principiem Rietumu kultūrā, taču klasē nevienu tas neinteresē. Skolnieki sarunājas pa mobilajiem telefoniem, kasa savas kājstarpes, lamājas, spļaudās un grūstās. Incidenta laikā kādam izkrīt no somas pistole un nonāk skolotājas rokās, viņai mēģina to atņemt, un skolotāja izšauj, ievainojot vienu skolnieku. Stunda iegūst pilnīgi citu pavērsienu, jo tagad to vada skolotāja ar ieroci rokās un visu turpmāko nosaka bailes. Izrādās, ka Šillera lugu var ne tikai vāciski pareizi izlasīt, bet arī izprast, kas tajā notiek starp Karlu, Franci un Amāliju, un pat aizrauties ar viņu attiecību izspēli lomās. Vienīgi to panākt var tikai tad un tik ilgi, kamēr pastāv šis radikālais piespiedu moments, jo tiklīdz tas izzūd, viss atgriežas vecajās sliedēs.

Scenogrāfisko telpu izrādē veido nosacīta platforma-klase ar dažiem krēsliem, un aktieri tajā savu personāžu uzvedību, emocijas un pārdzīvojumus pauž ļoti temperamentīgā, piesātinātā un naturālistiskā spēles manierē. Dramaturģiski veidotais pašnovērtējums uz skatuves ir spēcīgs un, iespējams, liek kādai daļai no emigrantu publikas pašu mājās par to arī aizdomāties, tomēr iestudējums kopā ar režisorisko mērķu ievirzes skaidrojumu rada vēl kādu, es pat teiktu diezgan negaidītu iespaidu. Režisors N. Erpulats (Nurkan Erpulat) sarunās izteicās, ka tā ir jauna postemigrācijas situācijas analīze un mēs gribam, lai mūs ievēro. Jāatzīst, ka drīzāk ir grūti viņus neievērot, taču šo vēlmi pavada vēl viena visai kategoriska prasība – sabiedrībā, kuru jau 50 gadus kopīgi veidojam mēs un viņi (no postemigrantu viedokļa), mēs prasām, lai viņi mainās. Interesanti - kā? Vai kļūstot par tādu pašu bezkultūras un bezsakņu pūli, kuram absolūti pie vienas vietas ir Eiropas kristīgās kultūras vērtības un kas, neko negribot darīt, pieprasa sev dažādus dzīves atvieglojumus, agresīvi slēpjoties aiz šķietamiem savas ticības apliecinājumiem? Teksts kopā ar aktieru spēli ļoti uzskatāmi atklāja šo postemigrācijas paaudzes "vispārināto tēlu", un tas ļauj domāt par problēmas būtību arī krietni plašākā mērogā. Kas zin, varbūt tieši tāpēc arī iestudējums saņēma festivāla Otrās labākās izrādes balvu.

Rakstīt atsauksmi