Viedokļi

25. jūnijs 2012 / komentāri 0

Šekspīrs. Atrasts tulkojumā II

Teātra zinātnieces Gunas Zeltiņas vērojumi Šekspīra festivālā Londonā.

Jau rakstīju par pirmajiem iespaidiem Šekspīra„stāstu karnevālā” Pasaules festivāla Globe to Globe ietvaros Londonā un Tbilisi Kotes Mardžinašvili teātra komēdijas „Kā jums tīk” iestudējumu tajā, kas izpelnījās ilgstošus skatītāju aplausus un ovācijas. Tomēr to, ko šajos starptautiskajos Šekspīra svētkos nozīmē īsts triumfs, es piedzīvoju pēc brazīliešu teātra trupas Galpāo portugāļu valodā spēlētā lugas „Romeo un Džuljeta” uzveduma.

Brazīlijas teātra grupa no Belu Orizonti savu Šekspīra stāstu stāstīja sākotnēji pārsteidzošā, spilgtā un kičīgā ielu teātra estētikā. Šis iestudējums tapis jau 1992. gadā sadarbībā ar režisoru Gabrielu Villelu, kurš iedrošinājis trupu pazīstamo, klasisko mīlas traģēdiju iestudēt viņu ierastajā ielu teātra estētikā, izmantojot masku tehniku, ievijot tautiskas dejas un dziesmas un meklējot savu (un lugas varoņu) identitāti mūsdienu urbānajā haosā un džungļos. Jau 20 gadus šis iestudējums veiksmīgi ceļo pa pasauli un ir paviesojies arī uz Globe skatuves (2000), izpelnoties gan kritiķu, gan skatītāju atzinību un veiksmīgi pildot kasi. Un pierādot, ka hrestomātisko Šekspīra tekstu var apbrīnojami dzīvi un mūsdienīgi interpretēt arī karnevāla stilistikā.

Daži komentāri iz vēstures

Zem nelaimīgas zvaigznes dzimušie mīlētāji, kurus vieno kaislība, bet šķir cietsirdīgais liktenis, kā zināms, pieder pie atpazīstamākajiem Šekspīra tēliem un simboliem visos laikos. Luga tiek atzīta arī par drosmīgu eksperimentu žanriskajā ziņā, ko Šekspīrs pēc tam vairs nekad nav atkārtojis. Tā sākas zobgalīgas komēdijas un pusaudžu protesta gaisotnē, turpinās kā satīriska, skarba drāma un pārtop par briesmu un nāves piesātinātu traģēdiju. Gan lugas autoru, gan tās iestudētājus, šķiet, īpaši iedvesmojusi abu mīlētāju šķiršanās nolemtība, tādēļ par vienu no skatuvisko interpretāciju atslēgas ainām ir kļuvis balkona skats ar abu jauniešu poētiskajiem tekstiem. Un laika gaitā luga ir tik pārliecinoši saaugusi ar šo romantiskā balkona mītu, ka daudzi ir pārsteigti, uzzinot, ka Šekspīra tekstā tāda balkona vispār nav: Romeo vienkārši pārrāpjas pāri sienai Kapuleti augļu dārzā, bet Džuljeta parādās augšā mājas logā. Taču laika gaitā teātros tas ir pārvērties par iemīļotu un nesatricināmu skatu uz balkona, jo, pēc vairāku šekspirologu atzinuma, balkona veida konstrukcijas vienkārši spēja nodrošināt izteiksmīgāku, efektīgāku izrādes mizanscēnu. Balkona skats ticis attēlots arī neskaitāmos vizuālās mākslas darbos, un mājai Veronā, kas tiek uzskatīta par Kapuleti namu, protams, nācās piebūvēt balkonu, lai attaisnotu to daudzo tūristu cerības, kas jutās neganti vīlušies un pat piemuļķoti, ierazdamies svētceļojumā Veronā un tur neatrazdami pazīstamo balkoniņu.

Latviešu teātrī klasiski skaists bija Eduarda Smiļģa romantiskais iestudējums Dailes teātrī 1953. gadā ar Viju Artmani un Eduardu Pāvulu un Mildu Klētnieci un Hariju Liepiņu galvenajās lomās, kur V. Artmanes Džuljeta balkona skatā izjusti skandēja Šekspīra tekstus un viņai atbildēja E. Pāvula glīti sacirtotais Romeo. Protams, iestudējums precīzi atbilda sava laika estētiskajiem kanoniem un skatītāju ilgām pēc skaistām, cildenām jūtu izpausmēm. Pārsteiguma momentu vietējā teātra kopainā savulaik ienesa Oļģerts Kroders ar savu 1966. gada interpretāciju Valmieras teātrī, kur Lolitas Plociņas Džuljeta un Jāņa Dauksta Romeo pirmoreiz latviešu teātra vēsturē bija nocelti no romantisko varoņu pjedestāla un ļāvās dzīvām, neizskaistinātām jūtām.

Pēc līdzīgiem principiem, netiecoties pēc vizuāli iespaidīga stila, bet mēģinot maksimāli atraisīt aktieru iekšējo un ārējo enerģētiku, savu versiju par tēmu veidoja režisore Gaļina Poliščuka iestudējumā „Romeo un Džuljeta. Mīts” Liepājas teātrī (2003). Tas bija Latvijas Kultūras akadēmijas Liepājas teātra kursa diplomdarbs, jauneklīga, jutekliskas un seksuālas spriedzes uzlādēta izrāde, kur jaunie mīlētāji sazinājās ar mobilo telefonu palīdzību, klausījās savu biedru – jauniešu rokgrupas priekšnesumus un ienira milzīgā akvārijā, kas atgādināja gan iniciācijas rituālu, gan Bēza Lurmana pazīstamās filmas stilistiku. Inga Misāne un Arturs Krūzkops mīlētāju lomās pārliecināja ar tiešumu un impulsivitāti. Man ir prieks, ka jauniešu auditorija (un ne tikai) aizvien atsaucīgāk uzņem arī kritiķu sākotnēji nokritizēto Dailes teātra iestudējumu Dž. Dž. Džilindžera interpretācijā (2012) ar lielisko Kārļa Lāča mūziku un abiem jauno aktieru pāriem - Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un Ievu Segliņu kā Džuljetu, Artura Dīča un Kristapa Rasima Romeo, jo tieši viņiem šajā neviendabīgajā uzvedumā izdevies notvert kādas būtiskas un precīzas jaunās paaudzes pašizjūtas šodien, šajā sen jau no eņģēm izgāztajā un izļodzītajā laikā.

Mīlas stāsts, izdejots uz baleta puantēm un/ar koka kājām

Brazīlijas trupas izrādē varoņu laika un pašizjūtas kodu atspoguļo krāšņa un skaļa karnevāliska stihija, kurā organiski sapludināti gan sulīgas/vaļīgas komēdijas, gan drāmas un traģēdijas slāņi. Uzveduma centrālais telpas dizaina elements  ir koši apgleznots garš vieglais auto. Uz tā jumta – neliels spēles laukums, kas pārvēršas gan par Veronas ielu, gan balkonu, u.tml., bet auto salonā dzīvo gan Džuljeta balkona skatā, kas paslepšus noklausās Romeo jūsmīgos vārdus, ko viņš bārsta no mašīnas jumta, gan Aukle un citi. Ielu teātra un klaunādes estētiku akcentē sarkani klaunu deguni un balti nogrimētā sejas apakšdaļa – maska, kas rotā teju visu uzveduma personāžu. Režijas jaunievedums ir par mazu Šekspīriņu pārvērsts Teicējs – neliela auguma ņiprs aktieris stilizētā Šekspīra laika kostīmā un tādu pašu klaunisku grimu kā pārējiem, bet īstu autora pašcieņu un pašapziņu, kurš ne tikai stāsta un paskaidro, bet arī diriģē jautros un bēdīgos notikumus.

Un karnevāliski raupjas jautrības šajā vispārzināmajā, skumjajā stāstā brazīlieši ir atraduši pārsteidzoši daudz. Piemēram, Aukle parādījās ar diviem kaklā uzkārtiem zīda maisiņiem – milzu krūtīm, kas izrādes gaitā tika ne vienreiz vien cilātas un visādi citādi apspēlētas, pat uz brīdi atkailinot pašas aktrises raženo torsu. Kapuleti ballē vīrieši dejoja ar sievietēm – lellēm, kam bija nogriezta auguma apakšdaļa, tādējādi pasvītrojot šī sabiedriskā ceremoniāla ārišķīgo, nedabisko  raksturu. Mūkā Lorenco, kurš parādījās kā muļķīgi smaidoša marionete ar kaklā uzkārtu svētbildīti un drīzāk atgādināja ielu tirgotāju, nebija nekā no vairumā lugas interpretāciju redzētā domātāja - jauniešu garīgā skolotāja; viņš drīzāk bija rada Artūra Skrastiņa baskājītim-dīvainītim Lorenco jaunākajā Dailes teātra interpretācijā. Pat Tibalta un Merkucio divkauju brazīlieši traktēja kā jautru klaunādi un farsu, pretiniekiem cīnoties ar koka zobeniem, Merkucio šļakstinot mākslīgo asiņu maisiņu un mirstot ar nedziestošo, plato klauna smaidu uz lūpām.

Taču Romeo un Džuljetas līnija – dzidra un psiholoģiski smalki iezīmēta – šajā karnevāliskajā, trokšņainajā šovā bija izcelta kā nezūdoša vērtība. Baltā kleitiņā tērptā Džuljeta (Fernanda Vianna) uz baleta puantēm graciozi izdejoja gan savas lomas liriskos, gan dramatiskos mirkļus. Baltā kostīmā ģērbtais Romeo (Eduardo Moreira), tāpat kā viņa draugi, gan staigāja uz ielu teātra estētikai raksturīgajām koka kājām, taču paspēja gan patiesi iemīlēties Džuljetā, gan debešķīgi skaisti un smeldzīgi dziedāt – arī duetā ar Džuljetu -, gan ar vienu roku uzspēlēt akordeonu. Un nekas no klasiskā mīlas stāsta poētikas, traģiskās nolemtības un smeldzes šajā dīvainajā balto baleta čībiņu un atsprādzējamo koka kāju savienībā /laulībā netika pazaudēts.

Dziedāts, dejots un spēlēts uz dažādiem instrumentiem (akordeons, vijole, saksofons, bungas utt.) šajā izrādē arī tika neparasti daudz, piešķirot šekspīriskajam karnevālam ne tikai vizuālu, bet arī muzikālu krāšņumu un liekot apbrīnot universālo, izcili trenēto brazīliešu aktieru meistarību. Pat lēdija Kapuleti un mūks Lorenco uzspēlēja saksofonu, un finālā aktieri ar mazo Šekspīriņu priekšgalā, skatītāju ovāciju pavadīti, spēlēdami katrs savu instrumentu un dziedādami, izlīkumoja cauri Globa teātra iekšējam pagalmam īstajā, āra pagalmā, kur kopējās dejās un dziesmās ar skatītājiem vēl tika aizvadīti patiesas vitalitātes un dzīvesprieka caurstrāvoti brīži. Es domāju, ka krietnais vecais Vils (tas, kurš tiek dēvēts arī par Šekspīru) te būtu priecīgi dziedājis un uzdejojis kopā ar visiem.

Rakstīt atsauksmi