Normunds Akots

Teātra kritiķis

Pēcfestivāla piezīmes III

No 21. līdz 25. maijam Toruņā, Polijā, risinājās 21. Starptautiskais teātra festivāls „Kontakts”.

Poļu teātri festivālā pārstāvēja veselas trīs izrādes – divas no tām piedalījās konkursā, izceļoties uz pārējo fona ar spilgtu formu un savdabīgām izteiksmes līdzekļu kombinācijām, un vienu ārpus konkursa parādīja mājinieki. Vroclavas Poļu teātra augsto statusu skatuves mākslā ilgu laiku nodrošināja režisoru J. Jarocka un K. Lupas iestudējumi, bet 2009. gadā šis teātris kļuva par Kontakta Grand Prix ieguvēju ar J. Kļatas (Jan Klata) izrādi „Dantona gadījums" (The Danton case). Šogad teātris festivāla publikai piedāvāja šī paša režisora iestudētu B. Keffas „Lugu par māti un dzimteni” (A piece on mother and the fatherland), kas uz skatuves atgādināja noslēpumaini teatralizētu oratoriju sievietei un mātei. Izrādes pamatplūdumu veido tā saucamā fonosfēra – akustiskā skaņu rinda, kurā savienojas aktieru balsīs smalki temperētais teksta sniegums, dziedāšana, dažādi trokšņu efekti un stilizēta oriģinālmūzika. Saturu pārstāstīt ir tikpat kā neiespējami, jo autora teksts režisoram ir kalpojis tikai par inspirācijas avotu un tajā ir iekļautas aktrišu domas, izjūtas, bērnībā izdzīvotu situāciju emocionālās atmiņas utt. Kopumā izrādi varētu raksturot kā mēģinājumu atbrīvot sievieti no vergošanas sabiedrības uzspiestajai mātes lomai. Režisora skatījums uz to iet caur mītu, rituālu, cilvēces vēsturi, kultūras spiedienu, ģimenes saitēm un pat iesniedzas nākotnes fantāzijās, tas ir piesātināts ar atsaucēm par patriarhāta ietekmi uz mātes lomas formēšanas procesu un atgādinājumiem, ka mātes un meitas attiecības nebūt nav svētas, jo mātes dzīvē apzināti kropļo savas meitas. Sešas alegoriskas mātes-meitas figūras uz skatuves to visu izspēlē kā vienā bizē cieši savītas tēlainas epizodes, centrējot savu plastisko darbošanos ap četriem metāla skapjiem, kurus, paverot katru reizi, atklājas jauns noslēpums, ko sevī glabā sievietes sāpju un prieku, ikdienas un sapņu pasaule. Fascinējoša izrāde, kas saņēma balvu par labāko mūziku.

Otra poļu izrāde, kas piedalījās konkursā, bija P. Demirska lugas „Jakuba Š. vārdā" (In the Name of Jakub S.) iestudējums G. Holubecka Varšavas drāmas teātrī M. Stržepkas (Monika Strzępka) režijā. Viņi abi pašlaik Polijā ir vispieprasītākais un labāk apmaksātais izrāžu radīšanas duets ar atpazīstamu rokrakstu, intriģējošu aplūkojamo tēmu loku, kurā parasti tiek iekļauti atgadījumi no viņu pašu dzīves, un saistošu iestudējumu stilistisko risinājumu. Tā kā izrādes darbība notiek vairākos vēsturiskā laika slāņos, tad vispirms dažos vārdos pateikšu, kas bija Jakubs Šela – vēsturiska, ļoti asiņaina personība, 1848. gada zemnieku sacelšanās vadonis, kas slepkavoja šļahtu un kļuva par zemnieku cīņas simbolu. Mākslā atainots gan kā pozitīvs varonis, gan negatīvs varmāka, vēlāk hipotētiski atzīts par austriešu aģentu, kas nolīgts, lai iznīcinātu poļu aristokrātiju. Luga un arī izrāde, protams, nav stāsts par viņa dzīvi, jo tajā darbojas personāžs ar tādu pašu vārdu mūsdienās un viena no viņa replikām skan apmēram tā: „Pie manis atnāca vecākais un teica – tev ir viena diena, vari darīt visu, ko uzskati par pareizu, viss, ko tu izdarīsi, būs labi... Es gāju pa sniegu un domāju – ko var izdarīt vienā dienā?"

Skatuvi klāj bieza sniega kārta, un scenogrāfs uz tās ir atveidojis haosu, kāds varētu valdīt telpā un laikā pēc pamatīga grautiņa. Savukārt, to haosu, kas cauri laikmetiem valda cilvēku prātos un rīcībā, savā spēlē cenšas atklāt septiņi aktieri dažādos atpazīstamos personāžos, starp kuriem pavīd arī Villijs Lomans ar dēlu un Hovards Vāgners no A. Millera lugas „Komivojažiera nāve" u.c. Revolūcijas mūsu vēsturē ir bijušas tikai farsi, kas iznīcināja to sabiedrības slāni, kurš sevī iemiesoja gara vērtības, tās patiesībā neko neizmainīja, jo vienu dzimtbūšanu aizstāja ar citu – mūsdienu karjeru, banku kredītiem utt. Demokrātija ir radījusi tikai masu ar pūļa prasībām pēc komfortablas dzīves, bet mēs joprojām Eiropā izliekamies, ka pēc lielajām revolucionārajām izmaiņām viss ir kārtībā. Ja tā ir taisnība, ka šis dramaturga un režisores tandēms vienmēr mīl provocēt publiku tāpat kā šajā izrādē, tad jāatzīst, ka viņi to dara gan teatrāli, gan intelektuāli ļoti saistoši un pārliecinoši. Iestudējums festivālā ieguva Trešās labākās izrādes balvu.

Kā piedevu festivāla programmai Toruņas V. Horžica teātris parādīja I. Kempas (Iwona Kempa) režisēto K. Murillo lugu „Drūmā spēle jeb stāsti zēniem" (Dark play or stories for boys), kurā tikko aktiera diplomu ieguvuši studenti izspēlēja kādu atgadījumu no pusaudžu spēlītēm mūsdienu datorizētajā pasaulē. Galvenajam varonim Nikam patīk izaicinošas provokācijas internetā, jo tur vienmēr blakus stāv jautājums un izvēle – teikt patiesību jeb izdomāt kaut kādas blēņas. Tas, savukārt, saslēdzas ar jautājumiem par varas apziņu un manipulācijām, lai sižetiski viss beigtos ar dažām rūgtām atziņām Nika pieredzē. Jauno aktieru veidotās etīdes vienlaikus ir gan skatījums no malas uz pusaudžu pasauli ar tās bezkompromisa likumiem, gan ticamu situāciju izspēle, kas ļauj aizdomāties par to, kas īsti šodien notiek jaunās paaudzes sirdīs un dvēselēs.

Beigās vēl dažos vārdos par mums un mūsu kaimiņiem lietuviešiem. JRT Toruņas festivālā piedalās jau no 1994. gada un ir saņēmis tajā gandrīz visas iespējamās balvas. A. Hermani tur pazīst visi, un viņa izrādes vienmēr tiek gaidītas ar vislielāko nepacietību. Šogad organizatori bija izvēlējušies „Melno pienu'' un režisors to pat nedaudz saīsināja, lai vairāk piemērotu festivāla formātam. Neteikšu, ka visas teksta pārbīdes starp aktrisēm ir attaisnotas, taču smeldzīgo poēziju un neatgriezeniskā zaudējuma izjūtu, ko raisa pēdējo dzīvo saišu saraušana ar dzīvnieku pasauli, izrāde saglabā. Aktrišu graciozā plastika, kas plūstoši pārvēršas tēlainās metaforās, un V. Daudziņa soloiznācieni sajūsmināja gan poļu publiku, gan festivālā akreditētos kritiķus un žurnālistus un viņi savu balvu kārtējo reizi atdeva JRT.

Lietuvieši festivāla dalībnieku vidū ir jau no tā dibināšanas un pēdējā laikā interese par viņu teātri bija jūtami kritusies, bet šogad situāciju viņiem izdevās labot ar M. Gorkija lugas „Dibenā" iestudējumu, kas O. Koršunovam atnesa Labākā režisora balvu. Jādomā, ka tie, kas Homo Novus laikā izrādi redzēja Rīgā, man piekritīs – tas bija negaidīts un nepazīstams Koršunovs, jo izrāde nesaistās ne ar vienu no priekšstatiem, kuri nāk prātā, dzirdot pazīstamā lietuviešu režisora vārdu. Aktieri, publikas acu priekšā modelējot lugā atainoto situāciju, visu uzsvaru liek uz savām cilvēciskajām izjūtām nakts patversmes skarbajos apstākļos, un tēlus veido nevis caur tos raksturojošu spēli, bet gan lomas tekstu uzklājot savai paša personībai. Sižeta ietvaros viņi kontaktējas ne vien savā starpā, bet arī ar publiku, tādējādi radot autentisku atmosfēru, kas apņem klātesošos un neļauj no tās distancēties. Ja šajā sasaistē izdodas nodrošināt gana augstu ticamības un patiesuma līmeni, parādās jaunas nianses mūsu apzinātajā teātra uztverē, un, izskatās, ka tieši tās arī Koršunovs pašlaik meklē.

Kopumā apmēram tāda varētu izskatīties XXI Kontakta izrāžu īsā stenogramma. Pirmajā brīdī liekas, ka atlasītās izrādes tematiski ir ļoti dažādas un starp tām nav nekādas vienojošas saiknes, tomēr pēc visu iestudējumu noskatīšanās kaut kur no zemapziņas dzīlēm iznirst špengleriski pazīstama bilde par Rietumu kultūras eroziju. Katra kultūra ir saistīta ar zināmu dvēseles konfigurāciju un mums tā šobrīd strauji mainās, katrai kultūrai ir savas vērtības un tās šobrīd strauji drūp. Neierobežotas migrācijas rezultātā Eiropas valstis šodien pārvēršas par masas pārstāvniecībām, kas neietver sevī nekādus augstākus principus. Bet teātris ir spogulis, kurā tas viss atspoguļojas, un, ja saliek daudzus spogulīšus kopā, kā to dara festivāla organizētāji, tad bilde kļūst daudz asāka un iespaidīgāka.